Sibīrija – tas ir milzīgs un mazapdzīvots, lai cik tas arī ir dīvaini, līdz pat šim laikam reģions, kurš sniedzas no Urālu kalniem rietumos līdz Klusajam okeānam austrumos no Ziemeļu Ledus okeāna ziemeļos līdz robežām ar Mongoliju un Ķīnu dienvidos. Tomēr šajā teritorijā dzīvo ļoti maz cilvēku. Viens no iemesliem – skarbie Sibīrijas sali: 50 grādi – normāla temperatūra janvārī, attālas ziemeļu apmetnes cieš no daudz zemākām temperatūrām.
Sibīrijas milzīgās teritorijas klātas bieziem mežiem, caur kuriem tek varenas upes. Tomēr ziemeļos atrodas nīkulīga un nedraudzīga tuksnešaina zeme – tundra, kurā nīkulīgi aug koki un krūmāji, bet sniegs un ledus sedz visu un visur ir 9 vai 10 mēnešus gadā. Tundra un lielākā daļa pārējās Sibīrijas teritorijas – tā ir zeme, kuru klāj mūžīgais sasalums, bezgalīgs sasalušas zemes slānis, kurš caursalis līdz 300 metru dziļumā! Kad iestājas īsā Sibīrijas vasara, nelielais augšējais slānis atkūst, taču zemāk par šo slāni zeme paliek sasalusi lielā dziļumā.
Tomēr šī briesmīgā caursalusī zeme izsenis bija dabas bagātību noliktava. Naftu, metālus, koksni un ogles Sibīrijā var atrast visur; upes ir bagātas ar zivīm; bez tam, dzīvo tādi vērtīgi dzīvnieki, kā sermulis, polārlapsa, vihuols un sabulis. Klejojošie mednieki klaiņoja pa šo zemi tādu vērtīgu dzīvnieku meklējumos, kuru kažoki un ādas tika augstu vērtētas.
No visām precēm, kuras nāca no Sibīrijas uz ārpasauli, pagājušajos gadsimtos visvērtīgākais bija ziloņkauls. To dabūja no dīvaina ziloņa, kurš, esot siltasiņu dzīvnieks, nedzīvoja Sibīrijā, ilkņiem! Un tomēr daudzu simtgažu laikā Sibīrija bija viens no galvenajiem ziloņkaula avotiem. Kā tad tā?
Ķīniešu tirgotāji pirka Sibīrijas ziloņkaulu jau pirms 2000 gadiem. Viņi nezināja, ka tie ir ziloņu ilkņi, tomēr zināja, ka sibīrieši izraka tos no zemes, un ticēja, ka tās ir gigantiska kurmja vai žurkas atliekas, kuri dzīvojot dziļi zem zemes rokot tuneļus caur saledojušo zemi ar diviem milzīgiem zobiem.
XVII gadsimta ķīniešu imperators Šuņčži uzrakstīja grāmatu par dzīvniekiem, kurā viņš noteica, ka reiz lasījis senās grāmatā “par fen-šu, pazemes ziemeļu žurku, kuru sauca arī par “žurku zem ledus”. Zieļos, Olosu zemē, pie jūra mīt kāds dzīvnieks, līdzīgs žurkai, liels, lielāks par ziloni, kurš dzīvo zem zemes un mirst nokļūstot uz zemes vai ieraugot saules gaismu”.
Imperators piebilda, ka eksistē fenšu, kuri sver (pārskaitā uz mūsdienu mērvienībām) apmēram četrus tūkstošus kilogramu. “Viņu zobi (ilkņi) līdzīgi ziloņu ilkņiem; vietējie iedzīvotāji taisa no tiem traukus, ķemmes vai rokturus nažiem. Es pats redzēju šos zobus un priekšmetus, kas no tiem izgatavoti, tādēļ es ticu seno grāmatu patiesīgumam”.
Citā ķīniešu grāmatā par dabaszinībām, kura tika uzrakstīta XVI gadsimtā, pieminēts darbs, datēts ar IV gadsimtu pirms mūsu ēras, kurā stāstīts par briesmoni vārdā ien-šu, “slēpjošos peli”, kura mītot ziemeļu zemēs: “Tā dzīvo alās zem zemes, līdzīga pelei, taču milzīga, kā bullis. Dzīvnieks ir tumšā krāsā, tam nav astes. Tam ir milzīgs spēks un tas darina sev alas paugurainā un mežainā apvidū”. XVI gadsimta grāmatā papildināti cita autora vārdi par to, ka šis dzīvnieks “dod priekšroku tikai tumšām un tuksnesīgām vietām un mirst redzot saules vai mēness gaismu”.
Plīnijs Vecākais, I gadsimta lielais romiešu zinātnieks un politiskais darbinieks, uzzināja, ka uz zemes ir vietas, kurās ilkņus izrok tieši no augsnes. Vai viņš dzirdēja ķīniešu leģendu vai arī izmantoja citus avotus? Pats Plīnijs raksta: “Kad viņu ilkņi nokrita kaut kāda notikuma rezultātā vai vecuma dēļ, viņi apraka tos zemē”.
X gadsimta sākumā tirdzniecībā ar ziloņu ilkņiem izrādījās iesaistīti arābi. Viņi ātri atrada tirdzniecības ceļus pie Volgas bulgāriem un to tirgos ieraudzīja ne mazumu darinājumu no nezināmas izcelsmes kaula, zoba un ilkņiem un reizēm liela izmēra. Ilkņi bija tik pat milzīgi, kā ziloņiem, bet neviens no bulgāriem nezināja, no kurienes tie nākuši. Runāja, ka tos atved no kaut kurienes ziemeļaustrumos no Sibīrijas kalniem…
Arābi pirka ilkņus, veda tos pie sevis uz karstām zemēm, izgriežot uz tiem ornamentus un pārdeva savus tirgos.
Angļu ceļotāji sāka parādīties Krievijā kopš XVI gadsimta vidus. Viņiem pa pēdām šurp sāka braukt arī tirgotāji. Drīz viņi izrādījās agrāk nesasniedzamos un aizliegtos lielvalsts rajonos. Viņu vidū izrādījās arī konsignācijas aģents Džošua Logans, kurš 1611.gada jūlijā apsekoja Krievijas arktisko piekrasti uz rietumiem no Urālu kalniem. Šīs vietas apdzīvoja samojedi – pa pusei klejotāju ciltis, kuras nodarbojās ar ziemeļbriežu audzēšanu un medīja zvērus tundrā. Viens no samojediem nodeva Loganam ilkņa gabalu. Ceļotājs aizbrauca uz Angliju un vēstulē izdevējam Ričardam Hakliotam pauda savu izbrīnu par tik dīvainu atradumu tālajos ziemeļos.
Logana atradums kļuva par pirmo Eiropai liecību par ilkņu esamību Sibīrijā. Angļu tirgotāji organizēja nesliktu biznesu kaulu tirdzniecībā neuzdodot jautājumu, no kurienes ziloņu uzradušies tik aukstās vietās. Bet, kad sekoja izskaidrojums, tas izrādījās nepieņemams. Franču mūks-jezuīts tēvs Ariels, kurš apmeklēja Sibīriju apmēram 1685.gadā, apgalvoja, ka “Sibīrijas kauls” nāk no dzīvniekiem, kuri mīt arktiskā okeāna un upju ūdeņos, kuras tajā ietek. Viņš rakstīja: “Krievi ir atklājuši ziloņkaula šķirni, kura ir baltāka un mīkstāka, nekā tā, kas nāk no Indijas. Pilnīgi iespējams, ka tā izceļas no ūdenī peldoša dzīvnieka, kurš mīt Ļenas upē vai Tartarijas ezera krastos. Nav ilkņu salīdzināmu ar tiem skaistumā un baltumā, bez tam, tiem piemīt īpašība apturēt asinis, ja pielikt tos asiņojošai vietai. Persi un turki, kuri pirka ilkņus, vērtēja tos visai augstu”.
Radījumu, kuram piederēja tādi ilkņi, godājamais tēvs raksturoja kā “tik pat lielu un bīstamu kā krokodils”. Viņš pavēstīja, kā vietējie iedzīvotāji “iziet ledus jūras krastā, lai medītu šo briesmoni, bet par cik nodarbe šī paņem daudz spēka un laika, viņi ņem līdzi savas ģimenes”.
Patiesībā pat Ziemeļu Ledus okeāna ūdeņos mīt divu tipu dzīvnieki, kuri dod kaulu, kas atgādina ziloņkaulu. Acīmredzot, tēvs Avrils domāja par vienu no viņiem vai abiem uzreiz. Pirmais dzīvnieks – tas ir valzirgs, roņa radinieks. Viņam ir divi lieli ilkņi, kuri sasniedz 60-90 centimetrus garumā.
Otrs – tas ir narvalis, interesants vaļveidīgā paveids, kuram ir garš rags. Patiesībā “rags” – tas ir zobs. Narvalim ir tikai divi zobi, un viens no tiem tika pakļauts dīvainai pārmaiņai pieaugušam dzīvniekam, izaugot cauri aukšlūpai un sasniedzot divus un vairāk metrus garumā.
Narvala ilknis savērpjas spirālē visā tā garumā, tādēļ viņu nav iespējams noturēt par ziloņa ilkni. Toties valzirga ilknis ir līdzīgs ziloņa ilknim, kaut arī pirmajam tas ir daudz mazāks. Tie, kuri neticēja Sibīrijas ziloņiem, turpināja domāt, tā pat kā tēvs Avrils, ka ziloņkauls uzradās no valzirgiem vai citiem ūdens radījumiem.
Protams, paši vietējie iedzīvotāji saprata, ka kauls, kuram ir pircēji, nepieder ne valzirgam, ne narvalim: taču arī viņi neko nezināja par ziloņiem. Kauls parādījās no zemes. Stāsti, kurus viņi stāstīja, līdzīgi senām ķīniešu leģendām par milzīgu žurku, kura dzīvo planētas dzīlēs.
Dažas no šīm pasakām kļuva par eiropiešu, kuri ceļoja pa Sibīriju, īpašas uzmanības priekšmetu.
Viens no viņiem bija Everts Isbrants Idess, holandiešu diplomāts, kurš bija Pētera Lielā dienestā. 1692.gadā cars nosūtīja Idesu uz Ķīnu ar tirdzniecības un diplomātisko misiju. Viņa maršruts bija caur Sibīriju, kur viņam bija iespēja veikt dažu kaulu no Ziemeļu Ledus okeāna krastiem pētījumus. Viņš runāja ar cilvēkiem no ciltīm, kuras dzīvoja Sibīrijā: ar tungusiem. Jakutiem, ostjakiem un samojediem. Viņam pastāstīja stāstu par milzu žurku, kuru viņi saucot pat mamantu jeb mammut. Pēc Idesa domām, tas nozīmēja “dzīvnieks, kurš dzīvo zem zemes”. Idess pierakstīja, ka mammuts dzīvo tuneļos, pārvietojoties zem zemes turp un atpakaļ. Viņš papildina: “Viņi tic, ka ja dzīvnieks iznāks tuvu zemes virsmai, lai ieelpotu gaisu, viņš acumirklī nomirs. Lūk kāpēc daži no viņiem tika atrasti miruši upju augstajos krastos, tieši tajās vietās, kurās netīšām iznāca virspusē”.
