Šodien mēs nolaidīsimies cilvēka izdomas pašos tumšākajos pagrabos ar sieru vienā rokā un indes maisiņu otrā – tāpat, katram gadījumam. Vai dzirdiet astu čaukstoņu un acu simtu sarkano spīdumu? Žurkas gads būs tikai pēc 11 gadiem, bet piecas slavas minūtes sāksies tūlīt.

Ienaidnieks № 1, draugs № 2.

Senajām kultūrām žurkas laikam bija īsta dievu sodība. Siltais klimats deva iespēju žurkām netraucēti vairoties, bet tehnisko zināšanu vājais līmenis neļāva pret tām efektīgi cīnīties ar lamatām un indi. Arī tā laika celtniecības materiāli neļāva stāties pretī žurku zobiem, tāpēc būtu jāpieņem, ka mūsu senči ienīda žurkas vairāk par mēri.

Taču īstenībā žurku reputācija bija daudz labāka, nekā citiem tradicionāli “sliktajiem” dzīvniekiem: čūskām un kukaiņiem. Vispirms jau, senie cilvēki neizdalīja žurkas atsevišķā dzimtē. Vecajā Derībā (Trešajā Mozus grāmatā, 11. nodaļā) žurkas pieskaita “pelēm un to kārtai” pie viena kopā ar ķirzaku, kurmi, hameleonu un gliemezi. Viņi skaitījās nešķīsti – katrs, kas tiem pieskārās, pat tad, ja dzīvnieks bija miris, arī palika nešķīsts līdz vakaram. Tas pats attiecās uz visām lietām, kurām bija pieskārusies žurka. Tas dod iespēju secināt, ka tolaik žurku bija samērā maz, citādi jau katra māja līdz saules rietam tiktu uzskatīta par nešķīstu. Higiēnai ar to nebija nekāda sakara, jūdeji vispār neuzskatīja žurkas kā slimību pārnēsātājas (to kaimiņi feniķieši labprāt lietoja žurkas pārtikā).

Žurkas tika uzskatītas par ļoti tīrīgām. Saskaņā ar Talmudu, tas ir vienīgais ne košera dzīvnieks, kas var dzert ūdeni, neapgānot to, tāpēc ka nesiekalojas. Ebreju mitoloģijā ir aprakstīts gadījums, ka žurka ir bijusi kā liecinieks kāzās. Žurkām tika atļauts ēst nokritušās vārpas un visu, kas auga bez cilvēka līdzdalības. Nedrīkstēja nosist žurku ārpus apmetnes robežām, tur, kur tā nevarēja nodarīt nekādu postu.

Kad Asīrijas valdnieks Sinahheribs (kļuvis slavens ar tādu mīlestību uz pilsētu plānošanu, ka pavēlēja tos, kas iedomājās būvēt mājas ne paralēli ielām, uzsēdināt uz mieta uz tās pašas mājas jumta) mēģināja ieņemt Jeruzalemi, pilsētu izglāba žurkas. Tās pārgrauza iekarotāju kavalērijas iemauktus, vairogu siksnas un zobenu ādas makstis.

Kabalisti uzskatīja žurku par taisnīguma iemiesojumu. Ir līdzība par to, kā žurka apēda ļauna naudas mijēja parādzīmi. Žurkas nesa nabagiem naudu un ārstniecības līdzekļus slimajiem, ar vienu vārdu sakot, pretēji jebkādai loģikai tika uzskatītas par labu dzīvnieku.

Apgaismotais dzīvnieks.

Budismā žurka stāv atsevišķi no citiem dzīvniekiem. Viņa pati pirmā no visiem atnāca pie Budas. Lieta bija tāda: sataisījies atstāt šo zemi, lielais Buda nolēma sasaukt visus dzīvniekus, lai atvadītos no tiem. Galvenais šķērslis, lai tiktu uz atvadām, bija nemierīga upe. Kā par brīnumu, žurka apsteidza visus dzīvniekus un tāpēc saņēma godu, atklāt Austrumu kalendāru (Žurkas gads ir pirmais). Otrais ieradās vērsis. Žurkas ātruma noslēpums izrādījās vienkāršs: viltniece pārpeldēja upi un vērša muguras, bet pēdējā etapā, uz sauszemes vienkārši apdzina resno gigantu.

