Svētā Georga baznīca kādreiz bija pilnīgi parasta draudzes baznīca, ko, kā parasti, ieskauj kapsēta. Svētdienās pilsētiņas iedzīvotāji šeit sapulcējās uz sprediķi. Šeit arī laulāja, kristīja mazuļus un pēdējā gaitā pavadīja radiniekus un draugus.
Bet kādu dienu, tieši bēru dievkalpojuma laikā, tieši virs cilvēku galvām iebruka jumts…
Tas notika 1968.gadā, un kopš tā laika baznīca lēnām, bet mērķtiecīgi grimst pagrimumā. Vietējie iedzīvotāji notikušo uzskatīja par sliktu zīmi un baznīcai labprāt iet ar līkumu.
Baznīca bez uzraudzības un uzturēšanas lēnām nonāca avārijas stāvoklī, katru gadu iegūstot arvien baisāku izskatu, un tā arvien vairāk atbilstot sliktajām baumām.
Kas zina, varbūt, līdz mūsdienām no baznīcas būtu palikusi tikai akmeņu kaudze, ja ne mākslinieka Jakuba Gardavas iniciatīva, kurš nolēma brūkošo baznīcu pārvērst par neparastu mākslas objektu.
Viņš templī iemitināja jaunus draudzes locekļus – briesmīgām skulptūrām. Klusējošas, bez sejām statujas nekustīgi raugās uz vietu, kur kādreiz atradās altāris. Kombinācijā ar nobružātajām, drūpošajām sienām un vispārējās pamestības atmosfēru tas izskatās īpaši draudīgi.
Sākotnēji bija tikai deviņas skulptūras, bet tagad to skaits ir ievērojami palielinājies. Mūsdienās baznīcā atrodas trīsdesmit divas skulptūras, un tās sēž ne tikai uz soliem, bet stāv arī ejās, ir pat savdabīgs “vārtu sargs”.
Ikviens, kas ienāk šajā drūmajā telpā, sāk justies ļoti nepatīkami. Šis skats ir iespaidīgs ar savu vienkāršību, bet tajā pašā laikā tas izraisa tumšas domas un uzbudina jūtas. Apbrīnojami, ka māksliniekam ir izdevies radīt patiesi briesmīgu kompozīciju, kas aizskar tādas slepenas dvēseles stīgas, par kurām daudzi pat nebija aizdomājušies.
Nevienu īpaši neinteresē fakts, ka formāli ekspozīcija ir veltīta Sudetu vāciešu kopienai, kas šajā teritorijā dzīvoja Otrā pasaules kara laikā. Šeit nav laika vēsturei, visi šeit vienkārši ir nobijušies…
Šīs šausmas vēl vairāk pastiprina vietējās leģendas, ar kurām šis mākslas objekts jau ir paspējis apaugt.
Lukovas iedzīvotāji ir pārliecināti, ka tās nav tikai cilvēka radītas skulptūras un nekad tādas nav bijušas. Tie ir gari, kas dienā stāv nekustīgi, bet naktī atgūst spēju kustēties un klīst ne tikai pa baznīcu, bet arī tuvējā kapsētā…
Jebkurā gadījumā, vieta ir baisa. Tas vēlreiz apstiprina, ka lielākā mūsu baiļu daļa pēc savas būtības ir iracionālas.
Mums tik ļoti patīk kutināt nervus ar literārām un kinematogrāfiskām šausmām, ka bieži vien mēs baidāmies izlīst no omulīgas segas apakšas un aiziet uz virtuvi pēc tases tējas. Svētā Georga baznīcā ikviens var sastapties realitātē ar šādām šausmām un vēlreiz pārbaudīt savu nervu izturību un iztēlē radīt tēlu spilgtumu…
