Ko svarīgi zināt eksperimenta norises izpratnei
Bez ēšanas cilvēks var iztikt ilgi. Bez ūdens dažas dienas. Bez gaisa – pāris minūtes. Tas norāda, ka visvairāk mūsu izdzīvošanai nepieciešamā ir neredzamajā, nedzirdamajā un nesataustāmajā vidē, ko nosacīti var dēvēt par gaisu, bet metafiziskajā līmenī – par Visumu.
Domās Visumu var salīdzināt ar milzu lielveikalu. Par visu, kas tajā dabūjams, ir jāmaksā.
Visuma lielveikalā maksāšanas līdzeklis ir pateicība. Jo dvēselē vairāk šī resursa, jo lielākas iespējas tikt pie kārotā, skaidro eksperimenta vadītāja Sarmīte Krišmane.

Šāda nauda jāaktivizē, pateicībā apzinoties sev svarīgās vērtības, kas jau pieder: māja vai dzīvoklis – jumts virs galvas. Abas rokas un kājas – veselība. Darbs, kas nodrošina iztiku. Brīvais laiks. Draugi. Pieredze – varbūt arī sāpīga, tomēr nepieciešama izaugsmei.
Piesaistīt enerģiju tam, kas vēl vajadzīgs, iespējams, tikai izjūtot pateicību par to, kas jau ir. Liecība, ka uztrāpīts pareizi – augumā rodas siltuma sajūta, to caurstrāvo it kā karstuma vilnis, kas liecina: dvēsele, ķermenis un prāts ir vienoti.

Šāds stāvoklis attiecībā uz jebkuru izsacītu vēlmi rāda: pasūtījums Visumam izdarīts, starta poga nospiesta.
Turpmākais izriet no tā, kādu un cik ar pašreizējiem resursiem samērojamu jaunguvumu izvēlamies. Un cik patiesa ir gatavība domu līmenī pie tā piestrādāt, atceroties: jo vērienīgāka vēlme, jo
vairāk laika nepieciešams tās īstenošanai.

Piesaistīt enerģiju tam, kas vēl vajadzīgs, iespējams, tikai izjūtot pateicību par to, kas jau ir. Liecība, ka uztrāpīts pareizi – augumā rodas siltuma sajūta, to caurstrāvo it kā karstuma vilnis, kas liecina: dvēsele, ķermenis un prāts ir vienoti.

Pieskaņot nesen iegādātajai kleitai jaunus auskarus, kaut maks tukšs, katru rītu ar velosipēdu traukties uz jūru peldēties, kaut velosipēda nav, aizbraukt ilgi kārotā ārzemju ceļojumā, ceļu līdz
darbam veikt ar jaunu automašīnu – šīs ir dažāda svara vēlmes, tāpēc katras piepildīšanai vajadzīgais laiks ir atšķirīgs. Tāpat arī resursi.

Kā rīkoties?

1. Uz lapas uzrakstām, ko pateicībā apzināmies kā pamatu savas vēlmes un vajadzības īstenošanai: "Es pateicos Visumam, ka man ir pietiekami daudz laika, naudas, draugu, pacietības, gribasspēka, mīlestības utt.
2. Precīzi noformulējam savu vēlmi vārdos, pamodinot un precīzi aprakstot sajūtas, ko izraisīs tās piepildīšana.
3. Reāli samērojot savu vēlmi ar esošajiem resursiem, uzrakstām laiku, pēc kura izvēlamies baudīt augļus. Nevis es gribu, bet es izvēlos, jo gribēšana var izstiepties bezgalīga, bet precīza savas vēlmes paušana nozīmē nodot Visumam konkrētu pasūtījumu.
4. Uzrakstīto regulāri pārlasām – darām to vismaz 21 dienu pēc kārtas. Katrs no mums dzīvo savā individuālajā bioritmā, un šajā laikā noteikti iegadīsies arī augstākā emocionālā pacēluma fāze, kad pateiktais un domātais ir tik stiprs, ka cilvēks sev no Visuma pievelk to, par ko cieši domā. Pat tāds, kurš šādai informācijas pārvadei netic.
5. Ik dienas ar vismaz vienu ierakstu atzīmējam visu, kam saistība ar virzību uz vēlmes piepildīšanos. Ieiešana vajadzīgajā informatīvajā plūsmā sagatavo ceļu vēlmes piepildījumam, visbiežāk – gluži necerētā veidā. Tā var būt arī informācija par kādu, kurš kaut ko līdzīgu jau realizējis – priecājoties par cita veiksmi, to piesaistām arī sev.
6. Vakarā pirms gulētiešanas pārdomājam, kas dienā izdarīts ieceres piepildījumam un kas lietas labā tiks darīts rīt.

