1. REĀLĀ ROBEŽAS

Jau sensenos laikos cilvēkiem ienāca prātā ķecerīga doma, ka tas, ko dēvējam par realitāti, ieskaitot mūs pašus, var nemaz nebūt tik reāls. Parādoties datoram, kas ietver sevī neskaitāmas virtuālās pasaules, šī ideja ieguva jau gluži citus apveidus. Vai mūsu pasaule patiešām var izrādīties tikai datorgrafika, virtuālā realitāte vai matrice?

Filosofi sen jautājuši: vai patiešām pastāv viss, kas atrodas mums apkārt? 1999. gada martā kino ekrānos parādījās filma “Matrikss”, kas tūlīt kļuva par kulta parādību, piesakot jaunās tūkstošgades iestāšanos. Ietērpta asa sižeta formātā un paspilgtināta ar revolucionāriem specefektiem, filmā apspēlēta dīvaina un ļoti satraucoša ideja: ja nu mēs dzīvojam programmā, kāda cita radītā realitātē – “matricē”? Ideja aizrāva daudzus, sak, un ja nu filmas radītāji nemaz nav tālu no patiesības?

Koncepcija par iespējamo mūsu pasaules iluzoritāti galēji radikālu formu ieguva solipsisma veidā, kura pamatus 18. gadsimta sākumā izklāstīja franču ārsts Klods Brunē. Līdzīgi domājuši arī izcili mūsdienu zinātnieki.

Piemēram, Pols Deiviss kā solipsisma teorijas piekritējs, ir pārliecināts, ka mūsu realitāte ir tikai virtuāla programma. Solipsisma piekritēji uzskata, ka vienīgā realitāte, kas droši eksistē ikvienam no mums, ir mūsu iekšējā subjektīvā pasaule. Lai arī daudzi šīs teorijas kritiķi to pielīdzina galējam egoismam un pilnvērtīgam bezprātam, taču tās pamatā ir veselā saprāta kodols. Lai arī subjektīva, tomēr mūsu iekšējā pasaule ir mums vienīgā pieejamā realitātes uztveres koordinātu plakne. Zināms, ka personiskā uztvere ir unikāla un mainīga, atkarīga no daudziem faktoriem, tādēļ nekad nevaram būt droši par to, ka informāciju, kas nāk no apkārtējās pasaules, uztversim vienādi. Mēs esam gluži kā sirgstošie: raugi, ir tādi daltoniķi, kuri neatšķir krāsas, bet ir tādi, kuri – gluži otrādi – saredz krāsu toņus tur, kur normāli cilvēki redz tikai vienu krāsu. Kurš tad ir tuvāk patiesai realitātei? Un vai patiesā realitāte vispār eksistē tādā veidā, kā mēs to iedomājamies?

Protams, filma “Matrikss” ir tikai māksliniecisks tēls, taču tā iedvesmoja zinātniekus aizdomāties par satraucošu jautājumu: kādas ir reālā un iluzorā attiecības mūsu pasaulē? Atbildes – ļoti negaidītas!

2. GRANDIOZĀ MAHINĀCIJA

Jaunākie pētījumi kosmoloģijā atklāj, ka tas, ko dēvējam par Visumu, patiesībā var izrādīties grandioza simulācija. Šāds pieņēmums radās kā mēģinājums rast atbildi uz ļoti parastu, taču pārsteidzoši reti uzdotu jautājumu: kāpēc gan Visums pret mums ir tik aizbildnieciski gādīgs?

Ilgu laiku kosmologiem nesaprašanu izraisīja fakts, ka dabas likumi izveidojušies tā, ka radījuši apstākļus, kas tik ļoti piemēroti dzīvībai uz Zemes. Kaut vai ikvienai dzīvības formai tik nepieciešamais ogļūdeņradis, kas neparādījās tūlīt pēc Lielā sprādziena, Visuma dzimšanas brīdī, bet sintezējās vēlāk, sarežģītu un gandrīz neiespējamu kodolreakciju virknes rezultātā, gigantisku zvaigžņu pašās dzīlēs, kas pēc tam eksplozijas rezultātā izkliedējās Visumā. Ja kodolspēki būtu kaut nedaudz vājāki vai spēcīgāki – kaut par nieka tūkstoš, miljons vai miljards procenta daļiņām, šīs reakcijas nebūtu iespējamas un dzīvība tā arī nekad nebūtu radusies.

