Teksasas revolūcija iesākās 1835.gada 2.oktobrī, neilgi pirms tā, kad Meksikas prezidenta un ģenerāļa Antonio Lopesa de Santa Annas režīms izsludināja jauno Meksikas konstitūciju, kas atcēla federālās republikas ietvaros esošo pavalstu varu un iedibināja centralizētu valdību. Revolūcija turpinājās vismaz sešus mēnešus, un 1836.gada 2.martā teksasiešu delegāti kongresā pasludināja Teksasas Neatkarības deklarāciju, lai gan reālā karadarbība turpinājās vēl līdz 21.aprīlim, kad parakstīja tā dēvētos Velasko līgumus, kas, pirmkārt, pasludināja kara izbeigšanu, otrkārt, Teksasa kā pilnībā neatkarīgas valsts nodibināšanu. Bet pirms tā Teksasas neatkarības centieniem bija sava konkrēta vēsture.

Meksikas kongress atteicās pieņemt Teksasas neatkarību, jo Velasko līgumus Santa Anna parakstīja spiediena iespaidā, atrodoties ieslodzījumā, tāpēc lielāko daļu Teksasas turpināja pārvaldīt Meksika vai dažviet arī Komančērija (par šo veidojumu mazliet vēlāk šajā materiālā), turklāt Meksika visu Teksasas Republikas pastāvēšanas laiku to uzskatīja vienkārši par savu dumpīgo provinci.

Sarežģītas bija arī Teksasas Republikas attiecības ar dažām citām valstīm. Britānija un Francija, kā arī jau tobrīd agresīvi ambiciozās un uz ekspansiju tendētās ASV nesteidzās ar jaunās neatkarīgās valsts atzīšanu uzskatot, ka tas varētu izjaukt attiecības ar Meksiku, ar kuru tiem pašiem amerikāņiem reāli militārie konfliktu turpinājās līdz pat 1840.gadam. aprobežojoties tikai ar tirdzniecības sakaru izveidošanu.

ASV pilnībā okupēja Teksasu 1845.gada 29.decembrī, vienkārši “uzņemot” to savā savienībā kā 28.pavalsti, bet visas varas nodošana jaunajam saimniekam pilnībā oficiāli notika 1846.gada 19.februārī. Meksika atteicās pieņemt šādu risinājumu, tāpēc amerikāņi kopā ar anektēto Teksasu mantoja arī teju vai nepārejošus pierobežas konfliktus, kā rezultātā pamazām nobrieda ASV un Meksikas savstarpējais karš.

Mazliet vēstures. Spānijas Teksasa

Pametot skatienu mazliet atpakaļ vēsturē, var noskaidrot, ka spāņu okupācijas jeb koloniālā laikmeta norietā Teksasa ietilpa tā dēvētajā Iekšējo provinču sastāvā un historiogrāfijā vairāk pazīstama kā Spānijas Teksasa. Šo reģionu ilgu laiku apdzīvoja un kontrolēja Amerikas pamatiedzīvotāji – indiāņu tautas. Vēl pirms spāņi tur izveidoja savu pirmo civilpersonu apmetni, laikā no 1690. līdz 1710.gadam tur periodiski sāka ierasties melnajos uzsvārčos tērpusies par misionāriem dēvētie kristietības kā rīcības uzspiedēji.

Spāņu īstenotā Teksasas kolonizēšana ritēja gauži lēnām, un aizokeāna okupanti visas pūles pamatā veltīja cietokšņu kā galveno katoļu ticības izplatīšanas un uzspiešanas citadeļu būvēšanai.      Nav grūti iedomāties, ka viņiem nācās sastapties ar pietiekami lielām grūtībām, jo vietējās tautas šīs zemes apdzīvoja ļoti blīvi un, lai arī ne gluži vienmēr bija savstarpēji draudzīgas, tomēr katrā ziņā nevēlējās tik viegli pakļauties varmācīgajiem iebrucējiem.

Pēc piedzīvotās sakāves no britiem Ziemeļamerikā un arī Eiropā 1762.gadā Burbonu pārvaldītā Francija bija spiesta atdot to pašu Burbonu atzara pārvaldītajai Spānijai lielu dalu savu sagrābto teritoriju Ziemeļamerikā, ieskaitot Teksasu, tostarp arī ievērojamas iekšējās teritorijas virzienā uz rietumiem no Misisipi, kas kļuva par tā dēvēto Spānijas Luiziānu. Laika periodā no 1799. līdz 1803.gadam, kad Eiropā sāka uzplaukt franču impērija, Spānija bija spiesta Luiziānu atdot Francijai…

Pēc virknes sakāvju un liela daudzuma karavīru zaudēšanas, kā arī saistībā ar nespēju apspiest Santodomingo vergu un brīvo krāsaino iedzīvotāju sacelšanos pats Napoleons izlēma laisties prom no Ziemeļamerikas, tiesa, vēl paspējot pamatiedzīvotājiem nolaupītās teritorijas brutāli pārdot ASV, kas vēsturē zināms kā Luizianas pirkums. Tostarp Teksasas statuss šo darījumu laikā bija visnotaļ nenoteikts, tāds paliekot līdz 1819.gadam, kad Spānijas un ASV parakstītais Adamsa-Onisa līgums Spānijas Floridu nodeva ASV, vienlaikus nosakot striktu Teksasas un Luizianas robežu.

