Es pat vairāk neuzdodu sev jautājumu par to, kāpēc maniem paziņām no Sibīrijas vai Tālajiem Austrumiem, kuriem diemžēl pat nebūs līdzekļu, lai aizbrauktu tālāk par rajona centru, ir vajadzīga Krima. Man liekas, ka viņi pat paši skaidri nesaprot, kāpēc šī pussala viņiem ir kļuvusi tik īpaši svarīga.
Krievija mērķtiecīgi un droši atšķir sevi no pārējās pasaules, necienot ne tikai politikas noteikumus, bet arī cilvēciskās vērtības.
Cilvēki, vai jūs patiešam esat nopietni? Vai tiešām jūsu dzīve ir tik garlaicīga un niecīga, ka jūs esiet gatavi sākt karu? Jūs esat gatavi sākt karu un sūtīt savus bērnus uz fronti? Ņemt rokās ieročus un šaut uz kaimiņvalsts iedzīvotājiem? Un to jūs saucat par "pienākuma apziņu"? Vai jūs patiešām neredzat situācijas absurdumu, jūs neredzat, ka valsts ir tādā bedrē, ka mūsu pašpasludinātajam "nācijas tēvam" neatliek nekas cits, kā pieglaimoties nacionālajām jūtām un vienlaikus iebiedēt tautu, aplencot to ar viņa iedomātajiem ienaidniekiem? Vai jūs patiešām nesaprotat vai arī negribat saprast, ka viņa personīgā paranoja inficē jūsu mājas, galvas, likteņus?
Tas jau līdzinās šausmu filmai. No Maskavas "līdz pašām tālām nomalēm", ja tic statistikai, katrs otrais, kā robots atkārto vienu un to pašu: "Visur ir ienaidnieki, visur ir fašisti! Par Sevastopoli, par Dzimteni! Kas nav ar mums, tas ir pret mums!" Trīsdesmitajos gados bija "tautas ienaidnieki", tagad ir parādījušies "nacionālnodevēji". Mēs visi, kas domā vai analizē situāciju savādāk, esam kļuvuši par nacionālnodevējiem.
Valsts ir sadalījusies patriotos un nodevējos. Ir sastrīdējušās ģimenes, draugi, kolēģi, kaimiņi. Pēc mana kārtējā ieraksta dienasgrāmatā bijušie skolas biedri un "bērnības draugi" mani kā visa naida katalizatoru pret izvirtušo Eiropu ir apbēruši ar draudiem ar anālām metaforām. Te nav jābūt pat Freidam. Krievijā homoseksuālisma protams nav, taču visi, lai mēģinātu izskatīties daudz izteiksmīgāki, vienā balsī runā par zināmo pakaļpuses vietu.
Kas tad ir patriotisms? Es taču domāju, ka patrioti ir tie, kas pirmām kārtām pārstās spļaut uz asfalta un dosies tīrīt pagalmus, lai kaut kā uzlabotu tik dziļi mīļotās dzimtenes tēlu. Vai arī apsēdīsies, lai vēlreiz pārlasītu krievu klasiķus, lai vismaz kaut kā paceltu savu kultūras līmeni, vai arī sāks mācīties valodas, lai viņus varētu saprast citi, kad viņi stāstīs par mūsu valsts vērtībām. Nē! Izrādās, ka patriotisms ir kļuvis par visatļautības simbolu. Mēs esam ieguvuši iespēju nesodīti izpaust pašu sliktāko, kas mums iekšā atrodas. No mums lien laukā, burtiski sprāgst laukā preteklības un banalitāte.
Es nekad neesmu redzējusi tādus naida apmērus pret visiem tiem, kas domā savādāk, kā pēdējās nedēļās pēc Krimas notikumiem. Mēs spļaujam uz citādi domājošiem. Kad pietrūkst argumentu, mēs pārejam uz personībām. Kad trūkst vārdu, sākam sist. Mums vairs neaizliedz apslēpt mūsu naidu, mums ir dota iespēja izliet visu agrāk apspiesto banalitāti. Un visās šajā jukās, paši esot dubļos, mēs turpinām skaitīt mantru par mūsu nācijas garīgo lielumu.
Dostojevska "Velnos" ir nodaļa - šedevrs "Ivans Carevičs". Tur Verhovenskis paskaidro Stavroginam, kas ir "šigaļevščina", tas ir tāda valsts iekārta, kurā visi ir vergi un savā verdzībā visi ir vienlīdzīgi, kur valda pilnīga paklausība un pilnīgs bezpesoniskums, taču ik pēc cik tur gadiem Šigaļevs nodrebinās un visi pēkšņi sāk ēst viens otru. Es domāju, ka šigaļevščina pie mums jau ir sen, bet nupat sākas drebuļi.
Olga Kokorina ir režisore un teātra pedagoģe, kustības Russie-Libertés (Parīze) aktīviste.