Mūsdienās par eksperimentālās fizikas tēvu dēvētais Galileo Galilejs nāca pasaulē 1564.gadā – tajā pašā, kad piedzima Viljams Šekspīrs un nomira Mikelandželo. Jau kopš agras jaunibas Galileo interesējās par zinātni un divdesmit piecu gadu vecumā sāka strādāt Parīzes Universitātē. Drīz vien Galilejs jau bija slavens visā Eiropā gan kā zinātnieks, gan kā izcils lektors. Pēc trim Pizā pavadītiem gadiem Galilejs pieņēma darba piedāvājumu Padujas Universitātē, kur viņu ieinteresēja Nikolaja Kopernika teorija par heliocentrismu – Zemes un pārējo planētu kustību ap Sauli. 1543.gadā Nikolajs Koperniks publicēja darbu Par debess sfēru griešanos, kurā izklāstīja savu revolucionāro ideju, ka Saule atrodas Visuma centrā un Zeme, griežoties ap savu asi, reizi gadā to apriņķo. Šī teorija bija izaicinājums Aristoteļa dabas filozofijā un Ptolemaja astronomiskajos novērojumos balstītajam baznīcas uzskatam, ka Saule un visas zvaigznes riņķo ap nekustīgo Zemi. Tāpēc vēl pusgadsimtu pēc publicēšanas Kopernika teorija galvenokārt tika uztverta skeptiski. Kritiķi piesauca “veselo saprātu” – visiem taču esot skaidrs, ka Zeme, un kuras viņi stāv, nemaz nekustas, vēl jo mazāk ar ātrumu, kas nepieciešams, lai pilnībā apgrieztos ap savu asi reizi 24 stundās, vienlaikus riņķojot ap Sauli. Aptuveni 16.gadsimta 90.gadu vidū Galilejs secināja, ka Koperniks visu sapratis pareizi. Zinātnieks 1609.gadā bija radījis teleskopu, kas ļāva apstiprināt Kopernika ideju un iedrošināja to publiski aizstāvēt. Ar teleskopu, kas bija uzstādīts piemājas dārzā, Galilejs redzēja Piena ceļu, Mēness ielejas un kalnus, kā arī – tas bija īpaši svarīgi viņa izpratnei par Kopernika sistēmu – četrus pavadoņus, kas riņķoja ar Jupiteru kā miniatūra planētu sistēma. Galilejs. Būdams kārtīgs katolis, izteica “bezgalīgu pateicību Dievam par to, ka viņš bija tik laipns un padarīja mani par pirmo novērotāju brīnumiem, kas iepriekšējos gadsimtus bija palikuši apslēpti tumsā”. Zinātnieks Florencē sāka brīvi runāt par saviem novērojumiem gan viesībās, gan publiskās debatēs, jo uzskatīja, ka teleskops ātri pārliecinās visus izglītotos cilvēkus par Kopernika sistēmas pareizību. Taču viņam nācās vilties. 1610.gadā vēstulē vācu astronomam un matemātiķim Johanesam Kepleram Galilejs rakstīja: “Mans dārgais Kepler, ko tu teiktu par šeit sastopamajiem izglītotajiem, kuri stingri atsakās paskatīties teleskopā? Ko mums ar to darīt? Vai mums smieties vai raudāt?” Kļuva skaidrs, ka Kopernika teorijai ir pretinieki, tomēr Galilejs nolēma, ka ir vērts cīnīties. Viņš pieņēma lēmumu vērsties ar saviem argumentiem pie progresīvās sabiedrības, nevis konservatīvajiem akadēmiķiem. Zinātnieks uzskatīja, ka viņam ir lielākas cerības gūt atbalstu no uzņēmējiem, aristokrātiem un izglītotajiem jezuītiem. Galilejs rakstīja traktātus, brošūras, vēstules un dialogus nevis universitātēs pieņemtajā “augstajā” stilā, bet vienkārši un tieši, lai ikvienam būtu saprotama viņa doma.