1810.gadā iesākās Meksikas karš par neatkarību. Atsevišķi amerikāņi (tā dēvētie angloamerikāņi) flibusteru (valdības atbalstīti pirāti, laupītāji) ekspedīcijās Meksikas pusē cīnījās pret Spāniju. Tādas vienības dēvēja par Ziemeļu Republikas armiju, kuru veidoja aptuveni 130 angloamerikāņu Bernardo Gurjeresa de Laras vadībā. Šis Gurjerass de Lara iniclēja Meksikas atdalīšanos no Spānijas, notika vairākas izšķirošas kaujas, taču tā visa rezultātā 1813.gada 6.aprīlī Ziemeļu Republikas armija pasludināja jaunu konstitūciju un tostarp arī neatkarīgu Teksasas Republiku. Par kuras prezidentu kļuva tas pats Gurjeress de Lara. Savukārt angloamerikāņu karotāji drīz jutās vīlušies meksikāņu vadītājos, tāpēc atgriezās ASV.

Šī Teksasas Republika pārstāja eksistēt jau pēc dažiem mēnešiem – 1813.gada 18.aufustā, un tas notika pēc kaujas pie Medinas, kurā Ziemeļu Republikas armiju sakāva spāņu karaspēks. Tam sekoja ļoti skarbas represijas pret teksasiešu dumpiniekiem, un tas radīja praktiski nepārvaramu neuzticību spāņu karaliskajai varai, tāpēc neatkarības centieni nepārejoši turpinājušies. Medinas kaujas veterāni kļuva par Teksasas revolūcijas līderiem, un daudzi no viņiem pēc divdesmit gadiem parakstīja Teksasas Neatkarības (no Meksikas) deklarāciju.

Pēc iepriekšminētās ekspedīcijas izgāšanās līdz 1819.gadam vairs nesekoja jauni mēģinājumi izveidot neatkarīgu Teksasu. Tajā gadā amerikāņu flibustieris Džeimss Longs iebruka Spānijas Teksasā, un tādējādi amerikāņi veica mēģinājumu sagrābt teritorijas, kurās varētu izplatīt verdzību aizvien plašākas lauksaimniecības izvēršanai.

Drīz Longam pievienojās līdzīgais Elijas Harisa karaspēks, un šie apvienotie spēki 1819.gada 22.jūlijā pasludināja jaunas Teksasas valdības izveidošanu. Pats Longs nostājās tās galvgalī. Jau nākamajā dienā pasludināja savu neatkarības deklarāciju, kas gan faktiski bija tā pati ASV Neatkarības deklarācija, tikai ar dažviet pamainītiem vārdiem un nosaukumiem. Līdztekus tajā dokumentā bija uzsvērta “spāņu alkatība” un “pretīgā tirānija”, kā arī bija apsolīta pilna ticības un preses brīvība un pilnībā brīva tirdzniecība. Jaunā valdība katram apvienotā karaspēka dalībniekam piešķīra 10 kvadrātjūdzes zemes un atļauju papildu zemju tirgošanai, lai piesaistītu valdībai līdzekļus.

Pēc tā Longs sazinājās ar franču pirātu Žanu Lafinu, kurš pārvaldīja vērienīgu kontrabandu Galvesnonas salā un kurš bija jaunajai Teksasas Republikas valdībai uzrakstījis vēstuli piedāvājot sevi oficiāli iecelt par Galvesnonas gubernatoru. Longs nezināja, ka vienlaikus Laflins ir arī spāņu spiegs, un vēlāk, dodot Longam neskaitāmus solījumus, var nepildīt un nemitīgi tikai taisnoties, viņš pamanījās savākt pietiekami svarīgu informāciju par Longa nometni un nodot to Spānijas varas iestādēm. Savukārt Longam pašam lāgā nesekmējās ar saimniekošanu un līdzekļu piesaistīšanu, tāpēc drīz jaunajai Teksasas valdībai izsīka krājumi. Longs sūtīja savus cilvēkus iegūt pārtiku, taču pamazām jau bija krities vajadzīgais disciplīnas līmenis, tāpēc daudzi vienkārši aizbrauca atpakaļ uz mājām.

Tā paša gada oktobrī Lafirs panāca vienošanos ar Longu par to, ka Galvestonu pasludina par jaunās valsts oficiālo ostu un pašu Lafiru ieceļ par gubernatoru. Bet pēc dažām nedēļām aptuveni 500 spāņu karavīru vienība ieradās Teksasā piespiežot Longa ļaudis atkāpties – dažus sagūstīja, vēl daži aizbēga uz Luiziānu, citi patvērās Galvestonā.

Taču jau 1820.gadā Longs atgriezās, pievienojās citiem bēgļiem Bolivāra pussalā un atkal nostājās nemiernieku priekšgalā turpinot meklēt līdzekļus savas otrās Teksasas ekspedīcijas aprīkošanai. Tomēr viņam lāgā nesekmējās, karavīriem apnika gaidīt sasolīto, daudzi dezertēja, un gada beigās Longa rīcībā bija palikuši vairs tikai aptuveni 50 cilvēki… Nākamajā gadā Longs gan veica uzbrukuma mēģinājumu, taču viņu sagūstīja un nogādāja Mehiko, kur vēl pēc pusgada viņu brutāli nošāva kāds speciāli uzpirkts apsargs.