Idess tā pat saņēma informāciju, kura pelnījusi uzticamību, no sava kompanjona – krievu tirgotāja, kurš nodarbojās ar mammut kaulu tirdzniecību. Izmantojot iegūtos faktus, Idess raksta: “Starp pauguriem, kuri izvietojušies uz ziemeļaustrumiem, ne pārāk tālu no Sibīrijas ciemata Makovskij, atrada mammut mēles un ķepas. Tās bieži varēja atrast Jeņisejas, Turuhanas, Ļenas krastos, jakutu zemēs. Kad ledus šajās upēs salūzt, to aiznes milzīgos daudzumos. Augstie ūdeņi nones pauguru virsotnes. Atsedzas dzīvnieki, pilnībā vai arī tikai zobi, kuri iesaluši atkusušajā zemē. Kopā ar mani uz Ķīnu braukāja cilvēks, kurš katru gadu atbrauc šo kaulu meklējumos. Viņš pastāstīja man notikumu par to, kā viņi ar kompanjonu atrada viena tāda dzīvnieka galvu, kura tika atrasta sasaluša zemes iecirkņa nogāzē.
Salaužot šo galvu viņi atklāja sapuvušu miesu, tomēr bez grūtībām izdabūja zobus, kuri atradās virs mutes, kā ziloņiem. Tāpat viņi izlauza dažus kaulus no galvaskausa, bet pēc tam nocirta priekškājas. Daļu no atradumiem viņi pārnesa uz Truganas pilsētu; apkārtmērā tie sastādīja pieauguša cilvēka jostasvietas izmēru. Galvas kauli likās sarkani, it kā impregnēti ar asinīm”.
Ieinteresējies par šo dīvaino briesmoni ar ilkņiem Idess sāka uzdot jautājumus krievu izcelsmes sibīriešiem, par cik zināja, ka viņi netic fantastiskajām leģendām par gigantiskām pazemes žurkām. Viņam pastāstīja, ka mammut ir ļoti līdzīgs zilonim, ar vienu atrunu – zobi (ilkņi) pirmajam ir cietāki un ne tik taisni, kā pēdējam.
Pirmais stāsts par Idesa ceļojumiem parādījās grāmatā ar nosaukumu “Ziemeļu un Austrumu Tartarija”. Šīs grāmatas autors bija Korneliuss Vitsens. Tāpat kā Idess, Vitsens bija holandietis, viņš apmeklēja Maskavu 1666.gadā, bet 16 94.-tajā publicēja grāmatu, kurā bija aprakstīti ne tikai viņa ceļojumi, bet arī citu cilvēku piedzīvojumi, ieskaitot Idesu. Vitsena grāmata izrādījās pirmā, kurā bija uzrakstīts vārds mammut vai kas līdzīgs tam. Vitsens stāstīja, cik daudz ilkņu ir atrasts Sibīrijas upju krastos un atzīmēja: “Vietējie iedzīvotāji sauc šos zobus par mammouttekoos, bet pašus dzīvniekus par tatoil”.
1697.gadā tika uzrakstīts cits stāsts par ceļojumu. Tā autors bija Idesa privātsekretārs Ādans Brandts. Paša Idesa iespaidi tika publicēti Holandē 1704.gadā, angļu tulkojumā – 1706.-jā, vācu – 1707.-jā. Tie bija ļoti populāri eiropiešu lasītāju vidū un pirmajā XVIII gadsimta pusē tika atkārtoti publicēti 7 reizes.
Idesa grāmata lika sākumu teorijas par Sibīrijas ziloņkaulu eksistencei. Krievu pārceļotāji deva viņam skaidru un precīzu izskaidrojumu: mammut bija dzīvnieks, līdzīgs zilonim, kurš dzīvoja Sibīrijā līdz Lielajiem plūdiem. Tajā laikā Sibīrija kaut kādu iemeslu dēļ bija diezgan silts reģions, kas ļāva izdzīvot tādiem radījumiem. Taču, kaut arī Idesa kompanjoni arī teica, ka esot redzējuši viena radījuma sasalušo galvu un ķepas, pats Idess tos nebija turējis rokās.
Bija tik pat viegli ticēt arī gigantiskajām pazemes žurkām ar ilkņiem, kā arī saldētiem ziloņiem, bet vēl vieglāk bija uzskatīt, ka Sibīrijas ziloņkaula avots ir valzirgi. Tādā veidā, pat pēc Idesa grāmatas iznākšanas jautājums palika neatrisināts. Kas tad tas bija par dzīvnieku? Krievu tirgotāji turpināja pirkt šos ilkņus Sibīrijā un pārdot ārzemniekiem dēvējot tos “mamuta kauls”.
1707.gadā zviedru karalis Karls XII kopā ar armiju, kuras skaitliskais sastāvs bija 40 tūkstoši cilvēku, iebruka Krievijā. Tomēr, līdzīgi visiem pārējiem, kuri mēģināja iekarot Krieviju, viņš saprata, ka ir uzkrāvis sev neatrisināmu uzdevumu. 1709.gada jūlijā viņa armiju sakāva cars Pēteris. Zviedru karalim izdevās bēgt, tomēr apmēram trīs tūkstoši viņa karavīru bija saņemti gūstā.
Ar gūstekņiem apgājās ne īpaši cietsirdīgi. Beigu beigās viņiem tika atļauts darīt ko vēlas un braukt kur vēlas, taču tikai nepamest Sibīriju. Daudzums zviedru virsnieku bija izglītoti, kulturāli cilvēki ar izzināšanas pilnu prātu. Viņi pavadīja laiku veicot noderīgus pētījumus. Daži no viņiem pētīja nezināmās ziemeļu zemes, citi – vietējo iedzīvotāju paradumus. Bija arī tādi, kuri atvēra skolas, lai apmācītu krievu bērnus matemātikā, zinātnēs un eiropiešu valodās.
Uzzinājis par to Pēteris Lielais bija pārsteigts un sajūsmināts par zviedru iniciatīvu un atļāva viņiem turpināt savu darbošanos. Cars iedalīja viņiem pilnvaras ceļot pa visurieni Sibīrijā uz Krievijas valdības rēķina, zīmēt kartes, vākt dzīvnieku un augu kolekcijas.
Enerģisko zviedru gūstekņu vidū bija kapteinis Johans Bernhards Millers, kurš veltīja dzīvi ostjaku izpētei. Viņš sastādīja atskaiti, kuru pēc tam nosūtīja uz Sanktpēterburgu. Kaut kādā veidā šī atskaite ātri parādījās Rietumeiropā, kur Vācijā 1720.gadā, bet Anglijā divus gadus vēlāk tika publicēta grāmata “Ostjaku tikumi un paradumi”. Viena no daļām sākās ar tādiem vārdiem: “Sibīrijā ir viens interesants apskates objekts, kuru nevar sastapt vairāk nekur pasaulē, cik es zinu. Tas ir tas, ko vietējie iedzīvotāji sauc mamant, kuru var atrast zemē dažās vietās. Tas izskatās kā ziloņkauls gan krāsā, gan tekstūrā…”.
Millers pieļāva, ka ir trīs pamata versijas lai izskaidrotu atradumus zemē. Pirmā – ilkņi pieder zilonim, kurš bija dzīvojis pirms plūdiem, otrā – tas ir kāds minerāla veids, kurš pieņēmis ilkņa formu, un trešā – tas ir dīvaina briesmoņa, kurš dzīvo zem zemes, rags. Neviena no trim versijām viņu neaizrāva.
“Teorijai par to, ka tas tiešām ir ziloņa kauls, - viņš rakstīja. – nav nekādu argumentu savā labā, ņemot vērā, ka ziloņi pilnīgi nav zināmi šajos rajonos un nevar dzīvot tādā aukstā klimatā, ja viņi būtu atvesti. Bet šie zobi un ragi sastopami galvenokārt pašos aukstākajos Sibīrijas rajonos”.
Teorija par to, ka tie ir dabas minerāli, līdzīgi oglei vai akmens sālij, bija vēl mazāk iespējama. Millers to apgāza pamatojoties vienkāršā eksperimentā: “Lieta tajā, ka ļoti bieži ragi, kurus atrod, visi ir asinīs kuprainajā galā, kurš sastāv no tukšuma un piepildīts ar kaut kādu substanci, līdzīgu asinīm. Bez tam, bieži atrod galvaskausus un žokļus ar milzīgu izmēru pamatzobiem… Es pats un daži mani draugi-ieslodzītie bieži redzējām šos zobus, viens no kuriem svēra apmēram 24 mārciņas (9 kilogramus) vai vairāk”.
Tomēr Milleram nepatika arī trešā teorija – par pazemes žurkām – galvenokārt tādēļ, ka viņam nebija pietiekami ticamu pierādījumu par tamlīdzīga dzīvnieka eksistēšanu. Kapteinis rakstīja: “Daži uzskata, ka ilkņi – tie ir milzīga briesmoņa ragi, kurš dzīvo purvos un pazemes alās pārtiekot no dūņām un izrokot sev ceļu ar zobiem cauri rāvu un zemi: tomēr, kad tas izrādās smilšainā vietā, smiltis aptver to tā, ka ķermenis nevar atbrīvoties, pēc tam to saspiež un aprij.
Es sarunājos ar daudziem cilvēkiem, kuri mēģināja mani pārliecināt, ka viņi ir redzējuši šos briesmoņus alās, augstu kalnos, virs Berezovkas upes. Saskaņā ar aprakstiem, šie dzīvnieki ir milzīgi, apmēram trīs metrus augstumā garumā, bet garumā pat vienu metru. Dzīvnieks ir pelēkā krāsā, ar garu galvu, platu pieri un diviem ragiem zem katras acs. Viņi var kustināt ragus un sakrustot tos pēc savas vēlēšanās. Pārvietojoties viņi ir spējīgi izstiepties lielā garumā un sarauties īsā laikā. Viņu ķepas ir lāča ķepu izmērā”.
Tomēr Millers piemetināja, ka neviens nezina, cik patiesi ir šie stāsti, tādēļ, ka vietējie iedzīvotāji, kuri tos stāstīja, esot ne pārāk vērīgi, viņi pamanot tikai to, kas var nest labumu.
Cits zviedru gūsteknis, kurš meklēja informāciju par mammut, bija Filips Johans Tabberts fon Starlenbergs. Viņa slavenais darbs par Sibīrijas ģeogrāfiju tika uzrakstīts 1730.gadā, pēc viņa atgriešanās no gūsta. Bet pirms tam viņš nosūtīja uz Eiropu to, kam bija svarīga zinātniskā nozīme, - mammut zīmējumu.
Pēteris uzdeva Stralenbergam lielas Sibīrijas teritorijas izpētīšanu. Izpildot imperatora uzdevumu, zviedrs dzirdēja visvisādus stāstus par milzīgām žurkām ar ragiem. Viens krievs apgalvoja, ka esot redzējis mammut un pat esot spējis to uzzīmēt. Stralenbergs redzēja zīmējumu un nodeva to 1722.gadā atbrīvotajam baronam Kagtam, kurš atgriezās Zviedrijā.
Zvērs zīmējumā, kuru barons Kagts atveda mājās, neatgādināja nevienu alu dzīvnieku! Tas bija kaut kas, līdzīgs bullim, ar garu asti, kura beidzās ar otiņu. Tomēr nagi zvēram bija daudz asāki un garāki, nekā jebkura tīģera nagi, bet no pieres viņam auga divi gari ragi, kuri bija sagriezti dažas reizes vienam ap otru. Kagts apgalvoja, ka tādi briesmoņi mīt Sibīrijas tundrā, bet viņš un Stralebergs bija redzējuši šos ragus, kas bija apglabāti zem ledus.
