Zvīņās kā bēdu karstums

1902.gadā Gvinejas līcī, kurš ir Rietumāfrikas piekrastē, britu kuģis “Solsferijas forts” sastapās ar noslēpumainu milzīgu izmēru objektu. No sākuma sardzes matrozis pamanīja virs ūdens virsmas divus sarkanus uguņus, bet kad viņš paņēma rokās binokli, tad skaidri saskatīja lielu tumšu objektu garumā līdz 180 metriem, kura galos spīguļoja uguņi. Sardzes matrozis izsauca otro kapteiņa palīgu A.H.Reimeru, kurš arī paspēja apskatīt noslēpumaino objektu līdz tam brīdim, kā tas iegrima okeāna dzelmē. Vēlāk visi liecinieki nonāca pie secinājuma, ka viņi bija novērojuši kaut kādu dziļūdens aparātu. Un kaut arī visi pamanīja noslēpumainā objekta zvīņoto virsmu, neviens pat nepadomāja, ka tas nav bijis zinātnei nepazīstams dzīvnieks, jo ap objektu pirms tā ieniršanas ūdens stipri mutuļoja, tas ir, darbojās kaut kāds mehānisms.

Reimers kuģa žurnālā aprakstīja šīs neparastās submarīnas parādīšanos kā “nedaudz biedējošu”. Viņš ierakstīja: “Mēs nevarējām tumsā saskatīt visas detaļas, bet objekts bija 500 – 600 pēdu garš ar diviem uguņiem, pa vienam katrā galā. Kaut kāds mehānisms vai, iespējams, pleznas radīja lielu viļņošanos. Mēs pamanījām, ka tā sāni ir klāti ar zvīņām, bet pēc tam tas lēnām pazuda no mūsu redzesleņķa”.

Neaptverams ātrums

Kas tad tas bija? Kā “Nautilu” redzēja  briti? Neviena valsts pasaulē tajā laikā nevarēja radīt tik milzīgu zemūdens aparātu, bet ja arī būtu radījusi, viss uzreiz būtu kļuvis visiem zināms. Ļoti interesants ir pieminējums par objekta zvīņoto virsmu. Iespējams, tieši tāds pārklājums ļauj nezināmiem zemūdens aparātiem dzelmē attīstīt vienkārši neiedomājamus ātrumus, kuri radīja izbrīnu kara jūrniekiem jau XX gadsimta otrajā pusē.

Tā, 1960.gada janvārī  Argentīnas JKS sardzes kuģi savos teritoriālajos ūdeņos atklāja divas nepazīstamas lielu izmēru zemūdenes. Viena no tām gulēja uz grunts, bet otrā riņķoja tai apkārt. Sardzes kareivji veica mēģinājumus panākt to, lai submarīnas uzpeldētu virspusē, taču viņiem nekas nesanāca. Pēc tam viņi apmētāja nepazīstamās zemūdenes ar lielu daudzumu dziļūdens bumbu. Tās, tomēr, ne tikai palika neskartas, bet arī uzpeldēja un lielā ātrumā sāka doties prom no sekotājiem. Tie bija pavisam fantastiski kuģi: milzīgi lodveida tiltiņi pacēlās virs ūdens, bet submarīnu korpusi satrauca ar savu formu neparastību.

Par cik dīvainie kuģi acīmredzami vinnēja ātrumā un arvien vairāk atrāvās no pakaļdzīšanās, argentīnieši atklāja pa viņiem uguni no visiem lielgabaliem, taču submarīnas operatīvi nolaidās zem ūdens. Tur ar tām sāka notikt kaut kas dīvains: ierīces uzrādīja, ka no divām zemūdenēm no sākuma kļuva četras, bet pēc tam vispār sešas. Pēc tam visi šie objekti attīstīja neticamu ātrumu un izzuda Atlantijas okeāna dzīlēs.

Sacīkstes dzelmē

1963.gadā ar noslēpumainiem zemūdens aparātiem sadūrās jau amerikāņi. Jūras–kara mācību laikā atstrādājot pretlaivu mijiedarbību aviācijas meklēšanas-likvidēšanas grupa, kuru vadīja aviolaineris “Vosp”, neatpazītu zemūdens objektu, kurš pārvietojās ar vienkārši fenomenālu ātrumu 280 kilometrus stundā. Tas trīs ar pusi reizes pārsniedz pašu mūsdienīgāko atomzemūdeņu maksimālo ātrumu! Noslēpumainais objekts ne tikai uzstādīja ātruma rekordus, bet arī manevrēja ļoti lielos dziļumos – vairākas reizes pārsniezošos tos, kuros ir spējīgas darboties mūsdienu submarīnas. Objekts ar tādu ātrumu veica pārvietošanos vertikāli, kuru pavadīja milzīgas spiediena svārstības, kas, ja tas būtu mūsu tehnikas radīts, viņu vienkārši sarautu gabalos.