Viltots brīdinājums

1616.gada 25.dfebruārī Galileju izsauca pie Bellearmina, kurš viņu brīdināja par radušos situāciju. Kā vēlāk rakstīja sarunas liecinieks kardināls Agoetīno Orenži, Galilejs “palika kluss, neskatoties uz visām savām zināšanām, un tādējādi parādīja, ka viņa dievbijīgā attieksme ir ne mazāk slavējama kā viņa prāts”. Orenži ziņojums no Galileo paša raksta liecina, ka zinātnieks neatteicās paklausīt baznīcas pārstāvim. Tāpēc tiek pieņemts, ka Galilejs toreiz netika oficiāli sodīts, tikai mutiski brīdināts, tātad nevajadzēja parādīties nekādiem dokumentiem. Tomēr pārsteidzošā kārtā inkvizīcijas lietā tāds papīrs uzradās. Tajā teikts: “Minētais Galilejs tika izsaukts uz kardināla Bellarmīna parasto dzīvesvietu un stājās minētā kardināla priekšā, tiekot brīdināts par iepriekš paustā viedokļa kļūdīgumu un musināts to atmest, un tūlīt pēc tam […] Viņa svētības pāvesta un visas Svētā krēsla kongregācijas vārdā tika aicināts pilnībā atteikties no uzskata, ka Saule ir pasaules centrs un nekustīga, bet Zeme kustas; kā arī turpmāk nekādā veidā, ne mutiski, ne rakstiski, to nemācīt vai neaizstāvēt, pretējā gadījumā Svētais krēsls pret viņu uzsāks tiesvedību. Minētais Galilejs piekrita šim aizliegumam un apsolīja to ievērot”.

Aizdomīgais dokuments bija iekļauts inkvizīcijas lietā, kurai vajadzēja būt pievienotam Bellarmīna oficiāli izteiktajam aizliegumam ar viņa parakstu, bet tāda nebija. Turklāt ieraksts parādījās tajā pašā lapā, kurā ir iepriekšējās dienas oficiālās piezīmes, bet visi pārējie ziņojumu, juridiskie akti un ieraksti visā lietā sākās jaunas lapas augšpusē. Vēsturnieki uzskata, ka oficiāla aizlieguma paust uzskatus Galilejam nekad nav bijis, bet viltus ziņojums tika ievietots lietā ļaunprātīgi, lai vēlāk izmantotu pret zinātnieku. Tieši tāpēc septiņpadsmit gadus vēlāk Galilejs stāvēja inkvizīcijas priekšā, apsūdzēts par oficiāla aizlieguma pārkāpšanu, kaut tāds, visticamāk, nebija izdots.

Galilejam mutiski izteiktais, neoficiālais brīdinājums bija pietiekami nopietns, lai faktiski apklusinātu zinātnieku. Viņš nodarbojās ar Jupitera pavadoņu izpēti, lai izstrādātu hronometru garuma mērīšanai jūrā, cieta no aizvien pieaugošā reimatisma un vismaz ārēji pielāgojās pasaulei, kas tradīcijas vērtēja augstāk par zinātnisko izpratni.