Cits Straleberga ieguldījums zinātnē par mamutiem – tieši šis vārds tiek izmantots visbiežāk – saistīts ar dotā nosaukuma izcelšanos. Idess apgalvoja, ka mamantu jeb mammut vienā no Sibīrijas valodām nozīmē “tas, kurš dzīvo dziļi zem zemes”. Tomēr citi ceļotāji uzskatīja, ka šis vārds tā dažādajās formās (mamant, maman un tā tālāk) nozīmē kaut ko līdzīgu “liels” vai arī tas radās no vārda (iespējams, mongoļu) mama, kas nozīmē “zeme”. Tomēr fakts paliek fakts – acīmredzami daudzi varianti, bet no kurienes cēlies šis vārds, neviens nezina.
Stralebergs norādīja, ka mammoth – krievu variants vārda mehemot izrunai, šo vārdu izmantoja arābu tirgotāji, kuri apmeklēja Sibīriju meklējot dzīvnieku, kuram bija ziloņkauls. Bet mehemot savukārt ir arābu variants eiropiešu vārda behemoth izrunai, kurš nozīmēja “liels dzīvnieks”.
Šis process Bībelē pieminētā briesmoņa nosaukuma nepareizai izrunai lej gaismu pār Sibīrijas dzīvnieku ar ilkņiem.
Begemots – tas ir monstrs, kurš aprakstīts Iovas Grāmatas 40 nodaļā, kurā Dievs saka Iovam: “Lūk begemots, kuru Es radīju, tāpat kā tevi, viņš ēd zāli, kā vērsis; lūk, viņa spēks viņa gurnos un stiprums viņa vēdera muskuļos; pagriež ar asti savu, kā ciedru; taču dzīslas uz viņa gurniem savītas; kājas viņam kā vara caurules; kauli viņam kā dzelzs mieti…”
Patiešām, šausmīgs radījums! Un protams, arābi, kuri bija atbraukuši uz Sibīriju, varēja būt pazīstami ar Iovas Grāmatu un begemotu, kuru viņi sauca par mehemot. Tā paša nosaukuma izmantošana Sibīrijas briesmonim varēja būt izskaidrojama, bet no mehemot līdz mammut patiesībā nav pārāka liels attālums.
Stralenberga argumenta būtība ir tajā, ka Iovas Grāmatā ir daži papildus precizējumi par begenotu, kuri ļauj teikt, ka šis dzīvnieks stipri atšķiras no Sibīrijas briesmoņa ar ilkņiem: “Kalni atnes viņam pārtiku, un tur visi lauku zvēri spēlē; viņš apguļas zem ēnainiem kokiem, zem niedru pārklāja purvos; ēnainie koki pārklāj viņu ar savu ēnu; vītoli pie strautiem aplenc viņu; lūk, viņš dzer no upes un nesteidzas; paliek mierīgs, kaut arī Jordāna steidzas pie viņa mutes”.
Tas ir diezgan atpazīstams hipopotama – milzīga, taču salīdzinoši miermīlīga Āfrikas upju un ezeru iemītnieka – portrets. Sākot ar XIX gadsimtu zinātnieki uzskatīja, ka ebreju vārds behemoth izcēlās no senēģiptiešu vārda p-ehe-mau, kurš nozīmēja “ūdens bullis”, jeb hipopotams. Protams, var būt, ka vārds mammut attīstījās no vārda behemoth, kā pieļāva Stralenbergs, kaut arī otrs tika izmantots lai apzīmētu jebkuru lielu dzīvnieku. Šajā nozīmē Sibīrijas mamuts bija begemots, kaut arī tas nav behemoth, saskaņā ar Iova Grāmatu. Jautājums par to, kā mamuts ieguva vārdu, joprojām paliek bez atbildes, un, iespējams, atbilde uz to nebūs nekad.
Pētījumi, kurus Sibīrijā veica Stralenbergs, ieinteresēja Pēteri I, un 1723.gadā viņš uz turieni nosūtīja vācu naturālistu Dannilu Gotlību Messeršmitdu, lai uzzinātu par mamutu ko vairāk. Viens no pirmajiem, ar ko Messeršmitds iepazinās Sibīrijā, bija krievs pēc izcelsmes Mihails Vološevičs. Viņā pastāstīja, ka mamutu bieži atrod uz atkusušajiem lediem Indigirkas krastos, kura ietek Ziemeļu Ledus okeānā un Austrumu Sibīrijā.
Krievu karavīrs uzvārdā Jerlovs bija redzējis dzīvnieka galvu, kura bija parādījusies pēc ledus atkāpšanās, un drīzumā, kad sākās Sibīrijas vasara, dzīvnieks virspusē parādījās viss.
Par nožēlu, vilki aprija mamuta gaļu, bet lielākā daļa no tā, ko viņi neapēda, ātri sabojājās, tā ka uz to laiku, kad līdz turienei nokļuva Vološevičs, izņemot skeletu, nekas vairāk nebija palicis. Viņš pastāstīja Messeršmitdam: “Es ieraudzīju daļu no sadalījušās ādas, kura gulēja smilšainā krastā. Āda bija ļoti liela, klāta ar vilnu brūnā krāsā, ar kaut ko atgādināja kazas ādu. Tomēr tā bija nevis kazas āda, bet milzīga dzīvnieka āda, kura nepiederēja nevienam no tiem, kas man zināmi”.
Dīvainā āda, klāta ar rupju tumši brūnu spalvu, likās, pierādīja, ka mamuti var eksistēt Sibīrijā. Tomēr neviens nebija redzējis dzīvu mamutu. Krievu ceļotāja Haritona Lapteva, kurš apstaigāja visu Sibīriju 1739.-1743.gados, atskaite saturēja rindas par to, ka mamuti, kurus atrod zemē, ir diezgan seni dzīvnieki, kuri saglabājušies mūžīgajā sasalumā. Laptevs rakstīja: “Dažu tundras upju krastos tika izrakti mamuti, kuri bija klāti ar biezu ādu, ar ilkņiem. Viņi vilna un ķermeņi, tomēr, sapuva, kauli, izņemot ilkņus, arī bija diezgan bojāti”.
Kamēr zinātnieki lauza galvas par mamutu mīklām, ziloņkaula tirgotāji paplašināja savu darbību. Sibīrija likās par neizsīkstošu preces avotu. 1750.gadā kupcis Ivans Ljahovs uzdūrās neticami bagātai kaulu koncentrācijas vietai pie Anadiras upes. Šis atklājums izsauca medību uzliesmojumu visā Sibīrijā. Pats Ljahovs veica vēl vienu svarīgu atklājumu 1770.gadā divās salās Laptevu jūrā.
Šīs salas, kuras šobrīd tiek sauktas par Ljahova salām, reiz bija milzīgu mamutu baru apdzīvotas. Vasarā Ljahovs atklāja, ka izkusušajā ledū atrodas daudzums mamutu kaulu un ilkņu, kā arī citu lielu dzīvnieku atliekas. Viena no salām bija burtiski nosēta ar kauliem. Karstais laiks noveda pie tā, ka dūņainie upju un ezeru krasti atkailinājās atklājot neaptveramu skaitu kaulu, kuri gulēja uz zemes. Ljahovs uzcēla barakas un atveda strādniekus, kuriem bija jāveic izrakumi.
Pēc trim gadiem uz grupas salu uz ziemeļiem viņš atrada tik pat bagātu kaulu apbedījumu. Šī teritorija tagad zināma kā Jaunsibīrijas salas. Ilgu laiku Ljahovs šīs ziņas turēja noslēpumā, lai citi neizlaupītu kaulu avotu.
Kaut arī mamutu kaulu plūsma no Sibīrijas bija patiesi neizsīkstoša, zinātniskās informācijas par to rašanās avotu vēl joprojām nepietika. Pat 1800.gadā nevienam ārpus Sibīrijas un Krievijas nebija skaidra priekšstata par to, kas tad tas ir par dzīvnieku. Ja nu kāds nebūt, kuram bija priekšstats par dabaszinībām, ieraudzītu Sibīrijas mamutu, tad, bez šaubām, noteiktu, ka tas ir kāds snuķveidīgo paveids. Tomēr zinātnieki, kuri atbrauca uz Krieviju, ne ar ko citu, izņemot aculiecinieku stāstus, nebija sastapušies. Kupčiem, kuri veda kaulus, vajadzēja zināt par briesmoni, no kura tie bija sadabūti, tomēr klusēja, centās saglabāt noslēpumu. Cilvēki, kuri izraka kaulus no Sibīrijas zemes, - jakuti – nebija zinātnieki, tādēļ nebija ieinteresēti tajā, lai apsekotu vai klasificētu vecos kaulus, viņiem bija vajadzīgs viens – tos pārdot. Bez tam, viņiem bija māņticīgas bailes mamutu priekšā, kas neļāva tos pētīt tuvāk. Šie cilvēki bija laimīgi ar to, ka atrada ilkņus, kuri gulēja nekārtīgā kaulu kaudzē, vai izraka tos no zemes. Tomēr viņi māņticīgās bailēs gāja garām vesela mamuta kautķermenim, kurš bija saglabājies pietiekami labi sasalušajā Sibīrijas zemē. Jakuti ticēja, ka mamuti ir pazemes pasaules, dēmonu un spoku tumšās karalistes, radījumi.
Iejaukties viņu dzīvē tika uzskatīts par sliktu toni. Sibīrieši uzskatīja, ka cilvēkam, kurš patraucējis mamutu, un visai viņa ģimenei draud nāve.
Tādā veidā, eiropiešu zinātnieki bija šķirti no informācijas par “noslēpumainiem kauliem”, bet taču tur varēja atrast ne tikai kaulus, bet arī ādu un vilnu. Tomēr XVIII gadsimtā iezīmējās nozīmīgs progress tā izpratnē, kādus kaulus tik bieži atrod Eiropā…
Par galveno autoritāti gigantisko izrakteņu kaulu jomā Eiropā tika uzskatīts Johans Fridrihs Blumenbahs, Getingenas universitātes Vācijā profesors. Viņš pats bija savācis daudzumu tādu kaulu, daudz ceļoja meklējot un pētot “milžu” atliekas, kuras bija izstādītas kā dīvainas daudzās Eiropas baznīcās, universitātēs un pilsētu rātsnamos.
1799.gadā pēc ilglaicīgas materiālu izpētes Blumenbahs paziņoja, ka šie izrakteņu atradumi ir nekas cits, kā patiesi ziloņi. Par to runāja arī daudzi citi zinātnieki, taču viņš piemetināja, ka dzīvnieks, kura atliekas tika atrastas Eiropā, nozīmīgi atšķiras no ziloņiem, kuri dzīvo Āfrikā un Āzijā.
Tad jau bija labi zināms, ka Āfrikas ziloņi daudzējādi atšķiras no Āzijas ziloņiem. Āfrikas ziloņiem ir lielas ausis, gari ilkņi un mazāk ribu. Bljumenbahs parādīja, ka izrakteņziloņu skeleti ļoti atšķiras struktūrā gan no Āfrikas, gan no Āzijas sugām. Viņš tos apzīmēja kā atsevišķu sugu – tādu kā seno formu vai agrāku modeli, ja tā var teikt. Bljumenbahs pat deva zinātnisku vārdu šim izrakteņzilonim – Elephas primigenius (“pirmsākuma zilonis”).
