Kā mākslinieks māksliniekam
Viss “Zvaigžņu karu” radīšanas stāsts – tas ir viens liels pārvarēšanas stāsts. Laikam, ja Džordža Lukasa vietā būtu kāds cits, sen uzspļautu savai idejai un ietu uzņemt citu kino. Tāpēc, ka katru mīļu dienu viņam bija pamats nolaist rokas...
Jāsaka, ka 1970-jos Amerika kā nekad bija tāla no fantastikas. Tas bija sociālo un politisko satricinājumu laiks. Sabiedrību plosīja pretrunas. Tuvu beigām bija karš Vjetnamā, hipiju kustība aptvēra visu valsti. Pēc tam uzradās Votergeitas skandāls, sekoja Niksona atstādināšana... Filmas, kuras tolaik iznāca uz ekrāniem, atainoja sabiedrības noskaņojumu: bija asas, kritiskas, bet ekrāna varoņi maz ar ko atšķītās no ļaundariem... Atceraties to pašu “Taksistu”! Bet fantastikas filmas ja arī parādījās, tad stāstīja par postapokalipses laikiem, kuri nenesa cilvēcei neko labu. Šim produktam bija pieprasījums.
Un tāpēc kad jaunais režisors, aiz kura pleciem bija tikai viena pilnmetrāžas filma, devās uz kinostudiju piedāvāt savu scenāriju, viņam visi atteica. No otras puses, kinoražotājus var saprast: “Meisa Uindu, godājamā Džedai-bendu, Isibi Si-Dži Teipa radinieka, lielā Džedaja skolnieka, stāstu” ne pārāk gribējās ekranizēt. Pie tam skaidrot uz pirkstiem fantastiskās filmas sižetu – grīti izpildāms uzdevums. Un nav zinams, ar ko viss beigtos (starp citu, ar šiem vārdiem var sākt stāstu par jebkuru “Zvaigžņu karu” radīšanas etapu), ja Lukass neiepazītos ar rūpniecisko dizaineri Ralfu Makkuoriju, kurš strādāja kompānijā Boeing un, pēc paša izteikuma, slimoja ar lidmašīnām un kosmosa kuģiem. Par kinofantastiku viņš nekādā mērā neinteresējās, tomēr stāsts, Lukasa izstāsstīts, ar kaut ko viņu aizrāva. Un viņš sāka to zīmēt. Džordžs pateica viņam: “Vienkārši zīmē, nedomā, kā mēs sāksim iedzīvināt tavu ieceri”. Un Makkuorijs sāka radīt. Viens no pirmajiem piedzima Dārts Veiders, pēc tam parādijās R2-D2 un C-3PO un visa šī neticamā lidojošā tehnika – par kuras ticamību nebija iespējams šaubīties, jo to taču radīja aviadizaineris!
Līgums parakstīts!
Rezultātā filma pamazām sāka iezīmēties. Bet Lukass tagad veica uzbrukumus kinostudijām staipot līdzi Makkuorija zīmējumus. Producenti, tāpat kā agrāk, netaisījās uzņemt “šīs muļķības”.
Taču kinostudijā “XX gadsimts Fox” Lukasam paveicās: viņš beidzot sastapa cilvēku, kurš noticēja projektam. Tas bija Alans Leds-jaunākais. Kaut arī, kā pēc tam noskaidrojās, “Zvaigžņu karu” scenārijs (par laimi, vairāk nekādu “stāstu”...) arī viņam neviesa uzticību. Taču viņš aprunājās ar Džordžu un noticēja viņam. Tieši cilvēkam. Un nolēma likt uz visu banku. Lukass ieguva negaidītu budžetu. Un noslēdza ar “20 gadsmitu līgumu, kurā iekaroja tiesības rašot pavadošās preces. Kaut arī “atkaroja”- šeit pavisam neiederas. Pirmkārt, neviens neticēja, ka no nepratīgās kaut kas radīsies. Otrkārt, tomēr, “pavadošās preces” izdomāja Lukass. Neviens līdz viņam to nedarīja. Bija komiksi, bija posteri – un viss. Ja kinobosi tikai varētu iedomāties, ka uz gaismas stariem var apzeltīties, neredzēt Lukasam līgumu kā savas ausis. Kaut arī pašus gaismas starus viņi iedomāties arī nevarēja... Tā ka šajā ziņā totālā neticība un bezgalīgais izsmiekls nospēlēja Lukasam par labu.
