Vladimirs Kutirevs un cilvēces izdzīvošana._2. turpinājums

Fragments no grāmatas «Saprāts pret cilvēku (Izdzīvošanas filozofija postmodernisma laikmetā)»

Iepriekšējo lasiet šeit

* * *

Ekoloģiskais pesimisms galvenokārt ir saistīts ar Zemes galīgumu. Daba uzstāda izaugsmes griestus. Šo robežu vēlas pārvarēt, izejot Kosmosā. Mode uz «krievu kosmismu». Turklāt, aizmirstot galveno: cilvēka galīgumu. Te kosmoss nepalīdzēs. Mums cilvēkiem pārvarēt to neizdosies. «vai nu mēs paliksim tādi, kādi mēs esam, vai arī mūs nebūs,» - tā esot atbildējis viens no Romas pāvestiem uz priekšlikumu, mainīt ticības simbolus. To pašu var teikt arī autotrofisma, nemirstības un citu tehnicismu entuziastiem. Katrai lietai ir savas mērs.

Moderna dzīvokļa labākā rota ir — brīva vieta. Vieta dzīvam cilvēkam, bet nevis mantai. Tieši tā arī ir jābūt uz Zemes. Laiks cīnīties par tukšumu! Ir vajadzīga telpas ekoloģija.

 

 

* * *

Cilvēki ar tādu sejas krāsu, kādu redzam vairums lielpilsētas iedzīvotājiem, nevar būt laimīgi. Kā koki, kas nodzeltē pirms laika, tā cilvēks iegūst zaļganu nokrāsu. Tagad ir skaidrs, no kurienes nāk «zaļo kustība»!

Jau pat saule ir kļuvusi kaitīga. Iedegt neiesaka, esot kaitīgi veselībai. Ozona caurumu dēļ un arī bez caurumiem nerekomendē. Ne tikai stipri, bet vispār — nav vēlams.

Viss dzīvais tiecas pret sauli. Tā ir dzīvības un enerģijas avots. Bet cilvēks ir sācis no tās slēpties.  Vispirms, apģērbā, pēc tam — telpās, kas arvien rūpīgāk tiek izolētas no ārējās Vides. Ir bez logiem, ar pastāvīgu iekē'jo apgaismojumu. Diena kā nakts, nakts kā diena. Lielpilsētās cilvēki pakāpeniski noiet pazemē, visu saulaino virsmu atstājot mašīnām.

Ekologiem un konservatoriem parasti pārmet, ka viņi sauc atpakaļ, «alās». Bet īstenībā alas vīd priekšā. Progresa alas. Loks noslēdzies. Šie saules bērni izskatās tik bāli, kā izstīdzējuši kartupeļi, ja nelieto kosmētisko iedegumu. Nav brīnums, ka tiešs kontakts ar dzīvu sauli viņiem beidzas dramatiski. Atadaptējušies.

Anatomisks slēdziens: nokļuvis gaismā. Saules stara nogalināts.

* * *

Vilks, medību suns, sargsuns, mājas, istabas, gultas sunīši; karūsa, sudrabkarpa, akvārija zivtiņa, bet vēl dzīva. Pēdējais etaps — zivtiņas uz videoekrāna, zelta, peldošas, hologrāfiskas zivtiņas. Sunīši — tamagoči. Lietišķā realitāte transformējusies elektronu-informācijas realitātē. «Virtuālajā», kuru sāk jau uzskatīt par reālo. Tajā pašā laikā es domāju par cilvēku, par organisma un vides nesaraujamās saites likumu.

* * *

Sākumā mums paliek nevajadzīga daba. Daudzi to vairāk nejūt un paši sākuši to atzīt. Viņiem tajā ir garlaicīgi un skumji. Dabu izspiež sociums, ciems — pilsēta. Pēc tam cilvēkam kļūst nevajadzīgs arī sociums, citi reāli cilvēki. Viņš tos nesaprot, viņam ar tiem ir neinteresanti, nepatīk rūpes par citiem. Daži labāk jūtas kopā ar grāmatām, televizoru vai datoru, kaut arī pagaidām to vēl slēpj, žēlojoties par vientulību. Taču drīz pārstās, jo saskarsme ar vien vairāk tiek aizstāta ar komunikāciju. Rodas cilvēks, kas dzīvo ar savu apziņu, garīgais onānists. «Domātājs». Inteliģents. Bieži tas iet roku rokā ar tiešu fizisku nespēku: trauslumu, uztveres orgānu atrofiju, iedzimtiem fiziskiem defektiem. Kas vēl sekos...?

Vesels cilvēks mūsdienu civilizācijas apstākļos ir nenormālība. Dzīves veids, ko viņš piekopj, parasti tiek uztverts kā jocīgums, dīvainība. «Dīvaini gan ir tie radījumi, cilvēki,» - tā drīz runās robotveidīgo pūlī.

* * *

No fenologa dienasgrāmatas.

Novenbra beigas. Visu mēnesi turas neparasti silts laiks. Taču cilvēkiem kaut kāds nemiers. Raksta uz radio, jautā, kas par lietu? Solīja gripu, mēs arī zāles nopirkām, bet tās kā nav, tā nav. Gaida kā pirmo sniegu. Kad sāks krist gripa? Sniega vietā.

