Žanru literatūra — zināmā un svešā

2010-11-01

Trīs žanri ar spēcīgu fantastiskā elementa klātbūtni — zinātniskā fantastika, fantāzija un šausmu literatūra.

Ārvalstu literatūrā plaši pētītā un analizētā fenomena — žanru literatūras (genre fiction) — aizsākumi meklējami vēsturiskā parādībā, kuru ne tikai literatūrkritiķi, bet arī vidējais intelektuālais lasītājs nereti uzlūko "no augšas", proti, XIX—XX gs. mijā un XX gs. pirmajās desmitgadēs strauji plaukstošajā drukātajā presē populārajā parādībā — tā dēvēto lubu žurnālu (pulp magazines) publicētajā prozā, kas angļvalodīgajā (īpaši Amerikas un Lielbritānijas) kultūras telpā radīja veselu apvērsumu jauna, iecienīta, viegli lasāma un uztverama literatūras paveida formā. Lubu žurnāli, ko iespieda ar Weird Tales (Savādi stāsti), Amazing Tales (Pārsteidzoši stāsti) utml., specializējās sensacionālās un sentimentālās literatūras, galvenokārt īsāku un garāku stāstiņu formā, publicēšanā, tā darba un nemitīgo sociālekonomisko krīžu nogurdinātajam lasītājam piedāvājot vieglu izklaidi, aizraujošu lasāmvielu, kas nepiepūlē prātu un nemaksā dārgi. (Šo parādību, protams, galvenokārt pamato XIX gs. sākusies sabiedrības modernizācija, ar ko arī izskaidrojama augstās kultūras vienkāršošanās un sabiedrības trešās kārtas, resp., vienkāršās tautas, prioritāšu un vajadzību izvirzīšanās priekšplānā.)

 

 

Lubu žurnālus iespieda uz lēta, ātri dzeltējoša un sairstoša papīra (tas radīja vēlāko terminu "dzeltenā prese") ar bagātīgu zīmētu ilustrāciju klāstu. Šie žurnāliņi iekaroja neiedomājami plašu auditoriju, tāpēc jau drīz pēc tam, kad tika publicētie pirmie tematiski visai eklektiskie izdevumi, tie strauji nozarojās atkarībā no to žanriskās ievirzes — drīz vien atsevišķi iznāca šausmu stāstiem, detektīvstāstiem, zinātniskās fantastikas stāstiem, fantāzijai, erotikai, Mežonīgo Rietumu stāstiem un citām tēmām veltītu, arī kvalitatīvi visai neviendabīgu stāstu žurnāli. Tie nepretendēja uz augstās literatūras statusu, pārsvarā tika iegādāti par grašiem, izlasīti, izmesti un aizmirsti, tomēr pārsteidzošā kārtā kļuva par pamatu vienai no noturīgākajām literatūras tradīcijām XX—XXI gadsimtā. Proti, lubu žurnāli veidoja vēlāk strauji uzplaukstošās populārās literatūras dažādo žanru bāzi, nostabilizējot gan tradicionālās formas un elementu, gan biežāk izmantoto tēmu kanonu — no lubu žurnālu stāsta izauga gan mūsdienās tik iecienītie šausmu romāni, gan erotiskie stāsti un fantāzijas romāni, jaunus vaibstus ieguva detektīvromāns (kam anglofonajā kultūrā noturīgus pamatus bija likusi Edgara Po un Artūra Konana Doila daiļrade un šo rakstnieku sekotāji) un zinātniskās fantastikas romāns, kura saknes jau stingri turējās francūža Žila Verna un angļa Herberta Velsa iedibinātajā tradīcijā. Žanru literatūra arī patlabam Eiropā un Amerikā piedzīvo sava veida uzvaras gājienu, galvenokārt slavenu darbu ekranizāciju viļņa rezultātā.

