Beidzis darbu es paklaiņoju nedaudz pa grandiozo būvi, kas bija celta ar mērķi apgādāt apmetni ar svaigu gaisu praktiski bezgalīgi ilgi. Te bija neskaitāmi milzu konteineri, kur tika ražots elpošanai derīgs gaiss, asimilējot ogļskābo gāzi un ūdeni. Nē, tās nebija kādas īpaši ģenētiski modeficētas aļģes (lai gan tas arī ir diezgan izplatīts paņemiens), šīs bija īpaša materiāla veidotas sazarotas un smalkas struktūras, kas atgādināja baltus zirnekļu tīklus, tās fotosintēzei līdzīgā procesā nodarbojās ar skābekļa ražošanu. Kā enerģiju tās izmantoja kosmisko starojumu, kas šajā Asteroīdu Joslas apgabalā ir sevišķi intensīvs. Tā kā apmetne nebija nemaz tik maza, arī apjomi bija lieli, attiecīgi milzīgas platības tika atdotas tā sauktajai “Plaušai”, kā vietējie to dēvēja. Tā tika izvietota pa pusei vecajā, paplašinātās raktuvēs. Lai arī grandioza, celtne tomēr nebija pārāk dārga, jo šīm šķiedrām piemita īpašiba pēc speciālas komandas paralēli skābekļa ražošanai ražot arī analoģiskas šķiedras. Tas gan patērēja tad vairāk resursu, bet nu nekas nav par velti. Man vispār te patika, jo gaiss šeit vienmēr bija svaigs, auksts, patīkams, bija jaušams tāds kā viegls vējiņš, kuru nevarēja manīt nekur citur nometnē. Es satvēru rokā vienu no šaujamajiem, parējos divus aizbāzu aiz jostas (biju apgādājies ar tādu lepnumu, lai gan mūsdienas šo apģērba atribūtu ir atmetuši) un sajutos jau pavisam labi. Tad rūpīgi noslēpu visu, kas varētu radīt kādas aizdomas un atgriezos savā kabīnē, lai nedaudz nosnaustos, rīt galu galā “Zibens Zivs” jau lido prom, un to nu gan es negribēju nokavēt.
Nākamajā rītā pamodos. Patiesībā tas mani iepriecināja – nu tas, ka pamodos. Līdz šim es katru rītu modos sliktā garastāvoklī, ar nelāgām domām par savu dzīvi, ar nolemtības garšu mutē un pelēkam acīm. Šodien es pamodos ar zināmu satraukumu un ...ak jā, es pamodos no kliedzieniem.
Ātri uzrāvu kādu apģērba gabalu mugurā, paķēru visus trīs šaujamos un metos laukā no kabīnes. Vestibils bija tukšs, nebija pat bārmeņa, bet troksnis te bija daudz stiprāks, tas nāca no tā sauktās bufertelpas, no kuras pa taisno var iziet ārā. Šajā telpā glabājas skafandri, ārā nesamais ekipējums, ierīces, telpa bija hermētiski noslēdzama. Tas gan nenozīmēja, ka no bufertelpas varēja izsūknēt gaisu – bufertelpa nebūt nebija slūžu kamera, tā atradās bufertelpas galā, pie tam, tās bija divas. Bufertelpa bija sava veida uzgaidāmā zāle. Tieši tur šobrīd norisinājās trakas lietas – pūlis vietējo spiedās ap tiem divdesmit aizbraucējiem un kuģa kapteini, kas visai neapdomīgi bija izkāpis, lai ierautu kādu graķīti. Viņš tagad droši vien nožēloja šo soli un pie sevis solījās atmest dzeršanu, jo saniknots strādnieku pūlis pieprasīja kompensācijas, biļetes un citas neiespējamas lietas. Es pamanīju dažiem no viņiem spožus nažus rokās, dažiem tikai metāla cauruļu gabali, sejas piesarkušas niknas. Nedaudz taalaak no ņudzošā pūļa stāvēja skatītāji, ziņkārīgie un vēroja notiekošo, daži pat sūca dzērienus acis no notiekošā neatraudami. Es saminstinājos, Bila nekur nebija, bet īsti nesapratu, kas noticis. Iespējams, ka kāds pamanīja, ka sākusies aizbraukšana un aizgāja pateikt pāris stiprākus vārdus, nervi neizturēja..Tad es pamanīju, ka ierodas Pūdls ar savu bariņu. Pūlis bik pieklusa un Pūdls izstūmās cauri līdz pašai slūžu kamerai. “Tagad malā, skaidrs?” viņš diezgan skaļi nokliedza. Es objektīvi novērtēju, ka viņa balsī jaušamas bailes vai vismaz nedrošība, ko nekad agrāk nevarēja ne iedomāties sadzirdēt. Viņa “būdas” sastājās draudīgās pozās ap “saimnieku”. Tikām Pūdls pats uzmanīgi