Literātes un mākslinieces radītās Ādolfa Hitlera karikatūras izraisīja saspīlētas attiecības ar nacistiskajai Vācijai draudzīgajām Somijas varasiestādēm. Viņai bija atklāti romāni ar citām sievietēm, lai gan homoseksualitāte tolaik bija aizliegta. Trollīšu Muminu autore Tūv Jānsone nebaidījās atšķirties – arī tad, ja runa bija par bērnu literatūru. Noslēpumainā Muminu pasaulē aiz stūra allaž uzglūn kāda katastrofa, un ar laiku Jānsones stāsti kļuva tik drūmi, ka tos reizēm pat aizliedza rādīt bērniem.
Kāda bija Tūves Jānsones bērnība?
Tūve Marīka Jānsone nāca pasaulē mākslinieku ģimenē 1914.gada 9.augustā Helsinkos, Somijā. Tolaik šī zeme bija Krievijas impērijas kņaziste, bet līdz ar Pirmā pasaules kara saticinājumiem Eiropā pēc Februāra revolūcijas un vēlāk boļševiku apvērsuma Krievijā somi nodibināja neatkarīgu valsti. Somijas Republika tika proklamēta 1917.gada 6.decembrī, bet vēl sekoja vairākus mēnešus ilgs pilsoņu karš.
Jānsonu ģimene, kas piederēja pie zviedriski runājošās minoritātes, pēc kara turpināja labklājīgu dzīvi. Tūve Jānsone bija vecākā no trim bērniem ģimenē, kurā ikdienu caurstrāvoja māksla. Māte Signe Hammarštēna-Jānsone bija ilustratore, bet tēvs Viktors (Fafans) Jānsons – tēlnieks. Vecāku darbnīcu no dzīvojamās istabas šķīra tikai aizkars, un bērni – Tūve un divi viņas brāļi – varēja vērot mātes un tēva darbu. Ģimene daudzas vasaras pavadīja īrētā mājā vienā no Pellinki salām netālu no Porvo pilsētas. Rakstnieces biogrāfi spriež, ka atmosfēra Sederskeras bākas salā Somu līcī, iespējams, vēlāk iedvesmoja Tūves Jānsones grāmatas.
Meitene jau agri izrādīja interesi doties mātes pēdās. Kādā Signes Hammarštēnas-Jānsones skicē tikai 18 mēnešu vecā Tūve sēž uz spilvena pie galda un ar apņēmīgu sejas izteiksmi ar zīmuli velk svītras uz papīra lapas. Paaugusies viņa izvēlējās studēt mākslu: vispirms (1930 – 1933) Konstfakā – Mākslas, amatniecības un dizaina universitātē Stokholmā, tad (1933 – 1937) Mākslas akadēmijā Helsinkos un visbeidzot (1938) prestižajā Mākslas skolā (Ecole des Beaux-Arts) Parīzē.
Vai viņa iemantoja slavu arī ar karikatūrām?
1934.gadā divdesmitgadīgā Tūve Jānsone apciemoja kādu radinieku Vācijā. Viesošanās laikā viņa ar šausmām vēroja, kā pēc Ādolfa Hitlera nākšanas pie varas tur uzplaukst militārisms un nacionālsociālisms. Atgriezusies Somijā, rakstniece nākamajā gadā pārvērta savus novērojumus anitinacistiskā karikatūrā, kuru nodrukāja zviedru valodā publicētais satīras žurnāls “Garm”. Tūve Jānsone regulāri iesniedza savas karikatūras šim žurnālam līdz pat 1953.gadam, kad “Garm” pārstāja iznākt; kopumā vairāk nekā 500 karikatūru.
Māksliniece ar savu aso zīmuli kritizēja politiskos procesus Eiropā, viņas karikatūrās itin bieži sastopami tēli bija gan nacistu vadonis Hitlers, gan komunistiskās Padomju Savienības diktators Josifs Staļins. Piemēram, 1938.gadā Jānsone izsmēja Eiropas valstu vadītāju pakļāvību, kas noveda pie tā, ka Vācija varēja anektēt Čehoslovākiju un Sudetu apgabalu. Mākslinieces karikatūrā Hitlers ir pinkšķošs bērns, kuru var nomierināt tikai ar kūkām, kas simbolizē nacistu pieprasītās zemes.