Meksikas Teksasa un revolūcija

Pēc Meksikas atbrīvošanās no Spānijas atkarības 1821.gadā Teksasa kļuva par jaunizveidotās meksikāņu valsts daļu. Šajā periodā Stīvens F.Ostins vadīja amerikāņu kolonistu grupu, kuru dēvēja par “Vecie trīs simti”, kas bija panākusi atļauju Teksasā dibināt kolonijas. Tomēr jaunās Meksikas varai tas lāgā nepatika, savstarpējā spriedze pieauga, kamēr tas pārauga kārtējā revolūcijā, kuru pieņemts dēvēt par Teksasas revolūciju.

Tomēr, Ostina piemēra iedvesmoti, arī citi amerikāņi veidoja īpašas imigrantu grupas un metās kolonizēt Teksasu. Strauji palielinājās kokvilnas cenas, Misisipi plantāciju sekmes mudināja aizvien vairāk balto amerikāņu migrēt uz Teksasu un iegūt vairāk vergu, lai varētu tur izveidot amerikāņu parauga plantāciju biznesu ar vergu darba izmantošanu. Tas bija tā laika “lielais amerikāņu sapnis”.

1830,gada aprīlī Meksikas prezidents Anastasio Bustamante izdeva likumu, kas aizliedza amerikāņu imigrāciju uz Teksasu un tas galvenokārt bija saistīts ar konfliktiem par Meksikā kopš 1829.gada aizliegto verdzību. Teksasas amerikāņi to atklāti ignorēja, viņi bija tikai nomainījuši verdzību ar līgumiem par tā dēvēto “piespiedu darbiekārtošanu”, kurus nolūkā apiet verdzības atcelšanu jau ASV bija parakstījuši paši “atbrīvotie” vergi. Šo stāvokli tad arī dēvē par Teksasas revolūcijas sākumu.

1834.gadā situācija Teksasā jau bija tāda, ka amerikāņu migrantu daudzums tur pārsniedza meksikāņu skaitu. Pēc nelielu varas iestāžu un imigrantu sadursmju sērijas Meksikas valdība palielināja savu militāro klātbūtni Teksasā. Meksika bija arī pasludinājusi jaunu konstitūciju, sākot nostiprināt centrālo valdību, savukārt amerikāņu imigrantiem tas ļoti nepatika, viņi uzskatīja, ka tas ierobežo viņu tiesības un brīvību. Turklāt amerikāņi Teksasā iebilda arī pret obligāto katolicismu, un, kad Meksikas valdība sāka īstenot pret verdzību vērstos likumus, daudzi uzskatīja, ka nākamais solis būs viņu piespiedu pievēršana “vienīgajai pareizajai” reliģiskajai ticībai.

1835.gadā Meksikas centrālā valdība pieņēma lēmumu savas provinces Teksasu un Kovavilu sadalīt divus atsevišķos departamentos, pēc kā Teksasa joprojām tā paša Ostina (viņa vārdā nodēvēta mūsdienu Teksasas štata galvaspilsēta) vadībā sāka veidot savus bruņotos spēkus. Saistībā ar to līdz jaunām militārajām darbībām nebija jāgaida pārāk ilgi – tās kā pirmā stihiskā Teksasas revolūcijas kauja iesākās pie Gonzalesas 1835.gada 2.oktobrī. bet jau novembrī teksasieši izveidoja pagaidu valdību (tā dēvētā Konsultācija) nolūkā pretdarboties Meksikas režīmam, savukārt 1836.gada 1.martā pasludināja 1836.gadā Konventu, kas pauda, ka kopš nākamās dienas Teksasas Republika atdalījusies no Meksikas un kļuvusi par neatkarīgu valsti.

Neatkarīgā Teksasas Republika

1836.gada martā Deivids G.Bernets kļuva par jaunās Teksasas valsts pagaidu prezidentu, vienlaikus ieceļot Lorenco de Zavalu par viceprezidentu. Vēlāk Bernets atteicās balotēties pārvēlēšanai, un par pirmo oficiāli apstiprināto Teksasas Republikas prezidentu kļuva Semjuels Hjūstons. Par “Teksasas tēvu” iedēvētais Ostins 1836.gada 27.decembrī pēkšņi nomira, paspējot vien aptuveni divus mēnešus nostrādāt kā paša ilgi lolotās un beidzot arī izveidotās neatkarīgās republikas valsts sekretārs.

