Nebaidieties, mēs neesam sajukuši prātā. Tieši tā par planētas pagātni un nākotni domāja jaunā "āriešu" fizika, kas nebastījās uz novērojumiem un faktu racionālu izskaidrošanu, un spriedumu pārbaudi ar eksperimentiem, bet uz austriešu inženiera Hansa Hērbigera mistiskām atklāsmēm. Kādu laiku Reiha vadība atbalstīja pašpasludināto pareģi, "Mūžīgā ledus doktrīnas" autoru (tā gan bija vienkārša, kosmoloģiska teorija, kas nevarēja sniegt nekādus pierādījumus). Taču pēc tam sākās karš un kļuva skaidrs, ka zinātnes rasu tīrības teorija neveicina tehnikas attīstību un ieroču modernizāciju.
Pazudušie Mēneši.
Iedomājieties, ka Zemei ir bijuši vairāki dabiskie pavadoņi (ir bijuši vai nav bijuši, to mēs skaidri nezinām). XVIII gadsimta beigās par šo jautājumu sprieda, nevis fantasti, bet nopietni zinātnieki. Gadsimts lepni tika dēvēts par "apgaismības laikmetu" un debesis vagojoši meteori uzstājīgi prasīja zinātnisku izskaidrojumu. Tajā laikā jau bija skaidrs, ka Zemei ir pavadonis - Mēness, un dabiska likās doma, ka meteorītiem ir līdzīga daba kā Mēnesim. Tas ir - ir nelieli ķermeņi Zemes tuvumā - satellituli, pārāk mazi, lai tos redzētu ar neapbruņotu aci, pārāk ātri, lai tos fiksētu teleskopa ierobežotais redzes lauks, taču tie parādījās, kad saskārās ar atmosfēras augstākajiem slāņiem.
Apgāzt vai pierādīt šo pieņēmumu izrādījās ļoti grūti, tāpēc ka meteori patiešām uzzibsnīja uz īsu brīdi. taču ap 1846. gadu franču astronomam Frederikam Ptī izdevās, kā viņš domāja, izskaitļot trīs mazu Piezemes ķermeņu orbītas. Vienu no tiem, kas griezās ar periodu 2 stundas 45 minūtes un apogejā "uzkāpušu" līdz 2750 km augstumam, bet perigejā lidojušu tikai 11,4 km augstumā no planētas virsmas, sāka saukt par "Ptī mēnesi". Neviens nespēja izskaidrot, kāpēc satellitula, reizi pa reizei "ienirstot" stratosfērā, nezaudē ātrumu un nesadeg. Taču tā laika zinātne pieļāva, ka šāds objekts eksistē.
Mazliet vēlāk, pārspējot francūžus, jaunu pavadoņu meklējumiem pieslēdzās krēslainais, teitoņu ģēnijs. 1898. gadā vācietis Georgs Valtemats, ne tikai atrada veselu satellitulu gredzenu, taču arī atklāja lielu (700 km diametrā!) Zemes dabisko pavadoni, kas griezās ap Zemi orbītā ar periodu 119 dienas vienu miljonu kilometru augstumā. Paziņojums šokēja, ne tikai zinātniekus, bet arī vienkāršos mietpilsoņus. Tāda lieluma ķermeni taču varēja redzēt ar neapbruņotu aci. Taču Valtemats izkliedēja šaubas, paziņojot, ka ķermenis ir absolūti melns, tāpēc redzēt to var tikai polu apvidos, kur tas dažreiz spīd kā otra Saule.
Tajā pašā gadā nerimtīgais pētnieks nesaprotamā veidā (par kaut kādiem novērojumiem joprojām netika ziņots) atklāja arī trešo pavadoni - “brūnu, magnētisku” mēnesi, 746 kilometru apmērā 427 250 kilometru augstumā. Šoreiz pat avīzes, kas ziņu publicēja, norādīja, ka “tumšā” mēness fenomenam drīzāk ir medicīniska, nevis astronomiska daba. Rezultātā, Valtemata sensacionālos atklājumus novērtēja tikai atklāti šarlatāni, kas pievienoja neredzamo pavadoni, kas ieguva vārdu Lilita, astroloģiskajos aprēķinos.