vēroja pūli, kas nebija atkāpes, taču arī vairs nespiedās virsū un bija nedaudz pieklusis. Viņš turēja roku kabtā. Ne abas, bet tikai labo. Un ne uz mirkli neņēma to laukā... Iespējams, ka tā bija sava veida paranoja, bet es domāju, ka viņam tur slēpās šaujamais. Šaujamieroči uz kosmiskajām stacijām ir aizliegti ar visstingrāko likumu un to tiešām ievēro, tā ir gadsimtu veca tradīcija – jau kopš tiem senajiem laikiem, kad cilvēki pirmoreiz nolaidās okeāna dzīlēs vai pacēlās augstu debesīs savās primitīvajās lidmašīnās – jau kopš tiem laikiem šaujamierocis noslēgtajā lid- vai peld-aparāta čaulā ir tabu. Un neviens arī nedomā to atcelt. Pat drošības institūcijām (kuras XRT-987321, starp citu, jau sen bija pametušas) bija nekas cits kā fantastiski bīstamas, modernas, bet tomēr rundziņas. Protams, kontrabanda arī nekad nav bijusi apstādināma un izskaužama. Galu galā man arī kabatās bija nekas cits kā šaujamieroči.
Tikām prombraucēji Pūdla bandas aizsegā pamazām pameta staciju. Reizē slūžu kamerā nevarēja būt vairāk kā divi cilvēki, viens process – iziešana no apmetnes – ilga apmēram 5 minūtes. Tāpēc šī situācija bija diezgan baisa – saspīlējums ar katru mirkli auga...vislabāk to laikam juta Pūdla miessargi. Viņi nervozi lūkojās naidpilnajās sejās, kas pavisam nesen taču bija viņu draugi,bet tagad katrs žņaudza savas caurules un grieza zobus savā niknumā. Gaiss pilnīgi sabiezēja, man pār muguru pārskrēja šermuļi – tas bija baiss skats, kā pūlis ielencis mazu saujiņu indivīdu un valda nosacīts, baigs klusums, tikai naids kā dzirksteles lēkā starp cilvēkiem. Pūlis tomēr pamazām spiedās virsū, un tam vajadzēja kaut kad notikt – tam, sadursmei. Un jā – vienā kustīgās masas galā sākās ņudzoņa, kliedzieni, tur viens no pūļa grūdās virsū vienam no sargiem, acīmredzot savam draugam un lamāja to pēdīgiem vārdiem. Sargs tikai viņu viegli atgrūda malā, bet tas nerimās un piepeši atvēzējās, lai gāztu ar metāla gabalu. Sargs izvairījās un sakundes simtdaļā sagrāba sitēju baisā tvērienā, izgrieza tam rokas un ar otru, brīvo roku atvēzējās sitienam pa galvu ar savu caurules galu. S neapzināti piemiedzu acis, lai neredzētu vismaz nabaga galvaskauzu lūztam..bet viņš sabremzējās – roka palika gaisā, skatiens nedaudz saduļķojās..brīdi valdīja totāls klusums – pilnīgi visi bija pievērsuši savus skatienus notiekošajam. Sargs lēnām nolaida roku, atlaida saķerto upuri, pameta miglainu skatienu visapkārt, nometa cauruli un nodurtu, bet niknu skatienu izstūmās cauri pūlim pametot savējos vienus pašus. Pūlis brīdi nereaģēja, tad iedūcās kā bišu spiets, visu skatieni atkal piegriezās mazajai saujiņai palicēju, acis atkal pieplūda siņu un spiediens atsākās. Pūdla banda samulsa, rokas nolaidās, neviens negribēja celt cauruli sitienam, bet situācija prasīja...nebija ilgi jāgaida, lai nodžinkstētu pret cietā plastikāta grīdu metāla sitamie. Pūdls pēkšņi bija palicis bez savas aizmugures un viņa seja aizvien vairāk sāka atgādināt pretīgu, traku kvekšķa purnu. Viņa acis palika ārprātīgas, viņš iegaudojās un izrāva ... jā, briesmīgu šaujamo..visi atlēca soli atpakaļ un pirmoreiz starp aizbraucēju saujiņu un palicējiem izveidojās brīva josla.. pāris soļu platumā.. bet tomēr.. Šobrīd Pūdls tiešām atgādināja pretīgu žurksuni ar atņirgtiem zobiem, viņa sejā vārījās bailes..Tikām viens pēc otra ar drausmīgām izbailēm sejās pazuda aizbraucēji. Es sapratu, ka man laikam ir jārīkojas un pūlī sameklēju Jonatanu. Viņš lūkojās uz notiekošo un žņaudza rokā metāla stieni. Es viņam piebikstīju (ko nekad nebūtu citādi atļavies), viņš pagriezās pret mani.
