Zemes magnētisko lauku ģenerē izkausētas dzelzs plūsmas tās iekšējā kodolā, un tas aizsargā Zemes virsmu no kosmiskās radiācijas. Taču šis lauks ir ļoti nestabils, tam ir savas vājās vietas, un pazīstamākā no tām ir tieši Dienvidatlantijas anomālija – pietiekami plašs apgabals, kura lauka spriegums ir ievērojami pazemināts. Piemēram, lidojuma caur to ir bīstams dažādiem kosmiskajiem aparātiem, jo paaugstināts radiācijas līmenis var izraisīt nopietnus traucējumus elektronikas darbībā.

Nesen Dānijas Tehniskās augstskolas pētnieku grupas izanalizēja iepriekš minētos pēdējās desmitgades datus, kas tapuši no Eiropas Kosmosa aģentūras (EKA) misijas Swarm trīs pavadoņu iegūtās informācijas. Šie aparāti ar ļoti augstu precizitāti mērī no planētas dzīlēm pienākošos magnētiskos signālus. Un šis pētījums apstiprinājis, ka laikā no 2014. līdz 2025.gadam Dienvidatlantijas anomālija nenovēršami palielinājusies: apgabals, kur lauka spriegums nokritis zemāk par 26 000 nanoteslām, palielinājies par 0,9% attiecībā pret visu Zemes virsmas laukumu. Savukārt minimālais anomālijas sprieguma rādītājs nokritis līdz 336 nanoteslām.

Būtisks ir arī atklājums par šo izmaiņu iekšējo neviendabīgmumu, proti, anomālijas iecirknis virzienā uz dienvidrietumiem no Āfrikas pavājinās ievērojami ātrāk, nekā tās centrālā daļa virs Dienvidamerikas, un jo sevišķi kopš 2020.gada. vēstīts, ka iemesls tam ir sarežģīti procesi uz Zemes šķidrā kodola un mantijas robežas, kas atrodas aptuveni trīs tūkstošu kilometru dziļumā, kur eksistē tā dēvētie atpakaļplūsmas plankumi. Normālā gadījumā magnētiskajām līnijām Dienvidu puslodē vajadzētu iznākt virspusē no kodola, taču šajās zonās tās, gluži otrādi, vērstas atpakaļ dziļumā. No Swarm iegūtie dati uzrādījuši, ka viens no tādiem plankumiem tieši zem Āfrikas uzsācis kustību virzienā uz rietumiem, un tieši šajā konkrētajā anomālijas daļā vērojamā dinamika izraisa magnētiskā lauka pavājināšanos.

Tāpat EKA pavadoņi fiksējuši pretējas tendences Ziemeļu puslodes polārajos reģionos, kur eksistē divi ar spēcīgu lauku apveltīti apgabali – virs Kanādas un Sibīrijas. Vērojumu laikā Kanādas apgabals pavājinājies un tā teritorija samazinājusies par 0,65% no planētas virsmas kopējā laukuma. Savukārt Sibīrijas apgabals tajā pašā laikā, gluži otrādi, nostiprinājies un palielinājis savus izmērus par 0,42%. Šis process esot tiešā veidā saistīts ar to, ka Ziemeļu magnētiskais lauks turpina novirzīties uz Sibīrijas pusi un tādējādi atspoguļo izkausētā metāla plūsmu pārdalīšanas procesus kodolā.

Šīs dažādu virzienu izmaiņas uz Zemes virsmas kalpo kā tiešs atspoguļojums tam, cik sarežģīta ir planētas dzīļu hidrodinamika. Proti, tas skaidri parāda to, ka lauks mainās nevis monotoni, bet gan daudzu lokālo procesu savstarpējās mijiedarbības rezultātā.