Viņš, tomēr, nezināja, cik ļoti patiesībā “pats pirmais zilonis” atšķiras no ziloņiem, kuri dzīvo patlaban. Priekš tā viņam bija nepieciešams savām acīm ieraudzīt vienu no Sibīrijas sasalušajiem mamutiem. Tad viņš saprastu, ka Eiropas izrakteņzilonis un brīnumainais Sibīrijas pazemes milzis – viens un tas pats dīvainais dzīvnieks no tālās pagātnes.
1799.gada augustā, kā reiz tajā mirklī, kad Bljumenbahs publiskoja savas teorijas attiecībā uz Elephas primigenius, Ziemeļu Ledus okeāna krastā, Vērša ragā, tika atrasts piemērots eksemplārs, kurš varētu būt noderīgs viņa pētījumos. Mednieks-tunguss Osips Šumahovs, kurš meklēja ziloņkaulu vienā no Ļenas deltas līčiem, pamanīja kaut ko tumšu un lielu milzīga ledus bluķa iekšienē. Viņš nezināja, kas tas ir: pati objekta forma bija viņam nepazīstama.
Kad viņš aizgāja uz to pašu vietu pēc gada, tad no jauna uzdūrās ledus bluķim, kurš, likās, bija nedaudz pakusis gada laikā. Tagad Šumahovam likās, ka iekšienē atrodas kāds liels dzīvnieks, tomēr viņš spēja saskatīt tikai izkropļotu un neskaidru veidolu.
Šumahovs atgriezās šajā līcī 1801.gadā, un uz to mirkli viņam jau nebija šaubu attiecībā uz objeku, kuru viņš bija redzējis. Bluķa iekšienē skaidri varēja redzēt mamuta ķermenis. Viens dzīvnieka sāns un garš ilknis bija izspiedies uz āru.
Paviršs skatiens uz briesmoni neradīja Šumahovam prieku. Viņš bija māņticīgs cilvēks un zināja, ka ļauns liktenis piemeklēs jebkuru, kurš pieskarsies vai pat vienkārši paskatīsies uz mamuta atliekām. Tikai dažus gadus agrāk cilvēks, kuru viņš zināja, pēkšņi saslima un nomira pēc tāda pat atraduma, bet viņa ģimene drīzumā viņam sekoja. Šumahovs steidzīgi aizbēga, slēpjot acis no bīstamā radījuma un jūtoties ne savā šķīvī, par cik atradās tam pārāk tuvu. Pēc tam viņš saslima un, esot pārliecināts, ka šis mamuts viņu pazudinājis, nolādēja to mirkli, kad izlēma pieiet briesmonim. Tomēr, sev par lielu brīnumu, viņš izveseļojās. Atveseļojies, Šumahovs saprata, ka ir aizgājusi ne tikai slimība, bet arī bailes mamutu priekšā. Jo briesmonis taču nenogalināja viņu, bet ilkņi ir ļoti vērtīgi, tad kāpēc nenopelnīt naudu?
1803.gada vasarā viņš atgriezās pie mamuta. Tā vasara bija neparasti karsta priekš Sibīrijas; ledus klucis bija pilnībā izkusis, un mamuta ķermenis gulēja virs līča. Šumahovs sāka atzāģēt ilkņus, taču nervi neizturēja, un viņš no jauna aizbēga.
Krievu mamutu kaulu tirgotājs Romāns Boltunovs, kurš bija kaimiņos, piedāvāja labu samaksu par kauliem. 1804.gada maijā Šumahovs pastāstīja viņam par atkalušo mamutu, un tirgotājs pierunāja viņu parādīt viņam briesmoni. Viņi devās uz to vietu un atlauza ilkņus. Boltunovs samaksāja par tiem 50 rubļus un, bez tam, uztaisīja mamuta skeleta un viena pamatzoba uzmetumu.
Bet tagad ir pats laiks pastāstīt par cilvēku, kuram šis mamuts ir pateicīgs par savu pasaules slavu.
Kopš tā laika, kad notika šī brīnumainais notikums, pagāja precīzi divi gadsimti.
Toreiz, dažus mēnešus pēc grūtā ceļa pa Sibīrijas bezceļiem pa pārmijām uz Pēterburgu, uz Zinātņu Akadēmiju, tika nogādātas lielas smagas kastes ar zinātnei svarīgu atradumu. Nelielo kravu pavadīja jauns zinātnieks, akadēmijas adjunkts Mihails Ivanovičs Adamss. Viņš atgriezās no ekspedīcijas uz Zapoljarji, kuras laikā viņam izdevās pirmo reizi atklāt un savākt milzīga dzīvnieka atliekas, kurš bija miris pirms 35 tūkstošiem gadu.
Par nožēlu, informācijas par Adamsu saglabājies maz. Nav par šī lieliskā zinātnieka-dabasizmēģinātāja portreta. Ir zināms, ka Adamss bija pārkrievojošies vācieša dēls. Mihails Ivanovičš – viņa vārds un tēva vārds krievu manierē. Vācu variants viņa vārdam – Mihails-Fridrihs. Piedzima viņš Maskavā 1780.gadā un tur pat, kā pieļauj, pabeidza universitāti. Bija zinātnieks, kā saka, no Dieva – botāniķis, zoologs, zināja arī ārstniecības lietu.
Tikko Adamss pabeidza zinātņu kursu un atzīmēja savu 20 gadu dzimšanas dienu, tā 1800.gadā nokļuva zinātniskā ekspedīcijā. To vadīja pazīstams ķīmiķis un mineralogs, Berg-kolēģijas viceprezidents grāfs Apolloss Apollosovičs Musins-Puškins. Ekspedīcija devās uz Kaukāzu, lai veiktu vispusīgu šī novada dabisko bagātību apsekošanu. Par Kaukāza kalnu ekspedīcijas botāniķi un zoologu tika nozīmēta Mihails Adamss. Viņa priekšā stāvēja uzdevums savākt un aprakstīt vēl zinātnei nezināmus augus un kukaiņus.
Musina-Puškina ekspedīcijas ceļojuma ilgums bija daži gadi. Adamss nepazina noguruma. Viņš nogāja pa Kaukāza kalniem tūkstošiem verstu, pabija tur, kur vēl ne reizi nebija spēruši kāju zinātnieki, aprakstīja 50 jaunas augu sugas un dažas kukaiņu sugas.
Šie zinātniskie atklājumi bija tik nozīmīgi, ka Adamsam izrādīja godu priekšstatīt retās Kaukāza floras sugas pašai imperatrisei Marijai Fjodorovnai, Aleksandra I mātei. Tā uzdeva viņam dažus jautājumus un par savas labvēlības zīmi pasniedza jaunajam entuziastam dārgu gredzenu.
Adamss kļuva par Zinātņu akadēmijas adjunktu. Tik veiksmīgi sākās zinātnieka zinātniskā karjera. Taču galvenais atklājums, zvaigžņu stunda, gaidīja turpmākajā… 1805.gada pavasarī gatavojās aizbraukšanai no Pēterburgas uz Ķīnu diplomātiskā misija – ārkārtējā sūtniecība – ar grāfu Golovkinu priekšgalā. Diplomātiem vajadzēja piebiedroties arī zinātniekiem astronoma akadēmiķa Fjodora Šuberta vadībā.
Nelielajā zinātniskajā vienībā ietilpa lingvists-austrumu zinātājs, botāniķis un zoologs. Kā pēdējo deleģēja Mihailu Adamsu. Viņam vajadzēja vēl pildīt ārkārtas sūtniecības ārsta pienākumus.
Ak vai, krievu diplomātus piemeklēja neveiksme. Sūtniecības vezumi nonāca līdz Irkutskai. No šejienes caur Kljahtu viņi devās Pekinas virzienā, taču aizbrauca tikai līdz Urgai (tagad Ulan-Batora Mongolijā). Starp sūtņiem un ķīniešu valdību negaidīti uzradās domstarpības: grāfs Golovkins iedomājās, ka ieplānotais krievu sagaidīšanas ceremoniāls Pekinā nav pietiekami godbijīgs un braukt tālāk nevēlējās.
Nenokļuva līdz Padebesīm arī zinātnieki, kuri pavadīja diplomātisko korpusu. Taču tagad viņi varēja nodarboties ar zinātniskiem pētījumiem Krievijas teritorijā.
Irkutskā Adamss atteicās no sākotnējā plāna iet uz austrumiem gar Stanovogo grēdu un tālāk uz Ohotskas jūru. Jaunais pētnieks uzskatīja, ka izdarīs zinātnei daudz vairāk, ja dosies uz ziemeļiem pa Lenas upi līdz Jakutskai un tālāk, kā viņš rakstīja, pa “to dabas pātbaudītāju, kuri ar saviem ceļojumiem veicināja Krievijas slavu” ceļu.
Ar lūgumu atļaut veikt tādu ceļojumu Adamss vērsās pie grāfa Golovkina. Zintnieks paziņoja, ka viņam ir ne maza pārgājienu pieredze, par cik viņam nācās veselus piecus gadus veikt pārgājienus pa mežonīgiem Kaukāza rajoniem, un tādēļ viņš ir pieradis pie neērtībām un bīstamībām un ir gatavs arī tālāk riskēt ar savu dzīvību.
Atļauja tika saņemta un Adamss devās ceļā, lai apskatītu vietas, kuras ir pelnījušas, kā viņš rakstīja, “ne mazu cieņu”.
Pēc nedēļas zinātnieks sasniedza Jakutsku. Tur, sastapies ar pilsētas galvu Popovu, Adamss uzzināja jaunumu, kurš viņu ārkārtīgi ieinteresēja un satrauca. Popovs pastāstīja viesim no Pēterburgas, ka “Ledus okeāna krastos, Lenas grīvā, atrasts neparasta lieluma dzīvnieks, kuram vēl saglabājusies gaļa, āda un mati”.
Zvēra, gigantiskā mamuta, atliekas, tika atrastas Bikovska ragā – pussalā, kura izvietojusies nedaudz uz ziemeļiem no tagadējās Tiksi ostas. Tas noticis 7 gadus pirms Adamsa atbraukšanas uz Jakutsku. Popovs esot redzējis mamuta līķi – tas gulējis uz sāna, pa pusei ierakts zemē. Tā ķermenis bija apmēram 3,5 metri garumā.
“Purna galā, - stāstīja Jakutskas galva, - viņam atradās divi ilkņi, līdzīgi ziloņa ilkņiem, taču savādāk noapaļoti, katrs sešu pudu (100 kilogrami) svarā. “Ausis galvas virspusē, stāvošas. Zvēra atklātā daļa lāču, vilku un lapsu nograuzta.”
Adamsa interese pret šo neparasto atradumu bija tik stipra, ka viņš bija gatavs kaut rīt doties pie mamuta. Viņam likās, ka jebkura vilcināšanās var kļūt liktenīga. “Es vēlējos, - vēlāk rakstīja zinātnieks, - cik iespējams ātrāk izglābt šīs vērtīgās atliekas, kuras ļoti viegli varēja izzust”. Jo, pēc pilsētas galvas vārdiem, tās jau tā jau stipri bija saēduši plēsēji. Tām kaitējumu varēja nodarīt arī cilvēki, vietējie mednieki.
Adamss pasteidzās saņemt rekomendācijas vēstules priekš dažādiem tā attālā novada ierēdņiem un kupčiem cerot uz viņu palīdzību un devās ceļā.
