Vikipēdijas lapa https://lv.wikipedia.org/wiki/Viltusdmitrijs_I ar papildus informāciju no krievu Vikipēdijas un izdevuma "Diļetant" 2021. gada decembra numura. Viltvārži, kuri pretendēja uz troni, ir bijuši arī citās valstīs, taču nekur tik daudz kā Krievijā, bet sākās laikam ar šiem.
Viltusdmitrijs I jeb Dmitrijs Ivanovičs (krievu: Лжедмитрий, poļu: Dymitr Samozwaniec, dzimis ap 1581. gadu, miris 1606. gada 17. maijā) mazāk nekā gadu bija Krievijas cars pēc Godunovu dzimtas atstumšanas no varas 1605. gadā. Viņš apgalvoja, ka ir cara Ivana IV vienīgais dzīvais dēls Dmitrijs, kas izglābies no nogalināšanas 1591. gadā un līdz 1600. gadam dzīvojis klosterī. 1603. gadā viņš aizbēga uz Lietuvas dižkunigaitiju un pārgāja katolicismā.
1604. gada jūnijā kopā ar 3500 karavīriem viņš no Polijas-Lietuvas kopvalsts teritorijas uzsāka karagājienu uz Maskavu. Uzzinājis par pašpasludināto troņmantnieku, cars Boriss Godunovs paziņoja, ka viņš ir bēguļojošs mūks Grigorjs Otrepjevs. Tā ir viena no galvenajām versijām par Viltusdmitrija izcelsmi. Nemiernieki uzvarēja valdības karaspēku pie Čerņigovas, pēc tam tiem piebiedrojās citi cara Borisa pretinieki. Otrajā kaujā 1605. gada sākumā uzvarēja valdības karaspēks, bet drīz kļuva zināms par cara Borisa pēkšņo nāvi. Krievu armijā pārgāja troņa pretendenta pusē un devās uz Maskavu. 1605. gada 20. jūnijā Dmitrijs triumfāli iegāja Maskavā, kur bajāri bija jau nogalinājuši cara Borisa dēlu Fjodoru. Nākamajā dienā viņu kronēja par caru. 1605. gada novembrī viņš karaļa Sigismunda III Vāsas klātbūtnē Krakovā salaulājās ar katoļticīgo Marinu Mnišeku, ceremonija tika atkārtota 1606. gada 8. maijā par spīti tam, ka viņa atteicās pāriet pareizticībā.
Tas izsauca reliģiskos nemierus, un 1606. gada 17. maijā viņš tika nogalināts bajāra Vasilija Šuiska organizētas sacelšanās laikā, kas pats pēc tam tika ievēlēts par nākamo caru.
Kronēšanas ceremonijā 1605. gada jūlijā Krievijas caram Dmitrijam piešķīra šādu pilno titulu:
"No Dieva žēlastības cars un lielkņazs Dmitrijs Ivanovičs, visas Krievijas, Vladimiras, Maskavas, Novgorodas patvaldnieks, Kazaņas cars, Astrahaņas cars, Sibīrijas cars, Pleskavas kungs un Smoļenskas, Tveras, Jugras, Permas, Vjatkas, Bulgārijas u.c. valstu lielkņazs, Ņižņijnovgorodas, Čerņigovas, Rjazaņas, Rostovas, Jaroslavļas, Belozerskas, Udoras, Obdoras, Kondijas valdnieks un lielkņazs, visas Ziemeļu zemes pavēlnieks un Ivērijas zemes, Kartvelas un Gruzijas caru, un Kabardijas zemes, Čerkesu un Kalnu kņazu kungs un daudzu citu valstu kungs un īpašnieks."
Viltusdmitrijs II
1607. gadā Krievijā no jauna uzradās troņa pretendents, kas apgalvoja, ka ir 1606. gadā no nāves izglābies cars Dmitrijs Ivanovičs. To atzina arī trimdā esošā Marina Mnišeka. Ar kazaku un Polijas-Lietuvas karaspēka palīdzību viņš 1608. gadam ieguva kontroli pār lielāko daļu no Krievijas caristes teritorijas un gatavojās iekarot Maskavu. Viņa kara apmetne tika ierīkota Tušinā, 12 verstu attālumā no galvaspilsētas, tādēļ vēsturē viņš kļuvis pazīstams arī ar vārdu "Tušinas zaglis" jeb Viltusdmitrijs II. Pēc tam, kad cars Vasilijs IV Šuiskis noslēdza militāru savienību ar Zviedrijas karali Kārli IX un virzīja apvienoto karaspēku uz Tušinu, Viltusdmitrijs aizbēga uz Kostromu un gatavojās jaunam karagājienam. Viņš tika nogalināts 1610. gada 11. decembrī Kalugā.