Un sākās darbs. Pirmkārt Lukass radīja kompāniju ILM (Industrial Light & Magic). Kā noskaidrojās vēlāk, tai iekrita loma izmainīt kinematogrāfa vēstures gaitu. Bet tad, 1975.-jā, viņš vienkārši nolīga dažus jaunus puišus tam, lai viņi sāktu taisīt kosmosa kuģu maketus, iznīcināt gatavo produkciju pēc iespējas efektīgāk un uzņemt procesu uz filmas. Sapnis, ne darbs! Un puiši ar lielu entuziasmu ķērās pie darba. Pats Džordžs sāka meklēt aktierus.
“Ticu – neticu!” pēc Lukasa
Šis process ievilkās uz pusgadu. Nepieļaujama greznība. Labi vēl, ka viņs sakooperējās ar savu draugu – Braianu De Palmu: viņš meklēja aktierus filmai “Kerija” pēc Stīvena Kinga. Un aktierus viņi izskatīja pārī: neder tev, varbūt patiks man... Tiesa, Lukasspar varītēm gribēja atrast aktierus, kuri nevienam nebija pazīstami. Un tas nepatika producentiem. Un arī kolēģi viņu atrunāja: Kopola līdz ūkai piedzina savu “Krusttēvu” ar slavenībām un rekomendēja tāpat rīkoties Lukasam.
Taču viņš galarezultātā palika uzticīgs sev un paņēma filmā nevienam nepazīstamus Marku Hemilu, Keriju Fišeri un Harisonu Fordu. Pēdējais jau bija paspējis filmēties pie Lukasa viņa pirmajā filmā un tāpēc tika uzskatīts par paspīdējušu. Viņu nolīga palīdzēt aktieriem – lasīt palīgreplikas, ko viņš arī darīja no mēneša mēnesī bez jebkādām cerībām tikt filmā, kamēr Lukass pēkšņi neizdzirdēja, kā viņš lasa Hanu Solo. Izvēle kļuva acīmredzama.
19-gadīgā Kerija Fišere tika uzskatīta par Holivudas zilajām asinīm: māte – aktrise Debija Reinoldsa, tēvs – dziedātājs Edijs Fišers. Viņa ienāca un visi saprata, ka, neskatoties uz to, ka meitenei gandrīz nav aktieriskās pieredzes, viņa ir gatava princese Leia: stipra, izlēmīga, drosmīga, ar pašcieņu... Vienīgais noteikums, kuru viņai uzstādīja, - notievēt par 15 mārciņām! Un pie viena mācīties brīvi turēties uz speciāla ķebliša, uz kura aktrise uzkāpa visās romantiskajās ainās ar Harisonu Fordu. Savādāk pārāk krita acīs auguma starpība 30 centimetros.
Marks Hemils pakļāva visus ar savu jauneklīgo dabiskumu: likās, viņš, tāpat kā Fišere, bija piedzimis par Luku Skaivokeru!
Čubaku atrada slimnīcā – anglis Pīters Meihjū strādāja tur par sanitāru. Viņš sēdēja, bet kad istabā ienāca Lukass, sava britu ieraduma vadīts piecēlās, viņu sveicinot. Lukass paskatījās uz viņu no lejas uz augšu un pateica: “Liekas, mēs viņu atradām”. Patiešām, lielāku atrast vienkārši nebija iespējams: Pītera augums – 221 centimetrs. Bet Čubakas kostīmā – visi 229! starp citu, “Čubaka” – tas nav nekas cits, kā izkropļots krievu vārds “suns”.
Viņa sadusmotā balss – tas ir rēcošs lācis, bet apmierināta – murrājošs tīģeris. Lai savāktu visas šīs “ārpuszemes skaņas”, skaņu režisors patērēja veselu gadu. Toties ierakstīja “organisku” saundtreku filmai, pateicoties kuram “ierunājās” viss daudzbalsīgais Visums. Un ja reiz mēs ierunājāmies par skaņu, tad slavenā gaismas staru “čirkstoņa”- tad tā ir EPL (elektropadeves līnija), aiz kuras paraustīja, laikam, visa skaņu ierakstu komanda. Bet Dārta Veidera elpu nodrošināja mikrofons, kurš bija piekabināts ūdenslīdēja maskas trubiņai.
