Mirklis, kas pārrāva vēsturi
Grandiozā katastrofa, kas ar Zemi notika pirms 13,5 tūkstošiem gadu, nu jau ir pagātnes aizsegā, aiz kura slēpās visa iepriekšējā cilvēces vēsture. Senindiešu, ēģiptiešu, asīriešu un maiju kalendāri norāda tās datumu – 11542.gads pirms mūsu ēras.
Kas tad īsti notika? Zeme sadūrās ar debess ķermeni? Izmainījās tās orbīta? Novirzījās poli? Planēta palēnināja savus apgriezienus? Jebkurā variantā rezultāts bija šausmīgs. Straujas klimata izmaiņas. Pasaules plūdi. Šausminošas zemestrīces… Izdzīvojušie cilvēki izklīda pa zemi, glābjot pašu dārgāko – bērnus un zināšanas… Viņiem visu vajadzēja sākt no gala…
Un viņi sāka.
No pelniem dzima jauna pasaule. Kā mēs to zinām, lielais civilizācijas lēciens notika VII – VI gadsimtā pirms mūsu ēras lielo upju – Nīlas, Eifratas, Tigras, Indas, Huanhe ielejās. Šeit bija labvēlīgs klimats zemkopībai, tātad, arī izdzīvošanai. Kādreizējās plaukstošās civilizācijas paliekām bija no jauna jāapgūst astronomija, meteoroloģija, ģeodēzija, matemātika. Tam bija nepieciešami gadsimti, bet vēstures mērogā šis process sašaurinājās līdz “mirklim”. Un jo brīnumaināks tas izskatās šodien – spilgts uzliesmojums gadsimtu tumšajā tunelī.
Kā viņiem tas izdevās?
Impulss no ārpasaules
Pastāv sena hipotēze, kas viegli un smalki izskaidro senās zinātnes. Astroarheologi ir pārliecināti: konkrētā etapā (bet varbūt vairākkārt) cilvēce ir saņēmusi spēcīgu zinātniski tehnisko impulsu no ārpasaules “viesiem”. To galvenais arguments: straujā intelektuālā uzplauksme vienlaicīgi notika dažādās vietās uz Zemes. Šo fenomenu grūti izskaidrot ar ko citu, izņemot impulsu no ārpasaules.
Vienota kosmogoniskā doktrīna caururbj visu pasaules tautu mitoloģiju. Katrā – absolūti vienādas leģendas par “dieviem, kuri nolaidušies no debesīm” ar zibeni un uguni un Zemes iedzīvotājiem atnesuši ziņas par tālajām pasaulēm un Visuma likumiem.
Šajā sakarā ir neiespējami aizmirst dogmu, afrikāņu cilts fenomenu, kuri līdz šodienai glabā satriecošas ziņas par Sīriusa zvaigžņu sistēmu, par tā neredzamo pavadoni – Sīriusu-B, kura riņķošanas periods, pēc viņu vārdiem, sastāda 50 gadus (pēc mūsdienu zinātnes aprēķiniem – 49,9). Par šīs zvaigznes drausmīgās vielas blīvumu. Par spirālveida zvaigžņu pasaulēm, kuru Visumā ir bezgalīgi daudz. Par to, ka Visumu apdzīvo saprātīgas būtnes. Un daudz ko citu… No kurienes ciltij, kura mūsdienās dzīvo ārpus civilizācijas, šādas zināšanas?
Argumenti par labu “viesiem” būtiski vairojās arī pēc tam, kad pazīstamais orientālists Igors Lisevičs izlasīja seno ķīniešu tekstus, kur runāts par pirmo “debesu dēlu” Fu Si. Teksti apraksta IV gadsimtu pirms mūsu ēras, kurā nez no kurienes parādās skaidri izsekojams tehniskais aspekts.
Konfūcija “Domu grāmatā” teikts par mīklainajiem “vezumiem-traukiem”, kuri vispirms parādījās kalnos, pēc tam arī ielejās. Mirdzot “sudrabainajam metālam”, tie varēja pārvietoties “paši par sevi”. No šīs ierīces apraksta var domāt, ka tai bija trauka vai kapsulas forma. Nekas redzams to nevadīja, bet, kustoties, “vezumam” piemita spēja brīvi mainīt formu, pielāgojoties apkārtnei. “Nokarājas āķi, neviens nevada, paši par sevi izliecas”. Visurgājēji?
Liseviča izlasītie manuskripti stāsta par pirmo “debesu dēlu” Fu Si un viņa ceļojumu “ārpus Saules un Mēness”. Un šajā sakarā interesanti ir tas, ka tieši šis personāžs cilvēkiem atstāja binārā sistēmā kodētus simbolus – “Dao Likuma (“Visuma ceļi”) tekstus.
