Saņemiet revolūciju skaitu!
Var jau uzskatīt, ka viss iepriekš teiktais ir sagadīšanās, taču - te būs otrais galvenais notikums Krievijas 20. gadsimta vēsturē - 1917. gada revolūcija - kas arī pilnīgi ierakstās mūsu skaitļu rindā.
Pirmais, zīmīgais datums gan datēts ar iepriekšējā, 1916. gada decembri, kad naktī no 29. uz 30. datumu tika nogalināts Grigorijs Rasputins. Daudzos vēstures aprakstos gan tiek minēts 29. decembris, taču visi oficiālie dokumenti liecina, ka slepkavība notikusi tieši naktī, tāpēc atzīsim, ka šīs leģendārās personības slepkavība tomēr notikusi 1916. gada 30. decembrī (šis un visi tālākie datumi ir doti pēc jaunā stila). Bet tieši pēc 72 dienām, 1917. gada 12. martā sākās Petrogradas garnizona kareivju bruņota sacelšanās, rezultātā tika ieņems arsenāls un cietums, nodedzināta pilsētas tiesa, pēc tam Pagaidu valdībai nācās ņemt varu savās rokās. Tieši šī diena kļuva par pašu svarīgāko Februāra revolūcijā un faktiski fiksēja cara režīma krahu.
Pēc tam, laikam, nevienu neizbrīnīs fakts, ka starp divām revolūcijām Petrogradā, kuras pamatos izmainīja Krievijas vēsturi, tas ir, starp 12. martu un 1917. gada 7. novembri pagāja tieši 240 dienas.
Pat kalkulators nav vajadzīgs, lai pārliecinātos, ka arī šis datums, kādam sarkans, kādam asiņains, ierakstās mūsu brīnumainajā rindā. Boļševikus ir grūti turēt aizdomās par aizraušanos ar numeroloģiju, tāpēc nākošo vēsturisko notikumu, kas attiecas uz 1917. gada revolūciju uztversim kā kārtējo pierādījumu mūsu vēsturiskajam 12 dienu ciklam. Pēc 108 (12x9) dienām pēc Pagaidu valdības gāšanas pienāk 1918. gada 23. februāris - ne tik ļoti lūzumu vēstoša, cik zīmīga diena, kura vēlāk tiek nosaukta par Padomju Armijas dienu.
Toties vēl vienu datumu, kas sekmīgi ierakstās mūsu ciklā, droši var uzskatīt par zīmīgu valsts vēsturē. Naktī no 16. uz 17. jūliju 1918. gadā Ipatjevu nama pagrabā, Jekaterinoburgā, nošauj cara ģimeni. Pilnīgi skaidrs, ka pēc šī notikuma Pilsoņu karš sāk iet pa pilnīgi citām sliedēm un šķelšanās Balto kustībā kļūst neizbēgama un vājā, bet centralizētā vara varēja kā līdzīga cīnīties ar spēcīgajiem, bet no šīs dienas sašķeltajiem vecās kārtības atgriešanas piekritējiem.
Starp Rasputina slepkavību un cara ģimenes nošaušanu pagāja tieši 564 dienas jeb 47 divpadsmit dienu cikli.
Jocīgi, bet komunistiskā režīma sabrukums arī sekmīgi ierakstās šajā ciklā. Vismaz pirmais Krievijas prezidents Boriss Jeļcins tiek ievēlēts savā postenī 1991. gada 12. jūnijā, 26628 dienas pēc pēdējā Krievijas imperatora nošaušanas. Lūk, šeit kalkulators patiešām ir vajadzīgs, tas aukstasinīgi
konstatē, ka starp diviem notikumiem ir pagājušas 2219 reizes pa 12 dienām.
Starp citu, 1996. gada 3. jūlijā, Jeļcinu par prezidentu ievēl otro reizi, kas galīgi izdzēš komunistu cerības atgriezt pagātni. Laika brīdis starp vēlēšanām sastāda 1848 dienas, kas ir 154 reizes pa 12.
Ko ar to darīt?
Īsumā jāpiezīmē, ka minētajā ciparu rindā iegāja milzums būtisku notikumu no visdažādākajiem periodiem, turklāt, ne tikai Krievijas vēsturē. Šeit izvietojās arī ASV Neatkarības diena un Poltavas kauja, un padomju karaspēka iebrukums Afganistānā, un Vācijas apvienošanās diena (starp citu, arī sadalīšanas diena – Berlīnes sienas būvēšanas sākums). Šeit iekļuva arī pats šausmīgākais datums XXI gadsimtā – 2001. gada 11. septembris, kuru gandrīz uz reizi sāka saukt par jauna pasaules kara sākuma datumu. Bet pēc 912 dienām (76x12) 2004. gada 11. martā – nežēlīgs terora akts satricināja arī Spāniju...
Protams, nevar runāt, ka absolūti visi svarīgākie vēsturiskie datumi ierakstās šajā 12 dienu ciklā. Taču tas nekādā ziņā nemazina šo fenomenālo statistiku, kas minēta augstāk. Pirmais un svarīgākais secinājums no šiem rezultātiem ir tas, ka vēsture mums nav kaut kādu haotisku datumu un notikumu sakopojums. Tajā ir savas ritmiskās struktūras, turklāt, 12 dienu ritms, drīzāk, nav vienīgais. Manis izdarītās datu apstrādes ļauj secināt, ka, piemēram, četru mēnešu ritms vada tautas sacelšanās, divpadsmit gadu ritms – nepārtrauktu pacēlumu un kritumu rindu, bet 36 gadu ritms ir vienas varas koalīcijas pastāvēšanas ilgums. Un tā tālāk, un tā joprojām... Sava jēga ir arī 144-gadei un pat 400-gadei.
Un vēl, cilvēce jau sen ir mēģinājusi lietot 12 ciparu skaitīšanas sistēmu, par to ir runājuši šumēri, Voltērs, Tolkins... Ja mums būtu caurejošs 12 sadaļu kalendārs, tad visi šeit minētie datumi noteikti beigtos ar vienu un to pašu ciparu, piemēram, nulli. Decimālā sistēma ir ērtāka, bet vai tā ir pareizākā?
“Discovery” komentārs.
Pirms publicēt šo tekstu, mēs, protams, rūpīgi pārbaudījām autora minētos datumus un varam apliecināt – tie ir absolūti ticami. Skeptiķiem, bez šaubām, paliek tiesības uzskatīt šos faktus, kā speciāli izvēlētus, lai šis ritms izveidotos, taču jāpiekrīt, ka skaitļu rinda, vismaz tā, kas attiecas uz Otro pasaules karu, tiešām ir apbrīnojama.
Autors ir pārliecināts, ka ir atklājis galveno vēstures likumu, tajā pat laikā oponenti noteikti iebildīs viņam, ka viss tas ir tikai sagadīšanās bez praktiskas nozīmes. Mūsu viedoklis šajā gadījumā (kas tomēr, par spīti izplatītajam viedoklim, ne vienmēr ir tā) ir, ka patiesība atrodas kaut kur pa vidu un, ka ar tās atrašanu – Grigorija Kvašas vēstures zelta atslēdziņas meklēšanu – jānodarbojas kompetentiem zinātniekiem (autors pēc profesijas ir ķīmiķis, bet pēc aicinājuma – astrologs un numerologs). Taču, vai profesionālos vēsturniekus ieinteresēs pasaules vēstures hronoloģijas pārlikšana uz 12 ciparu sistēmu un tās izpētīšana par jaunu?