Slimība sākās ar viegliem drebuļiem, kam sekoja drudzis un lielas galvassāpes. Rokas piepampa un pagarinājās, bet āda kļuva raupja. Kāju pirksti kļuva līki un spēcīgi. Slimnieka prāts sāka aptumšoties, un viņš gribēja bēgt no mājām. Sekoja krampji un pilnīgs prāta aptumsums. Ir senas liecības, ka slimnieki skrējuši uz mežu un tur rūkdami valstījušies pa zemi, kā arī koduši un skrāpējuši kokus, bet pēc tam mocījušies ar lielām psihiskām un fiziskām ciešanām. Ja slimnieku noķēra – publiski spīdzināja un sadedzināja uz sārta. Daži autori domā, ka par vilkačiem uzskatīja psihiski slimus cilvēkus, citi – ka patiesi tolaik tumsonīgos ļaudis varēja noburt, iebarojot dažādus maisījumus vai arī nohipnotizējot. Iespējams, par vilkačiem dēvēja cilvēkus ar ādas slimībām. Mūsdienās sastopama psihiska slimība likoreksija, kas izpaužas kā vilka bads vai vilka apetīte. Slimnieks lielā daudzumā aprij dažādus un bieži vien nesaderīgus pārtikas produktus – skābētus gurķus, torti, jēlu gaļu, halvu vai tamlīdzīgi.