Savdabīgs šķiet fakts, ka pirms tā, kad prezidents Hjūstons 1837.gadā par Teksasas galvaspilsētu pasludināja savā vārdā nodēvēto Hjūstonu, jā jaunās republikas galvaspilsētas bijušas piecas pilsētas – Vašingtona pie Brazosas, Garisberga, Galvestona, Velasko un Kolumbija. Savukārt nākamais Teksasas prezidents Mirabo B.Lamars 1839.gadā to pārcēla uz Ostinu, un tā tas saglabājies līdz mūsdienām, arī neskatoties uz to, ka Teksasa ir anektēta un pievienota ASV. Var arī piebilst, ka par Teksasas Republikas valsts karogu kļuva tā dēvētais “Berneta karogs” – zilganas āres izgaismojoša vientuļa zvaigzne, kam vēlāk sekoja tikai vientuļās zvaigznes karoga oficiāla apstiprināšana. Savdabīga un lielā mērā arī aizraujoša bija jaunās Teksasas valdības iecerētā politika – gan iekšējā, gan ārējā. Iekšlietās viss balstījās uz divu frakciju darbību, Lamara vadītā Nacionālsociālistiskā frakcija iestājās par absolūtu Teksasas neatkarības saglabāšanu, visu jau par iedzimtajiem kļuvušo amerikāņu izdzīšanu un tostarp arī valsts paplašināšanu līdz Klusajam okeānam (!). Hjūstona vadītie un noteiktu amerikāņu slepus atbalstītie opozicionāri savukārt iestājās par Teksasas pievienošanu ASV un miermīlīgu sadzīvošanu ar vietējiem amerikāņiem. Par spīti Hjūstona frakcijas uzliktajam veto, Teksasas Kongress izsludināja revolūciju, piesakot savas tiesības uz Kaliforniju un vēloties to iekļaut savā teritorijā. Tiesa, tas tā arī palika tikai revolūcijas līmenī.

Militārie konflikti

Šis materiāls acīmredzami nav tā vieta, kur papildus visam vēl varētu izvērsties arī par citām agrāk vai vēlāk ASV okupētajām un sev pievienotajām teritorijām (kaut vai, piemēram, to pašu jaunās Teksasas valsts iekāroto Kaliforniju) un tādiem savdabīgiem Amerikāņu pamatiedzīvotāju neatkarības nosargāšanas mēģinājumiem, kā, piemēram, Komančērija. Ir skaidrs, ka tajā laikā tur nevienam neklājās viegli: visi bija maksimāli agresīvi, cits citam regulāri uzbruka, centās kaut ko nolaupīt, pārdalīt par labu sev un tamlīdzīgi. Teksasa šajā ziņā arī nebija balts un pūkains izņēmums.

Viena no ietekmīgākajām Ziemeļamerikas indiāņu tautām izrādījās komanči, kuru apdzīvotā teritorija vēsturiski iekļāva arī jaunizveidotās Teksasas ziemeļrietumu daļu. Viņi veidoja vienu no asākajām opozīcijas šķautnēm, kas galvenokārt izpaudās kā regulāri uzbrukumi bez izšķirības visām tā reģiona apdzīvotajām vietām, neskatoties uz to, kas tur dzīvoja – citas indiāņu tautas, amerikāņi vai meksikāņi, vai citi eiropiešu okupanti un viņu pēcnācēji.

30.gadu beigās Hjūstons uzturēja Teksasas un komanču miera sarunas, taču pēc tā, kad par prezidentu 1838.gadā kļuva Lamars, Teksasas valsts politika pret Ziemeļamerikas pamatiedzīvotājiem mainījās. Drīz pilnā mērā atjaunojās senā karadarbība, un Lamars izlēma iebrukt pašā Komančērijā. Komanči, protams, pamatīgi atriebās, sarīkojot atbildes iebrukumus Teksasā. Bet pēc tā, kad 1840.gadā Sanantobio sarīkotās miera sarunas izrādījās lamatas, kurās ievilinātos 54 komanču cilšu virsaišus sagūstīja un brutāli noslepkavoja, komanči uzsāka iebrukumu dziļi Teksasa teritorijā. Poczanakuahipa jeb Bizonu Kupra vadībā aptuveni 700 bruņotu komanču jātnieku izplosījās Gvadelupes ielejā, laupot un slepkavojot līdz pat Meksikas līča piekrastei, kur viņi nopostīja arī pilsētas Viktoriju un Linvilu. Komanči sāka atkāpties tikai tad, kad teksasieši bija spējuši sapulcināt aptuveni 200 reindžeru vienību, kas sakāva komančus kaujā pie Plamkrīkas, kurā indiāņi zaudēja arī visu iepriekš salaupīto. Tikai 1841.gadā, kad gan viena, gan otra puse jau bija karošanai pilnībā nomocīta un pat Teksasas prezidentu atkal kļuva Hjūstons, izdevās iedibināt mieru.

Tostarp, kā jau iepriekš pieminēts, jaunā Teksasas valsts ne uz mirkli neaizmirsa savas sākotnējās teritorijas paplašināšanas ambīcijas, tagad jau gluži konkrēti anektējot Ņūmeksikas ziemeļu daļu, kā arī ņemot savā pārvaldībā tirdzniecības plūsmu, kas no ASV uz Ņūmeksiku veda pa tā dēvēto Santafē taku. Šajā nolūkā Teksasas prezidents Lamars neoficiāli atbalstīja ekspedīciju, kuras ietvaros Teksasas tirgoņi 320 karavīru apsardzībā faktiski iebruka Ņūmeksikā. Taču šī ekspedīcija izgāzās, tās dalībniekus sagūstīja un iemeta cietumā (lai gan drīz atbrīvoja un nosūtīja atpakaļ uz Teksasu). Tieši tāpat teksasiešiem neizdevās vēl divi savas valdības atbalstīti uzlidojumi Ņūmeksikai un Santafē takas pārvadājumiem 1843.gadā – uzbrucēji nogalināja divus Meksikas pilsoņus un karavīrus, taču ātri vien viņus tur sakāva un piespieda padoties.

