Tas viss notika 1954.gada 1.novembrī Arecco provincē, saulainajā Toskānā. Roza Lotti, 40 gadus veca itāļu sieviete, izgāja no savām mājām Čenninā un pa meža taku devās uz kaimiņpilsētu Bučīni. Roza, lauksaimnieka sieva un četru bērnu māte, bija dievbijīga katoliete un plānoja apmeklēt Visu Svēto dienas misi.
Kā jau svētku dienā pienākas, Roza bija ģērbusies svētku drēbēs. Mugurā viņai bija koša kleita, jaka un kājās bija nesen nopirktas kurpes. Rokās lauksaimnieka sieva nesa neļķu pušķi. Bet nesen bija nolijis lietus, un taka bija dubļaina, tāpēc drīz vien sieviete kurpes un zeķes novilka, un, lai tās nenosmērētu, nesa rokās.
Tikšanās izcirtumā
Nogājusi pusi ceļa, Roza nonāca viņai labi zināmā izcirtumā. Viņas uzmanību piesaistīja metālisks spīdums krūmos, un ziņkārīgā itāliete nolēma paskatīties, kas tur atrodas. Pieejot tuvāk, viņa ieraudzīja dīvainu apmēram 2 metrus augstu un 1 metru platu objektu. Tam bija vārpstas forma, un tā sāni laistījās bronzas krāsā. Objekta pamatne bija iegrimusi zemē, un to vertikālā pozīcijā noturēja mazas kājiņas.
Objekta centrālajā daļā bija divi apaļi iluminatori, bet apakšējā daļā bija nelielas caurspīdīga materiāla durvis. Kamēr Roza Lotti prātoja par dīvainās ierīces izcelsmi, no krūmiem iznira divi punduri. Viņi ikdienišķi tērzēja kaut kādā šņācošā valodā. Pēc sievietes teiktā, viņi atgādināja “izskatīgus vecus zēnus”, kuru augums nepārsniedza 1 metru.
Svešinieki bija ģērbušies sudrabainos kombinezonos un ādas ķiverēs. Aiz muguras viņiem plīvoja īsi, pelēki apmetņi. Bet visvairāk Rozu pārsteidza punduru seju izteiksme. Viņu sejās bija sastinguši, nedabiski smaidi. Sieviete bija apstulbusi un klusējot skatījās uz mazajiem cilvēciņiem. Bet viņi nemaz nebija pārsteigti viņu ieraugot. Viens no viņiem, kurš bija vecāks, uzrunāja viņu ar īsu runu.
Drosmīga laupīšana
Pēc minūtes punduris saprata, ka viņa monologs nav saprasts, un ķērās pie izlēmīgas rīcības. Viņš pielēca pie Rozas un veikli viņai no rokām izrāva zeķes. Arī otrs punduris nestāvēja bezdarbībā, viņš paņēma neļķu pušķi. Izdarījuši pārdrošu laupīšanu, viņi mēģināja paslēpties sava aparāta iekšpusē. Bet Roza Lotti nesakautrējās un negrasījās iet uz baznīcu bez zeķēm.
Viņa piegāja tieši pie durvīm un ar tīri itālisku temperamentu sāka kliegt uz nekaunīgajiem punduriem. Roza pieprasīja, lai viņas mantas tiktu atdotas, un, ja citplanētieši saprastu valodu, viņi par sevi būtu uzzinājuši daudz jauna. Punduri bija pārsteigti par tādu spiedienu, un vecākais vienu zeķi viņai atdeva. Otrs mazais vīriņš sadalīja pušķi uz pusēm un daļu ziedu pasniedza sievietei.
Bet Roza uzstāja, lai atdod viņas mantas. Viņa turpināja piepildīt mežu ar kliedzieniem un rādīja viesiem savas kājas. Bet punduri negrasījās sievietei atdot viņas garderobes priekšmeta otro daļu. Vecākais no sava kombinezona apakšas izņēma nelielu bronzas cilindru un pavērsa to pret nemiera cēlāju. Visu šo laiku no citplanētiešu sejām nepazuda tie paši briesmīgie smaidi un grimases.
Lai gan objekts neizskatījās draudīgs, Rozu Lotti pārņēma bailes. Viņa pagriezās un, cik ātri vien spēja, aizskrēja pa taku Bučīnes virzienā. Noskrējusi kādu gabalu, viņa atskatījās un redzēja, ka punduri nedzenas viņai pakaļ. Viņi stāvēja blakus savai ierīcei un klusībā vēroja, kā viņa aizskrien. Pēc kādiem desmit metriem Roza atkal atskatījās. Abi mazie vīriņi jau bija zaudējuši interesi par viņu un staigāja ap savu kuģi, acīmredzot, aizņemti ar tā apskati.
Bet Roza Lotti turpināja skriet un apstājās tikai baznīcā, kas bija pilna ar cilvēkiem. Viņa pastāstīja par incidentu mežā, bet tikai daži cilvēki viņai noticēja. Viņu kompānijā lauksaimnieka sieva atgriezās izcirtumā, bet tur neviena nebija. Vienīgais atgādinājums par citplanētiešiem bija iespiedums zemē, kur bija stāvējis kuģis, un saplacinātā zāle.
Kā Roza kļuva slavena
Drīz vien Rozas Lotti stāstu zināja visa Itālija, un vēlāk par to sāka rakstīt arī ārzemju laikraksti. Žurnālisti un filmēšanas grupas bieži sāka apmeklēt viņas mājas. Par viņas stāstu pat tika uzņemta dokumentāla filma. Daudzi viņas tautieši sievietes stāstu apšaubīja, taču bija daudzi arī tādi, kas viņai ticēja. Atradās pat trīs liecinieki, kas tajā rītā bija redzējuši bumbu, kas virs meža spīdējusi kā saule, un dzirdējuši dārdošu troksni.
Oficiāli Rozas Lotti stāstu neviens nav izmeklējis, tas nebija īpaši vajadzīgs, jo sieviete necentās no tā nopelnīt un nevienam neuzspieda savu versiju par notikušo. Taču tad, kad viņu iztaujāja, viņa vienmēr pieturējās pie vienas un tās pašas versijas, nepievēršot uzmanību izsmieklam. Arecco provinces iedzīvotāji joprojām atceras šo incidentu un bieži par to stāsta tūristiem.