Vimani lidoja kā vējš
Leģendu varoņu – “debesu dēlu” spējas lidot ar kaut kādu ierīču palīdzību minētas dažādos avotos. Sengrieķu episkajās poēmās runāts par lidaparātiem.
Zināms, ka indiešu imperators Ašoka (no 273.g. līdz 232.g.p.m.ē. pakļāva sev lielāko Āzijas dienviddaļu, bet pēc tam kļuva par budistu-pasaules radītāju), nodibināja slepenu Deviņu nepazīstamo biedrību. Tie bija Indijas labākie zinātnieki. Pēc viņa pavēles zinātnieki izpētīja senos avotus, kuros bija atrodamas ziņas par lidaparātiem. Par viņu darba rezultātu kļuva deviņas grāmatas par slepenām zināšanām.
Pirms dažiem gadiem ķīnieši Lhasā atklāja senos tekstus un nosūtīja tos uz Sinajas universitāti. Izpētot tekstus, doktors Čuņ Čens uzskata, ka tajos minēti lidaparāti, kuru pārvietošanās paņēmiens izplatījumā bija antigravitārs. Zinātnieks izsaka pieņēmumu, ka ar tiem varēja sasniegt kosmosu. Ķīnieši paziņoja par to, ka dažas ziņas no senajiem manuskriptiem iekļāvuši savā kosmiskajā programmā.
Daudzos klasiskos indiešu manuskriptos aprakstīti lidaparāti – vimani. Šie apaļie divu klāju kuģi ar caurumiem un kupolu, lidojoši ar vēja ātrumu, raidīja melodiskas skaņas. “Vēdās” un “Mahabharatā” aprakstīti dažādi vimani – vieniem bija bļodas forma, citi līdzinājās gariem cilindriem. “Dzelzs mašīnas, gludas un spīdīgas, spēja lidot augstu gaisā, laisties lejup, uz priekšu, uz atpakaļu, ar dārdošu liesmu”, - tā minēts senajās grāmatās.
Traktātā “Samarangana Sutradhara”, kas sarakstīts IV gadsimtā pirms mūsu ēras, pamatojoties uz daudz senākiem tekstiem, stāstīts par vimanu konstrukciju, dažādiem to lidojumu paņēmieniem un piezemēšanos un pat sadursmes iespējām ar putniem; par vimanu vadību, to aizsardzību pret vētrām un par to, kā izmantot Saules enerģiju antigravitācijas dzinējā. Lūk, lidaparāta apraksts no šīs grāmatas.
“Smagā metāla kaste kuģa iekšienē ir “spēka” avots. No šīs kastes “spēks” plūda ārā pa divām lielām caurulēm, kuras bija nostiprinātas kuģa priekšgalā un pakaļgalā. Turklāt, “spēks” gāja caur astoņām uz leju virzītām caurulēm, bet augšējie vārsti bija slēgti. “Strāva” izrāvās un triecās pret zemi, kuģi paceļot augšā. Kad tas uzlidoja pietiekami augstu, uz leju vērstās caurules aizvēra līdz pusei, lai varētu karāties gaisā nenokrītot. Tad lielāko daļu “strāvas” novirzīja uz pakaļgala cauruli, lai tas uzlidotu grūžot kuģi uz priekšu ar atbrīvoto “spēku”.
Kam tas līdzinās? Var uzskatīt, ka runa ir par raķetes dzinēju.
Un, lūk, vēl viens vimana apraksts:
“…Stipram un izturīgam bija jābūt tā ķermenim, kas izgatavots no viegla materiāla, līdzi lielam putnam. Iekšā jāievieto ierīci ar dzīvsudrabu un dzelzs sildošu ierīci zem tā. Ar spēka palīdzību, kas slēpjas dzīvsudrabā un, kas sāk kustināt lidojošo viesuli, cilvēks, kurš atrodas šajā ratā, brīnumainā kārtā var pa debesīm nolidot lielus attālumus… Četri izturīgi trauki dzīvsudrabam ievietoti iekšpusē. Kad tie būs uzkarsēti ar vadāmu uguni no dzelzs ierīcēm, rati attīstīs pērkona spēku pateicoties dzīvsudrabam. Un tas uzreiz pārvērtīsies par pērli debesīs…”.
Gobi tuksnesī arheologi atraduši senus priekšmetus, kuri līdzīgi ierīcēm – pussfēras, kuras beidzas ar konusu, kurā atrodas dzīvsudrabs. Apraksts, līdzīgs šiem priekšmetiem, minēts vienā no senindiešu poēmām.