Kādu laika periodu pret Hitleru vērstās karikatūras izraisīja dusmas nacistiskajai Vācijai draudzīgajās aprindās Somijā. Turklāt pēc Ziemas kara (1939.gada 30.novembris – 1940.gada 13.marts), kurā somi sīvā cīņā ar Padomju Savienību nosargāja valsts neatkarību, bet zaudēja plašas teritorijas, Somijas valsts vadītāji meklēja sabiedroto pret savu agresīvo kaimiņu, kura ekspansijas plāni nekur nebija pazuduši. Tāpēc Somija sāka sadarboties ar nacistisko Vāciju un atbalstīja to, ka Hitlers iebruka Padomju Savienībā. Tikmēr Tūve Jānsone karikatūrās turpināja kritizēt abus vadoņus, bet, vēršoties pret Hitleru šādos apstākļos, māksliniece riskēja ar tiesvedību par to, ka aizvaino Somijas varasiestādēm draudzīgas valsts galvu. Taču Tūvi Jansoni tas nekavēja. "Man patika strādāt "Garm”, un visvairāk es izbaudīju, ka varu būt rupja pret Hitleru un Staļinu,” viņa vēlāk rakstīja.
Kā Tūve Jānsone izdomāja Muminus?
Tēls, kas vēlāk kļuva par trollīti Muminu, ieraudzīja dienas gaismu, kad Tūve jaunībā ģimenes vasarnīcā briesmīgi sastrīdējās ar brāli Pēru Ūlovu. Tā kā šajā vārdu kaujā Pēram Ūlovam ar labi izvēlētu vācu filozofa Imanuela Kanta citātu palika pēdējais vārds, Tūve, vēloties atspēlēties, ķērās pie sava iecienītā ieroča. Viņa uz vasarnīcas āra atejas sienas uzzīmēja “neglītāko radību, kādu vien var iedomāties” un pierakstīja tai klāt “Kants”. Radību no tualetes sienas Jānsone vēlāk viegli izmainītā formā izmantoja kā iecienītu tēlu savās karikatūrās.
Otrā pasaules kara laikā Jānsonei sagribējās uzrakstīt stāstu, kas novērstu domas no briesmīgajiem aktuālajiem notikumiem. Tai bija jābūt pasaku grāmatai. “Es izvēlējos savu dusmīgo tēlu no karikatūrām un nosaucu to par trollīti Muminu,” Tūve Jānsone rakstīja savas pirmās grāmatas priekšvārdā.
“Mazie troļļi un lielie plūdi” nāca klajā 1945.gadā. Taču grāmata, kas stāsta par Muminu ceļojumu caut tumšiem mežiem, dubļainiem purviem un pāri vētrainiem ūdeņiem, ir visai baisa pasaka. Līdzīga bija arī nākamā Jānsones grāmata “Komēta nāk”, kurā komēta gandrīz noposta trollīšu mājas – Muminu ieleju. Kopumā viņa radīja deviņas grāmatas par trollīšu Muminu piedzīvojumiem, un tās visas ir izdotas arī latviešu valodā. 1973.gadā nāca klajā pirmā Jānsones grāmata latviski “Komēta nāk”, bet pārējās astoņas trollīšu Muminu grāmatas latviešu valodā izdotas laika periodā no 1993. līdz 2010.gadam.
Vai viņai pašai bija bērni?
Tūve Jānsone piederēja brīvdomīgajām Helsinku mākslinieku aprindām, kurās klasiskā nukleārā ģimene bija drīzām izņēmums nekā dzīves norma. Jaunībā viņa gan kādu laiku apcerēja iespēju apprecēt savu draugu Tapio “Tapsu” Tapiovāru, tomēr palika tikai pie domas, turklāt viņas ieskatā par bērniem nevarēja būt ne runas. Pārdzīvojumi Otrā pasaules kara laikā, kad brālis Pērs Ūlavs kā karavīrs dienēja armijā, padarīja Jānsoni par pacifisti, un viņa baidījās zaudēt iespējamos bērnus karā. “Kā laba sieva es dzemdēšu viņam bērnus – bērnus, ko nogalinās nākotnes karos!” viņa sašutusi rakstīja savas pārdomas draudzenei un uzticības personai Evai Konikovai.
Mūža gaitā Tūvei Jānsonei bija vairākas attiecības gan ar vīriešiem, gan sievietēm, un viņa pati uzskatīja sevi par biseksuālu. “Es vienmēr iemīlos cilvēkā. Taču vissvarīgāk, lai tas ir tieši tas cilvēks,” apgalvoja Jānsone. Rakstnieces neviennozīmīgā seksualitāte atspoguļojas arī Muminu pasaulē, piemēram, abu dzimumu murmuļi valkā kleitas.
