Sensenos laikos Kiprā dzīvoja mīļš jauneklis vārdā Pumaijatons, kurš tā bija nosaukts par godu feniķiešu valdniekam, Didonas radiniekam. Neglītais vārds nepatika pēctečiem – grieķu estētiem, tāpēc literatūrā tas ienāca kā Pigmalions.
Slavenais Pigmaliona mīlas stāsts sākās ar to, ka viņa kaimiņienes sajuka prātā. Viņas sauca par propetīdām, pēc viņu tēva, kāda Propeta vārda. Šīs jaunavas izklaidējās ar to, ka upurēja ceļiniekus. Dieviete Afrodīte sadusmojās uz jaunavām. Ne jau tāpēc, ka viņas nogalināja garāmgājējus, bet tāpēc, ka skuķes iedrošinājās teikt, ka Kiprīda – nav dievība. Tā runāt, turklāt Kiprā!
Dievietes dusmu dēļ viņām nācās tirgot savu ķermeni (iespējams, kā tempļa prostitūtām, iespējams – vispār uz ceļa). Taču izskatās, ka tas viņām izdevās slikti, tāpēc Afrodīte nenomierinājās un pārvērta viņas, vai nu par akmeņiem, vai nu par govīm.
Runā, ka ieraudzījis to, kas notika ar propetīdām, Pigmalions pazaudēja interesi pret sievietēm. Pilnīgi pavisam. Tāda ar viņu notika nopietna garīga trauma.
Tālākie notikumi, mans paradums domāt par visu slikti, kā arī elementāra loģika spiež uzdot jautājumu – kur tajā laikā bija un ar ko nodarbojās Pigmalions tajā brīdī, kad prostitūtas propetīdas pārvērta akmenī, kas tik ļoti atsaucās uz viņa psihi, ka noveda pie impotences?
Gāja laiks. Ar kaut ko bija jānodarbojas. Pigmalions sāka strādāt savu darbu – izgatavot skulptūras. Jāsaka, ka strādāja viņš nevis ar marmoru, bet gan ar ziloņkaulu. Varbūt, ka viņš izmantoja arī zeltu. Toreiz to sauca par hrizoelefantīnas tehniku.
Hrizoelefantīnās statujas (hrizo = zelts, elefants = ziloņkauls) sastāvēja no koka karkasa, uz tā uzlīmēja ziloņkaula plāksnes – „kailo ķermeni”. No zelta veidoja apģērbu un matus. Bet acis taisīja no perlamutra inkrustācijas un dārgakmeņiem, tāpēc tās izskatījās pilnīgi kā dzīvas – tām bija „skatiens”. Skropstas taisīja no metāla.
Nav brīnums, ka statuja radīja iespaidu uz cilvēku – ja nu patiešām nav no akmens! Pigmalionu no tāda skaistuma sāka kratīt drebuļi. Arī dzīve celibātā lika sevi manīt.
Tālāk citējam Ovīdiju:
Bieži viņš pret tēlu rokas stiepa, jautājot,
Vai ķermenis, vai kauls ir viņa priekšā.
Viņš skūpsta jaunavu un domā – abpusēji; ar runām vēršas,
Pieskaras – un liekas tam, ka pirksti miesā iespiežas,
Tad paliek bail, ka zilums uzplauks vietā saspiestā.
Te maigi glāsta to, te mīļas lietas, kas patīk meitenēm
Viņš dāvā: gan gliemežvāku nes, gan sīkus akmentiņus,
Putnēnus, vai ziedus tūkstoš krāsu lapiņām,
Gan lilijas vai raibas bumbas, vai asariņas kritušas
No koka, kur Geliādu meitas mīt.
Viņš viņu rotā drēbēm. Ar dārgiem akmeņiem
Tai rotā pirkstus, krellēm – kaklu slaido.
Tai ausīs liek viņš vieglus klipšus, uz krūtīm piekariņus kar.
Viss viņai der. Ne mazāk daiļa viņa arī kaila.
Uz segām liek, kas sārtas ir no Sidonijas gliemežvākiem,
Par gultas draudzeni to sauc, tās liekto kaklu maigo
Uz maigām pūkām, it kā sajust viņa spētu to!
