Tālāk viņš gandrīz katru dienu atradās kaut kādā jaunā pilsētā, runāja asāk par rietumu masu informācijas līdzekļiem. Žvaņeckis pat žēlojās, ka esot palicis bez darba, tāpēc ka nav jēgas, kad valsts pirmā persona runā asāk par jebkuru satīriķi? Kāda jēga vairs kāpt uz skatuves un uzstāties? Tu tik un tā izrādīsies otrais slēpošanas trasē. Taču man liekas, ka ir ļoti svarīgi saprast, no kurienes tas nāca un kāpēc to vienā mirklī leģitimizēja spēcīgs atbalsts no apakšām.
Čerņenko, protams, bija pat pēc padomju laikiem par traku. Bija saprašana, ļoti asa, par to, ka atsvars ir nonācis līdz grīdai, ka šis "projekts" ir neārstējami slims un, ka ar to kaut kas ir jādara. Bija vispārēja neapmierinātība, ka Vologdas pilsētā slēgts veikals "Vologdas sviests", bet Mašai mēs nevaram nopirkt jaunus rudens zābaciņus jau piekto sezonu pēc kārtas. Bet kādam - piemēram, Markam Zaharovam - no tā, ka viņam "aizvēra izrādi". Bet kādu pa ebreju līniju neizlaida uz ārzemēm. Viss tas bija ļoti dažādi, taču bija kopējs.
Bija sajūta, ka ar to kaut kas ir jādara. Tas bija principiāls jautājums. Tas bija sarežģītu atbilžu laiks uz sakrātiem, nolādētiem jautājumiem. No tā, ka cilvēki nerunāja, neapsprieda, viņiem nebija iespējas par to runāt, turklāt atklātība lieliski sadzīvoja ar pilnīgi slēgtām tēmām. es atceros, ka līdz 1988. gadam nedrīkstēja runāt un rakstīt par rindām pēc degvīna. Tāpēc ka mēs cīnāmies ar dzeršanu un alkoholismu, un kādas tur vispār var būt rindas pēc degvīna?
Tā ir principiāli savādāka situācija nekā tagad. Es vispār visu laiku brīnos. Visās profesionālajās sarunās mēs visu laiku sarunājamies par kaut kādām ceha iekšējām problēmām. Man ir dziļa pārliecība, ka žurnālistika nav atkarīga no žurnālistiem, bet ir no auditorijas. Ja ir pieprasījums uz nolādēto jautājumu, atvainojiet par tautoloģiju, tad būs arī žurnālistika. Ja nav - tad tā nenokurienes neradīsies. Jau sen mūsu problēmu žurnālistika raksta tikai priekš pašiem žurnālistiem. Lūk, pirms manis kolēģis tieši žēlojās, ka tagad, protams, radio "Svoboda" nav miljoni. tajā pašā laikā, kad pēc nesen atslepenotiem, bet noteikti pazeminātiem Valsts drošības komitejas datiem, ikvakara auditorija BBC un "Amerikas balss" krievu dienestam, katram no tiem vērtē - 30 miljonus klausītāju! Zināmās padomju cilvēku paaudzēs, vismaz starp vīriešiem nav cilvēka, kurš nav dzirdējis un nezina, kā skan "Seva Novgorodcevs, Londonas pilsēta, BBC". Taču pēdējos 15, ja ne visos 20 gados, baidos, ka neviens nezina, kas tas tāds - Seva Novgorodcevs. Kaut arī pa šo laiku viņš pat ir kļuvis par Britu impērijas bruņinieku. No jaunāko paaudžu potenciālajiem klausītājiem šo mikrofona virtuozu nezina neviens. Te ir tas galvenais jautājums.
Līdz tam laikam, kamēr neradīsies situācija, kad sabiedrībai būs nepieciešama pārbūve, neradīsies ar ī vajadzība pēc atklātības. Pašreizējos apstākļos - "Izklaidējies, Krievija, raudi Eiropa, bet man ir pats skaistākais dibens"- no kurienes? Tas taču ir tik ērti. Neceļoties no tahtas, pārslēgt federālos telekanālus; iedzert aliņus, domāt par mūsu valsts varenību un pūstošajiem Rietumiem. Tas ir ierastais krievu paradums vienkārši atbildēt uz sarežģītajiem jautājumiem. Kad izrādīsies, ka vienpartijiskums novedīs pie viendesainības - tad acīmredzot, atkal radīsies nepieciešamība pēc atklātības. Es domāju tos desmitus miljonu, kuriem jābūt 140 miljonu lielas valsts auditorijai.