Citos avotos runāts par to, ka indieši varēja lidot uz saviem vimaniem pa visu Āziju un pat sasniegt Atlantīdu. No šiem avotiem uzzinām, ka atlantu lidaparāti bija līdzīgi vimaniem, tiem bija bļodas forma, kurus vadīja ar antigravitācijas dzinējiem, tomēr varēja pārvietoties ne tikai pa gaisu, bet arī pa ūdeni.
Nāves sūtnis
“Ramajana”, “Mahabharata” un citas grāmatas stāsta par karu starp Atlantīdu un Rama impēriju, kas notika pirms deviņiem vai divpadsmit tūkstošiem gadu, un par toreiz izmantoto briesmīgo ieroci. “Šāviņš bija pielādēts ar debesu enerģiju. Nokaitēts dūmu un liesmu stabs, kas līdzinājās tūkstoš sauļu spilgtumam. Zibens spēriens, kā gigantisks nāves sūtnis, sadedzināja cilvēkus. Tie, kuru metās upē, varēja izdzīvot, bet zaudēja matus un nagus – tā šī graujošā ieroča spēku apraksta “Mahabharata”, un tas ļoti līdzinās kodolsprādzienam.
Veicot senās pilsētas Riči izrakumus Indijas ziemeļos, arheologi atraduši skeletus, kuri gulējuši uz ielām. Viņu kauli izrādījās radioaktīvi. Atrastās pilsētas sienu akmeņu dažās vietās pārvērtušies par stikla masu, kas notiek tikai kodolsprādziena gadījumā. Riči pilsētā arheologi atklāja sarežģītu ūdensvada sistēmu, kas vēlreiz apstiprina Rama impērijas augsto attīstības līmeni. Acīmredzami, ka impēriju iznīcināja karā ar Atlantīdu, kura, savukārt, pēc tektoniskas katastrofas nogrima okeāna dzelmē.
Pasaule atgriezās akmens laikmetā, un tikai pēc vairākām tūkstošgadēm civilizācija sākās no jauna.
Jautājums – kā?
Dreika formula
…Atgriezīsimies Ķīnā. Kas tad bija šie “debesu dēli”, kuri satrieca seno autoru iztēli? Pēc I.L.Liseviča vārdiem, viņi ieradās uz Zemes no Sjuaņjuaņ zvaigznāja. Raksti apgalvo, ka tur arī aizlidoja, paspējot cilvēkiem daudz ko iemācīt.
Sjuaņjuaņ ir Lauvas zvaigznājs, kura virzienā kustas visa mūsu Saules sistēma. Ir pamats uzskatīt, ka nav runa par visu zvaigznāju, bet tikai tā spilgtāko spīdekli Regulu ar daudzām planētu sistēmām. Sakritība vai nē, bet tieši Regula sistēmā astrofiziķi uztvēra raidītāju, kas raidīja metru diapazonā, - tāpat kā mūsu Zeme.
Mūsdienās paleokontakta piekritēji “aizdomās turamo” skaitā nosauc arī citas zvaigznes ar planētu sistēmām. Tā ir Andromēda, gan Kentaura Alfa, un daudzas citas. Bet jebkurā gadījumā: gan radiosignāli, gan senie raksti par četrām tūkstošgadēm seniem notikumiem norāda tikai uz vienu adresi – tālais kosmoss.
1981.gadā Tallinā notika SETI starptautiskā konference. Tā bija veltīta ārpuszemes civilizāciju meklēšanas problēmām un pulcēja zinātniekus no visiem kontinentiem. Tās dalībnieki praktiski bija vienisprātis: dzīvas būtnes Visumā tomēr eksistē.
Strīdējās par detaļām, par meklējumu stratēģiju. Par diskusiju apoteozi kļuva pasaulslavena amerikāņu zinātnieka Frensisa Dreika uzstāšanās. Viņa populārā matemātiskā formula, kura pierādīja daudzu pasauļu apdzīvotību Visumā, tika atzīta par absolūti pārliecinošu. Un skaistu. Mūsdienās to izmanto astrofiziķi, kuri kosmosa dzīlēs meklē dzīvību.
“Esmu pārliecināts, mēs Visumā neesam vieni. Agri vai vēlu kontakts notiks”, - tā savu uzstāšanos nobeidza asrofiziķis.
Un te es nenocietos: “Dreika kungs, ja tas notiktu šodien, par ko jūs ar viņiem strīdētos?”
Zālē valdīja trausls klusums. Nedaudz paklusējot, Dreiks pasmaidīja un vainīgi noplātīja rokas: “Tiešām, nezinu… Jūs esat mani pārsteiguši nesagatavotu… Droši vien par Visuma uzbūvi. Iespējams, par Laiku. Vai par mūsu pasaules nākotni…”
Es gan pajautātu par pagātni. Kas mēs esam? No kurienes? Kādēļ tik maz zinām par sevi un pasauli, kurā dzīvojam?