Tā visa iespaidā Meksika joprojām atteicās atzīt Teksasas neatkarību. Pat vēl vairāk – 1862.gada 5.martā meksikāņu karaspēka vienība vismaz 500 cilvēku sastāvā (tas tolaik skaitījās pat ļori ievērojamu spēku) pirmo reizi kopš revolūcijas iebruka Teksasā, spējot ieņemt un neilgu laiku noturēt savā kontrolē Sanantonio. Sekoja ilgstoša vairāku vienā vai otrā virzienā vērstu un vairāk vai mazāk sekmīgu uzbrukumu sērija, kas turpinājās dažus gadus.

Par savā ziņā nopietno karošanu un abpusējo militāro jaudu liecina fakts, ka konflikta ietvaros notika pat vērienīgas jūras kaujas – izrādās, abām pusēm bija arī savas jūras kara flotes. Piemēram, avotos var atrast ziņas par divām jūras kaujām 1843.gada 30.aprīlī un 16.maijā. Tajās piedalījās sava laika vismodernākie kara kuģi, ieskaitot meksikāņu tvaikoni Gvadalupe un mazāk jaudīgo Montezuma, kas iesaistījās kaujā ar apvienotajiem Teksasas Republikas un Jukatanas Republikas (vēl viens neatkarīgais tā laika valstiskais veidojums Amerikā) eskadru spēkiem. Šos spēkus veidoja Teksasas jūras spēku flagmaņkuģis Austin, briga Wharton, vairāki Jukatanas šoneri un piecas kanonieru laivas. Tiesa, abas šīs kaujas bija maz rezultatīvas, praktiski neko neizšķirošas…

Neviens no Teksasas jaunajiem līderiem tā arī neatteicās no sākotnēji deklarētajiem nolūkiem  savu teritoriju paplašināt līdz Klusajam okeānam, lai gan beigās tomēr bija spiesti nostiprināt robežu, kas ved pa Riograndes upi. Tāpat Teksasa uzturēja spēkā ieceri sev pievienot lielu daļu Ņūmeksikas, lai gan realitātē to nekad nav kontrolējusi. Bija arī paredzēts pēc vienošanās parakstīšanas ar Meksiku izbūvēt dzelzceļu uz Kalifornijas līci, lai tādējādi “nodrošinātu piekļuvi tirdzniecībai ar Ostindiju, Peru un Čīli”.

Valdīšana un pilsonības jautājums

Jaunā Teksasas Republika pilsonību nepiešķīra automātiski pilnībā visiem Teksasas iedzīvotājiem, un daudziem nebija atļauts turpināt likumīgā kārtā dzīvot Teksasā bez īpašas Kongresa atļaujas. 1836.gadā izsludinātā Konstitūcija bija noteikusi atšķirīgas pilsoņu tiesības atkarībā no rases un etniskās piederības.

Konstitūcijas 10.daļā bija noteikts, ka visas personas, kuras Teksasā dzīvojušas līdz deklarācijas izsludināšanas dienai (to ieskaitot), uzskatāmas par Republikas pilsoņiem, izņemot “afrikāņus, afrikāņu pēctečus un indiāņus” (?). 6.daļā bija noteikts, ka pilsonības iemantošanai baltajiem imigrantiem Teksasā jānodzīvo vismaz seši mēneši un jāzvēr uzticība Republikai. Savukārt 9.daļa paredzēja, ka uz Teksasu atvestajiem vergiem tā arī jāpaliek vergu statusā un viņus nevarēja atbrīvot bez Kongresa piekrišanas. Vēl vairāk – Kongresam nebija deleģētas tiesības pieņemt lēmumus pieņemt likumus, kas aizliedz verdzību un vergu tirdzniecību iegrožošanu! Tajā pašā 9.daļā bija noteikts: “Nevienam brīvam afrikāņu izcelsmes (pilnībā vai daļēji) cilvēkam nevar būt dota atļauja pastāvīgi dzīvot Republikā bez Kongresa piekrišanas”.

1836.gada septembrī ievēlēja Teksasas Republikas Kongresu, kuru veidoja 14 senatori un 29 tā dēvētie pārstāvji. Konstitūcija pirmajam prezidentam piešķīra tiesības atrasties amatā divus, bet nākamajiem – trīs gadus. Lai Teksasas Republikā būtu tiesības piedalīties vēlēšanās un ieņemt amatus, vispirms bija jābūt vīrietim, otrkārt, Republikas pilsonim. Pirmais jaunās neatkarīgās valsts Kongress sapulcējās 1836.gada oktobrī.

Avotos vēstīts, ka Teksasas Republika izveidoja stabilu tiesisko sistēmu, ietverot Augstāko tiesu, kuras galvenais uzdevums bija Konstitūcijas ievērošana un traktēšana. Pašu Konstitūciju varēja labot ar vienkāršu divu trešdaļu Kongresa dalībnieku balsojumu abās palātās, pēc kā gan vēl to nācās ratificēt sabiedrībai (kā tieši tas noticis un kā to varēja nodrošināt, palicis mazliet neskaidrs).