7. Kad vēlme īstenojusies, pasakām PALDIES Visumam.

Rēķinos ar jūsu balsi!

Roberts Saulītis šovasar pabeidza vidusskolu, bet nu jau kļuvis par Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes pirmā kursa studentu. Eksperimentā puisis vēlējās nodrošināt labvēlīgus apstākļus nākamās profesijas apguvei un pēc iespējas noņemt no mammas pleciem materiālās rūpes par viņa uzturēšanu.

Iespējams, ka Roberts savos astoņpadsmit gados izgājis sarežģītāku dzīves skolu nekā vairākums vienaudžu, jo agrā bērnībā zaudējis abus vecākus. Lielā mīlestībā viņu uzaudzinājusi tēva māte, ko puisis ne vien sauc par mammu un uzskata par uzticamu padomdevēju, bet jūtas par viņu tikpat atbildīgs kā mamma par viņu.
– Sākot eksperimentu, gandrīz vai nožēloju, ka tam piekritu. Esmu diezgan skeptisks. Neticu pārdabiskām lietām. Tikai ar mērķtiecīgi virzītām domām tikt pie jaunas automašīnas vai izremontēta dzīvokļa – līdz eksperimenta sākumam man tas nešķita nopietni. Ja kāds teica, ka pats kaut ko piesaucis, uzskatīju – sakritība.

Kad dalījos savā skepsē, no eksperimenta organizētājas saņēmu uzmundrinājumu iesākto turpināt kaut vai tāpēc, lai pierādītu, ka šāds modelis nedarbojas. Nu ķēros pasākumam klāt lielākā nopietnībā.

Kad dalījos savā skepsē, no eksperimenta organizētājas saņēmu uzmundrinājumu iesākto turpināt kaut vai tāpēc, lai pierādītu, ka šāds modelis nedarbojas. Nu ķēros pasākumam klāt lielākā
nopietnībā. Vispirms aizgāju uz bibliotēku un izlasīju Rondas Bērnas grāmatu Noslēpums – draugi bija redzējuši tāda paša nosaukuma filmu un sacīja, ka tajā ļoti pārliecinoši runāts par domu materializēšanu. Pat izmēģinājuši pēc tās vadīties, bet nekas nav sanācis. Mani grāmata uzrunāja – tieši ar lietišķo skatījumu uz it kā nemateriālām lietām. Piemēram, sniedzot atbildi uz jautājumu, kāpēc 96 procenti pasaules naudas pieder tikai vienam procentam ļaužu. Izrādās, viņi iemācījušies mērķtiecīgi koncentrēt domas. Skaidri apzinoties, ko vēlies, tiek iedarbināts viens no dižākajiem Visuma likumiem – pievilkšanās likums: tu esi tas, par ko domā. Un piesaisti to, par ko visvairāk domā.

Konstatēju, ka neapzināti esmu šo principu apjautis. Jau gadus trīs neskatos televīzijas ziņas – vismaz 90 procenti šīs informācijas ir negatīva, un man negribas ar tādu piesārņot galvu, jo tumšās  domas summējas un pārtop tikpat drūmā realitātē. Taču tas, cik milzīga nozīme ir pozitīvajai domāšanai, man bija jaunatklājums.

**

Mēģināju skaidri formulēt mērķi, uz ko koncentrēt savas pozitīvās domas. Tā kā visas manas šīs vasaras raizes centrējās uz turpmākā dzīves ceļa izvēli, izvirzīju par mērķi izraudzīties īsto profesiju un nodrošināt apstākļus tās apguvei.
Visu vidusskolas laiku savu nākotni saistīju ar Universitāti, taču līdz eksperimenta sākumam man nebija skaidrs, ko īsti vēlos studēt. Biju uzņemts gan LU Sociālo zinātņu fakultātes žurnālistos, gan Vēstures un filozofijas fakultātes vēsturniekos. Nu mudināju sevi saprast, kas izvirzāms par prioritāti. Un motivēt sevi tieši šai izvēlei. Žurnālistika mani interesējusi jau sen, īpaši – sporta komentētāja darbs. Tagad šai patikai liku pretī aprēķinu: žurnālistu ir ļoti daudz – pārprodukcija; lai izsistos, jābūt ne vien ļoti talantīgam, bet jāuztrāpa pareizajam brīdim un īstajai tēmai, ko ne vienmēr nosaka tikai paša labā griba.

