Jaunība un pirmie varoņdarbi

Žaks Kasārs dzimis 1679.gada 30.novmbrī Nantē. Viņa tēvs Viljams Kasārs bija neliela tirdzniecības kuģa kapteinis un īpašnieks, taču viņš nomira, kad zēns vēl bija bērns, viņam bija tikai desmit gadi. Žakam bija trīs māsas. Ģimenei nekad nebija lielu ienākumu, un līdz ar apgādnieka nāvi viņi nonāca uz nabadzības sliekšņa.

Žaka tēva draugi viņam palīdzēja iegūt darbu uz zvejas laivas, kas darbojās pie Ņūfaundlendas krastiem. Vēlāk, kad viņam bija 14 gadi, viņš no tirdzniecības flotes pārgāja uz militāro, uz nelielu piekrastes kuģi, kas piederēja viņa tēvocim. Žaks domāja, ka šeit varēs gūt lielākus pnākumus.

Pirmo reizi panākumus viņš guva barona de Pointī ekspedīcijas laikā, kad tā 1697.gadā ieņēma Kartahenu. Jaunajam jūrniekam, kuram bija 17 gadi, tika uzticēts vadīt kuģi “Eclatante”, kas Atlantijas okeāna šķērsošanas laikā atdalījās no eskadras, taču Žaks patstāvīgi kuģi nogādāja Santodomingo, kur bija sarunāts satikties ar visiem tiem, kuri novēlojušies. Kartahenas vētras laikā Kasārs vadīja filibustieru grupu, kas izcēlās cietokšņa bombardēšanas laikā. Par viņa drosmi viņš tika ielūgts audiencē pie Francijas karaļa, kurš Žaku norīkoja dienēt Denkerkā, slavenajā pirātu ligzdā. Tur viņš dienēja du Casse vadībā.

1700.gada 25.maijā Kasārs tika paaugstināts par karakuģa “Saint William” kapteini. Pirmā ekspedīcija viņam neko neatnesa, un korsārs Senmalo atgriezās bez laupījuma. Otrās ekspedīcijas laikā Kasārs ķērās pie pirātu vidū izplatīta trika. Viņš, paceļot Anglijas karogu, varēja pietuvoties sešiem angļu kuģiem. Angļi spēja atmaksāties ar salīdzinoši nelielu summu. Dažus mēnešus vēlāk, 1705.gadā Lamanšā, ejot ar korveti “Saint Guillaume”, viņam izdevās Korkas pilsētai uzlikt nodevas un ostā sagūstīt divpadsmit zvejas kuģus. Divus gadus vēlāk viņš sagūstīja un atveda uz Senmalo trīspadsmit tirdzniecības kuģus, kopā ar pavadošo kuģi “Princess Anne”. Kuģi tika pārdoti ostas intendantam, un Kasārs saņēma 37 tūkstošus mārciņu.

Šīs uzvaras padarīja Žaku Kasāru slavenu. Savas slavas un bagātības laikos viņš pret visiem izturējās ļoti uzmanīgi, un viņš visiem saviem daudzajiem radiniekiem palīdzēja ar naudu.

Kasārs karā pēc Spānijas mantojuma

Žaks Kasārs sevi pierādīja kā ļoti talantīgu jūrnieku un drosmīgu pirātu. Spožie reidi un sagūstīšanas, kas mijās ar jūras kaujām, kuras viņš realizēja, pavadot franču tirdzniecības kuģus, padarīja viņu slavenu tālu aiz Francijas robežām.

1708.gadā viņš pie Īrijas krastiem sagūstīja daudzus tirdzniecības kuģus, bet pēc tikšanās ar angļu fregati “Exeter” guva ievērojamus bojājumus un ceļā uz Liverpūli gandrīz nogrima.

Neražas gadā, tas ir, 1709.gadā Luiss labību pirka no turkiem un berberiem. Kasārs tika norīkots pavadīt graudu flotiles. Viņa 66 lielgabalu kuģis “Eclatan” kopā ar diviem citiem kuģiem apsargāja divdesmit piecu tirdzniecības kuģu flotili. Šī konvoja laikā pie Bizertes viņam bija jāiesaistās kaujā ar angļu eskadru, kas sastāvēja no 5 līnijkuģiem. Jūras kaujas laikā Kasārs paveica kaut ko pilnīgi neticamu, viņš nebēga un nemēģināja slēpties no skaitliski lielākas eskadras. Tā vietā, lai bēgtu, viņš uzbruka angļu kuģiem un piespieda eskadru atkāpties uz Maltu. Konvojs spēja droši sasniegt izsalkušo Marseļu. Ņemot vērā, ka notika cīņa, Kasārs bija atpalicis no tirdzniecības flotes, un viņa kuģi ostā ieradās ar nelielu nokavēšanos. Tas kļuva par pamatu tam, ka Kasāram atteica izmaksāt summu, ko sauc par eskorta tiesībām uz kuģu aizsardzību Atlantijas okeāna šķērsošanas laikā.