Galvenie tajā laikā piedzīvotie Konstitūcijas labojumi pamatā bija saistīti ar zemes piešķiršanu, nodokļu un likumdevēja un izpildvaras atzarojumu pilnvarām. Augstāko tiesu veidoja prezidenta iecelts galvenais tiesnesis un četri viņa palīgi, kurus uz četru gadu termiņu ievēlēja abu Kongresa palātu balsošanā ar tiesībām būr ievēlētiem arī atkārtoti. Šie palīgi vienlaikus bija arī četru apgabalu tiesu priekšsēdētāji, kuriem tur savukārt katrā bija divi apgabala miertiesnešu ievēlēti palīgi. Katrā apgabalā vajadzēja būt arī šerifam, koronierim, miertiesnešiem un konstebliem, kuri katrs savā amatā kalpoja divus gadus. Kongress bija arī noformējis 23 vietējos apgabalus, kuru robežas sakrita ar esošajām pašvaldībām. Var arī piebilst, ka 1839.gadā Teksasa kļuva par pirmo valsti pasaulē, kura izsludināja likumu, kas liedza kreditoriem konfiscēt cilvēka pamata jeb vienīgo dzīvesvietu…

Kā jau minēts, Teksasas Republikas politisko ainavu raksturoja nesamierināmā frakcija jeb mūsdienu izpratnē varas pozīcijas un opozīcijas pretstāve, kuras gaitā izkristalizējās divas galvenās grupas – nosacītās Kara un Miera partijas. Kara partija, kuru vadīja Mirabo B.Lamars, uzstājās par maksimāli agresīvu nostāju pret Amerikas kontinenta pamatiedzīvotājiem – vietējām indiāņu ciltīm -, kuru zemes sev bija piesavinājušies Eiropas okupanti, allaž mudinot uz ekspansiju un militārām darbībām. Miera partija, kas bija saistīta ar Semjuelu Hjūstonu, piedāvāja vairāk sakoncentrēties uz diplomātiju, kompromisu atrašanu un piesardzīgāku ārpolitiku. Šīs frakcijas nepārejoši konfliktēja par visiem svarīgākajiem jautājumiem, kas noteica Teksasas Republikas politikas iekšējo un ārējo politiku.

Avotos uzskaitītie fakti liecina, ka vairākumā gadījumu virsroku tomēr spēja ņemt Kara partija.

Diplomātija un ārējā tirdzniecība

Savas pastāvēšanas laikā Teksasas Republika ieguva zināmu starptautisku atzinību, taču gluži formāli tās tomēr bija tikai dažas, lai arī pietiekami nozīmīgas un ietekmīgas valstis: Beļģija, Francija, Nīderlande, Britānija, ASV un analoģiska neatkarības formāta kaimiņvalsts Jukatanas Republika, kas arī tolaik jau bija starptautiski atzīta neatkarīga valsts.

Meksika nekad nav to atzinusi, allaž pamatojot to ar Teksasas Republikas likumdošanā ietvertajām verdzību attaisnojošajām normām, un tas lielā mērā deva iespēju arī daudzām citam valstīm nestigties ar oficiālo atzīšanu. Neskatoties uz to, kā arī neskaitāmajām faktiski nesamierināmajām teritoriālajām domstarpībām, liels daudzums valstu ar Teksasas Republiku uzturēja aktīvu tirdzniecību, kas ikdienā nodrošināja pietiekami normālas, pat draudzīgas starpvalstu attiecības.

Teksasas galvenā eksportējamā prece bija lauksaimniecības kultūras, galvenokārt kokvilna un kukurūza, pietiekami labi nostādīta bija arī tirgošanās ar dažādiem izejmateriāliem, piemēram, dzelzi, mašīnām un citām precēm -tēju, alu un šokolādi. Zināms, ka Teksasas Republika savas preces eksportēja ne tikai uz tām valstīm, kuras bija oficiāli atzinušas tās valstisko neatkarību, bet arī uz Dāniju un noteiktos apjomos dažkārt arī uz Spāniju un pat Krieviju.

Tostarp ļoti kutelīgs bija jautājums reālajās attiecībās ar ASV, kur cita starpā nepārejoši bija spēkā ekspansionistiskā ideja par Teksasas pievienošanu savai kopīgajai teritorijai. Lai gan jau Teksasas neatkarības pasludināšanas momentā šādu ideju (par pievienošanos ASV) atbalstīja lielākā daļa iedzīvotāju, kuri pamatā bija amerikāņu imigranti, tomēr ASV aneksiju toreiz novērsa pašu ASV abu ietekmīgāko politisko partiju – demokrātu un vigu – vadītāju spēja vienoties par to, ka nebūtu vēlams sev pievienot tik iespaidīgu teritoriju, kurā vēl joprojām ir spēkā verdzības atbalstīšana, jo tajā laikā pašas ASV jau bija sadalītas to atbalstošajās un pilnībā neatbalstošajās daļās, kā arī vēloties izvairīties no tādas rīcības rezultātā neizbēgamā kara ar Meksiku. 1837.gadā ASV prezidents Endrū Džeksons iecēla Alsi La Branšu par pagaidu pilnvaroto Teksasas Republikā, tieši tādā veidā it kā oficiāli atzīstot Teksasas Republikas valstiskās neatkarības statusu. Taču tas ne mazākā mērā nenozīmēja to, ka attiecīgās aprindas ASV būtu aizmirsušas nodomu sev pievienot Teksasas teritoriju, tās tikai nogaidīja, kad iestāsies tam pietiekami labvēlīgi apstākļi…