No Jakutskas zinātnieks izbrauca 1806.gada 7.jūnijā uz neliela buru kuģa. Pēc 9 dienām viņš jau bija Žiganskā, aiz polārā loka robežām, bet jūnija beigās izsēdās Kumah-Surkā – apmetnē Ļenas kreisajā krastā. No šejienes līdz Laptevu jūrai un Bikovska ragam atlika tikai dažas dienas ceļa.
Kopš pēdējā, mums zināmā no iepriekšējā stāsta Šumahova Bikova raga apmeklējuma pagāja vēl trīs gadi. Ledus ap mamuta atliekām pavisam izkusa un aizvēsturiskā dzīvnieka ķermenis sava personiskā svara iedarbības rezultātā noslīdēja lejup, uz smilšaino sēkli.
Un lūk tagad pie mamuta atliekām steidzās nevis nemācītais tunguss-mednieks, bet zoologs no Pēterburgas. Viņu pavadīja Osips Šumahovs, kupcis un rūpnieks Belkovs, kurš labi zināja šīs vietas, mežzinis, trīs kazaki un desmit tungusi, kuri bija nolīgti kā strādnieki.
Ar saviem pavadoņiem Adamss bija apmierināts un vēlāk atcerējās par viņiem ar pateicību. Īpaši par Belkovu, kurš, kā rakstīja Adamss, “gandrīz visu savu dzīvi bija pavadījis Ledus jūras krastos”. Zinātnieks ar atzinību stāstīja, ka Belkovs “vienas ļoti lielas bīstamības situācijā” izglāba viņam dzīvību.
Briežu pajūgi kustējās pa tundru, bezgalīgu upīšu izgrieztu un nosētu ar tūkstošiem ezeru. “Mēs šķērsojām augstus stāvus kalnus,” – atcerējās Adamss, - “ielejas, apūdeņošanas strautus, un mežonīgus neauglīgus laukus, kur nebija redzami nekādi krūmi”.
Sliktie laikapstākļi uz ilgu laiku aizturēja vienību. Bezdarbība, tik neraksturīga nenogurdināmajam ceļotājam, kaitināja Adamsu. Taču pēc nedēļas vēja virziens mainījās, lietus pārstāja līt, varēja turpināt ceļu.
Pie ilgotās vietas nokļuva divas dienas vēlāk. Teltis uzcēla netālu no mamuta, kurš gulēja pussimta metru attālumā no jūras. Lūk, kā Adamss aprakstīja viņa ieraudzīto ainu: “Skelets bija gandrīz pavisam bez gaļas un viss vesels, izņemot vienu priekškāju. Skausts no galvas līdz izcilnim, pleca kauls, gurni un triju locekļu atliekas vēl bija cieši saistīti ar dzīslām un ādas stērbelēm”.
Šumahovs dzīvi pastāstīja, kā ir noskatījis mamutu agrāk, vēl tad, kad tas nebija plēsēju apgrauzts. Pēc mednieka vārdiem, dzīvnieks bija tik labi barots, ka “vēders tam karājās līdz ceļiem”. Tas bija vecs tēviņš, nomiris apmēram pirms 36 tūkstošiem gadu. Pēc Adamsa mērījumiem vadoties augstumā mamuts sasniedza 3 metrus. Uz kakla viņam bija saglabājušās krēpes. Izžuvusī āda daļēji pārklāja milzīgo galvu. Tāpat saglabājušās bija acis (kreisajā izrādījās pat vesela zīlīte), smadzeņu atliekas un viena auss. “Apakšlūpa, - rakstīja Adamss, - bija noasināta, bet augšējā sairusi”. Redzējās zobi. Snuķa un astes nebija.
Laiks bija saglabājis ādu tajā sānā, uz kura gulēja mamuts, - tumši pelēku, klātu ar rudu spalvu. Adamss lika saudzīgi to noņemt. “Šī āda, - rakstīja zinātnieks, - bija tik smaga, ka desmit cilvēki, kuru gribēja to aiznest līdz krastam, lai izstieptu žāvēšanai, ar lielām grūtībām varēja to piepacelt”.
Adamss pats izložņāja tuvāko apkārtni un atrada vēl dažus mamuta kaulus, kurus bija izvazājuši plēsīgie dzīvnieki. No ūdens un zemes izdevās izvilkt vairāk kā 16 kilogramus rūsganas ādas.
Zinātnieks varēja būt apmierināts ar rezultātiem. Visi skeleta kauli, rūpīgi attīrīti, gulēja kastēs. Adamss ar apmierinājumu atcerējās: “Pēc dažām dienām darbs beidzās, un es kļuvu par īpašnieku dārgumam, kurš pilnībā apbalvoja par darbu un briesmām, saistītām ar šo pasākumu, un par ieguldījumiem, kurus tas prasīja”.
Vietu, kurā gulēja mamuta atliekas, Adamss izlēma atzīmēt. Priekš tā klintī un palienē tika uzstādīti divi augsti koka krusti.
Buor-Hajas grīva, netālu no Bikovska raga, Adamsu gaidīja kuģis, kurš bija uzņēmis smagās kastes ar kauliem. Pa Lenu neparastā krava tika pārsūtīta uz Jakutsku, kur Adamsam izdevās izpirkt mamuta ilkņus un pievienot tos skeletam, bet pēc tam uz Pēterburgu.
1807.gada augustā žurnāls “Eiropas vēstnesis” rakstīja: “Adamsa kungs, koledžas asessors un Zinātņu akadēmijas profesors, atveda un Sankt-Pēterburgu mamuta līķi, kurš tika atrasts Ledus okeāna krastā, netālu no Lenas grīvas”.
Dīvainais atradums izsauca Pēterburgas akadēmiķiem lielu interesi. Viņi nonāca pie slēdziena, ka atrastais mamuts ir “īpaša ziloņa suga un tādēļ ir pelnījis īpašu dabaszinātņu pētnieku uzmanību”.
Zinātnieku komisija iestājās par to, lai iegādātos mamuta skeletu priekš Kunstkameras apmaksājot Adamsam tik vērtīga eksponāta nogādāšanas uz Ņevas krastiem izdevumus. Tomēr priekš tam bija nepieciešami vairāk nekā astoņi tūkstoši rubļu!
Debates par tēmu “pirkt – nepirkt” turpinājās ilgi. Tās beidzās ar Aleksandra I rīkojumu iegādāties skeletu Zinātņu akadēmijas muzejam.
Pēc daudziem gadiem, 1896.gadā, mamutu pārveda uz Pēterburgā atvērušos Zooloģijas muzeju, kur tas atrodas arī šobrīd.
Bet zīmējumu, kuru uzzīmēja Boltunovs, Zinātņu akadēmija nosūtīja jau mums pazīstamam vācu ekspertam izrakteņu ziloņu jomā profesoram Blomenbaham. Beidzot tas saprata, ka izskatās viņa “pirmatnējais zilonis”. Tomēr informācija bija izkropļota, par cik Boltunova zīmējumu diezin vai varēja uzskatīt par izšķirošu: kad viņš pirmo reizi ieraudzīja mamutu, tas bija gandrīz zaudējis ķermeni, ilkņi ledus spiediena rezultātā bija stipri deformējušies, bez tam Boltunovs kļūdaini pieņēma nokritušās gliemežnīcas par mamuta acu dobumiem. Rezultātā zīmējumā bija atainota milzīga cūka ar garām kolonveidīgām kājām un milzīgiem ilkņiem, kuri bija taisnā leņķī attiecībā pret ķermeni. Tomēr tas bija labāk, nekā nekas, vienkārši mamuts bija ne pārāk labi saglabājies, bet Boltunovs, iespējams, nekad nebija redzējis ziloni…
Blumenbahs bija iecietīgs pret zīmējuma trūkumiem, par cik tas tomēr apstiprināja viņa pieļāvumus. Zīmējuma pirmajā daļā viņš uzrakstīja vācu valodā: “Elephas primigenius, Krievijā saukts par mamutu, bija izrakts ar ādu un vilnu 1806.gadā Lenas upes grīvā Ziemeļu Ledus okeāna krastā. Uzzīmēts ne pārāk labi, par cik bija atrasts sadalīts un ļoti netīrs”.
Un tā, Eiropa un Sibīrija bija ziloņu – dīvainiem, izspūrušiem, kuri varēja izturēt stiprus salus – apdzīvotas.
Vairāk neviens neierunājās par “milžu kauliem”. Tomēr Blumenbaha teorija radīja vēl vairāk jautājumu. Vai kaut kad Eiropā bijis tāds pat klimats kā Sibīrijā? Kā varēja klimats reģionā izmainīties tik stipri? Kādēļ Eiropā atrasti skeleti, bet Sibīrijā veseli mamuti? Var būt, viņi vēl joprojām dzīvo Sibīrijā, kā apgalvo vietējie iedzīvotāji? Tādā gadījumā kādēļ viņi izzuda Eiropā? Vai tajā var vainot Lielos plūdus? Kas, ka mamuti eksistēja visur? Kādēļ viņi izmira? Vai viņi gāja bojā no plūdiem vai bija cits iemesls? Vai var būt, ka izmira ne visa suga? Kādēļ Dievs iznīcināja šos dzīvniekus?
Kamēr eiropiešu zinātnieki strīdējās par izrakteņu ziloņu problēmām XVIII gadsimtā, līdzīga diskusija sākās arī Amerikā, kur tā pat tika atklātas atliekas. Galvenā atšķirība bija tas, ka Eiropa bija pilnībā izpētīta un jau apdzīvota pirms gadsimtiem: jebkurš zināja, ka šeit nevar atrast savvaļas ziloņus, tādēļ atradumi piespieda izdarīt secinājumu par šo dzīvnieku izmiršanu. Tomēr, kas attiecas uz Jauno Pasauli, tad, kaut arī neviens nebija redzējis, ka tur klaiņotu ziloņi, neizpētītajās zemēs uz rietumiem no Apalačiem šie dzīvnieki pilnīgi varēja dzīvot tā pat, kā Āfrikā. Tādā veidā, izrakteņu kaulu atklāšana Ziemeļamerikā neradīja tās zinātniskās problēmas, kuras radās Anglijā vai Francijā…
Konkistadors Ernans Kortess un viņa cilvēki atrada izrakteņziloņu kaulus 1519.gadā viņu iebrukuma Meksikā laikā. Taču, protams, tajā laikā tamlīdzīgi kauli tika uzskatīti par milžu atliekām, kuri esot dzīvojuši pirms Lielajiem plūdiem. Kad brīnumainie kauli un zobi tika atrasti Ņujorkas štatā 1705.gadā, tos, protams, tāpat nosauca par gigantu atliekām.
Daži nēģeru vergi, kurus uz to laiku atveda no Āfrikas, bija pirmie, kuri norādīja, ka šie lielie kauli pieder ziloņiem. Angļu naturālists Marks Keitobijs, attiecībā uz dažiem izrakumiem, kuri tika veikti 1733.gadā, uzrakstīja: “Karolinā, Stono ciematā, tika izrakti no zemes trīs vai četri liela dzīvnieka zobi, kurš, pēc nēģeru, kuri tos redzēja, domām, bijis zilonis. Pēc manām domām, tā arī ir. Es esmu redzējis tādus dzīvniekus, kad tos atveda no Āfrikas”.