Robototehnika darbībā
Britu mīms Entonijs Deniels ilgi nepiekrita C-3PO lomai. Nav labi, sacīt, cilvēkam, kurš uz skatuves aizņemts Šekspīra lugās, ģērbties kā robotam un spēlēt filmā, kurā neviens tavu seju neieraudzīs, ne arī tavu normālo balsi nedzirdēs. Taču beigu beigās piekrita un ne reizi nenožēloja par pieņemto lēmumu. Viņš burtiski iedvesa dzīvību savā personāžā. Galarezultātā viņš uzņēmās visās kinonoveles sešās filmās, kaut arī uz to brīdi, kad sāka uzņemt pirmās trīs epizodes, kompjūtergrafika jau varēja atainot visu ko vēlas.
Starp citu, tādi pat panākumi tika pat R2-D2 lomas izpildītājam. Ar viņa meklēšanu nācās pamocīties. No sākuma gribēja iebāzt “šīs konservu bundžas” iekšienē bērnu. Taču robota kostīms izrādījās ļoti smags un grūti vadāms: bērns netiktu galā. Galarezultātā R2-D2 nospēlēja Kenijs Beikers, kura garums sastāda 112 centimetrus. Viņš droši ierāpās “bundžā”, viņu tur aizvēra un, pēc aktiera atmiņām, bieži aizmirsa atvērt ejot pusdienās. Tā viņš arī sēdēja iekšpusē, cerot, ka agri vai vēlu par viņu atcerēsies. Sēdēja un apdomaja, ar kādām muļķībām viņam nākas nodarboties!
Ātrāk un interesantāk
Tam grūti noticēt, taču Kenija Beikera noskaņojumam piekrita burtiski visi aktieri uz laukuma. Neviens nešaubījās par izgāšanos. Aktieri bija ļoti jauni: Kerijai tik tiko palika 19 gadi, Hemilam – 24, bet Hariskonam – 33. Viņiem visiem bija ļoti nepieciešams darbs un viņi centās, kā varēja. Taču ar katru dienu viņu pārliecība, ka dara muļķības, tikai auga. Dialogi viņus smīdināja, bet varoņu darbības likās nesaprotamas un neloģiskas. Un tās ir sentences par Spēku? Slima suņa murgi! Diemžēl, Džordžs Lukass neiesaistījās dīvainos skaidrojumos. Katru reizi, kad dublis bija uzņemts, viņš vai nu klusēja, vai arī teica: “Bet tagad ātrāk un interesantāk!” Galarezultātā aktieri visā nopietnībā sāka aizdomāties par to, vai nenosaukt filmu tā. Un reizēm visai aktīvi ņirgājās par savu jauno režisoru gandrīz vai novedot to līdz asarām...
Raudāt Lukasam sagribējās arī tad, pēc puses no budžeta, viņš iepazinās ar savas jaunradītās studijas ražojumiem: viņam parādīja četrus neizteiksmīgus kaut kādas tehnikas sprādzienus.
Viss, absolūti viss, pārvērties par murgu! Uzņemšana ieilga, aktieri nervozēja, specefekti nesanāca. Pat laikapstākļi – arī tie saslējās pret filmu. Tatuīnu uzņēma Tunisā. Un kā tikai filmēšanas grupa tur ieradās pilnā sastāvā, tur sākās stihija un pacēlās tāda smilšu vētra, kuru nebija redzējuši jau 50 gadus. Galarezultātā filmēšana galīgi izkrita no grafika. Kļuva skaidrs, ka uz 1976.-tā Ziemassvētkiem nekādas filmas nebūs.
Kinostudija ārdījās! Kādā brīdī “20 gadsimts Fox” jau lēma nolikt filmu plauktā: velns ar viņu, ar naudu, vienalga nekas nesanāks!