Ar vienu vārdu sakot, viņš statuju apmīļo, kā māk. Īpaši interesanti tas ir no tā redzes punkta, ka pēc tam, kad propetīdas pārvērš akmenī, ar dzīvām sievietēm viņam vairs nekas nesanāk, toties ar cietu – sanāk. Tas varēja turpināties līdz bezgalībai, taču te pienāk Afrodītes svētki. Pigmaloins tūlīt iet un lūdzas: „Ja visu varat dievi, tad dodiet man par sievu (neuzdrošinās, ka jaunava no kaula, teikt) tādu, kas līdzīga ir tai, no kaula!”
Afrodīte pažēloja biedru. Galu galā, viņa pati jau bija pie visa vainīga. Tālāk skatieties – gleznā parasti attēlo statujas atdzīvošanās momentu: viņa stāv uz postamenta, bet Pigmalions no sajūsmas ir sastindzis tuvumā. Taču, ko vēsta „Metamorfozes”?
Mājā atgriezies, viņš skrien pie tēla ilgotā, virs gultas noliecies,
Viņš skūpsta jaunavu, vai tiešam siltumu tas jūt?
Viņš atkal skūpsta, rokām krūtis skar, -
Zem rokām mīkstāks paliek kauls; tās cietums pazudis.
Tā pirkstiem ļaujas vasks, ko Himetijas saule skar,
Kūst tas, zem lielā pirksta formu mainot,
Līdz derīgs kļūst tas lietām dažādām.
Viņš paliek kautrs un jautrāks prāts, vēl kļūdas baidoties,
Tad jaunā tvērienā viņš atkal savas ilgas tver.
Jā, ķermenis ir viņa priekšā! Tā asinsriti sajūt viņš, kad pirkstu spiež.
Tad tikai patosā šis varonis pie runas tiek,
Lai pateicību teiktu Venērai, viņš savas lūpas spiež
Pie īstām lūpām beidzot un sajūt pretējās,
Kad jaunava, kas sarkst, ceļ savas kautrās acis
Pret gaismu, reizē debesis un mīlas pilno puisi skatot.
Vispār, viss nebija tik romantiski, kā mēs esam pieraduši domāt. Taču tik un tā visai pozitīvi. Vīrieša kompleksa psihiskā problēma ar dievietes palīdzību tika atrisināta. Pēc vienas versijas pārim piedzima trīs bērni – divi puisēni un meitenīte. Vienu no zēniem sauca Kinirs. Interesanti, ka Kinira meitas tika pārvērstas par Hēras tempļa pakāpieniem, jo uzskatīja, ka ir skaistākas par dievieti. Pēc tam Kinirs izdarīja pašnāvību.
Kaut kāda neveselīga attieksme pret mineraloģiju ir minētajai ģimenei. Pignaliona gadījumā to vispār sauc par agalmatofīliju. Vismaz ne Doll Fetish.
Starp citu, vēl viens interesants fakts: Pigmaliona sievu nesauca par Galateju. Šis vārds pieder vienai no nereīdām. Statujas vārds tā arī palicis nezināms.
Vārds Galateja statujai parādījās pirmoreiz 1762. gadā Žana-Žaka Ruso sacerējumā „Pigmalions”. Ģēte vispār viņu sauc par Elīzi.
Beigās vēl var pieminēt amerikāņu psihologu Rozentālu (1966), kurš atklāja to, ko pats nosauca par Pigmaliona efektu. Kad vēlamo pieņem par īstenību: statuja kļūst dzīva, bet sieva – mīļa un mīloša.
[Psihologs izveidoja divas skolēnu grupas, kas ne ar ko neatšķīrās, taču skolotājam pateica, ka vienā grupā bērni ir apdāvināti, bet otrā – ne visai. Rezultātā, skolotājs apdāvinātajiem lika labākas atzīmes, otrai grupai – sliktākas. Eksperiments beidzās ar to, ka „labā” grupa patiesi sāka labāk mācīties, bet „sliktajā” sekmes patiešām kļuva sliktākas – t.p.]
http://fishki.net/2307907-vse-chto-vy-pomnite-o-pigmalione---nepravda.html