Savukārt par vēsturi ieinteresēja skolotājs Uldis Umulis, kuram esmu par to pateicīgs un kurš man ir autoritāte gan kā pedagogs, gan kā personība. Domāju, ja es kādreiz dzīvē kļūtu par  skolotāju, gribētu strādāt ar viņa metodēm, kur prasme ieinteresēt ir kopā ar dzelžainu disciplīnu. Pāris dienu pēc eksperimenta mērķa noformulēšanas uzzināju: žurnālistos budžeta grupā esmu palicis otrais vai trešais aiz svītras, turpretī vēsturniekos – saraksta sākumā.

Tās pašas dienas vakarā saņēmu elektronisku vēstulīti no sava vēstures skolotāja – nezinādams, ka profesijas izvēlē es joprojām balansēju it kā uz kraujas, viņš rakstīja, ka ļoti lepojas ar mani un  liek uz mani lielas cerības.

Pat zinot, ka daudzi vienlaikus piesakās vairākās studiju programmās, tāpēc grupu aprises var mainīties,  uztvēru to kā zīmi, ka jāpaliek pie vēstures. Jo nokļūšana budžeta grupā man ir ļoti svarīga. Lai arī konkursa kārtībā tiku pie Latvijas Universitātes Ceļamaizes stipendijas – tas ir bāreņiem paredzēts pabalsts pirmajam studiju gadam, 150 lati mēnesī –, tomēr iztikt tikai ar šo summu būtu pagrūti. Ja mācību maksu segtu budžets, mammai nevajadzētu tik daudz pūlēties, man palīdzot.

Tās pašas dienas vakarā saņēmu elektronisku vēstulīti no sava vēstures skolotāja – nezinādams, ka profesijas izvēlē es joprojām balansēju it kā uz kraujas, viņš rakstīja, ka ļoti lepojas ar mani un  liek uz mani lielas cerības.Jutos ārkārtīgi iepriecināts, ka ar mani rēķinās. Nedrīkstu likt vilties tiem, kuri man uzticas! Tobrīd pirmo reizi iešāvās prātā – ja nu caur mana skolotāja vēstulīti sāk darboties Visums?
**

Kad biju izlēmis – tikai vēsture! –, gandrīz katru dienu tiku ievilkts sarunās par nākotni. Ar visdažādākajiem ļaudīm. Gandrīz visi sākumā pret manu izvēli izturējās skeptiski. Apmēram tā: vai  tiešām nevarēji iet uz juristiem vai ekonomistiem? Biju pat mazliet pārsteigts par savu dedzību, aizstāvot nākamo darbošanās jomu. Atbildēju, ka daudzi ekonomisti un juristi pat ar maģistra grādu tagad sēž mājās bez darba. Bet zinīgu un spilgtu vēsturnieku joprojām trūkst – vai citādi daudzas norises mūsu tautas likteņgaitā pasaulei joprojām būtu tik neizskaidrotas un nesaprastas? Vēsturnieks jau nestrādā tikai skolā, muzejā vai arhīvā – šajā fakultātē gūtās zināšanas izmantojamas arī kā atspēriena punkts karjerai starptautiskajā diplomātijā, politiskām aktivitātēm savā zemē. Mamma bieži teikusi, ka vēlas mani redzēt Briselē. Prātā arī pusnopietnais joks, ka pat prezidents savu kāpienu līdz amatam varētu sākt no vēsturnieka diploma.

Kad biju izlēmis – tikai vēsture! –, gandrīz katru dienu tiku ievilkts sarunās par nākotni. Ar visdažādākajiem ļaudīm.

Nesen drauga mamma, uzzinājusi, kur esmu iestājies, metās mani žēlot: ko tur darīsi? Kad izklāstīju savu redzējumu, viņa viedokli mazliet mīkstināja – iespējams, ka tas tiešām nav sliktākais  variants. Bet atvadoties jau atzina: man nebija taisnība. Kļūsti par prezidenta kandidātu, un es par tevi balsošu! – Paldies, Artūra mamm, es rēķinos ar jūsu balsi!
**

Kopš skaidri zinu, ka savu nākotni gribu saistīt ar vēsturi, mani pārņēmusi neparasta pacilātība. Līdz šim domas par dzīvesveida maiņu, kas Rīgā ir neizbēgams, darīja bažīgu: kā man, puisim no mazpilsētas, izdosies iejusties jaunajā ritmā, lai nejustos atstumtais? Tagad nākotnes vīzijas aizvien pārliecinošāk ir tikai ar plusa zīmi: man izdosies!