Tamlīdzīgi atradumi Ziemeļamerikā parādījās diezgan bieži, īpaši, kad pētījumi tika veikti aiz Apalačiem, kontinenta iekšienē. Vairs neviens nešaubījās tajā, ka tie ir tieši ziloņa kauli.
1739.gadā tika izdarīts ļoti svarīgs atklājums. Barons de Longejs, francūžu armijas virsnieks, saņēma pavēli aizvest francūžu militāro vienību, kura bija noformēta no vietējām indiāņu ciltīm, no Monreālas līdz Luiziānai, kur bija radušās nekārtības indiāņu ciltī čikasu. Viņš veica daļu ceļa gar Ohaio upes krastiem un 1739.gada vasarā iekārtoja nometni netālu no tagadējās Luisvilas (Kentuki štats). Tur viņš uzdūrās lielu kaulu iegulumiem, kuri, pēc viņa domām, bija ziloņu atliekas. Longejs paņēma līdzi ilkni, gūžas kaulu un dažus dzerokļus. 1740.gadā viņš to visu aizveda uz Franciju, kur atdeva Karaliskajam dārzam ar zoodārzu un muzeju.
Tie bija pirmie izrakteņu kauli no Amerikas, kuri tika pakļauti nopietnai izpētei Francijā. Kā mēs redzēsim vēlāk, tas radīja dažus sarežģījumus zinātniekiem pēc dažām desmitgadēm.
Netālu no Lingeja atradumu vietas – Bunas pilsētiņā, kas uz dienvidrietumiem no Kevingtonas, - XVIII gadsimta vidū tika atrasts vēl bagātāks pārakmeņojumu avots. Šī vietiņa saucās tulkojumā no indiāņu valodas par Lielā Kaula Šķemba. Šeit atrodas sāls avots, kurš iztek no zemes. Šurp nāca dzīvnieki lai laizītu sāli, daži no viņiem, iestiegot purvainajā apvidū, gāja bojā. Vieni kauli pa pusei apglabāti dūkstī, citi izslējās virspusē pateicoties straumju un lietu iedarbībai. Daudzums tādu kaulu tika izvesti kā suvenīri. Uz 1762.gadu par kauliem no Kentuki izdzirdēja viens no pašiem pazīstamākajiem Amerikas dabaszinātniekiem – Džons Bartrams no Filadelfijas. Viņš palūdza savu draugu Džeimsu Raitu pārbaudīt šo stāstu pareizību.
Raits aprunājās ar šauni indiāņiem, kuri dzīvoja pie sāls avota. Viņi pastāstīja, ka esot redzējuši kaulus, ieskaitot, kā rakstīja Raits vēstulē Bartramam, “piecu skeletu atliekas, viņu galvas gulēja tuvu viens otram, it kā nokrituši vienā un tajā pat laikā. Šo dzīvnieku galvaskausi bija tik lieli, ka cilvēks ar grūtībām varēja savienot rokas tiem apkārt, net lāpstiņas bija cilvēka auguma augstumā, ja tās novietot taisni. Ilkņi sasniedza 10 – 12 pēdas (3 – 3,5 metri)”. Raits tā pat rakstīja: “Šis dzīvnieks, kad eksistēja, sasniedza mazas mājas izmērus”. Šajā rajonā bija izmētāti daudzums citu skeletu.
Raits gribēja zināt, vai kāds ir redzējis šos dzīvniekus dzīvus. Viņš rakstīja Bartramam: “Vietējie iedzīvotāji atbildēja, ka nekad nav dzirdējuši, ka par tiem runātu kā par dzīviem. Bez tam neviens nekad nebija dzirdējis, ka vecākais vai viņa tēvs tos būtu redzējis”. Šauni zināja leģendu, ka kaut kad ļoti sen eksistēja cilvēki, līdzīgi milzīgiem briesmoņiem, kuri medīja šos dzīvniekus, nogalināja tos un meta pār plecu, kā šobrīd to dara indiānis ar briedi. Taču, piemetināja, šauni, “kad vairs neatlika tādu vīriešu, Dievs nogalināja šos briesmīgos radījumus, lai viņi nevarētu nodarīt ļaunumu tagadējiem indiāņiem”.
Pirmais cilvēks, kurš nodarbojās ar pārakmeņojumiem no zinātniskā redzes viedokļa, bija īrs Džordžs Krohans, kurš 1742.gadā atstāja dzimtas māju Dublinā dēļ mežonīgās Pensilvānijas. Viņš nopelnīja indiāņu draudzību, kuri dzīvoja Ohaijo ielejā, un kļuva bagāts radot tirdzniecības faktoriju tīklu visā teritorijā. Šis cilvēks nospēlēja svarīgu lomu angļu uzvarā pār francūžiem un indiāņiem.
Toreiz francūži pazaudēja kontroli pār lielu daļu Ziemeļamerikas. Pēc kara Krohanu nosūtīja uz Ohaijo ieleju, lai saņemtu vietējo iedzīvotāju atbalstu. Tieši šī ceļojuma laikā viņš uzdūrās uz liela kaula atlūzu. Tas notika 1765.gada 30.maijā.
Pārakmeņojumu vākšana kļuva par vienu no Krohana hobijiem. Vietiņu Big-Bon-Lik viņš savā dienasgrāmatā sauca par “vietu, kurā atrod ziloņu kaulus”. Īrs atzīmēja: “Rodas iespaids, ka milzīgs daudzums kaulu guļ 5 – 6 pēdu (apmēram 1,5 metri) dziļumā. Kaulus mēs atradām krastā, Likas malā. Šeit mēs atradām divus ilkņus apmēram 6 pēdas (1,8 metri) garumā; mēs paņēmām vienu ilkni ar dažiem kauliem, iekrāvām laivās un aizgājām”.
Pēc nedēļas Krohana vienībai uzbruka indiāņi. Pieci viņa komandas locekļi tika nogalināti, pārējie, kopā ar Krohanu, nokļuva gūstā. Pārakmeņojumus, kurus viņš bija savācis, sagrāba indiāņi. Pēc dažiem gūstā pavadītiem mēnešiem Krohans tika atbrīvots. 1766.gada jūlijā viņš atgriezās Likā. Tur viņam izdevās savākt daudz citu pārakmeņojumu.
Viņš gribēja zināt par šiem kauliem vairāk, nekā viņam varēja pastāstīt vietējie iedzīvotāji, tādēļ dažus eksemplārus aizsūtīja uz Franciju. Divi ilkņi, daži dzerokļi un žoklis tika nosūtīti lordam Šelburnam, britu valsts darbiniekam, kurš nodarbojās ar amerikāņu koloniju pārvaldīšanu. Tas bija uz draudzīgas nots ar pazīstamākajiem Anglijas zinātniekiem. Krohans cerēja, ka spēs saņemt no viņiem kādu nebūt informāciju par pārakmeņojumiem. Bez tam, viņš nosūtīja trīs dzerokļus, sešus ilkņus un ribu amerikāņu zinātniekiem, kuri dzīvoja Londonā. Viņu vidū bija Bendžamins Franklins, kurš arī saņēma no Krohana kasti, pilnu brīnišķīgu, intriģējošu noslēpumu.
1767.gada 5.augustā viņš nosūta Krohanam atbildi: “Milzīgs paldies par Jūsu atsūtītajiem ilkņiem un zobiem. Tie ir priekšmeti, kas ļoti interesanti daudzu iemeslu dēļ. Nekad neviens nav redzējis Amerikā ziloņus, indiāņi arī nestāsta par viņiem savās leģendās. Mīkla ir arī tajā, kādēļ viņi izzuda. Bez tam, šīs atliekas nav iespējams atrast citās kontinenta daļās, izņemot tikai tālo Peru valsti, no kurienes tika atvesti tamlīdzīgi zobi, kuri šobrīd atrodas Karaliskās biedrības muzejā. Šo dzīvnieku ilkņi ir līdzīgi afrikāņu un Āzijas ziloņu ilkņiem pēc formas un sastāva. Daži no tiem, neskatoties uz ilgo laiku, pavadītu zemē, ļoti labi saglabājušies. Tomēr zobi viņiem ir dažādi, pilni izliekumiem, kā zālēdāju dzīvnieku zobi: bet ziloņa, kurš ēd zāli, zobi ir praktiski līdzeni. Tomēr mēs nezinām nevienu dzīvnieku ar ilkņiem, līdzīgiem ziloņu ilkņiem, kuram tādi zobi var piederēt.
Vērts pieminēt, ka patlaban ziloņi mīt tikai karstās zemēs, kurās nav ziema, tomēr viņu atliekas var atrast aukstā zemē. Tās atrod milzīgā daudzumā Sibīrijā, kad upes iziet no krastiem un izskalo zemi, kaut arī Sibīrija ir daudz aukstāka vieta, nekā Ohaijo. Sanāk, ka senos laikos zeme bija pavisam savādāka, bet klimats ir mainījies”.
Franklina vēstule pacēla daudz problēmu. Liekas, Franklins ticēja tam, ka šie dzīvnieki ir izmiruši, kaut arī nesaprata, kādēļ tas noticis. Tālāk viņš izsaka vienu satriecošu pieļāvumu, kurš bija pietiekami drosmīgs tam laikam: saka, ka zeme, iespējams, kaut kad ir bijusi noliekta noteiktā grādā pret asi, tādēļ tagadējās arktiskās zemes tad bijušas tropiskas, un otrādi. Protams, šis ir oriģināls skaidrojums ziloņu esībai Sibīrijā.
Pats par sevi skaidrojums ir nepareizs, taču interesantā veidā paredz vienu XX gadsimta teoriju. Šī teorija, arī tagad esoša polemikas priekšmets, slēpjas tajā, ka senatnē Zemes stāvoklis ir mainījies vairākas reizes ar to radot klimata izmaiņas.
Bez tam, Franklins, runājot par atrasto zobu problēmu, skar vēl vienu aspektu. Tagad dzīvojošiem ziloņiem ir lieli plakani iegareni zobi ar kronīšiem, it kā nopulētiem. Caur šiem kronīšiem iet sērijas mainīgu gredzenu: balti šauri cietās emaljas gredzeni, sadalīti daudz plašākiem pelēkas substances, līdzīgas cementam, gredzeniem. Āfrikas ziloņiem 10 – 11 tādu gredzenu, Āzijas – 27. emaljas gredzeni paceļas par diviem ar “astīti” centimetriem virs pārējā kronīša. Kad dzīvnieki gremo koka zarus, lapas, vīteņaugus, viņi kustina apakšžokli uz priekšu un atpakaļ: tādā veidā tas, ko viņi ēd, izrādās starp divām gredzenu rindām, it kā starp diviem dzirnakmeņiem.
Izrakteņmamutiem, kurus atrada Eiropā un Sibīrijā, bija praktiski tādi paši dzerokļi. Gredzenu modelis bija nedaudz cits, taču izvietojuma tik ļoti līdzīgs, ka katrs, kurš bija redzējis ziloņa zobus, varēja pateikt, ka mamuts bija viņa tuvs radinieks. Izrakteņzobi, kurus redzēja nēģeru vergi Karolinā XVIII gadsimta sākumā, tāpat bija taisni, ieapaļi dzerokļi, tā ka viegli varēja noteikt, ka tas ir tas pats ziloņa tips.
