Tikai daži zemūdenēs zinājuši, ka tās aprīkotas ar kodolieročiem, no kuriem katrs ir tik spēcīgs, cik spēcīgi bija Otrā pasaules kara beigās 1945.gadā tika Hirosimai un Nagasaki Japānā uzmestie.
Vasīlijs Arhipovs bija viens no tiem, kas uz zemūdenes B59 klāja bija informēts par to. Kad tās tuvojās Kubai, ASV gaisa un jūras spēki pārpildīja apkārtni.
Zemūdenes mēģināja slēpties no saviem amerikāņu medniekiem. Nedēļu tie palika zem ūdens, ar dienas iztikas minimumu - vienu ūdens glāzi.
Tikmēr pretinieki virspusē gaidīja, kad PSRS zemūdenes nāks ārā «uzlādēties», taču nemaz nenojauta, ka zemūdenes aprīkotas ar ieročiem, kas aizslaucītu viņus visus.
ASV spēra nākamo soli - raidīja brīdinājuma šāvienus ūdenī, pēc kā zemūdenes apkalpes nodomāja, ka viņiem uzbrūk.
B59 kapteinis Valentīns Savickis bija pilnīgi pārliecināts, ka sācies kodolkarš. Viņš pavēlēja sagatavot torpēdas ar kodolgalviņām.
Savicka pavēle varēja tikt izpildīta, kas arī būtu Trešā pasaules kara sākums.
Citas zemūdenes - B-4 kapteinis sacījis: «Vasīlijs Arhipovs bija tuvs mans draugs, viņš bija manas ģimenes draugs. Viņš saglabāja vēsu prātu.»
Arhipovam piederēja pēdējās veto tiesības, jo lai dotu triecienu, atļauja bija jādod gan kapteinim, otrajam kapteinim un virsniekam. Un, lai arī viņa apkalpe bija pret viņu, Arhipovs uzstāja, ka viņiem nevajadzētu dot triecienu.
Tas bijis pazemojošs solis, taču tas izglābis pasauli. Padomju zemūdenes bija spiestas atgriezties dzimtenē, kur tās nesagaidīja, kā sagaidītu varoņus.
Četrus gadu desmitus pēc tam, kad gaismā nāca uz B52 notikušais, Arhipovs nomira no staru slimības.
Viņa atraitnei Olgai viņš vienmēr bijis varonis.
Viņa sacīja: «Viņš zināja, kas par ārprātu būtu izšaut torpēdu ar kodolgalviņām. Pieminot Kubas raķešu krīzes 40.gadadienu cilvēki sanāca un teica, ka cilvēks, kurš novērsa kodolkaru, ir Vasīlijs Arhipovs. Un es biju lepna, un vienmēr lepojos ar savu vīru,» sacījusi Olga Arhipova.