Britu astronoms Freds Hols bijis tik ļoti iespaidots par to, ka daba tik precīzi pielikusi savas pūles viņa personas radīšanai, ka nosauca Visumu par “mahināciju”. Lai rastu zinātniski pamatotu atbildi uz šā dzīvei draudzīgā kosmiskā rēbusa atminējumu, kosmologi apņēmīgi pēta, lai gan atzīst, ka viss ļoti velk uz Deus ex Machina pusi.

Viens no viņu piedāvātajiem izskaidrojuma variantiem ir visumu daudzumu teorija, kas apgalvo, ka tas, ko mēs saucam par Visumu, patiesībā ir tikai ļoti niecīga daudz plašākas un sarežģītākas sistēmas daļa, kurā mūsu apdzīvotais gabaliņš, kas pašiem liekas tik milzīgs, ieņem vien sev paredzēto vietiņu, līdzās bezgalīgam skaitam citu tādu pašu “klucīšu”.

Paralēlo pasauļu vai multiversa teorijas pieņem bezgalīgu pasauļu esamību ar neierobežotu parametru salikumu. Visumi veido multivisumu tāpat kā stāvi ēku: struktūra tiem ir kopīga, bet savstarpēji tie atšķiras. Horhe Luiss Borhess multivisumu salīdzināja ar bibliotēku, kurā ir bezgalīgs grāmatu daudzums – dažas izkārtotas pēc alfabēta burtiem, citas glabā sevī dažādu žanru stāstus. Taču tāda teorija ienes haosu mūsu dzīves uztverē un liek uzdot aizvien jaunus jautājumus. Ja patiešām pastāv daudz visumu, tad no kurienes gan tie radušies un kādēļ to ir tik daudz?

Ja atrodamies simulācijā, tad daudzās pasaules liecina par daudzajām stimulācijām, kas iedarbinātas vienlaikus. Katrai simulācijai ir savs mainīgo salikums, un tas nav nejauši. Modeļa radītājs iekļauj dažādus mainīgos dažādu scenāriju testēšanai un novēro atšķirīgos rezultātus.

3. KAS IR VISS UN KUR TAS IR?

Mūsu planēta – viena no daudzām, kas spējīga uzturēt dzīvību, un mūsu Saule ir salīdzinoši jauna attiecībā pret visu Visumu. Acīmredzot dzīvībai jābūt visur – gan uz planētām, kur dzīve sāka attīstīties vienlaikus ar mūsējo, gan arī uz tām, kas radās agrāk. Pastāv miljards galaktiku, kas ir par miljardiem gadu vecākas par mūsējo, tātad vismaz vienai bija jākļūst par “vardi ceļotāju”. Tā kā uz Zemes ir visi nosacījumi dzīvībai, mūsu planēta vispār varētu noteiktā brīdī kļūt par kolonizācijas mērķi. Ja reiz esam iedrošinājušies iziet kosmosā, tad arī citām civilizācijām tādai domai vajadzētu ienākt prātā. Tomēr nekādas pēdas, mājienu vai citas saprātīgas dzīves liecības Visumā neesam atraduši. Kur ir viss?

Modelēšanas teorija var sniegt dažus atbilžu variantus. Ja dzīvībai jābūt visur, bet pastāv tikai uz Zemes, atbilde ir šāda: mēs atrodamies simulācijā. Tas, kurš ir atbildīgs par modelēšanu, vienkārši nolēma pavērot, kā ļautiņi darbojas vienatnē. Multiversa teorija apgalvo, ka dzīvība uz citām planētām pastāv (vairumā visuma modeļu). Mums, iespējams, ir ļoti paveicies, jo dzīvojam mierīgā simulācijā – tādi vientulīši visumā. Varam secināt, ka visums radīts tikai mums.

