Nākamā Indianas Džonsa dzīves ceļš aizsākās 1942.gadā Čikāgā visai trūcīgā, taču radoši noskaņotā ģimenē. Harisona māte bija izbijusi radioteātra aktrise, un arī tēva savulaik bija izmēģinājis darbošanos uz skatuves, iekams pievērsās kam nopietnākam, proti, reklāmas nozarei. Ģimenes tēvs Džons Viljams pēc izcelsmes bija īrs, bet māte Dorotija – aškenazi ebrejiete, kuras saknes bija meklējamas Minskā. Jau kļuvis par aktieri, Harisons mēdza jokot, ka dzīvē allaž esot juties kā īrs, bet profesijā – kā ebrejs. Taču līdz profesijas apguvei vēl nācās mērot garu un nebūt ne gludu ceļu.
Pabeidzies skolu, izskatīgais jauneklis iestājās Viskonsinas Universitātē, lai studētu filozofiju. Par spīti pievilcīgajai ārienei, Harisons jaunībā bija ārkārtīgi kautrīgs, tāpēc nolēma pieteikties drāmas kursam cerībā pārvarēt traucējošo neveiklību. Universitāti viņš tā arī nepabeidza slikto sekmju dēļ – īsi pirms pēdējā studiju gada beigām Fords tika izslēgts no augstskolas par plaģiātismu. Tomēr jaunais cilvēks par to daudz nebēdāja, jo jau bija atradis mūža aicinājumu un nolēma doties uz Holivudu cerībā tikt pie darba filmu dublāžas jomā.
Uz Holivudu viņš nebruca viens – 1964.gadā Harisons bija paguvis apprecēties ar koledžas laika draudzeni Mēriju Markvartu, kura viņu visādi atbalstīja. Darbs filmu dublāžā gan aizgāja gar degunu, taču puisim izdevās noslēgt līgumu ar kinostudiju Columbia Pictures, kas iekļāva viņu savā jauno talantu programmā, maksājot 150 dolāru nedēļā. Pašā pirmajā filmā Harisons spēlēja zēnu un pamanījās nonākt producenta nežēlastībā ar savu pretimrunāšanu. Tagad vairs nav iespējams noskaidrot, vai tā ir patiesība, taču klīst nostāsts, ka producents salīdzinājis Fordu ar slaveno aktieri Toniju Kērtisu (to pašu, kurš kopā ar Merilinu Monro spēlēja kulta filmā Džezā tikai meitenes), izteikdamies, ka Kērtiss, pat tēlojot izsūtāmo zēnu, izskatās pēc kinozvaigznes. Iesācējs Forda uz to atbildējis, ka tad, ja Kērtiss būtu tiešām talantīgs aktieris, šajā lomā izskatītos pēc izsūtāmā, nevis kinozvaigznes.
Pagāja pāris gadu, iekams Forda vārds beidzot parādījās filmu titros – līdz tam lomiņas bija tik mazas, ka Harisons šo godu neizpelnījās. Interesanti, ka pašā sākumā viņš bija spiests pievienot savam vārdam arī iniciāli Dž., jo izrādījās, ka cits aktieris, vārdā Harisons Fords, jau ir darbojies mēmā kino ērā un pat izpelnījies zvaigzni Holivudas Slavas aleja. Jaunais censonis gan par to uzzināja tikai tad, kad pastaigas laikā negaidīti uzskrēja zvaigznei ar savu vāru. Par Harisonu Dž.Fordu viņš sevi dēvēja pavisam neilgu laiku un tikai sīko epizodīšu laikā.
Galvenajā lomā – namdaris
Pirmais izcilais režisors, kurš noticēja jaunekļa talantam, bija francūzis Žaks Demī, kura filmogrāfijā ir lentes Šerbūras lietussargi un Ēzeļa galva. Viņš ieradās Holivudā uzņemt savu pirmo filmu angļu valodā un galvenajai vīriešu lomai izvēlējās nepieredzējušo Harisonu Fordu. Diemžēl amerikāņu kinostudijas vadība nepaļāvās uz iesācēja meistarību un pierunāja Demī izvēlēties citu aktieri. Tā nu kopā ar Anuku Emē filmā spēlēja Džordžs Lokvuds, kurš, pēc studijas bosu domām, bija sevi pierādījis Stenlija Kubrika lentē Kosmosa odiseja. Tomēr Fordam notikušais nekļuva par katastrofu – Žaka Demī uzticēšanās uzspodrināja viņa pašapziņu. Parādot jaunajam aktierim, ka viņš nav gluži zemē metams.
