Taču Toms Modlins paudis uzskatu, ka šis “vectētiņa paradokss” tika rada zināmu ierobežojumus ceļotājiem laikā, taču nekādā gadījumā neizslēdz pašus ceļojumus kā tādus. Modlins ir zinātnes filozofs, fizikas un loģikas metafizisko pamatu pētnieks, un viņš savos pētījumos centies rast skaidrību tieši par “vectētiņa paradoksa” aspektiem, lai varētu labāk saprast: vai šāda ideja patiešām var traucēt ceļot laikā atpakaļ pagātnē?
Modlins paudis, ka attiecīgais paradokss vēstot: ja jūs varētu “atgriezties pagātnē”, jūs atgrieztos tajā laikā, kad jūsu vectētiņam pašam vēl nebija bērnu, un tad viņu nogalinātu. Taču tas tā būtu iespējams tikai vienā gadījumā, ja viens no jūsu vecākiem patiešām nebūtu piedzimis, kā dēļ nebūtu kam atgriezties pagātnē, lai tur kaut ko nogalinātu. Un tas vairs nav paradokss, tā jau ir kliedzoša pretruna!
“Vectētiņa paradoksu” parasti iedomājas kā tā dēvēto reductio ad absurdum jeb kā apgalvojuma pat to, ka ceļojumi laikā ir iespējami, apgāzēju. Tādējādi, kā uzskata Modlins, hipotēzei vajadzētu būt neiespējamai šā paradoksa dēļ, savukārt ceļojums laikā jeb pretējā cēloņsakrība būtu neiespējama. Viņaprāt, ceļojums laikā ir pretrunā cēloņsakarības fundamentālajai idejai tikai tajā gadījumā, ja to aplūko “vectētiņa paradoksa” kontekstā, lai gan pats par sevi šis paradokss tomēr nevar būt par traucēkli ceļojumiem pagātnē.
Modlins apgalvojis, ka “vectētiņa paradokss” nepierāda to, ka jūs nevarat atgriezties pagātnē, bet gan tikai to, ka jūs nevarat atgriezties pagātnē, lai tur nogalinātu savu vectētiņu. Un līdz ar to nav absolūti nekā loģiski nepareizi tajā, lai atgrieztos pagātnē un tur, piemēram, uzsauktu “Sveiks!” savam vectētiņam…