Slepus izņēmu šaujamos un, vienu iedevis viņam, jautājoši norādīju uz trešo brīvo. Jonatana acis uz brīdi samiedzās, pat sabijās, apjaušot baiso spēku, kas nonāca viņa rokās...bet viņš atguvās un, izņēmis man no rokām trešo nāves pagali, iedeva to ..Kračekam, kas bija viņam blakus. Es samulsu, man tas likās nejēdzīgi, dot šim dibenlaižam šaujamo..bet nu..tagad laikam nebija īstais laiks diskusijām, atmetu ar roku un sacīju – “Domāju, ka mums jāsadalās – es un Kračeks varētu iet katrs savā ieloka galā, bet tu paliktu pa vidam. Tā viņš nevrētu ar vienu šāvienu trāpīt mums visiem trim..” Jonatans tikai plaocīja galvu par zīmi un pateica kaut ko Kračekam, es stūmos uz labo ieloka pusi..izgāju pašā priekšā.
“Hei tu! Atpakaļ!” iekaucās Pūdls redzot mani spiežamies ārā no pūļa.
Es pacēlu tukšās rokas (bliežamais man bija kabatā): “Es neko, mister Pūdl, vienkārši gribēju būt tuvāk notikumiem.” Pats brīnījos, kur es tik drošs. Tai brīdī no pūļa kreisās malas izlauzās Kračeks, Pūdls pagriezās pret viņu nojauzdams ko nelāgu, bet es jau izrāvu ieroci un atkal drošā, bezbailīgā (vells parāvis, kur es tik drošs??) balsī uzsaucu Pūdlam: “Pūdl, tu si ielenkts, i nedomā šaut uz Kračeku, tava galva noripos nākamā.” Viņš sarāvās un apsviedās pret mani, tai brīdī jau Jonatans izlauzās no pūļa tieši pretī Pūdlam un lēni viņam tuvojās. Es domāju, ka Pūdls paliks ārprātīgs, viņš mētāja savu milzu metāla stobru uz visām trim pusēm, bet mēs visi, kā sarunājuši lēnām viņam tuvojoāmies.