Cita teorija, planetārija hipotēze, piedāvā vēl vienu iespējamo atbildi. Modelēšana paredz lielu daudzumu apdzīvotu planētu, no kurām katra iedomājas, ka tā ir viena tāda visā visumā. Iespējams, tādas simulācijas mērķis – “uzaudzēt” atsevišķas civilizācijas ego un pavērot, kas notiks.

Bet kas gan atrodas aiz Visuma robežām? Saskaņā ar modelēšanas teoriju, atbilde būtu – superdators, ap kuru sasēdušas attīstītas būtnes. Taču iespējamas arī neprātīgākas lietas. Tie, kuri pārvalda modeļus, var būt tikpat neīsti kā mēs. Var būt vairāki simulācijas slāņi. Britu filosofs Niks Bostroms pauž, ka “post-ļaudis”, kas izstrādājuši mūsu simulāciju, var arī paši izrādīties modelēšanas produkts tāpat kā viņu radītāji, un var būt daudzi realitātes līmeņi, un to daudzums laika gaitā var palielināties.

Aktuāls paliek jautājums: kurš radījis patieso visumu? Šī ideja ir tik tāla no mūsu dzīves, ka liekas pat neiespējami par to spriest. Tomēr, ja modelēšanas teorija vismaz var paskaidrot mūsu Visuma ierobežoto izmēru un saprast, kas atrodas aiz tā robežām, iespējams, tas ir labs sākums esamības dabas izziņā.

4. SMADZENES AKVĀRIJĀ

Zinātniekiem ar vienkāršu eksperimentu pārliecinoši izdevies pierādīt, ka vairums mūsu pieņēmumu par tā dēvēto objektīvo realitāti jau pēc definīcijas ir aplami. Eksperimentu sauc “Smadzenes kolbā”. Zinātniekiem izdevies pilnībā neskartas cilvēka smadzenes pārvietot no galvaskausa kolbā ar barojošo šķīdumu. Šo eksperimentālo smadzeņu neironus pieslēdza datoram, kas ģenerē elektriskos impulsus, kuri ir identiski tiem, kādus saņemtu smadzenes, atrodoties ķermenī. Tādā veidā cilvēks, kuram pieder smadzenes, neskatoties uz ķermeņa trūkumu, joprojām sevi turpina apzināties kā esošu un iesaistītu apkārtējās pasaules norisēs. Tā kā impulsi, kurus saņem neironi, jebkuram cilvēkam ir vienīgā iespēja mijiedarboties ar apkārtējo realitāti, no smadzeņu redzespunkta nav iespējas droši apgalvot, vai tās atrodas galvaskausā vai kolbā.

Ričs Terils no NASA Reaktīvās kustības laboratorijas ķērās pie šā eksperimenta, lai izklāstītu visnotaļ oriģinālu uzskatu par Visuma dabu. Viņš uzskata, ka mēs visi atrodamies kāda dievišķa datora iekšienē, bet mūsu tā dēvētās identitātes – personības – ir tikai mākslīgā saprāta darbības blakusprodukts. Savas teorijas argumentācijā Ričs Terils atsaucies uz Gordona Mūra likumu, kura pamatā ir novērojums, ka datoru izskaitļošanas jauda dubultojas ik pāris gadu. Saglabājot tādus tempus, pēc 30 gadiem 100 miljoni datoru spēs modelēt visas cilvēciskās dzīves ar visiem domāšanas procesiem un iespaidiem. Ja kas tāds kļūs iespējams, tad kādēļ gan nepieņemt, ka tas jau reiz noticis, bet mēs ar visām mūsu domām un sajūtām esam iedarbinātas datora programmas daļa?

5. IEPROGRAMMĒTĀ BRĪVĪBA

Ričs Terils apgalvo, ka ir veids, kā pierādīt mūsu pasaules iluzorismu. Mūsu pasaule uzvedas tāpat kā datorspēles Grand Theft Auto realitāte. Spēlmanis var bezgalīgi ilgi un fenomenālos sīkumos izpētīt spēļu pilsētu Liberty-City. Pilsētā viņš ierauga tieši to, ko vajag ieraudzīt attiecīgajā brīdī, sašaurinot veselu megapoli līdz konsoles izmēram. Visums izturas tieši tāpat, uzskata zinātnieks. Kvantu mehānikā atsevišķām daļiņām nav noteikta stāvokļa, ja tās nenovēro konkrētajā brīdī. Daudzi teorētiķi pamatīgi noņēmušies, cenšoties to teoretizēt. Viens no paskaidrojumiem – mēs dzīvojam simulācijā un redzam to, kas jāredz kādam vajadzīgajā mirklī.