ASV anektē Teksasu

Pamazām, bet gana pārliecinoši pienāca 1845.gada 28.februāris, kad ASV Kongress tomēr spēja savākt pietiekami daudz balsu, lai varētu pieņemt likumprojektu, kas apstiprināja lēmumu okupēt un anektēt Teksasas Republiku, tādējādi sagraujot tās desmit gadus ilgušo neatkarību. Šo likumu jau 1.martā izsludināja toreizējais ASV prezidents Džons Tailers, un tas paredzēja arī gluži konkrētu aneksijas datumu – tā paša gada 29.februāri.

Nav grūti iedomāties, ka tas lāgā nepatika Britānijai un Francijai. Sastapušies ar acīmredzami nenovēršamu Teksasas okupāciju amerikāņu izpildījumā, briti un franči savus sūtņus Teksasā aizsūtīja uz Meksiku, kur viņi parakstīja diplomātisko aktu, kurā Meksika beidzot apņemas atzīt Teksasas Republikas neatkarību, tikai ar nosacījumu, ka tās robežas noteic ar Francijas un Britānijas starpniecību. Tādējādi izveidojās situācija, ka Teksasas Republikas valdība bija saņēmusi divus nopietnus “piedāvājumus”. Toreizējais prezidents Ensens Džonss abus iesniedza Ostinā speciāli izveidotajam konventam, kurš neticamu operatīvi un tikai ar vienu “pret” balsi pieņēma… amerikāņu variantu. Turklāt šķiet zīmīgi, ka Meksikas variantu pat nemaz neizlika balsošanai. Pēc tā atbilstošo Konstitūcijai šo lēmumu izlika balsošanai visā republikā.

Vēstīts, ka 1845.gada 13.oktobrī “pietiekami liela Teksasas Republikas vēlētāju daļa atbalstīja gan amerikāņu variantu, gan tostarp arī normu, kas saglabā verdzības un Teksasā vergus ievedošo imigrantu saglabāšanu”. Šo normu vēlāk apstiprināja arī ASV Kongress, vienlaikus pārvēršot iepriekš neatkarīgo Teksasu vienkārši par vēl vienu no savām pavalstīm. Aneksijas fakts stājās spēkā precīzi ieplānotajā termiņā – 1845.gada 29.decembī.

Viens no galvenajiem motīviem, kāpēc tik daudz ar balss tiesībām apveltīto teksasiešu labprāt piekrita amerikāņu aneksijai, bija Teksasas Republikas valdību hroniski uzkrātā milzīgi lielā parādu nasta. Tā dēvētā “1850.gada kompromisa” ietvaros apmaiņā pret 10 miljoniem ASV dolāru federālajās obligācijās Teksasa oficiāli atteicās no pretenzijām uz teritoriju, kas tolaik ietbēra mūsdienu pavalstis Kolorādo, Kanzasu, Oklahomu, Ņūmeksiku un Vaiomingu.

Turklāt šī rezolūcija sevī ietvēra arī divas savā ziņā unikālas normas. Pirmkārt, tajā tika pausts, ka Teksasas teritorijā ar tā valdības atbalstu var izvietot vismaz četras jaunas pavalstis, un uz ziemeļiem no “Misūri kompromisa līnijas” tās būs pilnībā brīvas un neatkarīgas, savukārt virzienā uz dienvidiem tās savas izvēles rezultātā var arī palikt verdziskas sabiedrības. Lai arī šī rezolūcija nepieprasīja konstitucionālus izņēmumus, tomēr, izrādās, ASV Konstitūcija nemaz neparedz to, lai Kongress atbalstītu jaunu pavalstu izveidošanu atbilstoši iesniegumiem, un ASV Konstitūcija neparedz arī šādu iesniegumu spēkā būšanas termiņa izbeigšanos. Tas pēdējais jau šķiet būtiski visus iespējamajos mūsdienu aspektos.

Otrkārt, Teksasai nemaz nebija savas sabiedriskās zemes jānodod federālajai valdībai. Lai arī Teksasa 1850.gazā zaudēja visas zemes ārpus savas teritorijas, taču tā nezaudēja nekā no sabiedriskajām zemēm savu patlabanējo robežu ietvaros. Respektīvi, tās Teksasas zemes, kuras pārvalda federālā valdība, nav tās, kuras tā vēlāk ieguva. Tas tostarp nozīmē arī to, ka pavalsts valdība turpina kontrolēt naftas krājumus. Var arī piebilst, ka vēl joprojām Teksasas pavalsts kontrole saistībā ar jūras naftas krājumiem plešas līdz trim jūras līgām (attiecīgi 9 jūras jūdzes jeb 16,668 kilometri), nevis trim jūras jūdzēm (5,56 kilometri), kā tas ir citās pavalstīs.