Jauns pāvests, jauna cerība

1623.gadā Galilejs saņēma cerīgas ziņas – par pāvestu bija ievēlēts kardināls Mafeo Barberīni. Atšķirībā no Pāvila V jaunais pāvests Urbāns VIII kopumā pozitīvi vērtēja mākslu un zinātni. Rakstot no Romas, pāvesta privātsekretārs Džovanni Kjampoli mudināja Galileju atsākt savu  ideju publicēšanu. Valdīšanas sākumposmā Urbāns VIII rīkoja garas audiences ar Galileju. Pāvests, kurš šķita gatavs atjaunot debates par Kopernika sistēmas priekšrocībām, iedrošināja Galileju sākt darbu pie grāmatas, kas galu galā viņu pazudināja. Darba nosaukums bija Dialogs par divām galvenajām pasaules sistēmām. 1629.gada 24.decembrī Galilejs pastāstīja draugiem Romā, ka pabeidzis darbu pie 500 lappušu garā Dialoga, kas apstiprināja Kopernika teoriju. Grāmata atklāj Galileju kā fiziķi un astronomu, izsmalcinātu sofistu, polemistu un labu rakstnieku. Atšķirībā no Kopernika un Keplera darbiem Galileja Dialogs bija paredzēts  izglītotai sabiedrībai, nevis šauram specialistu lokam. Sākotnēji ziņas no Romas ļāva zinātniekam cerēt, ka viņa grāmata drīz tiks publicēta. Vatikāna galvenais licenču izsniedzējs Nikoli Rikardi pat apsolīja palīdzību un piebilda, ka teoloģiskās grūtības var pārvarēt. Urbāns VIII atkārtoja savu iepriekš pausto viedokli – ja grāmata apraksta strīdīgos viedokļus tikai hipotētiski, to drīkst publicēt.

Pirmoreiz izlasot Dialogu, galvenais licenču izsniedzējs Rikardi secināja, ka grāmata tomēr nebalstās varbūtībās, bet gan apgalvojumos, tāpēc var radīt vairāk problēmu, nekā domāts. Rikardi pieprasīja, lai priekšvārds un secinājumi tiktu pārstrādāti un būtu saskaņoti ar pāvesta viedokli. 1630.gada augustā, kad Galilejs bija aizņemts ar teksta pārveidošanu atbilstoši šīm prasībām, viņš saņēma vēstuli no sava drauga Benedeto Kastelli Romā, kurā tas mudināja zinātnieku “svarīgu iemeslu dēļ”, kurus viņš “nevēlas izklāstīt uz papīra”, iespējami drīz publicēt Dialogu Florencē. Izrādījās, ka Galileju neatbalstošie jezuīti Romā cenšas bloķēt grāmatas Upublicēšanu. Rikardi, iekļuvis starp divām pretējām nometnēm, nolēma nogaidīt, bet Galilejs uztraucās, ka viņa lielais darbs varētu vispār neieraudzīt dienasgaismu. Visbeidzot Rikardi diezgan negribīgi deva atļauju grāmatas publicēšanai. Galileja Dialoga par divām galvenajām pasaules sistēmām pirmais eksemplārs nāca klajā 1632.gada februārī. Grāmatu ātri izpirka, un drīz tā kļuva par plašas sabiedrības sarunu tematu. Taču vasaras beigās Galileja cerības uz atzinību pārvērtās bailēs, jo viņš uzzināja, ka no Romas saņemts rīkojums apturēt turpmāku publicēšanu.

Inkvizīcijas spiediens

5.septembrī Toskānas sūtnis Frančesko Nikolīni ieradās Vatikānā, lai protestētu pret lēmumu apturēt Dialoga izdošanu, bet Urbāns VIII viņam paziņoja: “Jūsu Galilejs ir uzdrošinājies iejaukties lietās, kurās viņam nevajadzētu iejaukties”. Galileja ienaidnieki bija pārliecinājuši Urbānu, ka Dialogs nav nekas cits kā Kopernika teorijas aizstāvība un attaisnošana, turklāt kāds bija svētajam tēvam iegalvojis, ka viņš izmantots par dumjākā grāmatas varoņa prototipu. Pāvests sūdzējās, ka Galilejs viņu apkrāpis, apgalvojot, ka grāmata atbilst pāvesta norādījumiem, bet patiesībā tos neievērojot. Rezultātā Urbāns VIII iecēla īpašu komisiju Dialoga lietas izmeklēšanai. Galvenais licenču izsniedzējs Rikardi saņēma stingru rājienu. Galilejs uzskatīja, ka nav izdarījis neko nepareizu. Viņam bija atļauts rakstīt par Kopernika teoriju, viņš bija ievērojis nepieciešamo formu, pat pārstrādājis savu darbu, lai tas atbilstu baznīcas viedoklim, un saņēmis licenci. Taču šie argumenti neietekmēja Vatikāna komisijas darbu. Tās ziņojumā pāvestam tika izklāstīta virkne apsūdzību pret Galileju. 15.septembrī pāvests nodeva lietu inkvizīcijai.