“Liec nost savu lielgabalu, Pūdl,” es sacīju. Ne Jonatans ne Kračeks neko neteica, tikai drūmi, soli pa solim tuvojās Pūdlam. Es nevarēju uzsaukt viņiem, lai tā nedara, jo es jutu, ka Pūdls neziturēs spriedzi. Tieši šai brīdī nočākstēja kameras durvis – kārtējais pārītis devās uz kuģi. Pūdls kāpās atpakaļ tuvojoties slūžu kamerai, virs kuras vēl pagaidām gailēja sarkanā uguns. Jonatans un Kračeks lēniem soļiem un asiņu pieplūdušām acīm tuvojās Pūdlam. Es arī bius spiests neapstāties, lai gan jautu nelaimi. Piepeši atvērās slūžu kameras durvis un sarkano gaismu nomainīja zaļā. Pūdls ieķērcās (laikam no prieka) un atmuguriski, pagrūžot pārejos aizbraucējus iemetās kamerā ļauni ņirgdams. Mēs apstājāmies, mums nebija mērķis par katru cenu nogalināt Pūdlu, taču pēc Pūdla no šejienes neiziet vairs neviens...Pūdls uzvaroši pārlaida skatienu visiem klātesošajeim un piepeši viņa acis samiedzās ļaunā rpeikā, viņš strauji pacēla savu stobru un melni ņirdzot kaut ko sacīdams izšāva taisni – pret Jonatanu un pūli viņam aiz muguras... Jonatans nogāzās gar zemi, tāpat arī vairāki aiz vīņa, atskanēja baisi kliedzieni, bet Pūdla sejā paudās apmierinājums...īsu brīdi, jo mēs ar Kračeku izšāvām burtiski nākamajā brīdī. Plazmas spļāvieni katrs no savas puses ķēra Pūdlu un viņš sastinga nāves skavās, ar roku 10 cm attālumā no skafandra ķiveres. Pretīgi uzliesmoja viņā mati, viņš saļima un arī uz krūtīm izplauka liesma. Pēc tam sākās šausmu lietas – neviens no potenciālajiem prombraucējiem, kas nebija paguvuši iziet no apmetnes netika prom ar veselu ādu. Ar nāvīgu niknumu racēji daudzīja un plosīja viņus, es dzirdēju tikai kliedzienus un redzēju asinis auksti uzšļācam...manas rokas nolaidās. Balss iestrēga lūgumā pēc žēlastības, bet es sapratu, ka šeit jau darbojas nevis cilvēki, bet zvēri, stūri iedzīti svēri, kas pamanījuši savu mednieku vājumu...
Atguvos no filozofiskā sapņa un atcerējos par Jonatanu. Es nevarēju palīdzēt nevienam, pret kuriem tagad triecās nāves naida pilnais strādnieku vilnis..taču es varēju palīdzēt savainotajiem, kas bija palikuši tagad brīvajā laukumā. Jonatans gulēja ar atmestām rokām, asiņainām krūtīm un stingu skatienu blenžot griestos. Kračeks arī lēnām nāca šurp. Es piegāju pirmais un noliecos pār ziemeļu milzi. Man ar pāsrteigumu viņa galva pagriezās pret mani, acis ielūkojās manējās un lūpas neskanīgi izdvesa nedzirdamus vārdus. “Kraček!” es iekliedzos. “Ātri pēc nestuvēm, Jonatans ir dzīvs!” Un atkal noliecos pār milzeni. Viņa acis neskanīgi kaut ko lūdza, lūpas vārstījās..izplūda saras..es neko nesapratu, bet māju ar galvu... mna acīmredzot vajadzēja sniegt pirmo palīdzību, bet es nevarēju – biju piepeši aizmirsis visu, ko man mācīja kā raktuvju strādnieka kursos, tā pirms došanās prom no Zemes. Es baidījos pieskartie ssaplosītajām, asiņu noplūdušajām krūtīm, tikai kaut ko stāstīju, pārliecies pār viņu un ik brīdi meklēdams Kračeku.Mana roka ne mirkli neatlaida ieroča spalu, tāpat arī Jonatana roka..pat kad viņu aiznesa uz palātu...Kračeks metās viņam līdzi.
Es uzmetu skatienu pārējiem un piepeši ievēroju kaut ko aiz iluminātora. Ātrāk nekā tas bija noticis izsaucos – “”Zibens Zivs” paceļās!” Pūlis, kas joprojām šķaidīja un niknumā plosīja ienīstos sastinga un tad visi metās pie iluminātoriem...tieši tā arī bija. “Zibens Zive” it kā nodrebēja..zem šasijām izsprāga violetpelēku kosmisko putekļu mākulīši, viss milzenis it kā saspringa un.. atrāvās. Jau nākamajā mirklī iegaudojās baisie, lielie, galvenie dzinēji un absolūti pelēko ainavu (bija asteroidālā nakts, kura ir pilnīgi pelēka, tumša un bezkrāsaina) caurdūra spoži dzelteni liesmu stabi visa nometne iedrebējās baisajā kaukoņā...lai gan visapkārt kuģim bija vakuums un neviens skaņu vilnis nevarēja līdz mums tikt, trīcēja zeme un iesvārstīja arī visu nometni, kas rezonēja un izdeva atbilstošu kaucienu. Kaut ko tādu e snekad nebij pieredzējis...”Zibens Zive” aizšāvās zemu tieši pāri mūsu nometnei un jau pēc sekundes pazuda pāri tuvīnajiem kalniem... Nekad nenotiek tādas pacelšanās..šī bija ekstrēmā, nesasniedzot attiecīgo augstumu..acīmredzot kuģa kapteinis bija līdz nāvei pārbijies..bija arī par ko – asinis nepatīkami gailēja pat uz iluminātoriem. Vienā brīdī niknums bija kā ar roku aizmēzts...agrākie slepkavnieki tagad ar divtik lielu sparu ķērās palīdzēt saviem agrākajiem upuriem..