Teksasas ekonomika mūsdienās un separātiskie noskaņojumi

Teksasa ir otra lielākā ASV pavalsts ar ļoti iespaidīgiem ekonomiskajiem rādītājiem. Tās zaudēšana, izstājoties no ASV, varbūt nebūtu tik graujoša kā tajā gadījumā, ja no Spānijas tagad atdalītos Katalonija un kļūtu pilnībā neatkarīga, tomēr izraisītu katastrofālas sekas amerikāņu sabiedrībā.

Vēl līdz 2.Pasaules karam Teksasas ekonomikā dominēja lauksaimniecība, bet pēc tam tur sakās strauja industrializācija. Līdz šī gadsimta sākumam Teksasas ekonomika pamatā bija nostiprinājusies informācijas tehnoloģijās, elektroenerģijas ražošanā un eksportā, apstrādājošajā rūpniecībā un tajā pašā lauksaimniecībā. Divi galvenie štata ekonomiskie centri ir lielākā pilsēta Hjūstona un Dalasa, zināma ekonomiskā loma piemīt arī Sanantonio un Elpaso. Hjūstonas galvenā specializācija ir naftas un ķīmiskā rūpniecība un kosmiskās tehnoloģijas (tieši tur izvietota NASA), savukārt Dalasa ir informācijas tehnoloģiju un lauksaimniecības galvenais centrs. Šā gadsimta trešās desmitgades vidū Teksasas kopprodukts sasniedza aptuveni 1,6 triljonus ASV dolāru, kas to kā neatkarīgu valsti ierindotu pirmajā desmitniekā vai vismaz kā pirmo ārpus tā pasaules valstu reitingā.

Tostarp Teksasā nekad nav pilnībā norimuši separātiskie noskaņojumi. Tie tikai periodiski pavājinājušies un atkal pastiprinājušies. Piemēram, 2004.gadā bijušais gubernators (2000 – 2015) Riks Perijs pilnībā atklāti draudēja panākt to, ka Teksasa izstāsies no ASV, paužot: “Mums ir vairāki scenāriji. Mums, protams, ir dižena valsts, un nav nekāda iemesla likvidēt šo savienību, taču, ja Vašingtona turpinās bāzts savu degunu ASV tautas darīšanās, nav grūti apjēgt, ka no tā var sanākt. Teksasa ir unikāla lieta, savā iedabā visnotaļ neatkarīga…”.

2011.gada 6.martā pie Teksasas galvaspilsētas Ostinas parlamenta ēkas notika demonstrācija ar prasību nekavējoties uzsākt darbības, lai panāktu pavalsts neatkarību no ASV, par galveno iemeslu minot jau tolaik nesamērīgi pieauguši valsts parādu. Demonstrācija bija sarīkota saskaņā ar Teksasas neatkarības dienu, kuru tur teju vai visi vēl gana labi atceras. Akciju rīkoja skaitliski ne sevišķi iespaidīgā, bet ļoti aktīvā politiskā organizācija “Teksasas republika”, lai gan demonstrācijā esot piedalījušies vairāki gan republikāņu, gan demokrātu partijas pārstāvji.

2012.gadā, pēc atkārtotas ievēlēšanas par ASV prezidentu, Baraks Obama Baltā nama tīmekļa vietnē saņēma viņam adresētu petīciju par Teksasas miermīlīgu izstāšanos no savienības. Zīmīgi, ka petīcijai vēlāk pievienojās vēl vismaz divdesmit ASV štatu iedzīvotāji. Var piebilst, tieši tādas vēršanās pie prezidenta sešu ASV Dienvidu pavalstu iedzīvotāju izpildījumā no ASV 1981.gadā kļuva par pirmo masveida “separātisko” protestu pēc tā, kad šīs pavalstis nebija balsojušas par jaunizvēlēto prezidentu Ābramu Linkolnu. Petīcijas autori bija atsaukušies uz Neatkarības deklarāciju un ASV Konstitūciju, kā arī uz “federālās varas augstprātību” attiecībā pret ekonomikas jautājumiem, un “kliedzošajiem ASV pilsoņu tiesību pārkāpumiem”. Rezultātā petīciju bija parakstījuši tikai 125 745 cilvēki, kas veido mazāk par 0,5% Teksasas iedzīvotāju (patlaban – vismaz 32 miljons).

Bet 2022.gada jūnijā Teksasas republikāņi Hjūstonā partijas kongresā paziņoja par nolūku nākamajā gadā sarīkot tautas referendumu par štata atdalīšanos no ASV. Aktīvisti pauda, ka “Teksasa saglabā tiesības izstāties no ASV, un Teksasas likumdevēju sapulcei pienākas saistībā ar to atzīt referendumu”. Kā zināms, 2023.gadā referendums nav noticis, taču tas nozīmē tikai to, ka tas vienkārši ir atlikts, proti, aktīvisti no nodoma kā tāda nedomā atkāpties.

Tiesa, zinātāji pauž, ka tāda izstāšanās patlaban reāli nav iedomājama, jo ASV ir spēkā tik ļoti samudžināta likumdošana, ka prasmīgu manipulatoru izpildījumā tur var norakt bez izņēmuma jebkuru lietu, tostarp arī tautas referenduma rezultātā pieņemtu lēmumu.