Es daudzas reizes esmu pieminējis šo statistiku, tikai neviens tai nepiegriež uzmanību. Mums papīra tirāžas ir vairākas reizes mazākas, kā Lielbritānijā. Tādus kā «Коммерсантъ», tagad nerunāsim par to, ka tas "nav tāds", kā pieņemts sacīt, bet tādas buržuāziskas avīzes, kas raksta, sākot ar Kuzņecovas baletu un beidzot ar Koļesņikova politiku, līdz biržas ziņām - tādas Britānijā ir četras, turklāt Daily Telegraph papīrā ir ar tirāžu līdz pusmiljonam. Bet mūsu «Коммерсантъ» svārstās rajonā ar augstāko skaitu - 100 tūkstoši, bet "Vedomosti", kas ir mūsu Financial Times, parāda tikai 60 vai 70 tūkstošus. Ko vispār runāt? Mums tirāžas ir mazākas nekā Polijā.
Galvenā igauņu avīze, tās nosaukums laikam tulkojumā ir "Pastnieks", tai arī ir 100 tūkstošu tirāža. Tāpēc ka ir sabiedrība, kurai visu laiku ir jāsalīdzina savs pulss ar valsts galveno avīzi. tas ir, man ir tāda sajūta, ka man tas noteikti ir jāizlasa. Lūk, īstie mass media. Lūk, sociālā funkcija, kas ļauj cilvēkam sajust to, ka viņš nav viens. ka ir sabiedrība, ka ir pilsonis un viņš kaut ko izvēlas, mokās, uzstāda jautājumus, lemj, kurp iet valsts, nav apmierināts ar varu un tā tālāk. bez tā žurnālistika nevar pastāvēt. Ja nav pieprasījuma.
Es nedaudz esmu restorators un zinu, nedrīkst nest anšovus, ja zālē prasa tomātus ar gurķiem un "vairāk krējumiņu, jaunais cilvēk, vairāk krējumiņu". Es nesaprotu, par ko te var runāt - par lielāku vai mazāku kvalitāti.
Padomju propaganda tomēr bija daudz totālāka, nekā federālo telekanālu propaganda. Taču tajā laikā demonstrētā tā paša Konstantīna Ustinoviča Čerņenko balsošana vēlēšanu iecirknī jau sen strādāja otrādi. Tagad, šādu izrādīšanu skaits nacionālajos telekanālos vispār pārsniedz visus rādītājus, taču pie pretējas reakcijas neved absolūti. Kādreiz kaut kur Brežņeva otrā pusē kļuva pilnīgi skaidrs, jo totālāka propaganda, jo vairāk nācijas tēvi parādās programmā "Vremja", jo sliktāk priekš nācijas tēviem. Tādas tās lietas. Vai būs tāda barība, ja ko tādu rij. Ja ar tādām pelavām var ķert zvirbuļus... Es kādreiz jautāju kolēģiem, pēc cik ilga laika mēs runāsim, ka tajā bija zināma politiskā kultūra... Taču visumā, protams, "taisnās līnijas" - tas izskatās nedaudz ziemeļkorejiski. Kāds uzskata, ka 10 gadiem ir jāpaiet, kāds, ka - 15. Neviens taču nedomā, ka tas ir uz mūžu.
Pirms desmit gadiem - iepriekšējās, Ukrainas, Janukoviča vārdā nosauktās krīzes laikā - Putins atbrauca uz Kijevu - un visi trīs Ukrainas vispārnacionālie telekanāli sēdēja tieši tāpat un uzdeva viņam jautājumus, kā pie mums tagad "taisnajā līnijā". Un viņš viennozīmīgi atbalstīja secību Ukrainā. Tagad, 2014. gadā, kas tāds nevienam prātā neienāk - vienkārši tāpēc, ka ko tādu nepamanīs. Labākā gadījumā sāks smieties. Pa šiem 10 gadiem kaut kāds politisks progress Ukrainā īpaši nav noticis, taču politiskā kultūra nedaudz ir pavirzījusies. Es pat nerunāju par to, ka principā šī "taisnā līnija" ir iespējama gandrīz tikai Baltkrievijā. Pamēģiniet ar to uzbāzties polim vai čeham.
Un neviens tur neapspriež, ka pa šo laiku, kas ir pagājis pēc apmēram tajā pašā laikā notikušās pārbūves un atklātības, kaut kas ir noticis ar žurnālistiku. Nevienam galvā neienāk. No viņiem tas kā kraupis ir atkritis, bet mums tā ir varenā pagātne. Un lai lāsts pār Gorbačovu, kas sagrāva mūsu brīnišķīgo lielvalsti, no kuras visi baidījās un tāpēc cienīja.
Tādi ir mani spriedumi. Goda vārds, es nesaprotu, kāda jēga ir runāt par žurnālistiku situācijā, kad tā nevienam nav vajadzīga. Personīgi mums ir kāda problēma, ka ir cilvēki, kuriem vēl kaut kas ir jāizdara dzīvē, taču kamēr to nesagribēs pati sabiedrība - tas būs tikai tusiņš savējo vidū. Paši uzrakstīja, paši izlasīja. Tā ir iedzīvotāju pašapkalpošanās mājas apstākļos.
Pierakstīja Iļja Žeguļevs.
https://meduza.io/feature/2015/03/17/zhurnalistika-nikomu-ne-nuzhna