Decembra beigas. Sapņi piepildās. Sniegs bija, bet nokusa. Bet gripa guļ. Kopā ar savu gandrīz vai pusi pilsētas.

Janvāris. Salā un aukstumā katrs jauns. Ak vai, realitātē pa ielām steidzīgi skrien zemes pelēkas sejas, sašlukuši stāvi. Tuvākajā slēpošanas trasē pirms 10 gadiem svētdienās bija pūlis. Kaitināja, ka maisa, nevar uzņemt ātrumu. Tagad ir labi. Pa retam gadās profesionāļi un liekas it kā kādi dīvaiņi.

Atomenerģētika.

Filozofam ir jāizvirza savi argumenti «par» vai «pret» to, nevis jāatkārto kā papagailim, svešie. Mani baida kodolrūpniecības attīstība, tāpat kā māzeri, lāzeri, magnetoģenerātori utt., tāpēc ka kopā ar tiem uz Zemes nāk «cita pasaule» - mikrodaļiņas un mikroviļņi. Tā nav savienojama ar ķermeņu un molekulu pasauli. Mūsu pasauli. Jo vairāk — ar dzīvību. Principā nesavienojama, jo savādāk organizēta. Tiešs kontakts ar mikropasauli cilvēkam nes bojāeju. Kā visam dzīvajam. Mēs aizsargājamies, taču tik un tā, laiku pa laikam tā nenostrādā. No šejienes mutācijas, slimības, izmiršana. Kad submolekulārā realitāte pārstāj būt zinātnes realitāte un aplenc cilvēku kā vide, mēs atrodamies Jaunā Zemē. Uz svešas planētas. Kosmosā.

Kosmoss.

Prometejiska attieksme uz pasauli ir pārsniegusi dzīvības iespējas uz Zemi. Cilvēka ierīču varenība ir sasniegusi savas robežas. Tā ir saistīta ar saprātu un kosmosu. Kosmoss ir īstenā saprāta sfēra. Zeme ir tikai tā šūpulis, bet cilvēks — bērnība. Viss dzīvo tikai uz cita nāves rēķina un katrs zārks ir arī šūpulis, bet šūpulis — zārks. XXI gadsimta Zeme ir dabiskā zārks un mākslīgā šūpulis.

Cilvēks neiznīcina dabu speciāli. Viņš neuzstāda tādu uzdevumu. Viņš rada. Un ar to sagrauj. Te ir tā īstā, ekoloģiskā traģēdija.

Cilvēki iedomājas, ka apgūst un uzvar kosmosu. Tajā pat mērā kosmoss apgūst un uzvar mūs. Uz Zemes parādās arvien vairāk tādu vietu, kurās cilvēks kā tāds vairs nespēj dzīvot. Tie pēc būtības ir «kosmosa plankumi». Līdzīgi kā «civilizācijas plankumi» pakāpeniski saplūda vienotā civilizācijas vidē, tā arī «kosmosa plankumi» sāk noklāt Zemi. Drīz cilvēkiem nāksies aizsargāties no tiem speciālās čaulās. Būs jārada mākslīgs klimats, temperatūra un gaisa spiediens. «Vide ar dotiem raksturlielumiem». Tās entuziasti jau prāto par dzīvi «BTP» - bezdabas tehniskajā pasaulē. Bezdabas nozīmē — bezdzīves. Par dzīvošanu nedzīvā pasaulē!? Kosmoss nolaižas uz Zemi...

* * *

Viss dabiskais ir amatniecisks un individuāls, viss tehniskais — stadartizēts un pilnīgs. Cīņa ar cilvēciskā amatnieciskumu un neideālumu ir cīņa ar dzīvi. Tā vien gribas visu atvieglot un automatizēt. Tiek pētīts, kā pilnveidot cilvēka uzturu, lai nav jālieto arhaiskie zobi, caur kaklu uz vēderu, bet tieši asinīs ievadot barojošo pārtikas maisījumu. Nav svarīgi, ka tad atrofēsies ķermenis, ka tā vienkārši nebūs. Toties būs autotrofā barošanās! Kā, par to taču sapņoja V. Vernadskis un K. Ciolkovskis — mūsu jaunās svētbildes. Taču viņus var piedot: zinātniskuma sākums. Tagad atkārtot to pašu — muļķības ausma. Pavisam jau amatnieks jūties mīlas aktā. Cik viss te primitīvi un nejēdzīgi. Kauns! Tā derīgās funkcijas principā jau ir mehanizētas — mākslīgā apsēklošana. Bet kā modernizēt un atvieglot pašu aktu? Zaudēsi baudu? Bet no ēšanas jau arī ir bauda, bet likvidējam. No kustēšanās, spēlēm arī kādreiz ieguva baudu, arī likvidējam. Viss pārvēršas galvas baudās. Tā arī mīlestība. Skatīsimies pa televīziju vai video un dabūsim baudu. «No apziņas». «Virtuālā mīlestība».

Turpmāk vēl.