Ierakstīšu debesīs
Zelta burtiem tavu vārdu,
Lai tad putniem
Grūtāk lidot.

Tumšās naktīs,
Kad tev vienam salst
Es kā svece degšu
Līdz pat klusi izdzisīšu.

Aizbēgsim no visiem,
Lai tad laimīgi mēs būtu.
Pat no laika,
Pat no vēja asa.

***

Laikam es, laikam tu,
Varbūt abi mēs,
Tomēr cits varbūt
Ātrāk aizmirsa par mums.

Aizlidosim līdz ar putniem,
Taureņiem un bitēm,
Lai tad citi meklē,
Kur mēs pazudām.

Izgaisīsim baltā miglā
Saules staros sapīsimies
Noreibsim no svaiga gaisa,
No nekā.

Bet mēs aizmirsām
Par pārējo.
Debesīs nav vietas mums,
Pat ja man tik lielu sapņu daudz.

Mēs nevaram vairs atgriezties tur,
Kur sākās viss.
Pārāk garš šis ceļš,
Pārāk īss ir laiks priekš mums.

Varbūt es, varbūt tu,
Laikam tomēr cits kāds
Ātrāk sapratīs,
Ka mēs nebijām.

Tikai sapnis gaišs,
Tikai fantāzija mana.
Tas viss nav bijis
Un nekad vairs nebūs.

***

Tu pārpratums-
Ne liktens.
Tu neesi īsts-
Tu manis izdomāts.

Vēl tevis nav
Mans labais gaišais tēls.
Tu tikai atblāzma
No sevis paša.

Lietus tevi aizskalos,
Saule izžāvēs,
Vējš tevi izpluinīs
Līdz tava sirds būs tīra.

Vēl tu bezgalībā,
Tālu prom manā fantāzijā.
Tepat līdzās,
Bet tas neesi tu.

Tu centies mani apmānīt
Tavi vārdi – vien tukši meli.
Vēl tevis nav-
Tu pārpratums.

***

Tā pati vieta,
Tā pati zeme un debess,
Bet tas vairs neesi tu
Baltā miglā satinies,
Vakarkrēslā paslēpies
Klusām zodzies
Tavus soļus slāpē dzegužzvani skaļi.

Bet tie taureņi,
Kas gaisā atstāj sudrabainu sliedi,
Sekodami nodod tevi.
Smilgas lēnām noliecas
Zem tavām pēdām,
Spoguļi no rasas lāsēm,
Nedzirdot tev sašķīst.

Tā kā krāsu pārāk maz,
Tā kā klusums pārāk liels...
Vien savāds mirklis...

***

Atnāc uz to vietu,
Kur toreiz viss sākās
Caur baltu sniegu
Zeltainā mēness gaismā.

Labāk viens otram tad
Neteiksim neko,
Jo kas gan ir vārdi
Pret dzīvi tavējo un manējo.

Klusums starp mums
Tas mūs vieno un šķir
Un acu skatiens,
Kas nekad nesastopas.

Atnāc uz to vietu,
Kur toreiz viss sākās
Pat pēc simts gadiem
Es tevi tur gaidīšu.

***

Es uzdāvināju
Sevi kā porcelāna sirdi,
Bet tu neproti
Apieties ar tik smalkām lietām.

Par vietām,
Ko es stāstu
Tu nezini neko.
Tur var nokļūt ar dienvidvējiem.

Bez ceļazīmēm
Un rādītājiem
Tikai ar sev vien zināmiem virzieniem
Es traucos turp.

Bet tevis tur nav.
Acis vēl meklē,
Es stājos,
Man sāpīgi dur.

Iepazīt un atkal pazaudēt,
Ar šaubām
Par savām iedomām
Tu mani pārliecini.