Mārša un Līvas laulība un kopdzīve sabrukusi. Ir vēl tikai Džons, kura dēļ viņi dzīvo vienā mājā. Bet par Džonu varē teikt, ka viņš ir tikai un vienīgi dzīva būtne bez izpratnes par jebko.
Māršs izprata Līvas sāpes, izprata, kāpēc viņai ir mīļākais. Pašu starpā attiecību tik un tā nav.

Līva bija pelnījusi to nieku laimes, ko sev spēja sagādāt pat tad, ja tas bija uz viņa rēķina. Viņi viens otram jau gana posta bija nodarījuši. Vienam no abiem bija jābūt laimīgam.

Ja Māršu arī kaut kas dzīvē vēl satur un bīda uz priekšu, tad tā ir vēlme uzzināt, kāpēc Grēta nogalināja Mārša meitu, Agnesi. Tās ir nebeidzamas sirds sāpes un pārdzīvojumi.

Un tad vēl ir Vils, kuru praktiski "no ielas" bija savākusi Gvendolīna un gabaliņu pa gabaliņam salikusi atpakaļ.

Lai kas arī nebija noticis, bet arvien dziļāk dzīvē ienāk eidoloni un burvji. Tagad tie nav pieauguši cilvēki, bet ir bērni.

Aptuveni ducis zēnu un meiteņu sēdēja pie galdiem vai laiskojās uz spilveniem, vai pa vienam, diviem, trim stāvēja nomaļus. Vecākie lasīja. Jaunākie spēlējās ar lellēm, koka klučiem, rotaļu kravas mašīnām, mīkstajām rotaļlietām. Jaunākie bērni bija piecus vai sešus gadus veci, bet vecākie vēlos pusaudža gados.

Apbrīnojami bija sekot līdzi, kā mainās cilvēki, kā mainās sabiedrība un kādas pārmaiņas ienāk dzīvē.

Māršs uzskatīja, ka ar cilvēkiem ir līdzīgi. Ja visu maina pietiekami lēni, pietiekami ilgu laiku, tad, pirms paspēj samirkšķināt acis, pasaule ja ir izmainījusies līdz nepazīšanai.

Ne tikai cilvēki mainās, mainās sabiedrība, mainās pilsētas, mainās valsts.

Viņa atmiņā Londona bija palikusi kā drūma, bet grandioza vieta, templis, kas celts no granīta, ķieģeļiem un marmora. Gotiskas ēkas, barokālas ēkas un citas, kuru precīzu nosaukumu viņa atmiņā nebija. Statujas, pieminekļi un piemiņas vietas.
...
Šeit bija saglabājušās vecās pilsētas paliekas. Dažreiz pat veselas ielas, bet tas bija retums. Bieži vien pilsētas vecās daļas bija jaunu un pilnīgi neiedvesmojošu konstrukciju ieskautas.

Un tad visam pāri vēl padomju varas ietekme uz Apvienoto Karalisti.

Šī grāmata bija ideāli parādījusi cilvēku dzīves, emocijas un kaislības pa vidu politiskajiem impulsiem. Labi pārskatāmi bija ziedojumi un zaudējumi, uzvaras un ieguvumi, un to sekas uz cilvēku dzīvi. Jāmaksā par visu,  tas ir tas, kas būtībā notiek. Gribas tikai pajautāt? Kas būs, ja nākas pēkšņi atjēgties ar pašreizējo pieredzi kaut kad dziļi dziļi pagātnē?

http://domgraudi.blogspot.com/2015/11/visaukstakais-kars-ians-tregillis.html