Literatūrkritiķi uzskata, ka mājiens uz homoseksualitāti ir arī sunīša Inka rūpīgi glabātais tumšais noslēpums, ka viņam labāk patīk kaķi. Saviem draugiem un paziņām Jānsone nekad neslēpa savu seksualitāti, bet sabiedrībā izturējās diskrēti. Šāda slepenība bija pamatota, jo homoseksualitāte Somijā bija aizliegta līdz 1971.gadam, bet līdz 1981.gadam tika klasificēta kā slimība.
Kas zināms par Tūves Jānsones slepeno mīlestību?
1946.gada decembrī Jānsone satika teātra režisori Vīviku Bandleri, kurā iemīlējās teju no pirmā acu uzmetiena. Lai gan Bandlere bija precējusies, abas uzsāka kaislīgu – un ļoti slepenu – romānu. Šo dēku Jānsone iemūžināja grāmatā “Burvja cepure” (1948), kurā viņa un Bandlere parādījās ar vārdiem Tupsis un Vipsis – abas lietoja šādus mīļvārdiņus.
Muminu pasakas tēli Tupsis un Vipsis, kuriem uz pēdām seko Morra, staigā apkārt ar čemodānu. Tajā glabājas Karaļa rubīns – dārgakmens, kurš apgaismo pasauli ar savu siltumu. Tā bija Jānsones un Bandleres slepenās mīlestības metafora.
Kaislīgais romāns beidzās pēc pāris mēnešiem, kad Jānsone saprata, ka Bandlere negrasās pamest savu vīru, turklāt viņai ir vairākas citas mīļākās. Tomēr abas saglabāja draudzību visa mūža garumā un vēlāk sadarbojās Muminu stāstu inscenējumos teātrī.
Kā Tūve Jānsone guva panākumus?
Grāmatas par trollīšiem Muminiem guva lasītāju atsaucību Somijā, tāpēc 1950. un 1951.gadā “Burvja cepure” un “Komēta nāk” tika pārtulkotas arī angļu valodā. Tūves Jānsones karjera uzņēma nopietnus apgriezienus, kad pasaulē lielākais laikraksts “London Evening News” ar 12 miljonu tirāžu nolīga viņu ik dienas uzzīmēt komiksu. Ērmīgie Muminu tēli guva satriecošus panākumus, un tie iepatikās arvien plašākam lasītāju lokam. Drīz komiksus par Muminiem publicēja simtiem avīžu 12 dažādās valstīs.
Tam sekoja radio programmas, TV seriāli, teātra izrādes un filmas. 50.gados tiesības uz trollīsiem Muminiem gribēja iegādāties slavenā izklaides industrijas korporācija “The Walt Disney Company”, bet Jānsone piedāvājumu noraidīja: rakstniece nevēlējās, lai viņas tēlus “disnejiskotu”, kā tas bija noticis ar Vinniju Pūku.
Milzīgās popularitātes dēļ Jānsone nodibināja kompāniju “Moomin Characters”, kas apgādāja fanus ar Muminu lellītēm, kā arī kafijas krūzēm, ziepēm, marcipāna figūriņām un citiem priekšmetiem ar iemīļoto tēlu atveidojumiem. Lai gan darījumi Jānsonei šad un tad sagādāja galvassāpes, rakstniece labi nopelnīja. “Es nevaru nekļūt bagāta, pat ja viņi mani apkrāpj,” Jānsone rakstīja kādam draugam.
Vai Tūve Jānsone ienīda Muminus?
Muminu grāmatas atnesa Jānsonei vairākas balvas, to skaitā arī Selmas Lāgerlēvas medaļu 1953.gadā un Hansa Kristiana Andersena medaļu 1966.gadā. Par spīti atzinībai, šie tēli Tūvei Jānsonei pamazām sāka apnikt. “Nolādētie Mumini. Es vairs negribu par viņiem neko dzirdēt. Man gribas vemt,” viņa rakstīja 50.gadu nogalē, kad sabiedrības aizrautība ar Muminiem bija sasniegusi kulmināciju.
Nepatikas galvenais iemesls bija tas, ka darbs pie Muminu grāmatām neatstāja Jānsonei pietiekami daudz laika, ko veltīt gleznotājas karjerai un literatūrai pieaugušajiem. Tomēr viņai izdevās uzrakstīt sešus romānus un daudzus stāstus, kā arī uzgleznot vairākus lielus darbus, to skaitā sienu gleznojumu Helsinku pašvaldības ēkā.