Āzijas kultūrām tipiski ir uzskatīt žurkas par bagātības simbolu. Dabiski: ko žurkai darīt nabaga mājās? Ķīniešu mīti stāsta, ka žurka ir atnesusi cilvēkiem rīsu un iemācījusi to audzēt. Vēl līdz šim laikam Padebešu impērijā tā asociējas ar bagātību un labklājību, bet cilvēks, kas ir dzimis Žurkas gadā, atšķiras ar sevišķi apburošu raksturu. Tika uzskatīts, ka jaunā gada trešajā dienā žurkas (peles) izdod savas meitas pie vīriem, tāpēc cilvēki tajā dienā centās aiziet gulēt ātrāk, lai netraucētu to kāzu ceremonijām.

Japāņi padarīja žurku par veiksmes, bagātības un tirdzniecības dieva Daikokutena pavadoni. Viltīgais dzīvnieks izgrauž maisiem caurumus un no tiem uz zemi birst rīss.

Arī korejieši uzskatīja žurku par bagātības simbolu. Šis dzīvnieks tika uzskatīts par gudru, viltīgu un taupīgu. Tai piemīt arī pārdabiskas spējas. Ja tic leģendām, tad žurka varēja pārvērsties par cilvēku, viņai bija tikai jāapēd cilvēka nags.

Noslēpumainās pārvērtības.

Induismā žurkas nevar lepoties ar nevainojamu reputāciju. “Manu likumi” (“Manava – dharmašastra”), kas sarakstīta uz robežu ar mūsu ēru, bez visa cita satur īpašus zagļu reinkarnācijas noteikumus. Zooloģisko pārvērtību loģika ir visai savāda: zaglis, kas zadzis misiņu, nezin kāpēc pārvēršas par gulbi, ūdeni – par ūdens putnu, medu – par odu, sāli – par circeni, pienu – par vārnu, sulu – par suni, un tikai gadījumā ar žurku uzplaiksnī veselais saprāts: lai atdzimtu tās ķermenī, bija jāzog graudi. Kas notiktu, ja visu to nozagtu vienlaicīgi, tautas gudrība neprecizē.

Žurka (vai pele, jo senās tautām tas bija viens un tas pats) skaitījās jājamdzīvnieks ziloņveidīgajam gudrības dievam Ganešam. Viņa tika apzīmēta ar vārdu musaka (no darbības vārda mus – zagt) un tika uzskatīta par muļķības un badīguma simbolu. Ganešs jāja uz tās, kas simbolizēja gudrības uzvaru pār šīm īpašībām. Pēc citas versijas, tas esot nozīmējis, ka Ganešs līdz ar to var iekļūt visgrūtāk sasniedzamās vietās.

Taču induismā ir arī izņēmumi. Kādreiz Karni Mata (reāls cilvēks, 14. - 15. gadsimta mistiķe), kuru uzskatīja par bargās dievietes Durgi iemiesojumu, pazaudēja savu dēlu un mēģināja pierunāt nāves dievu Jamu atdot viņa dvēseli atpakaļ. Cietusi neveiksmi, Mata nolēma piemānīt Jamu un pācēla bērna dvēseli uz žurku. Manevrs izdevās un sieviete paziņoja tuvākā ciema Dešnokas iedzīvotājiem, ka turpmāk visi mirušie bērni iemiesosies žurkās, bet pēc to nāves atpakaļ par bērniem.

Tagad Dešnokā atrodas visā Indijā iecienīts žurku templis, kur šiem dzīvniekiem ir atļauts darīt absolūti visu. Piens, kuru ir nogaršojušas žurkas, tiek izdalīts bērniem kā zāles. Žurku sakostā pārtika tiek izdalīta nabagiem un badacietējiem.

Vecā pasaule.

Attieksme pret žurkām Eiropā mums ir labi zināma. Šīs Dievam netīkamās radības izplatīja izsitumu tīfu, dzelteno kaiti, tularēmiju, trakumsērgu, bet galvenais – blusas, kas bija inficējušās ar mēra nūjiņām. Tieši žurkas tiek vainotas buboņu mēra - “melnās nāves” izplatībā, no kuras, starp citu mira arī pašas inficētās žurkas.