1709.gada decembrī 84 tirdzniecības kuģu, 4 kaujas kuģu un 2 fregašu konvojs devās no Smirnas uz Tulonu, un pie Sicīlijas tam uzbruka astoņu angļu kuģu eskadra. Eskortam izdevās britu uzbrukumus atvairīt, taču konvojs tika iesprostots Huana šaurumā. Kasārs, kuru nosūtīja palīgā, ķērās pie militāras viltības. Uz viņa kuģiem tika pacelti Anglijas un Nīderlandes karogi, kā rezultātā korsāri cieši pietuvojās angļiem un pēc niknas uguns apmaiņas uzkāpa uz angļu kuģiem. Flotile droši sasniedza Tulonu, bet Francijas amatpersonas nevēlējās maksāt par riskiem, kuriem bija pakļauts korsārs. Tirdzniecības flote atveda preces 8 miljonu mārciņu vērtībā, taču viņi joprojām atteicās izmaksāt 10 tūkstošus, ko Karsārs prasīja par savu iepriekšējo reidu.

Kasārs atsaucās uz Vendomas hercoga, kurš Katalonijā bija nokļuvis blokādē, lūgumu. Viņš šajā uzņēmumā ieguldīja savus 200 tūkstošus mārciņu un pēc veiksmīgas atgriešanās saņēma mutisku pateicību un ne centa naudas.

Tpmēr 1711.gadā pēc paša karaļa lūguma Kasārs piekrita pavadīt tirdzniecības kuģus uz Stambulu un atpakaļ. Korsārs 43 transportus pavadīja ar 4 kuģu eskadru un reisa laikā pat sagūstīja vienu Nīderlandes kuģi, bet, visticamāk, lai saglabātu šīs operācijas noslēpumu.

Kasāra ekspedīcija uz Rietumindiju

1712.gadā Žaks Kasārs sešu kuģu eskadras priekšgalā un četru mazu kuģu atbalstīts devās uz Rietumindiju, kur veica vairākus pārdrošus reidus Anglijas un Nīderlandes kolonijās.

Ceļā pāri Atlantijas okeānam Kasārs iegāja Praijas ostā, Santjago pilsētā, Kaboverdes salās. Pēc četru stundu ilgas artilērijas apšaudes iedzīvotāji piekrita samaksāt 3 miljonus livrus. Ierodoties Martinikā, franču korsārs uzbruka Anglijas kolonijām Monseratai un Antigvai, Nīderlandes Surinamai, Svētā Eistāža salai un Kirasao. Pēdējās divās pilsētās viņi paņēma milzīgu kontribūciju (Surinamā – 800 livru, Kirasao – 115 tūkstoši piastru). Atgriežoties mājās, viņš uzdūrās angļu eskadrai un šajā duelī ar godu uzvarēja.

Pēc atgriešanās Francijā viņam tika piešķirts Svētā Luija ordenis. Karalis korsāram lūdza pakalpojumu. Viņš lūdza nodot visu zeltu un sudrabu, pat savu daļu, un apmaiņā pret asignācijām atvest investorus. Defolta rezultātā karaliskās asignācijas uzreiz zaudēja savu vērtību, un Kasārs nonāca nabadzībā, un palika parādā visiem, kas piedalījās ekspedīcijas aprīkošanā.

Aizmirstības gadi

Pēc tam Žaka Kasāra liktenī notiek pagrieziena punkts. Pret pirātu tiek ierosināta apsūdzība. Viņam tiek uzrādīta apsūdzība par naudas piesavināšanos, kas pēc sagūstītā laupījuma pārdošanas bija jāizmaksā Marseļas tirgotājiem. Nesabiedriskums un aizkaitinātība varoni pārvērta par iebiedēšanas objektu. Jūrnieki savu kapteini apsūdzēja cietsirdībā, bet vadība apsūdzēja nepaklausībā un nedisciplinētībā. Pēc neveiksmīgiem mēģinājumiem jautājumu atrisināt tiesas ceļā Kasārs aizbrauca uz Nanti, kur viņam pat atņēma pensiju. Viņu atbalstīja viņa korsāru draugi, bet Kasārs sapņoja atgūt naudu, kas viņam likumīgi piederēja.

Dažus gadus vēlāk viņam izdevās iegūt audienci pie kardināla de Flerī. Nav precīzi zināms, kas notika audiences laikā, taču ir saglabājusies nikna vēstule, kurā pirāts, nekautrējoties par izteikumiem, pieprasa atdot naudu. Pēc kāda laika Kasārs tika arestēts pēc nekādi nenosauktas karaļa letre de cachet (bez tiesas vai izmeklēšanas) pavēles. Sodu Žaks Kasāra izcieta Chateau de Gama (Gamas pils), kur pēc dažiem gadiem zaudēja prātu un 1740.gada 21.janvārī nomira.