Novilku ar roku gar pieri..tā bija slapja..galva nedaudz sagriezās..
Uzgāju uz savu istabu, uzmetu acis caur plašo iluminātoru uz tukšo kosmodromu, kurš tagad mūžam paliks tukšs, un tās zaļās gaismiņas, kas bija izkārtotas pa perimetru nekad nenodzisīs, lai dotu vietu sarkanajām, kuras nozīmē – “Nolaisties aizliegts – vieta aizņemta..” Domās nospļāvos un devos uz dušu, lai nomazgātos.
Mazgājoties nepārtraukti domāju par asinīm, nāvi un nāvi..nevarēju no šīm domām ne atkauties, man likās, ka nevaru nomazgāt grēku no savām rokām...Pūdls bija nelietis un es ne mirkli nekavējos izšaut, bet...nopurinajos un izgāju no dušas laukā.
Palūkojos ēdmaņas skapī..atradu šo to, pielēju pilnu krūzi ar multienerģētisko šķidrumu, kas vairāk atgādināja biezeni nekā dzeramo..sūcu to un piekodu biezu, staipīgu barības stienīti...manas brokastis, pusdienas un vakariņas nākamos divdesmit, trīsdesmit gadus – cik nu ilgi es izdzīvošu. Mums nekad nebūs lemts baudīt ēdienu citu kā šis, jo neko citu mūsu “autonomā C klases civilizācija” nav un nebūs spējīga saražot. Nez kāpēc tas viss man likās nesvarīgs un es koncentrējos tikai uz ēšanu...
Paēdis nometos uz izvelkamās gultas, kas izvilkta aizņēma pusi istabas. Pagulēju, ar acīm raudzīdamies griestos, kuros jau sen katru kniedīti, traipiņu, lampiņu pazinu. Vārdusakot sapratu, ka te man nav ko darīt un piecēlos, lai dotos ārā.
Lejā izskatījās kā karalaukā – visapkārt asiņu traipi, saluzti krēsli (nu man radās skaidrība, no kurienes tie sitamie), saplosītas drēbes, skafandri, bufertelap vispār bija baiga. Visi dzīvie bija aiznesti, bet..tur bija divi vai trīs apsegti ar baltu vai netīri zaļu palagu, novērsos un devos uz hospitāli.
Mani sagaidīja izbiedētas māsiņas (tikai sieviešu personāls), asinīm noplūduši strādnieki, netīras grīdas un šaušalīgs haoss. Es, nezinādams īsti, kas man jādara, pie kā jāgriežās, devos pie vienas no māsiņam un jautāju, kur varētu atrast Jonatanu. No saakuma viņa laikam grasījās mani atšūt, nu, nepiederošiem ieeja liegta etc., bet tad kaut kāda garāmskrejoša māsiņa man uzmeta skatienu un burtiski sastinga. Viņas acīs ieplūda bailes, es to perfekti varēju redzēt. Tā garāmskrejošā, nenolaižot no manis ne acu, pieliecās pie tās, kura jau meklēja īstos vārdus, lai mani pasūtītu. Cik nopratu, viņa kaut ko iečukstēja, un arī pirmās seja izmainījās...mani laipni aizvadīja līdz palātai (vēl vienam drēbju skapja lieluma kambarim) un atstāja tur. Tur jau priekšā bija Kračeks.
“Nu kā?” es klusi viņam jautāju.
Viņš, nenovērsdams acis no nāves bālā Jonatana, sacīja – “Labi nav. Pagaidām viņš viņš vēl ir dzīvs, bet .. visu laiku nesamaņā, viņam jau veiktas vairākas operācijas..”
“Tik īsā laikā?” es izsaucos.
“Jā, citādi viņš jau būtu pagalam, visas plaušas dzelzs skabargu pilnas..”