Apokrifi ziņo, ka Grēku plūdu laikā sātans pārvērtās par žurku (peli) un ar apmānu nonāca uz šķirsta borta, lai mēģinātu izgrauzt kuģa dibenā caurumu. Paldies, vērīgajiem kaķiem, kas šos plānus izjauca un tāpēc mums tagad ir dzīvās dabas daudzveidība.

Senākie aforismi par žurkām atbilst leģendām. Tas, ka žurkas dzīvo visdziļāk kuģa tilpnē, nozīmēja arī to, ka tās pirmās uzzina, ka ceļas ūdens līmenis un kuģis grimst. Tā radās paruna par nodevību: “Bēg kā žurka no kuģa!” Filoloģisku un ļaunu frāžu rindu var turpināt [kā parasti frāzes tieši netulko, tāpēc rakstu latīņu burtiem. - t.p.]:

krisjatņičatj (zagt), okrisitsja (sadusmoties), krisuha (ļauna vecene), krisjonišs (bērns ar sliktu raksturu)...

Bailes no žurkām un pelēm dīvaini atspoguļojās krievu brīnumu pasaku telpā. Šeit šiem radījumiem ir pārdabisks spēks un tie ierodas uz skatuves kulminācijas brīdī. Atcerieties: garām pelīte paskrēja, ar astīti pamāja un sasita pilni metālisku olu. Tā pati pele pielika trūkstošo spēku, lai izrautu rāceni no zemes.

Rietumeiropā pasaku žurkām ir izteikti šausmīgs imidžs. Visuzskatāmākā šeit ir vācu leģenda par Hamelnas žurku ķērāju, ko radoši ir pārstrādājuši brāļi Grimi. Mazās pilsētiņas Hamelnas (šodien 58 tūkstoši iedzīvotāju) apkaimē sākās milzīgs sausums, kura dēļ pilsētā, glābiņu meklējot, ieplūda visas apkaimes izsalkušās žurkas. Kaķi no bailēm metās bēgt, bet apcirkņos krājumi saruka vienā mirklī. Pilsētnieki, ar Viduslaiku cilvēkiem piemītošu loģiku, izsauca uz tiesu žurku karali, kurš, protams, neieradās. Par glābšanu no žurkām tika izsolīta prēmija – tik daudz zelta, cik glābējs spēs aiznest. Atsaucās tikai viens žurku ķērājs – dīvains cilvēks ar caururbjošu skatienu. Viņš varēja izdzert milzīgi daudz vīna, viņa āda oda pēc sēra un pieskaroties likās karstāka par uguni. Nezināmā apburošās stabules skaņas hipnotizēja žurkas.

Tās sekoja žurku ķērājam uz Vēzeres upi, kur visas noslīka.

Dabiski, skopie birģeri nesamaksāja ellīgajam “glābējam” ne grasi. Atriebjoties, viņš ar savu stabuli nohipnotizēja visus pilsētiņas bērnus un aizveda viņus nezināmā virzienā.

Pirmās ziņas par Hamelnas bērnu pazušanu saistās ar 12.-13. gadsimtu. Vēsturnieki domā, ka tajā laikā pilsētā patiešām ir notikusi kāda traģēdija. Teorijas šajā sakarā ir daudz. Bērni varēja aiziet no pilsētas tā saucamā Bērnu krusta karagājiena laikā (1212.),

taču patiesībā tajā piedalījās pieaugušie un pusaudži. Kāds esot izpētījis Eiropas dzimtu uzvārdus un atradis pazudušos bērnu Transilvānijā. Bet kāds uzskata, ka leģendas pamatā ir epidēmija, kas paņēmusi simtiem jauno dzīvību, vai Vēzeres upes krastu iebrukums ar tādām pat sekām, vai pat kāda Viduslaiku maniaka zvērības. Žurkas tika pievienotas sižetam tikai 16. gadsimtā.

Žurku karalis.