Par spīti tam, atzinība nāca lēni, bet ģimenē 1966. un 1969.gadā piedzima dēli Bendžamins un Vilārs. Lai pelnītu iztiku, jaunais Fords šajā laikā ķērās arī pie citiem darbiņiem, piemēram, pildīja operatora pienākumus grupas The Doors koncerttūres laikā. Tāpat viņu interesēja namdara amats, un, pašmācības ceļā apguvis šīs prasmes, iesācējs aktieris piedāvāja savus pakalpojumus bagātajiem Malibu iemītniekiem. Viens no Forda slavenākajiem klientiem bija pazīstamais režisors Frānsiss Fords Kopola, kurš nolīga Harisonu sava kabineta paplašināšanas darbiem un vēlāk piešķīra viņam nelielas lomas savās filmās Saruna un Mūsdienu apokalipse.
Pirms tam gan bija pa draugam izkārtotas proves pie režisora Džordža Lūkasa, kurš piedāvāja jaunajam censonim lomu savā lentē Amerikāņu grafiti (Kopola bija šī darba producents). Filmas darbība norisinājās 20.gadsimta sešdesmito gadu sākumā, un Fords piekrita lomas piedāvājumam ar nosacījumu, ka viņam neliks nogriezt garos matus gadījumam, ja aktieris saņemtu kādu piedāvājumu filmēties mūsdienīgā TV seriālā. Viņa varonim gan saskaņā ar scenāriju vajadzēja būt plikpaurim, tāpēc beigu beigās tika atrasts kompromiss – Fords valkāja kovboja cepuri.
Pateicoties sadarbībai šajā filmā, režisors nolīga Fordu arī nākamajam darbiņam, taču tas nebija lomas piedāvājums – Harisonam vajadzēja lasīt partnera tekstus provēs, ko Lukass rīkoja aktieriem, kas kāroja tikt pie filmēšanās viņa jaunajā vērienīgajā lentē Zvaigžnu kari. Pateicoties izteiksmīgajam sniegumam, Fordam izdevās pārliecināt režisoru, ka viņš būs ideāls Hana Solo lomas izpildītājs, lai arī sākotnēji Lūkass izmēģināja Roberta de Niro, Džeka Nikolsona, Nika Noltes, Bērta Reinoldsa, Silvestra Stalones, Džona Travoltas un vēl daudzu citu kandidatūras. Fordam palaimējās arī ar to, ka Als Pačīno, kuram režisors piedāvāja tēlot Hanu Solo, šo ideju noraidīja, apgalvojot, ka nespēj izprast scenāriju. Filma iznāca uz ekrāniem 1977.gadā, un tas nozīmē, ka Harisonam Fordam bija vajadzīgi vairāk nekā desmit darba gadi un nelokāma ticība savam talantam, lai galu galā izsistos Holivudas elitē.
Kosmosā un zem zemes
Taču Zvaigžņu karu ceļš pie skatītājiem nemaz nebija tik gluds, kā varētu likties. Džordžs Lūkass jau sen sapņoja uzņemt “kosmosa operu”, taču nenācās viegli pārliecināt kinostudiju bosus par tāda projekta dzīvotspēju. Tam neticēja arī režisori Frānsiss Fords Kopola un Pīters Bogdanovičs, kuriem bija liela teikšana kinostudijā United Artists. Beigu beigās risku uzņēmās Twentieth Century Fox prezidents, kurš neko nesaprata no piedāvātajiem specefektiem, toties paļāvās uz režisoru un deva viņam zaļo gaismu scenārija rakstīšanai. Lūkass sarakstīja četras scenārija versijas un izkaulēja astoņus miljonus dolāru lielu budžetu (mūsdienu izteiksmē tie ir teju piecdesmit miljoni). Sakarā ar filmēšanas aizkavēšanos vēlāk budžets tika palielināts vēl par vairāk nekā trim miljoniem.