Riča Terila teorija liekas neprātīga, taču to atbalstīja vadošie fiziķi. 21. gadsimta sākumā slavenais zinātnieks Sets Loids izvērtēja visu pasaules skaitļošanas jaudu, pielīdzinot to milzīgam datoram, kas veic bezgalīgus aprēķinus kvantu līmenī. Viņaprāt, pilnīgai visas mūsu realitātes modelēšanai no Lielā sprādziena brīža līdz šim mirklim būs nepieciešama mašīna ar 1 090 bitu atmiņu, kurai nāksies veikt 10 120 loģisku operāciju.

Patiešām, datori spēj apstrādāt milzīgus informācijas daudzumus, un daži no produktīvākajiem un intensīvākajiem risinājumiem pieprasa modelēšanu, simulācijas ar daudzu mainīgo un mākslīgā intelekta iekļaušanu risinājumu analīzei un rezultātu izpētei. Dažas simulācijas ir kā datorspēles, kas modelē virtuālo realitāti, iekļaujot situācijas no reālās dzīves. Tieši tā izskatās mūsdienu simulācijas, un datori kļūst aizvien jaudīgāki un ātrāki.

Izskaitļojošā jauda mērķtiecīgi palielinās, un datori pēc 50 gadiem gluži reāli var būt miljons reižu jaudīgāki nekā patlaban. Ja datori kļūs pietiekami jaudīgi, tie spēs radīt vēsturisku simulāciju, kurā pašapzinīgām būtnēm nebūs ne mazākā nojausma par to, ka tās ir tikai programmas daļa. Hārvardas superdators Odyssey jau spēj modelēt 14 miljardu gadu vien dažu mēnešu laikā.

6. VIRTUĀLAIS DIEVS?

Ja modelis būs pietiekami kvalitatīvs, iekšienē neviens nesapratīs, ka tā vispār ir simulācija. Smadzenes kolbā nenojauš, ka atrodas laboratorijā. Tās ir pārliecinātas, ka joprojām ir pilnvērtīgs cilvēks. Taču, izrādās, arī simulācijai var būt savi trūkumi, “robi matricē”. Pilnīgi iespējams, ka tas, ko ikdienas dzīvē dēvējam par mistiku, spokiem un brīnumiem, nav nekas cits kā bojājums “matricē”, programmā, kurā kaut kas nogājis greizi, jo tās radītājs, iespējams, ir vien parasts mirstīgais, kurš programmā pieļāvis kļūdu.

Ļaudis sen spriež par dieva radītāja ideju, kas radījis mūsu pasauli. Daži joprojām iztēlojas dievu kā bārdainu vīru, kas sēž mākoņos. Iespējams, tas nemaz nav tālu no patiesības, tikai bārdainais programmētājs sēž pie datora un klikšķina klaviatūras taustiņus, spēlējoties ar mūsu likteņiem. Nākamais loģiskais jautājums: kādēļ viņš ieprogrammē cilvēkus kalpot savam radītājam, par ko arī pauž vairums reliģiju? Tas var būt tīši vai netīši.

Iespējams, programmētājs vēlas, lai mēs zinātu, ka viņš pastāv, un uzrakstīja kodu, lai dotu mums iedzimtu sajūtu, ka viss ir īpaši radīts. Iespējams, viņš to nemaz nedarīja un negribēja, tomēr intuitīvi mēs pieņemam radītāja esamību.

Dieva kā programmas radītāja ideja attīstās divos ceļos. Pirmais: programmu iedarbināja, ļāva visam attīstīties pēc iekodētās shēmas, un simulācija noveda mūs tur, kur atrodamies šodien. Otrs pavērsiens vaino burtisko kreacionismu. Saskaņā ar kristiešu pielūgto Bībeli, dievs radīja pasauli un dzīvību septiņu dienu laikā, bet šajā gadījumā viņš izmantoja datoru, nevis kosmiskos spēkus.