Pirmās ziņas par Žurku karali tiek datētas ar 16. gadsimtu. Lielāko Karali, kas sastāvēja no 32 žurkām, atrada 1838. gadā Buhgaimas pilsētas dzirnavnieka kamīnā. 1963. gadā Nīderlandē atrastā, daudz necilāka eksemplāra rentgens rāda ādas jaunveidojumus astu “mezglos”. Tas liecina par to, ka Karalis ir dzīvojis visai ilgi. Žurku karaļa fenomens vēl līdz šim zinātniski nav pierādīts. Daudzi uzskata, ka Karaļi ir ne vien kriptozoologu izdomājums, bet arī viņu roku darbs – vienkārši lopu kāvēju falsificējums. Citi pētnieki uzskata, ka augstās ziemās žurkas pašas ziedo sevi, sasienoties kopā ar astēm, lai lielā barā sasildītu jaunuļus. [Tiešām izskatās pēc viltojuma, lai arī cik gudras ir žurkas, grūti pieņemt, ka tās spēj pašas barā sasieties kopā ar astēm un tā dzīvot. - t.p.]

Veču sala.

Menas salā (Lielbritānijas kroņa valdījumā) vārds “žurka” ir tabu. Šis kazuss sakņojas jūrasbraucēju māņticībā. Uz Menas salas pamatiedzīvotāju menksu kuģiem bija aizliegti daudzi vārdi: cūka, kaķis, nazis. Uzskatīja, ka tie atnes neveiksmi un sliktu laiku. Līdz pat šim laikam Menas salas iedzīvotāji (pat jaunatne) vārda “žurka” vietā lieto eifēmismus, piemēram, “garaste”. Viņi vispār ir ļoti māņticīgi: autotrasē pie Meljū miestiņa ir vieta, ko sauc par “Feju tiltu”. Katrs menkss, kas iet pa to, noņem cepuri – pasveicinot fejas. Izņēmumu neizdara pat ikgadējo autosacīkšu laikā.

Žurku stāsti.

Fantastikā un fantāzijā žurkas ir gaidīti viesi. Funkcijas tām gan ir tikai divas: žurkas izmanto kā ļaunuma simbolu un šausmu uzdzīšanas līdzekli šausmenēs, vai arī dod tām cilvēciskas īpašības un nostāda vienā rindā ar bērnu literatūras galvenajiem varoņiem.

Braiana Džeiksa fantāzijas sērija “Redvola” un tai līdzi nākošās multfilmas attēlo alternatīvu Viduslaiku pasauli, kuru apdzīvo cilvēkveidīgi dzīvnieki. Seriāls interesants vispirms ar to, ka katrs dzīvnieks attiecīgi pārstāv fantāzijas labo vai ļauno rasi. Kurmji ir tipiski rūķi, čūskas – pūķi utt. Tad lūk, žurkas tēlo goblinu lomu. Tas tikai ir viens no nerakstītā likuma piemēriem, ka mūsu šodienas raksta varoņi visbiežāk pielaiko ļaundaru maskas.

1924. gadā Lavkrafta mājā ieplīsa tapetes. Šī notikuma iespaidā autors uzraksta stāstu “Žurkas sienās”, kur vecas muižas jaunajam mantiniekam traucē žurku čaboņa. Meklējot to midzeni, viņš izpēta pazemi un tur atklāj senu apmetni, kurā galvenā varoņa senči ir pielūguši ļaunuma spēkus, veikuši upurēšanas un ēduši cilvēku miesu. Tagad šeit valda žurkas. No tā visa sajucis prātā, jaunais cilvēks sāk izkliegt senās lūgšanas, nograuž savu draugu un mēģina uzvelt vainu uz žurkām.

Mēs esam žurkas sabiedrības pagrīdē, neatzīstot tās aizliegumus un noteikumus. Jo maigāki ir sabiedrības likumi, jo vairāk tajā ir žurku. Jo koka mājās žurku bija vairāk, nekā tagad no betona celtajās, kas atnāca to vietā. Taču arī tajās mīt žurkas. Tagad mūsu sabiedrība ir veidota no dzelzsbetona un nerūsējošā tērauda. Spraugas ir kļuvušas mazākas un žurkai ir jābūt manīgākai, lai tās atrastu. Tādos apstākļos izdzīvo tikai tērauda žurkas. [Harijs Harisons. “Tērauda žurka”]

1998. gadā Dario Ardžento savdabīgi pārveido “Operas spoka” sižetu, pārveidojot to par treš-horroru. Kādreiz žurkas, kas dzīvoja operas pagrabā, izglāba un izaudzināja pamestu mazuli. Viņš kļuva kaut kur līdzīgs Pingvīnam no Betmena sāgas un nogalināja cilvēkus ar telepātiju.