Filmas galīgā montāža tika pabeigta tikai nedēļu pirms paredzētās pirmizrādes, un nebija daudz cilvēku, kuri ticētu lentes panākumiem. Kinostudija pat bija spiesta piedāvāt to izplatītājiem kā balastu lentei Pusnakts otrā puse, kuras pamatā ir populārs Sidnija Šeldona romāns. Tā teikt, ja neņemsiet Zvaigžņu karus, netiksiet pie Pusnakts otrās puses ar plikumiem un pikantērijām. Šis aprēķins izrādījās pilnīgi greizs, jo Pusnakts kinoteātros pilnīgi izgāzās, kamēr Zvaigžņu kari kļuva par sensāciju.
Interesanti, ka pats režisors bija tā iegrimis darbā, ka palaida garām filmas pirmizrādi un par panākumiem uzzināja tikai tad, kad kopā ar sievu devās paēst vakariņas Holivudas bulvārī un ieraudzīja milzīgu cilvēku rindu pie kinoteātra, kurā demonstrēja Zvaigžņu karus. Filma sasniedza apmeklētības rekordus, un daudzos Amerikas kinoteātros to demonstrēja vesela gada garumā. Līdz ar apmeklētību krita arī kases rekordi, un režisors vienā mirklī bija kļuvis tik bagāts, ka viņa drauga Frānsiss Fords Kopola centās aizņemties no Lūkasa naudu, lai pabeigtu savu Mūsdienu apokalipsi. Skaidrs, ka arī Harisons Fords bija kļuvis neiedomājami populārs – reiz, kas viņš iegāja kādā mūzikas ierakstu veikalā, lai iegādātos albumu, pūlis tā satrakojās, ka noplēsa viņam no muguras kreklu.
Interesants sīkums: pirms filmas iznākšanas uz ekrāniem Lūkass bija pārliecināts, ka Stīvena Spīlberga Trešās pakāpes tuvie kontakti izkonkurēs viņa lenti finansiālā ziņā, tāpēc vienojās ar Spīlbergu apmainīties ar 2,5 procentu lielu peļņas daļu no konkurenta filmas. Darījums izrādījās izcili veiksmīgs Spīlbergam, kurš vēl šobaltdien nosmeļ savu daļu no Zvaigžņu karu panākumu kausa. Jau 1978.gadā filmas kopējā peļņa bija pārsniegusi 300 miljonus dolāru, un lente gāza no troņa rekordfilmu Žokļi nieka sešas nedēļas pēc parādīšanās uz ekrāniem. Pasaules mērogā Zvaigžņu kari kļuva par pirmo filmu, kas nopelnījusi vairāk nekā 500 miljonus dolāru, un tās rekordu pārspēja tikai lente Citplanētietis 1983.gadā.
Tādus panākumus vajadzēja izmantot, tāpēc Zvaigžņu kariem drīz vien tapa arī turpinājumi. Impērija dod atbildes triecienu un Džedaju atgriešanās. Zināms, ka Harisons Fords centās pierunāt Džordžu Lūkasu nogalināt savu varoni trešajā filmā, lai padarītu sižetu izteiksmīgāku, taču nekas neiznāca, un vēlākajos gados tika uzņemtas vēl divas Zvaigžņu karu filmas ar aktieri Hana Solo lomā. Bet Džordžs Lūkass parūpējās par to, lai dienasgaismu ieraudzītu vēl viens varonis, ar kuru skatītājiem saistās Harisona Forda vārds, - arheologs Harijs Džonss, ko visi dēvē par Indianu.
Indiana Džonss šķiras
Ideja filmai Pazudušā šķirsta meklējumos Lūkasam radās jau septiņdesmito gadu sākumā, vēl pirms Zvaigžņu kariem, kad viņš sarakstīja darbu Indianas Smita piedzīvojumi un iedeva to izlasīt savam draugam Filipam Kaufmanam, Harija un Džūnas režisoram. Pāris nedēļu laikā abi radīja stāstu par arheoloģijas profesoru, kurš meklē pazudušu šķirstu nacistiskajā Vācijā. Lūkass cerēja, ka par filmas režisoru kļūs Kaufmans, taču, kad izrādījās, ka tas nebūs iespējam, uzticēja savu garabērnu citam draugam – Stīvenam Spīlbergam. Viņš bija tas, kurš lika nomainīt galvenā varoņa uzvārdu no Smita uz Džonsu.