Tas nevar būt!

1965.gada janvārī pilots Brjūss Kati, lidojot virs Kaiparas ostas, uz ziemeļiem no Helensvilas Jaunzēlandē, lejā, zem ūdens, pamanīja dīvainu objektu, kurš pirmajā acumirklī bija līdzīgs valim. Tomēr, apskatījies rūpīgāk, lidotājs secināja, ka zem viņa atrodas apmēram 100 pēdas gara zemūdene ar diezgan dīvainu konstrukciju. Viņš par savu novērojumu ziņoja Jaunzēlandes jūras flotes dienestiem, taču viņam kategoriski atbildēja, ka objekts nekādi nevar būt zemūdene, par cik tādas tajā rajonā nav, un arī pēc bēguma ostā ir pārāk sekls… Tad kas tad tas bija? Iespējams, pilots novēroja noslēpumaino okeāna iemītnieku submarīnu.

Gadījums ar “Navjero”

1967.gadā laimējās argentīniešiem: viņu tirdzniecības kuģis “Navjero” sastapa noslēpumainu kaut ko acīmredzami tehniskas izcelsmes. Kādā brīdī jūrnieki pamanīja, ka kuģim nelielā dziļumā tuvojas nepazīstams cigārveidīgs objekts apmēram 40 metrus garš, kura virsma tika apgaismota ar kaut kādu noslēpumainu blāvu gaismu, kura pastāvīgi mainīja krāsu gammu.

Lūk ieraksts no argentīniešu kuģa sardzes žurnāla: “1967.gada 20.jūlijā, 120 jūdzes no Brazīlijas piekrastes, 6:15 pēcpusdienā. Virsnieks Horhe Montoija ziņoja, ka pie kuģa parādījies dīvains objekts. Izskrējis uz klāja, kapteinis ieraudzīja apmēram 50 pēdas no kuģa labā sāna esošu zaigojošu priekšmetu. Tam bija cigārveida forma, tā garums sastādīja apmēram 105 – 110 pēdas (36 metrus – red,). No tā nāca spēcīga zilganbalta zaigošana, pie kam tas neizdeva nekādas skaņas un neatstāja pēdas ūdenī. Nebija redzams ne periskops, ne margas, ne torņa, ne virsbūves – vispār nekādas izvirzītas daļas. Noslēpumainais objekts ceturtdaļstundu kustējās paralēli “Navjero”, pēc tam pavisam negaidīti ienira, pagāja tieši zem kuģa un ātri pazuda dzīlēs, izstarojot zem ūdens spilgtu zaigošanu”.

Noslēpumainā objekta kustības ātrums bieži mainījās, bija jūtama tā laba vadāmība un manevrētība. Protams, nevarēja būt ne runas par to, ka jūrnieki uz “Navjero” novērotu kaut kādu gigantisku dzīvnieku. Pēc jūrnieku aprakstiem speciālisti secināja, ka argentīnieši, visticamāk, bija sastapuši kaut kādu augstākā pakāpē noslēpumainu zemūdeni, kura nav nevienas pasaules valsts bruņojumā.

PSRS nav nekāda sakara!

1972.gadā norvēģu patruļkuģi atklāja savas valsts teritoriālajos ūdeņos noslēpumainu submarīnu. Visi mēģinājumi stāties ar to sakaros un noteikt tās valstisko piederību ne pie kā nenoveda. Satrieca, ka nezināmā zemūdene pārvietojās ar ātrumu līdz 280 kilometriem stundā. Nesaņēmuši atbildes uz saviem pieprasījumiem, norvēģi sadarbībā ar NATO flotes patruļu mēģināja iznīcināt noslēpumaino submarīnu, tomēr pēc pretzemūdeņu torpēdu palaišanas objekts gandrīz acumirklī ienira 3 kilometru dziļumā un izzuda no sonoru ekrāniem. Nepieciešams atzīmēt, ka atmomzemūdeņu maksimālais ieniršanas dziļums knapi pārsniedz vienu kilometru, tādēļ visi norvēģu mēģinājumi apvainot dotajā incidentā PSRS beidzās ar izgāšanos.