Bērnu šausmenes neatpaliek no pieaugušajiem domātiem: pirmajā Roberta Džārvisa triloģijas “Deptfordas peles” grāmatā tuneļos zem pilsētas dzīvo žurkas – ļaunā dieva Kaķa Jupitera kulta kalpones – kas izpilda visas viņa asinskārās pavēles.

Tomēr žurku pavēlnieks nav nodrošināts pret briesmām, ka viņa astainie padotie nesāks vērsties pret viņu pašu. Filmā “Vilards” (1971.) un tās rimeikā 2003. gadā jokains puisis Vilards iedraudzējās ar žurkām un pat izmantoja tās kā atriebības ieroci, taču, esot sarežģītās attiecībās ar žurku līderi, draudzība beigās pārvērtās par nāvīgu ienaidu.

Stāsti par to, ka žurkas ir palikušas vienīgās, kas izdzīvojušas, kodolizmēģinājumu poligonos (Klusā okeāna atolos), zināmi jau sen. Britu šausmeņu guru Džeimss Herberts

izmantoja to, lai radītu triloģiju “Žurkas”, kur viss iesākās ar to, ka Londonā ierodas tropiskās, melnās žurkas suņu lielumā (interesanti, ka pirmās grāmatas ekranizācijā žurkas tēloja nogrimēti takši), bet viss beidzās ar pilsētas bombardēšanu ar atombumbām un cilvēkveidīgu žurku-mutantu parādīšanos tajā.

Mutācijas – tas ir labi, bet Stīvens Kings uzskata, ka ļaujot žurkām dažas desmitgades mierīgas dzīves lielas rūpnīcas pagrabā, tās sāks dabiskā ceļā evolucionēt un beigās pat iegūs spēju lidot (“Nakts maiņa”).

Šerloks Holmss reiz minēja, ka ir izmeklējis gadījumu ar kuģi “Matilde Brigsa”, kurā galveno lomu spēlēja gigantiska žurka no Sumatras (“Suseksas vampīrs”). Bet Disneja studija padarīja žurku par “Šerlokiādes” ļaundari. Multfilmā “Lielais peļu detektīvs”, kas tika uzņemta pēc Šerloka Holmsa piedzīvojumu motīviem, profesora Moriartija lomu izpildīja profesors Ratigans – noziedzīgās pasaules ģēnijs, kas kaunējās būt par žurku un dēvēja sevi par “lielu peli”.

Fantāzijas žurkas, tās vispirms ir Dire rat no Dungeons & Dragons, galvenais punktu gūšanas avots spēlētājiem-iesācējiem, lai gūtu pieredzi, un arī galvenais mērķis, lai šablonkvestiem, lai iztīrītu pagrabus un kanalizāciju. Populāri ir arī žurkas-vilkači: no kučiera “Pelnrušķītē” līdz Wererat (D&D) un Ratkin (Werewolf: The Apokalypse).

Labie ar zobiem.

Pasaules, kuras apdzīvo antropomorfas žurkas, ir visai populāras animatoru vidū. Kā likums, tādas žurkas dzīvo ciešās kopienās, ir draudzīgas un ļoti gudras. Roberta O'Braiena grāmatā “Mis Frīsbija un žurkas no NIMH” laboratorijas žurku grupa no Nacionālā psihiskās veselības institūta attīsta varenu intelektu un nodibina apmetni, kas iekārtota pēc pēdējiem zinātnes un tehnikas sasniegumiem: miniatūri lifti, elektriskais apgaismojums utt.

Saprātīgas žurkas nav vienkārši netīras, ēdelīgas balamutes. Mazulis Remi no oskarotās multfilmas “Gardēdis” bija tiešām gardēdis ar absolūto ožu. Filmas finālā varoņi atver bistro, kur pie plīts stāv žurkas. Bet jautrītis Terijs Pračets pārvērš traģēdiju par Hamelnas žurku ķērāju par aizraujošu pasaku, balstoties uz vienkāršu faktu: leģendārais žurku ķērājs iemāna žurkas upē, taču - žurkas lieliski peld!