Jūtu – ja veiksmes virzienā sāc domāt, rodas enerģija, kas iegriež līdzi arī notikumus. Pirms nedēļas, pārnākot no darba – vasarās piepelnos, pļaujot zālienus, mamma sacīja, ka viņai ir laba ziņa. Caur paziņām aklaušinājusi man Rīgā dzīvokli. Kārtojot dokumentus iestājai augstskolā, biju rēķinājies ar mitināšanos kopmītnē, tomēr klusībā abi cerējām: varbūt izdosies par saprātīgu cenu  noīrēt atsevišķu istabiņu.

Eksperimenta pēdējā dienā – tas bija 17. augusts – braucām uz Rīgu apskatīt piedāvāto mitekli. Mamma bija noskaņota pesimistiski: studentiem izīrējamās telpas mēdzot būt neremontētas, arī saimnieki dažkārt neprognozējami.

Saprotu, ka tikai gaidot, kamēr kāds pienes labumus uz paplātes, Visums sadarbībā neiesaistīsies. Tāpēc jauno pieredzi uzskatu vienīgi par nelielu dzinuli, kas pagrūž uz priekšu, ja nebūsi slinks pats darboties.

Mierināju viņu: mums jau nav uzreiz jāsaka ne jā, ne nē. Aplūkosim, kā viss izskatās, un mierīgi izsvērsim.

Pārkāpuši slieksnim, jutāmies patīkami pārsteigti. Dzīvoklis tīrs, gaišs, gaumīgi iekārtots. Pie sienām daudz gleznu. Sevišķi jauka man paredzētā istabiņa. Arī sirmā saimniece laipna un nosvērta.
Atvadoties sacīja, ka esmu uz viņu atstājis labu iespaidu.

Izgājuši uz ielas, atzinām, ka uz kaut ko tik atbilstošu gan komforta, gan cenas ziņā nebijām cerējuši. Beidzot bez jebkādas skepses varu teikt: jā, Visums tomēr mani sadzirdējis un darbojas!

Septembrī Lauvām vajag Parīzi
Sandra Feldmane ir filoloģe, strādā par tulkotāju, bet uzsver, ka tikpat labi jūtas pie automašīnas stūres vai tehnisku sarežģījumu labirintos. Sākot eksperimentu, viņa par savu mērķi izvirzīja nokļūt Parīzē un izjust to.

Sandra ir trīs jau pieaugušu dēlu māte, tomēr vingrumā grūti atšķirama no topošajām vedeklām. Jebkurā kompānijā, kurā jūtas labi, vispārliecinošāk ierakstās ar tik dzidriem un atraisītiem  smiekliem, ka gribas ja ne kopā zvārguļot, tad vismaz atrasties līdzās. Pēc iepazīšanās ar eksperimenta noteikumiem uz vaicājumu, vai piekrīt mēģināt, atbildes vietā pārjautāja: vai tad pasaulē ir cilvēki, kuri dzīvo pēc citiem likumiem?
– Uzskatu, ka mana dzīve ir viens liels brīnums, kas sastāv no neskaitāmiem maziem brīnumiņiem. Arī piedāvājums piedalīties eksperimentā man nāca kā visīstākais brīnums.

Laikam tāpēc, ka esmu Kaķa gadā dzimusi Lauva, zinu, ka allaž spēju nokrist uz kājām. Patīk brīži, kad varu labsajūtā murrāt. Tomēr reizēs, kad sevi jāaizstāv, jūtu, kā izlaižas nagi.
Lapiņu ar īsajām norādēm, kas un kā darāms, saņēmu tieši pirms savas dzimšanas dienas. Pārlasot to, secināju: īstenībā jau visu mūžu esmu vadījusies pēc šiem principiem, un varbūt tāpēc ar mani allaž noticis labākais, kas vien kādā konkrētā situācijā iespējams. Pat tas, kas sākumā šķitis sāpīgs, man nācis tikai par labu.

Ilgus gadus strādāju administratīvā darbā. Kad dēli paaugās, sapratu, ka gribētu mainīt nodarbošanos nodarbošanos un pievērsties tulkošanai. Tas nozīmēja, ka jāmācās, tomēr kursi bija ļoti dārgi. Spriedu, ka nevaru to atļauties un uz laiku noglabāju vēlmi nepiepildīto sapņu atvilktnē. Tad pienāca brīdis, kad noteicu: puikas lieli, paši pelna un dzīvo patstāvīgi – tagad vai nekad! Nolēmusi rudenī ņemt kredītu studijām, iesniedzu dokumentus Latvijas Universitātes Moderno valodu fakultātē. Taču, iepazīstoties ar pārbaudes rezultātiem, ieraudzīju: esmu iekļauta budžeta grupā. Kredīts nav jāņem, jo man mācības par brīvu. Sākot studijas, vēl uzzināju, ka bez tulkošanas iemaņām angļu mēlē varēšu apgūt arī franču valodu. Par to tiku domājusi jau labu laiku, tikai nebiju sadūšojusies ķerties klāt.