Viltus Dmitrijs II, arī Tušinas zaglis jeb Kalugas carēns (XVI gs. - 1610. gada 21. decembris, Kaluga) - viltnieks, kurš uzdevies par Ivana IV Briesmīgā dēlu Dmitrija Uglitski un attiecīgi par caru, kurš it kā brīnumaini izbēga no nāves 1606. gada 17. (27.) maijā un kļuva par Viltus Dmitriju I. Līdzīgi kā Viltus Dmitrijs I - Viltus Dmitrijs II - viltnieks, kurš veiksmīgi sākumā mēģināja iegūt troni.
Ir daudz versiju par viltus Dmitrija II īsto vārdu un izcelsmi. Pirms sava karaliskā vārda paziņošanas pierobežas pilsētā Starodubā krāpnieks īsu brīdi uzdevās par Andreju Nagoju, cara Dmitrija radinieku, kurš nekad neeksistēja. Savas ietekmes kulminācijā viltniekam piederēja ievērojama Krievijas karaļvalsts daļa, lai gan viņam neizdevās ieņemt Maskavu, kas palika oficiālā cara Vasilija IV Šuiska administrācijas kontrolē. Krievu historiogrāfijā (atšķirībā no Viltus Dmitrija I) viltus Dmitrijs II parasti netiek uzskatīts par caru, jo viņš nav pārņēmis Kremli, lai gan ievērojama Krievijas daļa zvērēja viņam uzticību.
Vienīgajam Viltusdmitrijam, kuram bija pēcnācējs Ivans "Zaglēns" no Marijas Mnišekas. Zēna liktenis bija drausmīgs. Kad viņu noķēra, viņu pakāra Maskavā pie Serpuhovas vārtiem. Vairākas stundas puika esot bijis dzīvs, taču visi baidījušies zēnu nocelt no karātavām.
Viltusdmitrijs III
1611. gada 28. martā Ivangorodā pie Narvas sevi par caru Dmitriju Ivanoviču pasludināja Krievijas troņa pretendents Viltusmitrijs III, kas apgalvoja, ka ir izglābies no nāves Kalugā. Viņš meklēja atbalstu pie zviedriem, bet viņi ātri atklāja blēdību un pārtrauca sarunas. Vēlāk viņš ieguva palamu "Pleskavas zaglis", jo 1612. gadā viņu par caru atzina Pleskavas pilsoņi. No turienes viņam padotie kazaki veica uzbrukumus arī Zviedru Vidzemes teritorijai. Savas politikas dēļ viņš drīz zaudēja atbalstu un 18. maijā bēga no Pleskavas, 1. jūlijā tika apcietināts un aizvests uz Maskavu nāves soda izpildei.
Viltus Dmitrijs III (pazīstams ar pusvārdu Sidorka (pilnā formā Isidore), īstajā vārdā Matjuška (pilnajā formā Matvejs), Maskavas diakona dēls; miris 1613. gadā) ir viltnieks un piedzīvojumu meklētājs, kurš uzdevies par Ivana Bargā dēlu, Tsarevičs Dmitrijs Ivanovičs un, attiecīgi, iespējams, ka izdzīvoja Kalugas apkaimē Viltus Dmitrijs II. Krievu historiogrāfijā viņš ir pazīstams arī kā "Pleskavas zagli".
Atšķirībā no saviem priekšgājējiem Viltus Dmitrija I un Viltus Dmitrija II, jaunajam krāpniekam neizdevās iegūt plašu atzinību Krievijas iedzīvotāju vidū. Viltus Dmitrija III faktiskā ietekme aprobežojās tikai ar Pleskavas apgabalu un Novgorodas apkārtni. Tomēr 1612. gada 2. martā pirmās zemessardzes vadība zvērēja uzticību Viltus Dmitrijam III.
Samboras Viltusdmitrijs.
Pieņemts uzskatīt, ka par viltvārdi sevi uzdeva avantūrists un muižnieks Mihails Molčanovs. Viņš paguva nozagt nogalinātā Viltusdmitija I zīmogu un, uzdevis sevi par viņu, ieguva uzticību Polijā. Vēlāk pats sevi atmaskoja un pārgāja Viltusdmitrija II dienestā. Uzskata, ka tāpēc, ka galīgi nebija līdzīgs Viltusdmitrijam I.
Viltusdmitrijs IV.
Kārtējais viltvārdis parādījās 1611. gada vasarā Astrahaņā. Īsto vārdu vēsture nav saglanājusi, bet tāpat kā Viltusdmitrijs III, ciņš sevi uzdeva par izdzīvojušo Viltusdmitriju II. Krievijas zemju dienvidos viņš ieguva jūtamu atbalstu, taču drīz vien Viltusdnitrijs IV bez pēdām pazuda.