Tiesa, galvenā loma iecerētajā triloģijā par Indianu Džonsu netika uzreiz piedāvāta Fordam. Sākumā tai tika izmēģināta virkne tolaik salīdzinoši mazpazīstamu aktieru, ieskaitot Džefu Bridžesu, Niku Nolti un Deividu Haselhofu, kuram slavu vēlāk atnesa seriāls Pludmales patruļa. Producenti bija gatavi izvēlēties Tomu Seleku, taču viņš bija aizņemts citā projektā. Spīlbergs jau no paša sākuma uzskatīja, ka Fords šai lomai būtu ideāls, taču nesteidzās viņam to piedāvāt, baidīdamies, ka aktieris varētu nepiekrist tādam projektam.
Bažas izrādījās veltīgas – Fordam iecere likās interesanta, turklāt viņš izkaulēja sev ne vien ar septiņzīmju skaitli rakstāmu honorāru, bet arī peļņas procentus un pat tiesības pārrakstīt dialogus. Toties, kad sākās darbs, aktieris cītīgi trenējās, lai būtu maksimāli labā fiziskajā formā, ko nodemonstrēt uz ekrāna. To, ka Fords tiešām ir īstais Indiana Džonss, viņš pierādīja vairākkārt, bet spilgtākā epizode, kas līdz nāvei nobiedēja režisoru un visu uzņemšanas grupu, norisinājās otrās filmas Indiana Džonss un likteņa templis filmēšanas laukumā. Toreiz aktieris bez kāda brīdinājuma pārskrēja pāri grīļīgajam virvju tiltiņam, lai pārbaudītu tā izturību. Lieki teikt, ka tas bija ārkārtīgi riskanti, taču, tāpat kā viņa varoņa dzīvē, arī aktierim viss beidzās veiksmīgi.
Laikā, kad tapa pati pirmā lente no Indiana Džonsas sērijas, titullomas atveidotāja privātajā dzīvē jau bija notikušas būtiskas pārmaiņas – 1979.gadā viņš izšķīrās no savas uzticamās sievas Mērijas. Liels pārsteigums tas nebija, jo jau Zvaigžņu karu filmēšanas laikā precētajam aktierim izveidojās romāns ar pavisam jauniņo Keriju Fišeri, kura atveidoja princesi Leju. Tas gan atklājās tikai pēc daudziem gadiem, kad iznāca Fišeres memuāri; Fords, uzzinājis par šo faktu, aprobežojās ar lakonisku komentāru, ka esot “dīvaini” apspriest notikušo pēc tik ilga laika. Tomēr tas viņam nenāca kā zibens no skaidrām debesīm – zināms, ka Fišere saskaņoja ar bijušo sirdsdraugu šīs informācijas publiskošanu vēl pirms memuāru iznākšanas.
Attiecības ar Keriju Fišeri gan palika tikai īsa romāna līmenī, taču cita iepazīšanās uzņemšanas laukumā aktierim izrādījās liktenīga. Par viņa otro sievu kļuva nevis aktrise, bet gan scenāriste Melisa Matisone, kura bieži strādāja kopā ar Stīvenu Spīlbergu un kādu laiku draudzējās ar Frānsisu Fordu Kopolu. Ar Fordu viņa iepazinās Kopolas filmas Mūsdienu apokalipse uzņemšanas laukumā, taču satikties abi sāka tikai pēc tam, kad aktieris bija izšķīries no Mērijas. 1983.gadā Melisa kļuva par Harisona Forda likumīgo laulāto draudzeni un dāvāja viņam divus bērnus – dēlu Malkolmu un meitu Džordžiju. 2000.gadā Melisa iesniedza šķiršanos, taču, tā kā pāris nebija noslēdzis pirmslaulību līgumu, mantas dalīšana ievilkās uz vairākiem gadiem. Beigu beigās viņa kļuva par turīgu šķirteni ar vismaz 85 miljonu dolāru lielu kompensāciju (daži pat apgalvo, ka summa sasniegusi 118 miljonus, kas ir visai prāvs mierizlīgums pat Holivudas mērogiem). Beidzamie gadi Melisas dzīvē bija piepildīti ar aktīvu cīņu par Tibetas neatkarību, pametot novārtā pat scenāriju rakstīšanu. Diemžēl viņa nomira no vēža 2015., gadā būdama tikai 65 gadus veca.