Zinātnieki ir pārliecināti, ka mūsu Visums labāk izskaidrojams ar skaitļu, nevis vārdu palīdzību. Visu Visumā var kaut kādā veidā saskaitīt, sadalīt, sareizināt. Pat dzīve pakļaujas kvantitatīvam novērtējumam. Grandiozo projektu “Cilvēka genoms”, kura procesā izskaitļoja cilvēka DNS struktūru, atrisināja ar datoru palīdzību. Visus lielos Visuma noslēpumus atrisina ar matemātikas palīdzību. Un, ja viss ir matemātika, tad visu var pārvērst skaitļos. Tādā gadījumā iespējams pilnībā viss! Piemēram, no genoma bāzes koda var radīt cilvēku datora iekšienē.

Bet, ja iespējams radīt vienu tādu eksemplāru, tad tikpat iespējami radīt veselu pasauli. Turklāt zinātnieki iet vēl tālāk un pieņem, ka kāds, iespējams, to jau ir izdarījis un tieši tā arī radījis mūsu brīnišķo pasauli.

7. SIEVIETE SARKANAJĀ KLEITĀ

Tomēr, pat tajā gadījumā, ja datori kļūst aizvien jaudīgāki, Visums var izrādīties pārāk sarežģīts, lai ietilptu vienā no tiem. Katrs no septiņiem miljardiem cilvēku ir pietiekami sarežģīts, lai konkurētu ar jebkuru iespējamo iztēloto datoru. Un mēs spējam iztēloties vien bezgalīgi mazu milzīgā Visuma daļiņu, kas ietver miljardiem galaktiku. Būs neiedomājami sarežģīti uzskaitīt visus mainīgos parametrus.

Bet modelētai pasaulei nav jābūt tik sarežģītai, kāda tā liekas. Lai kļūtu pārliecinošs, modelim nepieciešami daži sīkāki rādītāji un ļoti daudz virtuālo spēlētāju. Tas ir kā vienā no sērijas GTA datorspēlēm, kurā glabājas simtiem cilvēku, bet spēlētājs mijiedarbojas vien ar dažiem. Dzīve var būt ļoti līdzīga. Pastāvat jūs, jūsu tuvinieki, radinieki, bet visi tie, kurus jūs sastopat uz ielas, var būt vien virtuāls tēls. Tiesa, tiem var būt vārds, dažas domas, taču ieprogrammētajai identitātei noteikti nebūs emociju. “Cilvēki uz ielas” var izrādīties vien metonīmija, tēls, skice, tāpat kā “sieviete sarkanajā kleitā” no “Matriksa”.

Tādējādi mūsu Visums var izrādīties ne tik sarežģīts. Viss atkarīgs no spēlmaņa un, protams, programmētāja. Videospēles ietver sevī milzīgas pasaules, bet konkrētajā mirklī nozīme ir tikai spēlmaņa pašreizējai lokācijai, jo tieši tur noris darbība. Realitāte var noritēt pēc tāda paša scenārija. Esošais aiz uztveres robežām var glabāties atmiņā un izpausties vien nepieciešamības brīdī. Savukārt tālās vietas, kuras mēs nekad neapmeklēsim, piemēram, citas galaktikas, simulācijā vispār var nebūt ielaistas. Bet, ja nu mums radīsies vēlme uz tām paskatīties, programmu papildinās ar pārliecinošiem tēliem.

Tiesa, cilvēki uz ielām vai tālas zvaigznes ir viena lieta. Taču mums nav pierādījumu, ka mēs paši eksistējam tādā veidā, kādā esam sevi raduši iztēloties. Mēs uzskatām, ka pagātne notika, jo mums ir pieejamas tās liecības – atmiņas, fotoalbumi, vēstures grāmatas. Bet ja nu tas viss ir tikko uzrakstīts kods? Ja nu mūsu dzīve rekonstruējas ik mirkli, tiklīdz pamirkšķinām acis? Interesantākais ir tas, ka to nav iespējams ne pierādīt, ne atspēkot!

http://www.la.lv/visums-var-izradities-grandioza-simulacija-uzzini-kapec/