Cīņa ar nezināmo

Pēc incidentu sērijas, kuri norisinājās pagājušā gadsimta 60-70jos gados, neatpazīto zemūdens objektu izcelsmi arvien biežāk sāka saistīt ar citplanētiešiem. Taču tas, kas notika 2007.gadā amerikāņu jūras kara mācībās Indonēzijas tuvumā, diezin vai ar tiem pašiem citplanētiešiem saistāms.

Manevri norisinājās rajonā, kurā dziļumi sasniedz 7,5 kilometrus. To laikā amerikāņu akustiķi piefiksēja trokšņus no zemūdenes, kuri krasi atšķīrās no to zemūdeņu trokšņiem, kuras piedalījās mācībās. Dotais apstāklis pabīdīja vienu no amerikāņu submarīnām uz tuvināšanos ar nezināmo zemūdeni. Tomēr šis mēģinājums beidzās ar traģēdiju: laivas sadūrās, nogranda stiprs zemūdens sprādziens, un viņi noslīka. Par cik uz amerikāņu kuģiem bija iekārtas glābšanas darbiem lielos dziļumos, tika veikta glābšanas komandas, kuras sākotnējais uzdevums bija jebkuru atlūzu un jebkuru priekšmetu no nezināmās zemūdenes meklēšana, nolaišanās.

Komandai izdevās pacelt dažus metāliskus fragmentus, no kuriem daži atgādināja parastas zemūdenes periskopa daļas, bija arī gabals lokšņveida apšuves. Tomēr darbus nācās pārtraukt, par cik flotes akustiķi paziņoja, ka katastrofas vietai tuvojas 15 neatpazītas submarīnas – tā jau vesels flote! Viens no objektiem sasniedza 200 metrus garumā.

Amerikāņu flotes komandieri ne pa jokam pārbijās. Tika dota pavēle apturēt manevrus un neatbildēt uz jebkurām potenciālā pretinieka darbībām. Ieradušās no okeāna dzīlēm nesaprotami kā submarīnas stingri aizbloķēja katastrofas vietu radot kaut ko līdzīgu “kupolam”, kurš bija necaursitams no visu veidu lokatoriem. Viena no amerikāņu zemūdenēm tomēr veica mēģinājumu pietuvoties tuvāk katastrofas vietai, taču tai pēkšņi atteica visas iekārtas. Tikai ar lielām pūlēm tai izdevās realizēt avārijas uzniršanu un nepapildināt amerikāņu zaudējumu sarakstu šajā dienā.

Lai kā amerikāņi pūlējas nodibināt kontaktu ar nepazīstamām submarīnām, no tā nekas nesanāca. Viena no neatpazītajām zemūdenēm atdalījās no pārējām un aprakstīja apli zem amerikāņu kuģiem, kā rezultātā tiem visiem uzreiz atteica visi lokatori, ierīces un sakaru līdzekļi. Tad, kad zemūdene attālinājās, ierīču darbs normalizējās. Tikai pēc vairākām stundām no radaru ekrāniem izzuda atzīmes no noslēpumainajām submarīnām. Protams, sekoja jauns mēģinājums apsekot sadursmes vietu, taču noskaidrojās, ka no turienes izzudušas ne tikai nezināmas izcelsmes submarīnas atlūzas, bet arī ASV JKS zemūdenes atliekas.

Amerikāņu rīcībā palika vienīgi fragmenti, kurus izdevās pacelt pirmajā glābēju nolaišanās reizē. Alternatīvās zinātnes pārstāvji apgalvo, ka tās izpētīja CIP laboratorijā, kur tika izteikts slēdziens, ka vienas no atlūzām metāla sastāvs nav zināms, bet daži ķīmiskie elementi tajā vispār nav zināmi mūsdienu pētniekiem. Pēc tam visa informācija par Indonēzijas incidentu tika noslepenota. Un viss būtu labi, taču nezinām ķīmiski elementi, diemžēl, neeksistē. Mendeļejeva periodiskā sistēma ir universāla visam aptverošajam Visumam, un visas tās šūniņas jau sen ir piepildītas. Zinātnieki, tiesa, neizslēdz iespējamību jaunu transurāna elementu atklāšanai, taču kurš gan izmantos tik smagus metālus zemūdeņu konstrukcijās? Tā ka šajā intriģējošā stāsta daļā nesaiste sanāk.