Tomēr tie zobi, kurus Džordžs Krohans nosūtīja Franklinam, bija pavisam citādi. Tajos bija daži palieli izcēlumi, līdz 5 centimetri augstumā. Bez tam, šo zobu saknes bija ar garām spicēm, tajā laikā, kad mamutu un ziloņu zobu saknes bija maziņas. Zobi, kurus atrada Big-Bon-Likā, nebija vienkārši dzerokļi, viņi bija nosmailināti un daudz lielāki izmērā. Franklinam bija acīmredzami, ka tie ir to dzīvnieku zobi, kuri ēd gaļu. Bet ziloņi taču – veģetārieši.
Daži eiropiešu zinātnieki jau mēģināja atrast risinājumu, tomēr bez īpašiem panākumiem. 1756.gadā franču ģeologs Žans Gettars publicēja eseju, kurā apsprieda dažus atradumus Ziemeļamerikā, un salīdzināja tos ar to, ko atklāja Eiropā. Eksemplāru vidū, viņa izpētītu, bija kauli un zobi, kurus barons de Longejs atrada Kentuki un atveda uz Franciju 1740.gadā. Gettars atzīmēja, ka ilknis un iegurņa kauls, kurus tas atveda, ne pārāk atšķiras no ziloņu, neatkarīgi no tā, vai tas ir patlaban dzīvojošs zilonis vai izraktenis. Tomēr dzerokļi mulsināja. Viņš piedāvāja viena no tiem attēlu, parādot garas saknes un divus raupjus izaugumus tā virsotnē. “Kas tas ir par dzīvnieku?” – jautāja zinātnieks, taču atbildi dot nespēja.
1762.gadā Luijs Žans Dobentons, Dabaszinātņu muzeja Karaliskajā dārzā Parīzē glabātājs, piedāvāja kādu versiju, kura jau skanēja kā apdomāts izskaidrojums: ilknis un iegurņa kauls, kurus atrada Longejs, pieder zilonim, bet raupjais dzeroklis – lielam hipoptāmam! Lai pierādītu savu teoriju, Dobentons salīdzināja iegurņa kaulu no Kentuki, kurš atradās viņa muzeja kolekcijā, mūsdienu ziloņa iegurņa kaulu un mamuta no Sibīrijas iegurņa kaulu. Visu triju struktūra bija vienāda, kaut arī izrakteņu kauli bija daudz biezāki un stiprāki, nekā mūsdienu ziloņa kauli. Dobentons pieļāva, ka visi trīs dzīvnieki pieder vienai sugai. Viņš bija viens no pirmajiem, kurš paziņoja par Sibīrijas mamuta un ziloņa radniecību! To pašu Bljumenbahs izdarīs pilnīgi pēc 35 gadiem. Tad kļūst skaidrs, teica Dobentons, ka zobam, kurš tika atrasts blakus iegurņa kaulam Kentuki, ir jāpieder citam dzīvniekam, par cik pilnīgi nav līdzīgs ziloņa zobiem. Viņš parādīja, ka šie zobi bija ļoti līdzīgi hipopotāma zobiem.
Tas bija loģisks, bet nepareizs lēmums. Dobentonam nebija pietiekami informācijas, par cik vienīgie amerikāņu izrakteņu atradumi, kuri bija viņam pieejami, bija tie paši kauli un zobi, kurus atrada de Longejs. Tomēr 1767.gadā Londonā pienāca Džordža Krohana atradumi. Kastēs bija daudzums dzīvnieku kaulu, līdzīgu ziloņu kauliem. Un to vidū pilnīgi noteikti atradās dzīvnieka žoklis, līdzīgs ziloņa žoklim, kurā tomēr bija divi raupji hipopotāma zobi!
Pazīstamais britu ķirurgs Viljams Hanters, anatomijas eksperts, izpētīja kaulus, kurus Krohans nosūtīja uz Londonu. 1768.gada 25.februārī viņš nolasīja ziņojumu Karaliskajā biedrībā par saviem atklājumiem.
Hanters konsultējās ar profesionāliem ziloņkaula grebējiem, kuri viņam pateica, ka ilkņi no Big-Bon-Likas ir līdzīgi mūsdienu ziloņu ilkņiem. Tomēr, salīdzinot apakšžokli no Kentuki ar ziloņa apakšžokli, Hanters detalizēti paskaidroja, ka šie divi dzīvnieki attiecināmi dažādām sugām. Paši par sevi apakšžokļi bija vienādas formas, taču tiem ir ļoti liela atšķirība dzerokļu veidojumā. Tas bija pareizi, kaut arī Hanteru samulsināja viena detaļa. Tāpat kā Franklinu, viņu maldināja asie zobi un viņš uzskatīja, ka šie zobi pieder gaļēdājam dzīvniekam…
Jebkurā gadījumā bija pilnīgi acīmredzami, ka Jaunajā Pasaulē ir kā minimums divu sugu izrakteņu ziloņu atlieku. Viena suga bija ļoti līdzīga tām atliekām, kas atrastas Eiropā, bet otrai bija zobi, kuri nebija līdzīgi ziloņa zobiem. Taču neviens nevarēja pateikt, kāda saistība ir šīm atliekām ir savā starpā vai ar mūsdienu ziloņiem. Tāpat neviens nevarēja atbildēt, vai kaut kur eksistē šo izrakteņsugu dzīvie eksemplāri.
Pirmā XIX gadsimta puse bija atzīmējama ar neticamu sabiedrības interesi pret mamutiem abās Atlantikas pusēs.
Idejai par lieliem ziloņu bariem, kuri bija apdzīvojuši Eiropu un Ameriku aizvēsturiskos laikos, bija valdzinošs spēks. Gandrīz katru izrakteņskeleta atradumu sagaidīja ar sajūsmu; katra negaidītā teorija par šiem spēcīgiem dzīvniekiem un laiku, kurā viņi dzīvoja, kļuva par karstu debašu objektu.
ASV dzīvs “mamutu aktivitātes” centrs bija Tomass Džefersons. 1796.gadā viņš tika izvēlēta par ASV viceprezidentu, tomēr visu brīvo laiku veltīja zinātniskiem meklējumiem. 1797.gadā viņš kļuva par Amerikas filozofijas biedrības – jaunas zinātniskās organizācijas – prezidentu.
Pirmajā biedrības sapulcē, kuru vadīja Džefersons, 1797.gada 19.maijā, viņš piedāvāja “informācijas par Ziemeļamerikas senlietām vākšanas plānu”. Tajā skaitā, viņš loloja sapni atrast veselu mamuta skeletu, par cik līdz tam laikam atradās tikai šī dzīvnieka ilkņi, zobi un izmētāti kauli. Amerikas filozofijas biedrība izveidoja komiteju septiņu cilvēku sastāvā lai atbalstītu Džefersona plānu. Tās biedru vidū bija pats Džefersons, viņa draugs un līdzgaitnieks Džordžs Terners un divi godājami Filadelfijas iedzīvotāji: ārsts-dabaszinātnieks Kaspars Vistars un aktieris-dabaszinātnieks Čarlzs Vilsons Pils. 1798.gada beigās šī komiteja izsūtīja rīkojumu pa visu valsti cerībā saņemt atbalstu “viena vai vairāku veselu tā saucamā mamuta un citu nezināmu dzīvnieku, kādus vien var atrast Amerikā, skeletu atrašanā”.
Neskatoties uz visiem centieniem, 1799. un 1800.gados jaunumu par mamutu skeletiem nebija. Tomēr 1801.gadā Čarlzs Vilsons Pils izlasīja avīzē par pirms diviem gadiem atrastiem milzu kauliem Džona Mastena fermā Oranžas (Ņujorkas štats) pilsētiņā un nekavējoties aizbrauca uz fermu apskatīties, vai patiesi šie kauli vēl eksistē.
Čarlzam Pilam bija arī savi iemesli interesēties par pārakmeņojumiem no Mastena fermas. Bez tam, ka viņš bija Amerikas filozofijas biedrības biedrs un, dabiski, gribēja atrast šos zinātnei svarīgos eksemplārus, Pils uzturēja personisko muzeju Filadelfijā un zināja, ka mamuta skelets var kļūt par lielisku eksponātu.
Pila muzejs bija pirmais dabaszinātņu muzejs Amerikā. Tas tika atvērts Pila personiskajā mājā kā privāts senatņu vākums drīzumā pēc amerikāņu Neatkarības kara. Paši agrākie eksponāti ietvēra sevī dažus kaulus no Big-Bon-Likas vietas, dažus dzīvnieku izbāzeņus un dzīvu angoras kaķi, kura bija atsūtīta no Francijas kā dāvana. Čarlzs Pils bija labs mākslinieks-portretists, īpaši kļuva slavens ar daudziem Džordža Vašingtona portretiem.
Viņš turpināja vākt kolekciju un 1785.gadā atvēra to publikai pārdodot ieejas biļetes. Pēc desmit gadiem Pilam kļuva nepieciešama telpa augošai kolekcijai, un viņš noīrēja lielu istabu Amerikas filozofijas biedrības ēkā, bet Džefersons tajā laikā bija muzeja direktoru padomes prezidents.
Čarlzs Pils bija talantīgs šovmens un nenogurdināms kolekcionārs. Kaut arī viņa muzeja galvenais virziens bija dabaszinības, tur norisinājās muzikāli koncerti, pazīstamu cilvēku portretu un burvju spoguļu, kurus varēja ieraudzīt izklaides parkos”, izstādes. Tomēr vislielākā vērtība bija zinātniskiem eksponātiem – 1100 dažādu putnu, 3450 kukaiņi, 250 sauszemes dzīvnieki, bez tam minerāli, zivis, gliemežvāki, monētas, apģērbs no eksotiskām zemēm un citas interesantas lietas. Dzīvnieki bija prasmīgi izvietoti dabiskās pozās, bet ekspozīcijas aizmugurējā daļa apzīmēta, lai parādītu viņu dabisko dzīves vidi.
Kad Čarlzs Pils ieradās Džona Mastena fermā, tad atrada mastodonta kaulus sliktā stāvoklī. Mastens un apmēram 100 viņa kaimiņu tos raka laukā no zemes divas dienas. Par nožēlu, darba laikā cilvēki dzēra alkoholu, tādēļ neuzmanīgi sasita lielāko daļu kaulu. Daži paši smagākie kauli tika izrakti no zemes ar vērša un ķēžu palīdzību kā rezultātā galvaskauss un iegurņa kauli pilnībā izjuka.
Tie, kuri palika veseli, tika salikti Mastena klētī, kur viņš tos izrādīja par mērenu cenu. Taču pat stipri sasisti, tie visi kopā bija maksimāli līdzīgi veselam mamuta skeletam. Kolekcionārs piedāvāja Mastenam 200 dolārus par kauliem un vēl 100 par tiesībām parakņāties viņa zemē meklējot citus pārakmeņojumus. Fermas saimnieks piekrita. Izrakumu laikā tika izrakti sasists ilknis, galvaskausa daļas, ribas un liels skaits daudz sīkāku kaulu. Apakšžoklis un daži citi apakšējie kauli nebija. Pēc tam, kad kļuva skaidrs, ka Mastena fermā tos neatrast, uzsāka izrakumus tuvākajos rajonos. Vienā fermā 15 kilometrus attālāk atrada ilkņus, ribas, kāju kaulus un asti, taču atkal nebija apakšžokļa. Čarlzs Pils devās uz trešo fermu, kur tika atrastas vēl ribas un kāju kauli, bet pēc tam, pēc ilgiem un neveiksmīgiem klejojumiem, beidzot atklāja apakšžokli, gandrīz veselu, izņemot iztrūkstošu vienu zobu.
