Dzīvesgājums
Dzimis Maskavā, pēc 2. Pasaules kara beidzis Latvijas Universitātes Juridisko fakultāti. Strādājis prokuratūrā, pēc demobilizācijas no PSRS armijas bijis Latvijas Komunistiskās partijas Jelgavas rajona komitejas instruktors. Vēlāk kļuvis par satīriskā žurnāla "Dadzis" redaktoru, laikraksta "Literatūra un Māksla" galveno redaktoru, literārā žurnāla "Daugava" galveno redaktoru.
Darbi
Pirmais liela apmēra darbs — "Sevišķa nepieciešamība" (Особая необходимость; 1963), pazīstamākie romāni — diloģija par kapteini Uldemīru: "Savam brālim sargs" (Сторож брату своему; 1976), "Tad nāciet, turēsim tiesu" (Тогда придите, и рассудим; 1983).
Tulkojumi latviešu valodā
Melnās dzērves. Rīga: LPSR Kultūras ministrija, 1964.
Sevišķa nepieciešamība. Rīga: Liesma, 1966. (pirms tam fragmenti publicēti žurnālā "Liesma" 1963. gadā)
Viņi atvēra durvis. Rīga: Liesma, 1971. — (Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi)
Viņpus durvīm. Rīga: Liesma, 1980. — (Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi)
Savam brālim sargs. Rīga: Zinātne, 1981. — (Fantastikas pasaulē)
Trešā pakāpe. Rīga: Liesma, 1987. — (Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi)
https://lv.wikipedia.org/wiki/Vladimirs_Mihailovs
Tik daudz informācija no Vikipēdijas latviski. Tā kā savā laikā par viņu jau ir bijuši lielāki raksti, tad daudz neatkārtošos. Viņš, bez šaubām, ir bijis slavenākais rakstnieks-fantasts, kura vārds saistīts ar Latviju, varbūt arī viņš savu mūžu būtu nodzīvojis Latvijā, taču izrādījās mums nevajadzīgs. Žurnāls "Daugava" izputēja. Lai nu kā arī tas nebūtu, viņa "Sevišķā nepieciešamība" bija viens no darbiem, kas man uz mūžu lika iemīlēt fantastiku. Vēlāk arī "Melnās dzērves", kas ļoti poētiski vēstīja par citas pasaules būtnēm, kas dzīvo atklātā kosmosā. Tikai retais zina, ka viņa darbam par zvaigžņu kuģi, kas nokļūst paralēlā visumā ir arī turpinājums "Bēgļi no nekurienes". Par šo diloģiju tad arī sīkāk.
Romāns no cikla "Antipasaule": "Viņpus durvīm", 1971. (oriģinālā, arī – „Viņi atvēra durvis”)
Tālā nākotnē bija iespējami lidojumi kosmosā līdztelpā, kurā matērija pārvērtās par antimatēriju. Neizskaidrojamu iemeslu dēļ kosmosa kuģis “Kit” ("Valis") un visa tā apkalpe, izejot no kosmosa, samainījās ar zīmi - viņi neatgriezās matērijas stāvoklī. [Kļuva par antimatēriju - t.p.] Un tagad viņi ir spiesti meklēt izeju no šīs situācijas. Viņi nevar atgriezties uz Zemes, jo tas draud planētai ar iznīcību ...
Šis ir stāsts par dzīves jēgas meklējumiem, par cilvēku kļūdu cenu, par varoņu konfrontāciju, par sevis upurēšanu un, protams, par mīlestību.
Romāns no cikla "Antipasaule": "Bēgļi no nekurienes", 1999.
Darbība notiek uz tā paša zvaigžņu kuģa “Kit” pēc divām desmitgadēm, kad uz šī nolemtā kuģa “izveidojas” jauna tā iemītnieku paaudze. Šajā romānā, kas ir vēl psiholoģiski sarežģītāks, autors ir saistīts ne tikai ar globāliem jautājumiem, bet arī ar vispārcilvēciskiem, saprotamiem un viņa laikmeta cilvēkiem tuviem jautājumiem: paaudžu atšķirības problēma, nepārtrauktības zaudēšana. Tēvu un bērnu mūžīgais konflikts romānā “Bēgļi no nekurienes” izraisīja “Kita” telpu sadalījumu divās suverēnās teritorijās - “Pieaugušo Republikā” un “Jauniešu Republikā”. Oriģināla un biedējoši skaidra mākslas metafora.
Sevišķa nepieciešamība.
Krievu padomju rakstnieku fantastika.sērija Fantastikas Pasaulē./ Ļoti interesantajā un aizraujošajā zinātniski fantastiskajā stāstā, kas ir viens no labākajiem V. Mihailova fantastikā, stāstīts par to, ka dodoties ekspedīcijā uz Marsu notiek kosmosa kuģa āvārija un tas spiests nolaisties uz Marsa pavadoņa Deimosa. Liels ir ekipāžas pārsteigums, kad izrādās, ka Deimoss ir nevis dabisks pavadonis, bet gan tālas kosmosa civilizācijas sūtnis…
https://egramatas.com/2015/11/22/vladimirs-mihailovs-seviska-nepieciesamiba/
P. S. Par autoru vairāk - krievu vikipēdijā. https://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%9C%D0%B8%D1%85%D0%B0%D0%B9%D0%BB%D0%BE%D0%B2,_%D0%92%D0%BB%D0%B0%D0%B4%D0%B8%D0%BC%D0%B8%D1%80_%D0%94%D0%BC%D0%B8%D1%82%D1%80%D0%B8%D0%B5%D0%B2%D0%B8%D1%87
Prēmiju laureāts: «Аэлита» (1991), «Странник» (2000), им. Беляева (1994), «Паладин фантастики» (1996), «Великое кольцо» (1983).