Somugru tautas un sāmi, kas apmetās no Somijas uz Urālu kalniem, saglabāja kopīgas leģendas. Viņiem bija viena putna radīta pasaule, kuru apgaismoja Ziemeļzvaigzne, pasaule, kurā mežs darbojās kā dzīvības avots un kā dievu un garu mājvieta. Eposs “Kalevala” slavināja viņu mitoloģiju visā pasaulē. Tāds pats episkums, tēlu spilgtums un dabas izpratne raksturo arī citus somu mitoloģijas stāstus, ar kuriem iepazīsies šīs grāmatas lappusēs.

Autora priekšvārds.

Kopš seniem laikiem somugru tautas dzīvoja mežu plašumos Austrumeiropas ziemeļos un Rietumsibīrijā - no Somijas un Karēlijas rietumos līdz Trans-Urāliem austrumos - kopā ar cieši radniecīgām Tālo Ziemeļu samojedu tautām. - ņenciem, nganasaniem un citiem. Savulaik radniecīgās somugru un samojedu valodas veidoja vienu “ģimeni”, ko sauca par Urālu valodu saimi: Urālu grēda bija ģeogrāfiskā ass, ap kuru veidojās somugru un samojedu tautas - ne velti mītos par Aizurālu (Obas) ugriem Urālu kalni tiek uzskatīti par jostu dievam, kurš radīja pasauli, un starp komiem - ar milzu pērkonputna spalvām.

Meži, kuros dzīvoja somugri, nebija neizbraucami, īpaši pieredzējušiem medniekiem un zvejniekiem, kuri bija pieraduši izmantot upes ne tikai kā zivju bagātības avotu, bet arī kā veidu, kā nokļūt citās vietās un zemēs. Nav pārsteidzoši, ka somugru mītos upes plūda uz nākamo pasauli, uz pazemi. Senie ūdensceļi savienoja reģionus un tautas, kas pieder pie dažādām valodu dzimtām un kultūras tradīcijām. Kopš seniem laikiem taigas un tundras mednieki medību produktus (galvenokārt vērtīgās kažokādas) mainīja pret lopkopības, lauksaimniecības un, sākot ar bronzas laikmetu, metalurģijas produktiem. ar saviem dienvidu kaimiņiem - indoeiropiešiem, indiešu, irāņu, grieķu, vāciešu, slāvu kopīgiem senčiem. Ne velti Mir-susne-khums, viens no Obas ugru mitoloģijas galvenajiem varoņiem, tika saukts par “Augšējās un apakšējās pasaules tirgotāju”. Šīs apmaiņas rezultātā somugri no kaimiņiem pārņēma lauksaimniecības un īpaši lopkopības prasmes, par ko liecina valodas dati. Visizplatītākie šie procesi bija dzelzs laikmetā, 1. gadu tūkstotī pirms mūsu ēras. e. un I tūkstošgade AD e., kad somugru tautas nonāca ciešā saskarē ar irāņu un pēc tam tjurku valodā runājošām tautām dienvidos un ar baltu, slāvu un ģermāņu ciltīm Rietumos.

Mūsu ēras 1. un 2. tūkstošgades mijā. e. sāka veidoties neatkarīgas Rietumbaltijas somu tautu kultūras un mitoloģiskās tradīcijas - paši somi, karēļi, ižori, igauņi, lībieši, vepsi, vodi; Volgas apgabala somu valodā runājošās tautas - mordovieši un mari; permas tautas - komi un udmurti, kā arī Transurālu ugri - hanti un mansi; Ungāri, kas atdalījās no saviem Trans-Urālu radiem, pārcēlās uz Centrāleiropu, kur saglabāja seno tradīciju paliekas. Somugru mitoloģijai tuvi ir mīti par sāmiem (vecajā krievvalodīgo tradīcijā - lapiem) - Skandināvijas ziemeļu un Kolas pussalas medniekiem, zvejniekiem un ziemeļbriežu ganiem, par kuriem tiks runāts arī grāmatas ceturtajā daļā. Daudzu šo tautu pašvārdi jau liecina par viņu likteņu vienotību un vienlaikus arī par katras pieķeršanos savai zemei.

Kam šī grāmata ir paredzēta?

Vēstures, mitoloģijas un to vietas mūsdienu pazinējiem.

Ikvienam, kurš vēlas iegrimt pagātnes tautu dzīvē.

https://www.mann-ivanov-ferber.ru/books/karelo-finskie-mify/

Vladimirs Jakovļevičs Petruhins - vēstures zinātņu doktors, Ekonomikas augstskolas profesors, vēsturiskās antropoloģijas speciālists, Krievijas Zinātņu akadēmijas Slāvistikas institūta pētnieks, darbu autors par Senās Skandināvijas, somugru tautu mītiem , Seno Krievzemi un citām tēmām.

https://www.mann-ivanov-ferber.ru/authors/vladimir-yakovlevich-petruhin/

Par autora politiskajiem uzskatiem nezinu, bet grāmatas tēma ar to nesaistās.