Par laimi, Alans Ledds-jaunākais atrunāja savus kolēģus. Taču Lukasam tika uzstādīts noteikums: pabeigt uzņemšanu divu nedēļu laikā.
Viņš saķēra galvu, taču atrada izeju no situācijas. Kinogrupa sāka strādāt trijos filmēšanas laukumos vienlaicīgi. Bet Džordžs skraidīja starp tiem kā apdedzis un mēģināja kā nebūt kontrolēt un virzīt procesu. Filma, kuras iecere arī agrāk aizslīdēja no vairuma tajā iesaistīto cilvēku, galīgi izplūda atsevišķās puzlēs...
Toties viņi iekļāvās termiņā! Tiesa, šī trakā sacensība izveda “Zvaigžņu karus” kinokļūdu skaita līderos: tās ieņem godpilno 4-to vietu. Taču katru no 261 kļūdas ir fanu aplolota. Un viņu acīs ieņem īpašu vērtību.
Kur asinis?
Nākošais šausmu posms – montāža! Pirmais tās variants iedvesa šausmas pat pašam Lukasam. Nācās pārtaisīt: ar rokām līmēja kopā lentes no trim kinokamerām, brīžiem izgriežot pa diviem-trim kadriem. Elles darbs, taču galarezultātā filma kļuva dinamiska. Tādā veidā Lukass izlēma to parādīt draugiem: Spilbergam, Kopolam, De Palmam. Spilbergam viss patika. Bet De Palma pateica: “Tas iz mežonīgums kaut kāds! Kur asinis? Un ko nozīmē tās muļķības par Spēku?”
Tikai viens patīkams brīdis bija darba laikā: saundtreka radīšana. Komponistu Džonu Viljamsu Lukasam ieteica Spīlbergs: mūzika filmai “Žokļi” atstāja uz režisoru lielu iespaidu. Bet uz Viljamsu negaidīti lielu iespaidu atstāja notikums, izstāstīts “Zvaigžņu karos”. Uzrakstītā mūzika, kuru nospēlēja Londonas simfoniskais orķestris, palīdzēja atsevišķām puzlēm salikties veselā filmā. Pamēģiniet kaut kad paskatīties “Zvaigžņu karus” bez tās – un iespaids izrādīsies pavisam savādāks. Kaut kas ir tajā apburošs, maģisks. Un ko tur teikt, ja pat pašiem filmas veidotājiem mutes atvērās, kad viņi atnāca uz pirmizrādi un ieraudzīja ŠO!
Klasisks stāsts
Pirmizrāde Džordžam Lukasam bija savdabīga tiesas diena. Viņš saprata, ka 1977.gada 25.maijs uz visiem laikiem izmainīs viņa dzīvi. Taču lūk uz kuru pusi? Tagad mēs to zimām! Pateicoties “Zvaigžņu kariem” Džordžs Lukass kļuva par pašu bagātāko un pazīstamāko režisoru. Bet paši “Zvaigžņu kari” no “murgainas idejas” pārvērtās kulta filmā, kura iemanījās daudzu desmitgažu laikā palikt mūsdienīga un pieprasīta.
Kas tad tajā ir tāds? Jā, tehnoloģijas, jā, specefekti, fantastika, revolucionārs izrāviens... Un tomēr atslēgu no lādītes ir jāmeklē citā vietā: Džozefa Kembela salīdzinošās mitoloģijas grāmatā “Varoņi ar tūkstoš sejām”. Tajā Džordžs Lukass burtiski ielasījās. Un sižetu savam nākošajam šedevram daudzējādi izdomāja šī pilnmaštāba pētījuma iespaidā. Ja uzmanīgāk ieskatīties “Zvaigžņu karu” varoņos, tad mēs ieraudzīsim klasisku pesonāžu kombinējumu, kuri sastopami visu pasaules tautu eposā. Tas ir jauneklis patiesības meklējumos, gudrs vecis un meitene, kura lūdz palīdzību. Tradicionāls mitoloģisks stāsts. Tāpēc “Zvaigžņu kari” vienādi mīl visos zemeslodes nostūros. Varonim tūkstoš seju. Taču lai arī kāds viņš nebūtu, viņš vienmēr cīnās ar ļaunumu gaišajā pusē!