Astoņas dienas vēlāk tika izplatīts paziņojums, ka Galilejs pārkāpis 1616.gadā it kā izdoto aizliegumu mācīt, atbalstīt vai rakstīt par Kopernika teoriju. 1632.gada 1.oktobrī Florences inkvizitors ieradās zinātnieka mājās ar pavēsti, kas noteica, ka viņam mēneša laikā jāierodas Vatikānā. Galilejs atteicās no atbalstītāju piedāvājuma bēgt uz Venēciju un tā vietā lūdza, lai pret viņu vērstā lieta tiktu pārcelta uz Florenci. Lūgums tika noraidīts – jāmēro garais ceļš uz Romu. 1633.gada 13.februārī Galilejs pabeidza savu divdesmit trīs dienu ceļojumu uz Vatikānu un apmetās Florences vēstniecībā.

8.aprīlī zinātniekam paziņoja, ka viņš stāsies tiesas priekšā un tiesneši būs desmit kardināli. Četras dienas vēlāk Galilejs oficiāli padevās inkvizīcijai un stājās pretī inkvizīcijas ģenerālkomisāram tēvam Vinčenco Firenzolam un viņa palīgiem. Firnezola informēja Galileju, ka procesa ietvaros viņš tiks ieslodzīts inkvizīcijas ēkā. Formāli tas tika ievērots, tomēr lielāko daļu prāvas laika Galilejs pavadīja Florences vēstniecībā, kur baudīja aristokrāta cienīgas ērtības. Pēc tam, kad Galilejs bija nodevis zvērestu, komisārs nopratināja viņu par tikšanās reizēm ar kardinālu Bellarmīnu un citām baznīcas amatpersonām 1616.gadā. Sirmajam zinātniekam bija pagrūti atcerēties, kas bija kopā ar Bellarmīnu tajā liktenīgajā februāra dienā pirms daudziem gadiem, kā arī to, kādi ierobežojumi – ja tādi vispār bija – viņam toreiz noteikti. Firnezola atgādināja Galilejam, ka viņam bija pavēstīts “nekādā veidā neaizstāvēt un nemācīt [Kopernika] viedokli”. Zinātnieks apstrīdēja šo formulējumu, norādot, ka neatceras frāzi “nekādā veidā”, bet piekrita lielākajai daļai komisāra teiktā. Pēc virknes jautājumu par Dialoga licencēšanu Galilejs ar trīcošu roku parakstīja savu liecību.

Nākamās nedēļas pagāja debatēs par to, ko inkvizitoriem darīt ar veco zinātnieku. Visbeidzot kardināls Frančesko Barberīni, kurš bija mērenākais no desmit tiesnešiem, pierunāja komisāru tikties ar Galileju un pārliecināt viņu atzīt savu kļūdu apmaiņā pret maigāku sodu. Vēlāk Firnezola aprakstīja savu 27.aprīļa sarunu ar Galileju vēstulē: “Vakar pēcpusdienā es uzsāku sarunu ar Galileju, un pēc daudzām diskusijām, pateicoties Dieva žēlastībai, sasniedzu mērķi, jo panācu, ka viņš pilnībā saprata savu kļūdu un skaidri atzina, ka [..] savā grāmatā aizgājis pārāk tālu”.