Moskītu piekrastes varonis
Taču neskriesim notikumiem pa priekšu un atgriezīsimies pie Forda karjeras astoņdesmitajos gados – pēc Indianas Džonsa pirmās filmas. Pieminēšanas vērts ir Forda darbs arī režisora Ridlija Skota kulta filmā Pa asmeni skrejošais. Kas aktierim izrādījās grūts pārbaudījums, lai arī producenti deva viņam priekšroku salīdzinājumā ar tādiem aktieriem kā Džeks Nikolsons, Šons Konerijs, Arnolds Švarcenegers, Als Pačīno un Klints Īstvuds. Daudz netrīka, lai Rika Dekarda loma būtu tikusi Dastinam Hofmanam, taču viņš beigu beigās pats no tās atteicās, motivējot ar atšķirīgu skatījumu uz galveno varoni. Fordam arī radās nopietnas domstarpības ar režisoru par atveidojamā tēla raksturu, turklāt viņam bija lieli iebildumi pret ierunātajiem tekstiem. Šī iemesla dēļ Fords nekad nav pieskaitījis Pa asmeni skrejošo pie savām mīļākajām filmām, un arī Ridlijs Skots, kad viņam jautā, ar kuru aktieri bijis visgrūtāk strādāt, bez šaubīšanās nosauc tieši Harisonu Fordu, gan piebilstot, ka vēlāk viņu attiecības uzlabojušās.
Toties sadarbību ar režisoru Pīteru Viru aktieris uzskatīja par izcili pozitīvu pieredzi. Fords nospēlēja galvenās lomas divās Vira filmās – Liecinieks un Moskītu piekraste. Pirmajā no tām Fords tēloja izmeklētāju un pirms filmēšanas pavadīja vairākas nedēļas Filadelfijas policijas departamentā, lai iepazītos ar slepkavību izmeklētāju darbu. Pie lomas šajā filmā tika arī bijušais rīdzinieks, Mihaila Barišņikova klasesbiedrs no horeogrāfijas skolas laikiem Aleksandrs Godunovs. Lai arī viņš nekad agrāk nebija filmējies, aktieru atlases vadītāja, ko no PSRS aizbēgušais dejotājs personiski pazina jau ilgus gadus, uzskatīja, ka loma viņam būs ļoti piemērota, un ieteica Godunovu režisoram. Par darbu filmā Liecinieks Fords izpelnījās savu vienīgo Oskara nomināciju – vismaz līdz šim.
Pārējo šā perioda darbu klāstā izceļas vēl viena lente – Meitenes karjera jeb Working girl, ko uzņēma Maikls Nikolss. Harisons Fords tolaik jau bija pirmā lieluma zvaigzne tāpat kā viņa kolēģe Sigurnija Vīvere no filmas Svešie, un tikai nodrošinājusies ar abu piekrišanu piedalīties filmas tapšanā, studija nolēma riskēt un uzticēt galveno lomu tobrīd mazpazīstamajai Melānijai Grifitsai – režisors bija tik ļoti pārliecināts par savu izvēli, ka pat piedraudēja pamest projektu, ja Melānija netiks apstiprināta lomai. Tiesa, vēlāk atklājās, ka aktrise ir aizrāvusies ar alkoholu un kokaīnu, un Nikolsam vairākkārt nācās atliks filmēšanu uz 24 stundām, kad aktrise ieradās uzņemšanas laukumā, maigi izsakoties, neformā. Beigu beigās filma saņēma sešas Oskara nominācijas (ieguva gan tikai vienu), un, lai arī Harisona Forda starp nominantiem nebija, viņa ieguldījums neapšaubāmi padarīja lenti vēl baudāmāku.
Tomēr Forda aktiera karjera nav bijusi tikai bezgalīgs veiksmes stāsts. Lai arī deviņdesmito gadu beigās viņš tika atzīts par pasaules seksīgāko vīrieti un izcilāko aktieri, pēc lentes Parastās sirdis jeb Random Hearts finansiālās izgāšanās pat viņš bija spiests doties uz talantu aģentūru. Nosacītas neveiksmes aktieri vajāja līdz pat 2008.gadam, kad iznāca kārtējā Indiana Džonsas sērija Indiana Džonss un kristāla galvaskausa karaļvalsts. Iespējams, melno svītru karjerā viņš būtu varējis pārtraukt arī agrāk, pieņemot lomu politiskajā trillerī Sīriāna, taču Fords no tās atteicās par labu Džordžam Klūnijam un, iespējams, pazaudēja Oskara balvu.