Viņa romānā “Pārsteidzošais Moriss un viņa dresētie grauzēji” kaķis Moriss un žurku grupa, kas dzīvoja Neredzamās universitātes pagrabos, ilgstoši ir tikuši apstaroti ar maģisku starojumu un ir ieguvuši saprātu. Morisam ir izcilas biznesmeņa dotības: viņš atrod pamuļķa puiku Keitu un ar tā palīdzību izspēlē žurku uzbrukumu dažādām pilsētām ar sekojošu žurku “muzikālu izdzīšanu”, protams, ne jau par brīvu.

Loisas Makmāsteres Budžoldes “Šaliona lāstā” žurka bija dzīvnieks, kas bija veltīts nesavlaicīgu katastrofu dievam Bastardam. Šos dzīvniekus aktīvi izmanto reliģiskajos rituālos. Žurkas varēja nonest lūgšanas līdz dievam – kaut gan sūtni bija jāaizsūta pie tā šī vārda burtiskā nozīmē – ar nazi pārvelkot pāri žurkas kaklam.

Žurkas neapskaudīsi, ne dzīvē, ne fantastikā. Ja kaķus un suņus ar vienādām sekmēm var iedomāties kā labu vai sliktu, tad žurkas gandrīz vienmēr čabinās pa tumšiem kaktiem, zibinot sarkanās acis un plānojot kaut kādas ļaunprātības. Asinskāri mutanti, Tumsas spēku kalpi, pasaku laupītāji – tāds ir izdomāto žurku CV. Pelēm ir laimējies vairāk: pateicoties Disneja Mikijpelei, to izskats jau sen neizraisa riebumu . Viegli pārveidot labo par ļauno vai žonglēt ar neitrālu būtņu morālajām vērtībām. Taču ticami parādīt žurkas, kā labās, par spīti visām klišejām – to spēj ne jau katrs. Taču, ja pie žurkām pieietu ar nedaudz lielāku iztēli, tad izdomātās pasaules kļūtu daudz bagātākas!

Tas ir interesanti.

• Žurku ģimene “pārvalda” teritoriju ar rādiusu ap 150 m.

• Žurkas spēj sajust rentgena starus, daži zinātnieki gan saka, ka tās sajūt ozonu, kas rodas staru iedarbībā.

• Sverot 300-600 gramus, žurka diennaktī apēd ap 100 gramus barības.

• Žurka var uzlēkt 1,5-2 m augstumā, ierakties zemē 1 m dziļumā un noskriet pa dienu līdz 50 km.

• Žurkas var ilgi peldēt zem ūdens, uzskata, ka tās pat var iekļūt dzīvoklī caur kanalizāciju, iznirstot no tualetes poda.

• Līdz šim nav skaidri noskaidrots, vai tiešām ziloņi baidās no pelēm un žurkām. Telepārraidē Mythbasters to atzina par iespējamu.

• Vairums daiļdarbos žurkas pastāvīgi pīkst, īstenībā to “runa” atrodas ārpus mūsu uztveres, tās pīkst tikai no bailēm vai niknuma.

• Žurkas un peles nemīl sieru. Vairums grauzēju labprātāk ēstu savu dabisko barību. Siera diēta rada tām tikai gremošanas traucējumus. Leģenda radusies no tā, ka sieru ļoti ērti varēja izvietot slazdos: spēcīgi ož, koša krāsa un blīva faktūra.

P.S. Faktiņš no “Patiesās dzīves” šī gada 17. numura.

Amerikāņu zinātnieki atklājuši, ka vislabākā humora izjūta no dzīvniekiem piemīt žurkām. Turklāt, tās smejas ilgi un labprāt, vienīgi mēs nespējam saklausīt šos smieklus. Smejas arī pērtiķi un citi dzīvnieki. Protams, iemesli nav zināmi, vienīgi skaidrs, ka tie nav saistīti ar humoru cilvēku izpratnē, bet gan ar smalkiem nervu sistēmas darbības procesiem. Smiekli sākumā radušies dzīvniekiem, un pēc tam tos pārņēmuši cilvēki. Jautrības uzliesmojums sācies pirms aptuveni 10 miljoniem gadu.