Par spīti cildinošām atsauksmēm, Jānsone juta, ka ārpus Muminu pasaules viņai ir grūti rast pamatu zem kājām. “Izejot no Muminu ielejas, es jūtu, ka ap kājām lodā auksts vējš,” rakstīja māksliniece.
Kāpēc tik daudz Muminu stāstu bija aizliegti?
Vairākas no kopumā 104 sērijām TV animācijas seriālā par Muminiem Somijā, Zviedrijā un Norvēģijā tika cenzētas. Programmu veidotāji tās uzskatīja par pārāk neomulīgām vai – kā viņi mēdza teikt – “nemuminiskām”. Aizliegto sēriju vidū bija “Pirāts”, kurā trollīša Mumina draudzeni un rotaļbiedri Snorkes jaunkundzi saņem gūstā ļauns pirāts, kurš piedraud viņai ar dunci. Caur adatas aci neizlīda arī “Lielais sprādziens”. Šī epizode atveido krāšņu ainu, kurā superdegviela izkausē pašgatavota gaiskuģa motoru, tāpēc lidaparāts uzsprāgst.
Taču brutalitātei bija jānovelk robežas. Kad animācijas sērijas japāņu versijā Muminu tētis trollīti Muminu iepēra, Tūve Jānsone pārskaitās. Viņa nevarēja novērst šīs sērijas iznākšanu Japānā, bet šī notikuma dēļ krietni pastiprināja kontroli pār saturu, kad 1991.gadā tika uzņemts jauns seriāls.
Kas bija Tūves Jānsones dzīvesbiedre?
Tūves Jānsones satikšanās ar Tūliki Pietili mākslinieku Ziemassvētkos 1955.gadā kļuva par pagrieziena punktu rakstnieces dzīvē. Savienotajās Valstīs dzimusī somu grafiķe un māksliniece Pietile kļuva par Jānsones lielo mīlestību un partneri līdz mūža galam. Abas sievietes strādāja kopā dažādos projektos, un viņām patika ceļot. Jānsone un Pieitle pavadīja daudzas nedēļas un mēnešus vilcienu ceļojumos cauri Eiropai, viesnīcās Parīzē vai kādas Grieķijas salas pludmalē. “Es nekad nebūtu ticējusi, ka dzīve var būt tik laimīga un mierīga,” Tūve Jānsone rakstīja kādam draugam pēc Ziemassvētkiem Parīzē.
Gan Jānsone, gan Pietile augsti vērtēja savu brīvību un privātumu. Viņas Helsinkos paturēja katra savu dzīvokli, lai gan tie bija saistīti ar gaiteni bēniņos. 1992.gadā Pietile pavadīja Jānsoni uz Somijas neatkarības dienas svinībām Valsts prezidenta pilī. Visticamāk, viņas bija pirmais lesbiešu pāris, kas piedalījās šajos svētkos.
Vai Tūve Jānsone nopirka salu?
1964.gadā Jānsone un Pietile nopirka neapdzīvoto Klovharunu Pellinki salās Somu līcī uz austrumiem no Helsinkiem. Turpmākajos gados pāris katru gadu no aprīļa līdz oktobrim dzīvoja salā, kur nebija ne ūdensvada, ne elektrības. Dienas aizritēja strādājot, zvejojot un vērojot dabu. Jānsoni īpaši valdzināja vētras, kas brīžiem apciemoja kailo klinšu saliņu – un šos motīvus viņa bieži izmantoja Muminu grāmatās.
Tikai 1982.gadā, kad Jānsonei tuvojās 70 gadi, skarbā dzīve klinšu salā kļuva par grūtu. Pāris pameta Klovharunu un turpmāk vasaras pavadīja mājās Helsinkos. Tur dienas pagāja rakstot, gleznojot un atbildot uz arvien pieaugošo vēstuļu straumi no apbrīnotājiem visā pasaulē. Taču no literatūrkritiķu un zinātnieku uzmanības Jānsone vairījās. “Kaut viņi liktu mani mierā,” sacīja rakstniece un piebilda: “Rocieties manās grāmatās, kad būšu mirusi.” Tūve Jānsone nomira 2001.gada 27.jūnijā 86 gadu vecumā pēc ilgas slimības.