Spekulējot (p)ar iespējamībām

Rietumu literatūrzinātnē bijuši vairāki mēģinājumi klasificēt populārās literatūras žanrus, vadoties pēc fantastiskā elementa klātbūtnes tajos. Literatūrzinātniece Daiena Vagonere atsevišķi nodala literārās domas virzienus, kuros pārdabiskā esamība tiek uzskatīta par pašsaprotamu (pirmsreālisma literatūru), virzienus, kuros pārdabiskais tiek noliegts (reālisma literatūru), un virzienus, kuros pārdabiskais tiek pamatots ar psiholoģiskiem iemesliem (postreālisma literatūru). Žanrus, kuri pieņem pārdabisko kā iespējamu citas realitātes kontekstā, pētniece apvieno zem jēdzienu "teorētiskā literatūra" (speculative fiction), kas veido vienu no vispopulārākajiem atzariem plašās žanru literatūras klāstā. Teorētiskās literatūras pamatos ir pārveidots skatījums uz realitāti tās pastāvošajā atveidā, proti, izmainot atsevišķus reālā skatījuma principus, daiļdarba autors uz šīs bāzes apcer (angļu val. speculate — pārdomāt, apcerēt) alternatīvu pasaules ainu, kuras attīstība izstrādāta, balstoties noteiktu likumu kopumā, kas tieši izriet no izmainītās sākuma nostādnes. Šķietami šāda daiļrades forma atraisa rakstnieka rokas, ļaujot manipulēt ar itin visiem realitātes pamatprincipiem, tomēr žanriskās robežas uzliek autoram arī diezgan konkrētus ierobežojumus. Teorētisko literatūru populārajā traktējumā veido trīs žanri ar spēcīgu fantastiskā elementa klātbūtni — zinātniskā fantastika, fantāzija un šausmu literatūra.

Šie žanri kopš lubu žurnālu (kuri pēckara laikā piedzīvoja loģisku norietu līdz ar aizvien plašāko citu masu mediju — radio un jo īpaši televīzijas izplatību) laika izveidojušies par patstāvīgiem un neatkarīgiem literatūras žanriem, pakāpeniski no stāsta formāta pieaugot līdz romāna un pat romānu sēriju apjomiem un rietumvalstīs ir starp populārākajiem žanru literatūras pārstāvjiem.

Diemžēl Latvijā, tāpat kā vairākās citās bijušajās Padomju Savienības teritorijās, žanru literatūras nojēgums un robežas vēl arvien ir neskaidras galvenokārt tādēļ, ka piecdesmit gadu ilgajā padomju režīma periodā okupēto valstu literāro tradīciju no pasaules kultūras strāvojumiem šķīra dzelzs priekškars, kas "vieglo" literatūru uzskatīja par bezvērtīgu un pat ideoloģiski kaitīgu sociālistiskā reālisma garā augošajām paaudzēm. Šai laikā īpaši teorētiskā literatūra tika pakļauta dažādiem ierobežojumiem, liedzot iztēlei brīvu lidojumu, tā rezultātā fantastiskais attīstījās galvenokārt divos pamatvirzienos — pirmkārt, zinātniskā fantastika saskanēja ar padomju ideoloģijas nostādni — propagandēt nākotnes tehnoloģiju uzvaras un cilvēku kā Visuma centru, otrkārt, sociālistiskā reālisma kanons atbilda sava veida utopijai, jo tās pamata sastāvdaļa bija rožainas nākotnes vīzijas, ideālais varonis utt. Šī iemesla dēļ žanru literatūras pētniecība šais reģionos vēl atrodas pašos pirmsākumos, bieži neskaidras arī dažādu novirzienu robežas, jo trūkst attiecīgajos žanros sarakstītu oriģināldarbu, arī kvalitatīvu tulkojumu ir maz. Šī iemesla dēļ nepieciešams ieviest kaut nelielu skaidrību šais bieži vien vēl visai miglainajos literatūrteorijas jautājumos.

Galaktiku ceļotāji

Vēsturiski visvecākais no minētajiem ir zinātniskās fantastikas žanrs, kura straujo attīstību XIX gadsimta otrajā pusē un it īpaši gadsimtu mijā neapšaubāmi veicināja straujais tehnoloģiskais progress un mainīgās sociālās struktūras. Situācijā, kad vienīgā skaidri saprotamā laika kategorija bija pagātne, bet nākotne bija nepārredzamu iespēju pilna, fantastikas rakstnieki juta nepārvaramu vilinājumu mēģināt prognozēt nākotnē sagaidāmo un apcerēt iespējamo zinātnes attīstības seku atstāto iespaidu uz cilvēka personību. Bieži sastopams kļūdains viedoklis, ka zinātniskā fantastika kā žanrs ir ieinteresēta tikai mašinērijas un tehnoloģiju jautājumos — tieši pretēji, jau kopš pirmsākumiem autoru uzmanības loka centrā allaž bijis cilvēks kā kopienas loceklis, cilvēka dabas pārmaiņas (vai nemainība) uz mašinērijas un tehnoloģiju arvien straujāko pārmaiņu fona. Ekstrapolējot tuvākā vai tālākā nākotnē pašreizējos zinātnes sasniegumus un sociālās parādības, autori mēģina fiksēt cilvēcisko emociju, uzvedības un būtības paradigmas šādā izmainītā realitātes stāvoklī. Darbu priekšplānā izvirzīta tikai taustāmu parādību ekstrapolācija un hiperbolizācija — tādi fenomeni kā mākslīgais intelekts, klonēšana, pasaules liktenis pēc atomkara, androīdi, kontakti ar ārpuszemes saprātu, nekontrolējama mašinērijas attīstība, planētas pārapdzīvotība, ceļojumi laikā un citi.