Atgriezies Filadelfijā Pils savāca kopā visus viņam esošos mastodontu kaulus divos skeletos; viens izrādījās pilnībā pabeigts, bet otrajam trūka tikai dažu kaulu. Pila dēls aizvietoja dažus kaulus izveidojot no koka dažus aizvietotājus. 1803.gada aprīlī Pils ziņoja Džefersonam, ka “mamuta” skelets ir pabeigts un izstādīts muzejā vispārējai apskatei: “Tā garums no ilkņiem līdz astes galiņam ir 30 pēdas 6 collas (9,3 metri), augstums skaustā – 11 pēdas 10 collas (3,6 metri), gurnos – 9 pēdas 1 colla (2,8 metri)”.
Filadelfijas iedzīvotāji plūda apskatīt šo brīnumu – pirmo izrakteņa skeletu, kur jebkad atrasts Amerikā!
Patiešām, skelets bija neparasts, aizraujošs apskates objekts, kurš pievilka skatītājus, daži bija vīlušies tādēļ, ka avīzēs publicēja fantastiskus pieļāvumus par mamutu izmēriem. Viens tāds “rakstnieks” runāja par dzīvnieku 44 metrus garumā un 35 metrus augstumā. Džefersons uzskatīja, ka mamuts var būt no 16 līdz 33 metriem garumā un 13-26 metrus augstumā. Patlaban, kad vesels skelets bija pirmo reisi izlikts vispārējai apskatei, tas bija tikai liela ziloņa izmērā. Realitātei nebija nekā kopīga ar iedomāto milzeni!
Katra leduslaikmeta sākums bija pakāpenisks. Kaut kāda iemesla dēļ (mēs precīzi nezinām, kāpēs, kaut arī eksistē daudzums teoriju) ilga perioda laikā temperatūra sāka pakāpeniski pazemināties. Katru gadu ziema kļuva nedaudz skarbāka, nekā iepriekšējā, bet katra vasara – nedaudz vēsāka. Tas turpinājās daudzu simtgažu un tūkstošgažu laikā līdz tam mirklim, kamēr ziemas nekļuva garas un aukstas, bet vasaras dienas – īsas. Tagad sniegs, kurš uzkrita ziemā, nepaspēja izkust īsās vasaras laikā; kāds tā daudzums palika sakrājoties no gada gadā, kamēr beigu beigās ledi nesāka slīdēt no kalniem lejā.
Eiropā galvenā ledus sega izplatījās no Skandināvijas sasniedza dienvidus mūsdienu Berlīnes platuma grādos. Austrumos cits ledājs pārklāja Sibīriju, rietumos mazāka izmēra ledājs aprija Britu salas. Milzīgais skandināvu ledājs kā balta sega pārklāja vairāk kā trīs kontinentus apmēram trijos miljonos kvadrātkilometru.
Dienvideiropā eksistēja sava ledāju sistēma, kura pletās Pirenejos, Apenīnos, Karpatos un Alpos. Ziemeļamerikā zem ledus gulēja visa mūsdienu Kanādas teritorija, bet mūsdienu Apvienotie Štati bija ledus klāti Misuri un Ohaio upju ielejās. Tikai pašas augstākās kalnu virsotnes pacēlās virs ledus plato vairāk kā 1,5 kilometru biezumā, kuras pārvērta mērenā klimata zonu ledus tuksnesī.
Tādas klimatiskās izmaiņas pakāpeniski atstāja katastrofisku ietekmi uz Eiropas dzīvniekiem. Kad kļuva auksts, džungļu dzīvnieki sāka lēnām atkāpties uz siltajām Āfrikas un Tuvo Austrumu zemēm, bet aukstumam piemērojušies dzīvnieki – mamuti, ar vilnu klāti degunradži, aitbuļļi, ziemeļbrieži un citi – ieņēma viņu vietu.
Šie dzīvnieki dzīvoja Arktikas pierobežā, tā saucamajā tundras stepē, kura kļuva par viņu iemīļoto dzīves vietu. Tad, kad ledāji padarīja Ziemeļeiropu neapdzīvojamu pat tādiem sala izturīgiem dzīvniekiem kā mamuti un tie, kas bija blakus, sāka kustēties uz rajoniem, kuros šobrīd atrodas Francija, Itālija, kā arī citas vietas, kuras atradās ārpus ledāju zonas.
Pēc tam klimats no jauna kļuva siltāks. Katru gadu vasara bija maigāka, nekā iepriekšējā, bet ledus robeža sāka lēnam atbīdīties pola virzienā. Dzīvnieki, kuri bija klāti ar vilnu, atklāja, ka Dienvideiropa kļuvusi pārāk silta priekš viņiem, un lēnām migrēja uz ziemeļiem, kustoties līdzi ledus līnijai, kura atvirzījās. Eiropā, kura atbrīvojās no ledus, no jauna atgriezās siltumu mīlošie dzīvnieki.
To vidū, kuri ieradās Eiropā starp ledus laikmetiem, bija arī cilvēks. Līdz šim laikam Eiropā nav atrasta neviena liecība, kura pierādītu, ka tur bijuši cilvēki pirms pirmā Kainozoja leduslaikmeta ēras; vienīgās cilvēka atliekas, kuras vecuma ziņā pārsniedz šo laiku, atrastas Āfrikā.
Kad ledi nolaidās no jauna, iespējams pirms pusmiljona gadiem, daži no šiem pirmajiem cilvēkiem aizgāja līdzi ziloņiem un hipopotamiem uz dienvidiem, tomēr daudzi palika, lai izturētu leduslaikmeta ēras apstākļus.
Šis leduslaikmets beidzās apmēram pirms 400-300 tūkstošiem gadu. Mamuti no jauna aizgāja uz ziemeļiem, bet viņu praktiski bezmatainie tropiskie radinieki ieņēma atbrīvojušos vietu, lai apgūtu jaunos, atdzimušos Eiropas mežus. Tomēr apmēram pirms 300-200 tūkstošiem gadu ledi atnāca trešo reizi. Cilvēki no jauna palika, lai sastaptu klimata pasliktināšanos aci pret aci. Viņi tērpās ādās, lai sasildītos, un ieguva uguni. Tajās vietās atrada mamuta, aitbuļļu, ziemeļbriežu un citu arktisko dzīvnieku kaulus.
Apmēram pirms 200-170 tūkstošiem gadu no jauna sākās pasiltināšanās izraisot jaunu lielo dzīvnieku migrāciju. Cilvēka kultūras līmenis nepielūdzami auga, par ko liecina pieaugošais akmens darba rīku skaits. Šodien mēs zinām salīdzinoši daudz par tiem cilvēkiem, kuri dominēja Eiropā periodā pēc trešā leduslaikmeta. Tie bija neandertālieši – negari un masīvi, ar attīstītu krūškurvi un plakanām pēdām. Viņu zobi bija ieliekti uz atpakaļu, bez tam, viņiem bija izbīdīta paura daļa, bet vaigi bija ieapaļi.
Tāpat viņiem bija platas, zemu esošas nāsis, bet mutes asi izbīdītas uz priekšu. Neandertālietis bija izgudrojošs, gudrs un izturīgs radījums. Liekas, viņam jau bija kādi reliģijas iedīgļi, viņš rūpējās par slimiem un varēja veikt primitīvas ķirurģiskās operācijas. Viņš pirmais apmetās Eiropā vienā no pasiltināšanās periodiem, tomēr ceturtā un pēdējā (pagaidām) leduslaikmeta laikā neandertālietis spēja piemēroties stiprajiem saliem un neaizgāja no šīm vietām.
Dabas apstākļi atkal kļuva skarbi, tomēr primitīvais cilvēks spēja tos pārdzīvot. Cietsirdīgais arktiskais klimats bija pārsvarā ledus klātajos ziemeļus, pat jūlijā temperatūra reti pacēlās virs sasaluma līmeņa. Tāds pat klimats saglabājās ledus klātajos kalnos, kuri pacēlās Eiropas dienvidos, no Pirenejiem cauri Alpiem un Apenīniem uz Karpatiem. Tomēr caur Franciju, Vāciju un Austrumeiropu gulēja no ledus brīvs koridors, kurš atradās starp Skandināvijas ledāju ziemeļos un Alpu ledāju dienvidos. Tā bija tundra, kurā zeme vairāk vai mazāk pastāvīgi caursala, tomēr tur bija pietiekoši augu, lai mamuti varētu pārtikt.
Analizējot augu un putekšņu, kurus atrod tundras slāņos, kuri attiecas uz šo periodu, stāvokli, zinātnieki spēja noteikt, ka temperatūra tajā koridorā vidēji bija -20 grādi ziemā un gandrīz +20 grādi vasarā. Gar Vidusjūras robežu, dienvidu pusē Alpu ledāju sistēmai, bija auksta meža zona, kurā klimats varēja būt līdzīgs šodienas Dānijas vai Ziemeļvācijas klimatam.
Neandertālieši dzīvoja pārsvarā šajā meža zonā, galvenokārt Dienvidfrancijā. Viņi mitinājās alās un medīja mamutus, degunradžus, kā arī sīkos dzīvniekus. Tie, kuri dzīvoja pie šīs zonas ziemeļu robežas, bija pirmie zināmie cilvēki, kuriem izdevās piemēroties tundras dabai. Arheoloģiskie atradumu liecina, ka neandertālieši sekoja ar vilnu klāto gigantu sezonālajai migrācijai. Pēc tam, jau ceturto reizi, ledāji sāka samazināties. Kā parasti, tas nebija pēkšņs process, tieši otrādi, tas bija ļoti lēns. Ledi atkāpās uz ziemeļiem par dažiem simtiem metru katrā gadā. Uz Eiropas dienvidiem atnāca cilvēki no daudz siltākām zemēm, viņi ilgi klejoja meklējot jaunas medību vietas. Jaunpienākušie bija daudz tuvāki mūsdienu cilvēkam, nekā neandertālieši. Tieši viņi kļuva par mūsdienu eiropiešu senčiem.
Nekāda “uzbrukuma” Eiropai nebija. “Iekarotāji” gāja uzmanīgi, veidojot nometnes vienā vietā uz ilgiem gadiem, pēc tam devās tālāk. Galu galā, apmēram pirms 30 tūkstošiem gadu, viņi nonāca mūsdienu Francijas un Vācijas teritorijās un tur sastapās ar neandertāliešiem. Mēs nezinām, kas notika: vai bija karš starp ciltīm, vai arī neandertālieši mierīgi ieplūda jaunajās ciltīs. Mēs zinām tikai, ka neandertālieši izzuda ātri un uz visiem laikiem. Šī stāsta liecības var savām acīm ieraudzīt praktiski katrā Rietumfrancijas alā. Neskartās smilts plāksnes pārklājušas darba rīkus, kurus izgatavojuši neandertālieši, bet virs tiem guļ pavisam citas kultūras atliekas, kuru mēs saucam par Orinjakas kultūru (pēc apdzīvotas vietas nosaukuma Francijā), - priekšmeti nu kaula un raga – izgrebtas statuetes, dažādas formas akmens darba rīki.
Orinjakiešu daudzskaitlīgās apmetnes arheologi izpētīja XIX gadsimta pēdējā trešdaļā. Tika atrastas liels daudzums liecību, kuras apstiprināja teoriju par to, ka cilvēki un mamuti dzīvoja vienā un tajā pašā laikā.