Pūdls bija šāvis ar sen sena principa nāves nesēju – šaujamieroci. Agrāk (nu i vēl tagad patiesībā), ieroči bija ierīces, kuras izgrūda nelielus metāla gabalus ar lielu ātrumu, kas, sastapuši blīvāku virsmu (cilvēka ķermeni, piemēram) sāka haotiski rotēt neviendabīgās virsmas dēļ un nevis atstāja glītu caurumiņu, kas nebūtu tik ļoti bīstami, bet gan samala visu, ko sastapa savā ceļā. Bieži vien šie metāla gabali (jeb lodes) mainīja arī savu formu, deformējās, tā uzlabojot savu posta darbu apomērus. Senāk tika izmantotas gāzes, kuras ieguva sadedzinot kādu viegli uzliesmojošu materiālu, šobrīd vairāk tendējas uz elektromagnētisko spēku izmatošanu, taču nonāvēšanas princips jau paliek tāds pats. Izskatās, ka Pūdlam bijis tieši tāds vērķis, ar elektromagnētisko principu, jo dūmu nebija. I nedrīkstētu būt, jo gaiss kosmiskajās stacijās ir otrs tabu – neviens kosmosā nesmēķē. Tā nu tas ir, tā ir sena tradīcija, bet izaugusi no dzīvības briesmām, no tiem briesmīgajiem laikiem, kad gaiss bieži vien netika atjaunots, bet tika ņemts līdzi speciālos balonos...brr. Jebkurā ziņā, jebkuram kosmosā pabijušajam ir iedzimts nosacījuma reflekss – nekādu dūmu kosmosā. Jo attīrīt gaisu praktiski nav iespējams, ir, protams, visādi ķimiskie katalizātri, mikrofiltri un citas spēļmantiņas, bet...patiesībā tas viss ir darbietilpīgi, dārgi un šeit, kosmosā praktiski nereāli. Šeit darbojas tikai “Plauša”, kas atpazīst vienīgi CO2 un H2O, no kuriem taisa skābekli. Desmit gadi kosmosā mums ir iemācījuši labāk kā gadsimti uz Zemes to, ka gaiss ir jāsaudzē un gaisa piesārņojums ir ārkārtīgi bīstams. Jūs neatradīsiet kosmisko staciju, kur atmosfērā izplūstu rūpnieciskajā procesā radušās atkritumu gāzes...ko gan vēljoprojām nevar teikt par Zemi.
“Viņš gan ir zaudējis daudz asiņu, bet..par laimi mums vēl ir diezgan lieli konservēti sintētisko asiņu krājumi, “ Kračeks piebilda.
“Tad jau..” es nepabeidzu, nebija tik ļoti slikti, bet nebija arī galīgi labi. Nevēlējos neko sasteigt.
“Ievēroji attieksmi pret sevi?” Kračeks piepeši man pajautāja.
“Mhm?” es nesapratu.
“Nu, tāda cieņa,” viņš sacīja. Un pasmaidīja: “Tas viss tā ieroča dēļ.”
Atcerējos māsiņas un manu ierašanos, jā, tad laikam tādēļ, tas viņas tā izbiedēja. Mani droši vien bija atpazinuši...šausmas..pieķeru sevi pie patīkamas apziņas. Vara...
“Jā...tev laikam taisnība..”
Kračeks palocīja galvu, “Un Jonatans arī to apzinās – viņš..” šajā brīdi Kračeks pacēla gultas pārsegu un parādīja man Jonatana labo roku, kas cieši žņaudza manis doto ieroci, “viņš no tā nešķīrās pat operācijas laikā. Un man lika stāvēt viņam blakus..ārstes galīgi to neakceptēja, bet.. pakļāvās – mums tagad ir vara..”
Nodrebēju – tas bija visai baiss fakts...
“Labsi, Kraček, pagaidām paliec pie Jonatana, kad viņam paliks labāk,” es uzsvēru kad “pienāc pie manis..tu jau zini, kur es dzīvoju?” viņš pakratīja galvu. “Ē, 234-tajā. Mani tur varēsi atrast, mums šis tas būs jāizdara.”
“Kur tu tagad iesi?” viņš pajautāja.
“Jāuzmet acs jaunajai pasaulei,” es daudznozīmīgi pasmaidīju. Es nezinu kāpēc daudz nozīmīgi. Laikam tāpēc, ka manā kabatā roka žņaudza pistoli – šo jauno varas scepteri.
Turpinājums sekos