Atkarībā no tematiskās bāzes literatūrkritikā zinātnisko fantastiku mēdz iedalīt arī šaurākos nozarojumos, piemēram, atsevišķu virzienu veido darbi, kas apcer jaunu zinātnisko sasniegumu ietekmi uz cilvēces nākotni, citu — utopiskas vai antiutopiskas/distopiskas noslieces darbi, kuros centrālo lomu spēlē nevis tehnoloģiju attīstība, bet alternatīvi sabiedrības funkcionēšanas modeļi, atsevišķu grupu veido futuroloģiskas nākotnes prognozes, kas ataino nedaudz izmainītas faktiskā laikmeta ainas, ekstrapolējot dažādu sabiedrības slāņu vai indivīdu reakciju uz potenciālām izmaiņām sociālajās struktūrās, ko var būt un var nebūt ierosinājusi zinātne. Populārs virziens ir kiberpanks, kas mnonopolizē datortehnoloģiju attīstības prognozes, kosmiskā opera, kas apvieno liela mēroga sižetus (pasauļu kari u.c.) ar varoņu personisko drāmu. Savā ziņā fantastika nodarbojas (un reizumis — veiksmīgi) ar nākotnes pravietošanu, kuras precizitāte lasītāju nereti vienlaikus sajūsmina un šausmina. Savdabīga un gandrīz visos zinātniskās fantastikas darbos aktuāla iezīme ir racionalizācijas faktors — teorētiski neiespējamā padarīšana par faktu, nereti — arī plašas argumentācijas ietvaros. Rakstnieki izvairās no paranormālu un teorētiski nepierādāmu kategoriju ekspluatācijas, tai skaitā — vairās atzīt providenciālu spēku eksistenci, bet uzsver, ka kosmosa tālēs varbūt arī var atrast ārpuszemes civilizāciju pārstāvjus, taču Dieva to vidū nav.

Pūķu pieradinātāji

Zinātniskā fantastika galvenokārt nodarbojas ar mīklu atminēšanu, bet to uzdošana ir žanriski nedaudz jaunākās (kaut hronoloģiski senākās) māsīcas — literārās fantāzijas monopols. Fantāzija atšķirībā no fantastikas radās nevis kā racionālisma slavinājums, bet kā reakcija uz materiālisma un progresa kultu, tāpēc tā ir skeptiska pret fantastikas popularizēto ideju, ka cilvēce atrisinās visas savas problēmas vienīgi ar intelekta palīdzību. Galveno atšķirību starp fantastiku un fantāziju nereti raksturo kā starpību starp racionalizētu (tehnoloģisko) un neracionalizētu (maģisko) brīnumu, kā realitātes manipulāciju ar pirmajā gadījumā neticamiem, otrā — ticamiem paņēmieniem. Šāds paņēmiens nav īsti korekts, jo, piemēram, virsgaismas ātruma ceļojumi vai ceļojumi laikā vismaz saskaņā ar pašreizējiem zinātnes sasniegumiem nav daudz ticamāki par burvestībām. Pētnieks Ričards Pērtils uzskata, ka galvenā atšķirība slēpjas faktā, ka zinātniskā fantastika izmaina realitāti ar insulatīviem līdzekļiem (kas izmanto fiziskas matērijas iedarbošanos uz fizisku matēriju), bet fantāzija — ar primitīviem (kas maina fizisko matēriju ar domu vai vēlmi) vai animistiskiem (kas maina fizisko matēriju ar neredzamu, nemateriālu būtņu, piemēram, eņģeļu, palīdzību). Literārās fantāzijas žanrs pat nemēģina brīnumu racionalizēt, bet pēta cilvēka dabu, ievietojot ikdienišķu varoni pilnībā fantastiskā vidē — paralēlā eksistences dimensijā, kas ir autonoma vai mijiedarbojas ar zināmo pasauli, kuru pārvalda no fiziskajiem atšķirīgu likumu kopums jeb to pārkāpšanas vai apiešanas iespējamība, kur eksistē pārdabiskas būtnes un spēki un kur varonim jāpaveic dažādi uzdevumi, ja sasniegtu mērķi un glābtu pasauli. Tomēr tā nav pilnībā iedomāta pasaule, jo lasītāja identifikācijas nolūkā paralēlo pasauli sastādošajiem elementiem jābūt sakņotiem zināmajā realitātē. Šai kontekstā autors fiksē varoņa iekšējās pārmaiņas, jo atšķirībā no zinātniskās fantastikas fantāzijas autoru neinteresē sabiedrība kopumā, bet tikai indivīda dvēselisko norišu atspulgs, kas izskaidro to, kāpēc padomju režīmā šīs žanrs bija starp vismazāk vēlamajiem. Abus žanrus nošķir arī fakts, ka zinātniskā fantastika ekstrapolē galvenokārt potenciālās nākotnes modeļus, prognozējot tehnoloģiju un sociālo struktūru pārmaiņu ietekmi uz cilvēci, tās tematika vairāk skar sociālo aspektu, cilvēka un vides attiecības, kamēr fantāzija koncentrējas uz stilizētu mītisko pagātni — fantāzijas pasaule nav mūsu realitātes atveids kādā pagātnes vai nākotnes dimensijā, bet gan bagātīgā un simboliskā folkloras tēlu pasaule ar augstu universāli atpazīstamu mītisko motīvu koncentrāciju, kurā jāizlauž ceļš varonim — bieži pazīstamās realitātes pārstāvim. Tas izskaidro žanra universālo iedabu, jo atšķirībā no zinātniskās fantastikas fantāzijas žanra darbi, laikam ejot, morāli nenoveco. Zināmā mērā žanru varētu traktēt kā alegorisku, ja neņemam vērā faktu, ka rakstnieki velta ne mazums pūļu, lai paralēlās dimensijas eksistenci lasītāja prātā nostiprinātu ar ārkārtīgi plašu papildinošu detaļu klāstu, kas ļauj iztēloties paralēlo pasauli kā reāli eksistējošu.