Grēku nožēlnieka krēsls

Daži vēsturnieki Galileo Galileja lēmumu atzīt kļūdu uzskata par pēdējo triecienu zinātnieka pašapziņai. Citi to dēvē par vienīgo iespējamo racionālo rīcību. Kad tiesas prāva tuvojās noslēgumam. Vairāki no desmit kardināliem pieprasīja Galileju ieslodzīt cietumā, bet tie, kuri vairāk atbalstīja zinātnieku, argumentēja, ka Dialogu joprojām būtu jāļauj izplatīt, tikai ar vērā ņemamiem labojumiem. Galu galā kardinālu vairākums pieprasīja, lai Dialogu aizliegtu, bet Galilejs “pat ar spīdzināšanas draudiem atkāptos no saviem uzskatiem [..] un tiktu notiesāts ar cietumsodu”. Pāvests uzstāja uz formālu spriedumu, publisku Galileja atkāpšanos no viņa paustajiem uzskatiem un “formālu cietumsodu”. Zinātniekam tāpēc nācās vēlreiz ierasties uz oficiālu pratināšanu par viņa patiesajiem uzskatiem par Kopernika sistēmu. Galilejs, lai neriskētu tikt pasludināts par ķeceri, paziņoja: “Es uzskatīju un joprojām uzskatu par vispatiesāko un neapstrīdamāko Ptolemaja viedokli, proti, par Zemes stabilitāti un Saules kustību”.

1633.gada 22.jūnija rītā Glileo Gslilejs, tērpies baltā grēku nožēlnieka kreklā, ienāc inkvizīcija ēkas lielajā zālē. Viņš nometās ceļos un noklausījās spriedumu, kas sākās ar vārdiem: “Tā kā tu, Galileo, mirušā Vinčenco Galileja dēls, florencietis, septiņdesmit gadu vecs, 1915.gadā tiki nodots šai svētajai inkvizīcijai par to, ka uzskatīji par patiesu viltus doktrīnu…”. Spriedums tupinājās vēl septiņpadsmit rindkopas, tostarp ar vārdiem: “Un lai tu nākotnē būtu uzmanīgāks un citiem būtu piemērs, ka jāatturas no šāda veida pārkāpumiem, mēs pavēlam, lai grāmata Dialogs tiktu aizliegta ar publisku dekrētu. Mēs piespriežam tev oficiālu ieslodzījumu pēc mūsu ieskatiem. Kā labvēlīgu sodu mēs uzliekam tev pienākumu nākamajos trīs gados reizi nedēļā skaitīt septiņus grēku nožēlas psalmus. Mēs paturēsim tiesības pilnībā vai daļēji mīkstināt, aizstāt vai atcelt minētos sodus”. Spriedumu bija parakstījuši septiņi no desmit kardināliem. Visticamāk, paticoties ietekmīgiem piekritējiem, divas dienas vēlāk Galilejs tika atbrīvots un nodots Florences vēstnieka rokās. Pēc sešām dienām zinātnieks nonāca Sjēnas arhibskapa Askānio Pikolomīni aizgādība. 1633.gada beigās Galilejs saņēma atļauju pārcelties uz savu nelielo lauku māju Arčeri netālu no Florences, kur viņš pamazām kļuva akls un 1642.gadā nomira.

Tikai 1992.gada 31.oktobrī pāvests Jānis Pāvils II atzina, ka inkvizīcija kļūdījās, nosodot Galileju par apgalvojumu, ka  Zeme griežas ap Sauli. 2008.gada martā Pontifikālās Zinātņu akadēmijas vadītājs Nikola Kabibo paziņoja par plānu godāt Galileju Vatikāna teritorijā uzstādot viņa skulptūru. Tā paša gada decembrī pasākumā, kas bija veltīts Galileja pirmā teleskopiskā novērojuma 400.gadadienai, pāvests Benedikt XVI slavēja viņa ieguldījumu astronomijā. Tomēr mēnesi vēlāk Pontifikālās Kultūras padomes vadītājs Džanfranko Rivasi paziņoja, ka plāns uzstādīt Galileja skulptūru Vatikāna teritorijā ir atcelts.

Mīts, ka, pametot inkvizīcijas telpas, Galileo Galilejs teicis: “Un tomēr viņa griežas!”, radās 1757.gadā, kad to izdomāja žurnālists Džuzepe Bareti. Taču tas nemaina faktu, ka, neskatoties uz Galileja piekāpšanos inkvizīcijas priekšā, Zeme tiešām griežas ap Sauli, nevis otrādi.