Kaut kāda loģika Valtemata spriedumos par satellitulām tomēr ir. Dažu mēnešu savstarpējā pievilkšanās visai ātri – kaut kādu desmit miljonu gadu laikā – ved pie to orbītu izmaiņām. Vieni pavadoņi iet bojā sadursmēs, citi tiek izgrūsti no sistēmas, trešie, nolaižoties zemāk, ieiet Roša sfērā un tos iznīcina planētas gravitācija, un tie pārvēršas Saturna gredzeniem līdzīgos veidojumos. Saglabājušies ķermeņi ieņem stingri noteiktas, “stabilas” orbītas, kurās kinētiskās enerģijas izmaiņas nav vērojamas. Taču aprēķini pierāda, ka sistēmā Zeme – Mēness vienkārši tādu orbītu nav.
Pēc vienas no hipotēzēm, sākumā Zemei bija divi mēneši. Taču viņi sadūrās, rezultātā uz Mēness izveidojās Vētru okeāns – ar bazaltu klāts līdzenums 4 miljonu kvadrātkilometru platībā. Pagātnē Zemei varēja būt arī satellitulu gredzeni, kas veidojušies no garām lidojošām, notvertām komētām.
XX gadsimta sākumā meteoru un meteorītu izcelšanās vairs nevienam nebija noslēpums. Taču jautājums, vai satellitulas ir reālas, palika atklāts. Tā kā mazie ķermeņi varēja izrādīties bīstami arī kosmiskajiem kuģiem, 1950. gados šīs problēmas risināšanu uzticēja Plutona pirmatklājējam Klaidam Tombo, kas jau bija nodemonstrējis māku atrast labi paslēptus kosmiskos objektus. Sistemātisku, Zemei tuvas telpas pētījumu rezultāti izrādījās negatīvi. Orbītā ap Zemi satellitulas netika atrastas. Vismaz, uz to brīdi.
Īstenībā jau Zemei, kā minimums, regulāri parādās vismaz vēl viens, izņemot Mēnesi, dabiskais “kompanjons”. Tas ir tā sauktais “pagaidu pavadonis”. Niecīgs ķermenis 2006 RH120, tā diametrs ir tikai 5 metri un, kas griežas ap Sauli, bet reizi 20 gados pāriet uz orbītu apkārt Zemei, paliekot Zemes gravitācijas bedrē apmēram gadu. Daži astronomi uzskata, ka tie var būt kosmiskie atkritumi, taču – nebūsim skeptiķi.
Mēnešu pasuga ir kvazipavadoņi – ķermeņi, kas griežas apkārt Saulei orbitālā rezonansē ar planētu 1:1. Tas nozīmē, ka to apgriešanās periodi attiecas viens pret otru, kā nelieli naturālie skaitļi un ķermeņi var iedarboties viens uz otru, stabilizējot vienam otra orbītu. Zināmi jau vairāki asteroīdi, kam ir tāds pats apriņķošanas periods kā Zemei, taču riņķo pa orbītām, kas atšķiras no Zemes orbītas ar slīpumu pret ekliptiku vai ar ekscentrisitāti.
Pats interesantākais no šiem ķermeņiem ir (3753) Kruitni. No Zemes novērotāja viedokļa, klinšu gabals 5 km diametrā kustas pa neparastu, pakavveida trajektoriju. Lieta tāda, ka katru reizi, kad Kruitni tuvojas Zemei, tas maina orbītu. Lidojot ap Sauli nedaudz tuvāk, tas apriņķo to nedaudz īsākā laikā par Zemes gadu un rezultātā pakāpeniski panāk mūsu planētu. Zemes pievilkšanās spēks paātrina asteroīdu un tas pāriet augstākā orbītā, kuras apriņķošanas periods ir jau ilgāks par Zemes gadu. Šajā orbītā tas sāk atpalikt no Zemes un attālinās, kamēr planēta, apdzenot to par apli, nepienāk no aizmugures. Šādā pozīcijā Zemes gravitācija bremzē Kruitni, “aizstiepjot” klinti uz zemāku orbītu. Nemierīgā akmens leņķiskais kustības ātrums palielinās un cikls atsākas no jauna.