Monstrs tev līdzās

Hronoloģiski visjaunākais teorētiskās literatūras pārstāvis ir šausmu literatūras žanrs, kura mērķis ir daiļliteratūras darbos projicēt dziļi cilvēkā apslēptās antisociālās vēlmes, atsedzot indivīda gara tumšās dzīles un aktualizējot arhetipiskas bailes, kas slēpjas zem loģikas un civilizācijas virsslāņa, tāpēc šausmu literatūras uzdevums ir radīt sižetu, kurās tās spētu realizēties. Šausmu literatūras vide vairs nav ne pagātne, ne nākotne, bet tagadne — ikdienišķa mūsdienu eksistences dimensija, kas atvieglo lasītāja emocionālo identifikāciju. Šai viegli atpazīstamajā vidē ielaužas fantastiski, dēmoniski spēki, kas pārbauda varoņa — tāpat kā fantāzijā, bieži ikdienišķa indivīda (tas ir vispār bieži izmantots teorētiskās literatūras kanons, ko iespējams izskaidrot gan ar mītisko pamattoni, gan lasītāju tirgus specifiku) fizisko eksistenci, veselo saprātu un personību. Tomēr šausmu literatūra mēģina iespēju robežās atmest iracionālo faktoru, fantastisko būtņu esamība (visbiežāk tie ir folkloristiski un moderni monstri kā varoņu apspiesto baiļu un vēlmju projekcijas) reizumis netiek pamatota, bet biežāk tomēr izrādās, ka šausmas ir racionāli izskaidrojamas, un nav lielāka briesmoņa par cilvēku, kura dvēselē slēpjas perversija un cietsirdība. Atšķirībā no zinātniskās fantastikas tehnoloģizētā, atsvešināti vēsā novērotāja stila un fantāzijas episki krāšņās, nereti dzejiskās un ar nolūku senatnīgotās valodas šausmu literatūras leksika ir vienkāršota, tuva ikdienas valodas stilam un vēstījums atgādina reālismu, izņemot iracionālo faktoru.

Inteliģentais lasītājs varētu uzskatīt, ka populārās literatūras žanri nav iedziļināšanās, kur nu vēl akadēmiskas uzmanības vērti, tomēr nav noliedzams, ka tieši šais nonievātajos žanros darbojušies daudzi izcili autori un tapuši ļoti kvalitatīvi darbi, kuros ar tradicionālo elementu klāsta palīdzību radītas augstvērtīgas pagātnes, tagadnes un nākotnes versijas, kas vienlaikus raisa pārdomas un ir patiesi aizraujošas. Tādējādi, atšķirībā no iesīkstējušajiem padomju laika uzskatiem žanru literatūra un tās izpēte jebkuras valsts nacionālās literatūras klāstu var tikai bagātināt, tāpēc cerams, ka arī apskatītajos žanros Latvijā drīz beigsies kvalitatīvu oriģināldarbu vakuums.