Vai šādu pavērsienu maz iespējams nosaukt citādi kā par brīnumu? Bet man tādi bijuši ik uz soļa. Mazi, it kā neievērojami, tomēr piepildījuši ikdienu ar tādu prieku, ka ar tīru sirdi varu teikt: es dzīvi nevis dzīvoju, bet baudu. Tulkotājas darbs – pārsvarā strādāju ar medicīnas tekstiem – man ļoti patīk.
**

Dzimšanas dienas rītā ar līdzdoto lapiņu rokās apsēdos uz balkona un, dzerot kafiju, domās pārcilāju reizes, ko ar pateicību varu pieskaitīt saviem mazajiem brīnumiem. Vienlaikus mēģinot saprast, ko īsti gribētu tā uz ātro vēlēties no Visuma. Tad atcerējos, ka jau gadus trīs jūtu: mani aicina Parīze. Sauc un nevar sasaukt. Franču valoda un Francija man ir kaut kas īpašs, bet vēl ne reizes neesmu bijusi Parīzē.

Noformulēju savu vēlmi – nevis kā braukšanu uz Francijas galvaspilsētu, bet tā, kā ierosinošajā tekstā bija sacīts: es izvēlos nokļūt Parīzes sajūtās. Lai tas notiktu, vajadzīga nauda, taču tās man
tobrīd nebija. Tas ir vienīgais tulkotāja darba mīnuss – pasūtījumu regularitāti nevar paredzēt, tāpēc savu budžetu plānot nav iespējams.

Kafijas tasīte rokās, acis pievērtas: cik kolosāli būt Parīzē, mēģinot notvert to nenotveramo, kas raksturīgs tieši šai vietai uz pasaules – smaržās, sarunās, cilvēku sejās, ielu trokšņos un mūzikā. Protams, man svarīgi arī redzēt Luvru, sasveicināties ar pilsētu no Eifeļa torņa augstumiem, bet galvenais – iegūt to, kas ierakstāms sajūtās.

Turpmāk katras dienas beigās mēģināju piefiksēt visu, kas, izlobīts no pārējiem notikumiem, saistīts tieši ar šo vēlmi.

Biju izbrīnīta, ka nozīmīgā izrādījās ļoti daudz.

Vakarā ciemos atnāca kaimiņiene un atnesa dāvanu – franču vīnu un disku ar franču mūzikas ierakstu izlasi. Piesaucu – nodomāju.

Vēl pēc dienas internetā atradu interesanti veidotu aprakstu ar ieteikumiem, ko ņemt vērā, dodoties uz Parīzi. Par to, ka šajā pilsētā ar taksometru labāk nebraukt, jo saskaņoti darbojas sabiedriskais transports, par vietām, kur visgaršīgāk paēst; klāt cenas, muzeju uzskaitījums un kā tos ērtāk atrast. Arī citi tūristam noderīgi sīkumi. Bildes bija tik uzrunājošas, ka izdrukāju tās no apraksta un piestiprināju pie ledusskapja.

Tad internetā uzgāju aicinājumu piedalīties konkursā, kura balva – brauciens uz Parīzi. Vēl cits links ar brīnišķīgu klipu par Parīzi naktī – brauciens ar kuģīti pa Sēnu, pastaigas pa tiltiem, laternu gaisma, Eifeļa iluminācija. Fantastiski uzburto noskaņu pastiprina fonā skanošā Edītes Piafas balss.

Paldies Visumam – kārtējais brīnums ir noticis!

Iegrimusi šādā parīziskā labsajūtā, satrūkos brīdī, kad saņēmu atgādinājumu, ka tuvojas eksperimenta beigas. It kā viss bijis, taču patiesībā nekas atskaitei noderīgs vēl nav parādījies.

Un tieši šādā jutoņā kāds draugs izteica piedāvājumu iesaistīties labi apmaksātā projektā. Darbs apjomīgs, bet interesants. Jāizdara ātri – tādās reizēs iznāk pastrādāt arī naktīs. Toties nauda, ko saņemšu, dāsni segs visus brauciena izdevumus.

Paldies Visumam – kārtējais brīnums ir noticis!  Septembrī vai oktobrī kopā ar draudzeni brauksim uz Parīzi! Baudīt sajūtas.

Foto - andriskozlovskis.lv

Raksts publicēts žurnāla "36,6°C" 2010. g. septebra numurā.

http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=330380:vai-izdosies-domas-materializt&catid=236:eksperimentjam&Itemid=348