Kapteinis Fords jūsu rīcībā
Harisona Forda portrets nebūtu pilnīgs, nepieminot viņa otro lielāko aizraušanos pēc aktiermākslas, proti, lidošanu. Jau koledžas laikos viņš sāka apgūt lidaparātu pilotēšanas prasmes, taču tolaik piecpadsmit dolāri par stundu studentam nebija pa kabatai – summa izklausās neliela, taču pārrēķinot šābrīža cenās, tā pārsniedz pusotru simtu dolāru. Fords atsāka mācības, jau kļuvis par aktieri, un viens no viņa pirmajiem lielākajiem pirkumiem bija lietota lidmašīna. Vēlāk tai pievienojās arī helikopters, un aktieris piekrita dežurēt Vaiomingas štata brīvprātīgo gaisa patrulētāju komandā. Vairākas reizes viņam ir izdevies izglābt pavalsts mežos apmaldījušos cilvēkus, kuru citkārt būtu lemti bojāejai.
Ne vienmēr lidojumi noritējuši gludi, ko pierāda pagarais negadījumu saraksts Forda pilota karjerā. Pirmā neveiksme viņu piemeklēja 1999.gadā, kad, vadot helikopteru instruktora uzraudzībā, aktieris veica avārijas nosēšanos upes gultnē netālu no Losandželosas, pamatīgi apskādējot lidaparātu. Par laimi, ne viņš, ne arī instruktors negadījumā necieta. Neilgi pēc tam notika incidents ar sešvietīgu lidmašīnu, kas stiprā vēja dēļ novirzījās no skrejceļa tā, ka pilots zaudēja kontroli pār to. Arī šajā reizē Fords un pasažieri tika cauri ar nelielām izbailēm. Ne tik veiksmīgs bija gadījums pēc 15 gadiem Kalifornijā, kad divvietīgas lidmašīnas motors atteicās darboties un Harisonam Fordam vajadzēja veikt ārkārtas nosēšanos golfa laukumā, - tas beidzās ar lauztu roku un galvas sasitumu. Par mata tiesu izvairīties no lielas nelaimes Fordam izdevās vēl pāris gadu vēlāk, kad, noturējis par skrejceļu asfaltēto ceļa posmu, kas ved uz angāru, viņš teju ietriecās lidmašīnā ar simt pasažieriem. Federālā aviācijas administrācija viņu sodīja nosūtot uz atkārtotas apmācības kursiem, turklāt Fords publiski atzina, ka kļūdījies.
Nesenāks incidents Forda pilota karjerā notika pirms pieciem gadiem Hotornas lidostā netālu no Losandželosas, kad, pārpratis dispečera pavēli, viņš šķērsoja skrejceļu, kuram tuvojās cita lidmašīna, kas gatavojās nolaisties. Laimīgā kārtā sadursme nenotika, un dispečers aprobežojās ar to, ka norāja Fordu par šādu neuzmanību. Arī par šo gadījumu aktieris no sirds atvainojās. Visi šie nelielie negadījumi nav atturējuši viņu no vēlmes pacelties debesīs sēžot pilota krēslā, un Harisons Fords turpina to darīt arī tagad.
Holivuda ir izmantojusi šo aktiera aizraušanos: viņš spēlējis aktīvus vai izbijušus pilotus vairākās filmās – bez Zvaigžņu kariem arī Air Force One un Sešas dienas, septiņas naktis. Lentē Air Force One Fords atteicās filmēties ainā, kur viņa varonis, starp citu, ASV prezidents, draudošas lidmašīnas katastrofas priekšā velta kādu brīdi pārdomām, lai izlemtu; aktieris apgalvoja, ka nemūžam tā nerīkotos, ja viņa tuviniekiem tiešām draudētu reālas briesmas. Prezidenta loma sākotnēji tika piedāvāta Kevinam Kostneram, kurš nevarēja to pieņemt, jo bija iesaistīts citā projektā. Savukārt grāvējā Sešas dienas, septiņas naktis Harisons Fords pats vadīja lidmašīnu, kad jau bija izgājis apdrošināšanas sabiedrības pieprasīto papildu apmācību.
Reiz pirms 20 gadiem
Kad sabruka Harisona Forda otrā laulība, aktierim bija sešdesmit gadu, četri bērni, un viņš bija nolēmis vairs nemeklēt romantiskus piedzīvojumus. Tomēr liktenim acīmredzot bija citi plāni brīdī, kad 59.Zelta globusa balvas pasniegšanas ceremonijā Fords tika iepazīstināts ar kolēģi, vairāk nekā divdesmit gadu par viņu jaunāko Kalistu Flokhārtu, kura tieši tajā laikā bija tikko nospēlējusi savu kroņa lomu – Aliju Makbīlu seriālā ar tādu pašu nosaukumu. Pirms gada Kalista bija adoptējusi mazu zēnu un šķietami atmetusi cerības nodibināt ģimeni, taču liktenīgā satikšanās ar Fordu sagrieza viņas dzīvi kājām gaisā.
Harisons bildināja Kalistu romantiski – 2009.gada Valentīndienā, un abi apprecējās pēc gada ceremonijā, kurā piedalījās arī Ņūmeksikas štata gubernators. Ņūmeksikā tobrīd tika uzņemta filma Kovboji un citplanētieši, kurā Fords spēlēja kopā ar tālaika Džeimsu Bondu Danielu Kreigu. Fords oficiāli kļuva par tēvu Flokhārtas adoptētajam dēlam Līamam, un ģimene pārcēlās uz dzīvi nomaļā Vaiomingas rančo, kas aktierim pieder jau kopš astoņdesmito gadu sākuma un būvēta paša rokām. Pati māja ir samēra pieticīga Holivudas aktieru pārim, taču atrodas pie upes, un to ieskauj 800 akru zemes. Bez šī īpašuma abiem pieder arī māja Kalifonijā, Brentvudā. Forda sabiedriskā dzīve pēdējos gados bijusi tik klusa, ka fani pat sāka spekulēt, vai tikai viņš nesirgst ar kādu kaiti, ko saasina atrašanās cilvēkos. Uz to aktieris sev raksturīgajā manierē atbildēja, ka viņam tiešām piemīt īpaša kaite – riebums pret pasākumiem, kur laika jāaizvada tukšās sarunās. Laimīgā kārtā Kalistai, tāpat kā Harionam, arī patīk lidot, lai arī kopš 2015.gada incidenta viņa ir atteikusies kāpt kopā ar vīru vecmodīgāka modeļa lidmašīnās. Piedevām abi nav atmetuši domu par kopīgu darbu kādā filmā, lai uzspodrinātu Kalistas kinoaktrises karjeru, kas ir mazliet apsūbējusi to divdesmit gadu laikā, ko viņa veltījusi ģimenes dzīvei un dēla audzināšanai. Fords pats, neskatoties uz gadu nastu, turpina aktīvi filmēties. 2015.gadā iznāca kārtējais Zvaigžņu karu turpinājums Spēks mostas, kurā Fords atgriezās pie Hana Solo lomas pat par spīti negadījumam, kad hidrauliskās durvis saspieda viņa potīti, salaužot kaulu. Šajā lentē Forda varonis gāja bojā, taču nākamajā turpinājumā Skaivokera atdzimšana viņš parādās nelielā epizodē, tēlodams titros neierakstītu rēgu.
Arī pie Indianas Džonsa lomas aktieris atgriezās salīdzinoši nesen – 2023.gadā, kad iznāca lente Indiana Džonss un likteņa rats. Producenti nemaz neapsvēra iespēju nomainīt Fordu ar citu aktieri viņa vecuma dēļ, un arī režisors Džeimss Mangolds zvērēja, ka viņam nenāktu ne prātā nogalināt Forda varoni. Tā kā daļa filmas darbības risinās pagātnē, tajā tika izmantots mākslīgā intelekta risinājums, lai pagātnes epizodēs padarītu aktieri jaunāku. Kopš tā laika Fords gan ir mainījis savu nostāju pret mākslīgo intelektu un tā izmantošanu kino un video nozarē, jo tas atņem darbu viņa amata brāļiem.
