Diezin vai var uzskatīt par apstākļu sakritību to faktu, ka PSRS tajā pat gadā tika sagrauts “konkurējošais” centrs raķešu sistēmu izstrādāšanai, bet tā speciālisti (ieskaitot nākošo padomju raķešu galveno konstruktoru S.P.Koroļovu) tika nosaukti par tautas ienaidniekiem un daudzi no viņiem tika iznīcināti. Ir pamats uzskatīt, ka kompromātu par šiem cilvēkiem “piesvieda” vācu izlūkdienests.
Sekas atsaucās nekavējoties. Ja uz 1941.gadu Sarkanās Armijas bruņojumā bija tikai dažas masīnas ar reaktīvās zalves uguns iekārtām (“katjušas”), tad trešajā reihā uz šo laiku sākās skiču projektēšana rakešu sistēmai, kura būtu spējīga izvest cilvēku kosmosā, - projekts "А9/А10". uz 1943.gadu tas bija gatavs bet raķete ieguva nosacīto nosaukumu “Fau-3”.
Taču par cik norisinājās karš, vācu raķertnieku galvenie centieni bija sakoncentrēti uz tīri militāras raķetes “A – 4” izstrādi pretinieka sagrāvei, programmas “Atriebes Ierocis” ietvaros (ar iespējamu izmantošanai izstrādes stadijā esošu atomgalviņu). 40-to gadu sākumā vācu raķešu arsenālā atradās cietā kurināmā klases “zeme-zeme” raķete “Renbote” ar lidojuma tālumu līdz 150 kilometriem un zenīta vadāmā klases “zeme-gaiss” raķete “Vasservals”. Izstrādes stadijā atradās raķetes “Raintohters” un “Smetterlings”. Tā ka Britu salu apšaude ar raķetem “fau-1” un “fau-2” tika izskatīta kā sava veida prelūdija ASV apšaudei. 1944.gadā rūpnīcas Nordhauzenā izlaida pa 25 – 30 “Fau-2” raķetēm diennaktī.
Tad arī izmēģinājuma lidojumus izgāja iznīcinātājs-pārtverējs “Bolens-Natters 1”ar rakešdzinēju un vertikālu pacelšanos (!), kurš bija bruņots ar 30-mit nevadāmām klases “gaiss-zeme” raķetēm un attīstīja ātrumu līdz 1000 km/h.
Rakešu-kosmosa tehnikas laikmets kļuva par realitāti. Tiesa, no 18 raķetēm "А-4" 16 uzsprāga gaisā. Un arī lidmašīnu-lādiņu “Fau-1” ražošana no tehniskā redzesleņķa, kā atzina Vācijas bruņojuma ministrs Špejers, “bija dārga lieta, bet to efektivitāte salīdzinājumā ar iztērētiem līdzekļiem – minimāla”. Šis izstrādājums bieži patvaļīgi mainīja kursu, augstumu un ātrumu.
Un te nu darbībā iestājās (tiešajā vārda nozīmē) cilvēciskais faktors raķetnieces-izmēģinātājas Hannas Reičas veidolā.
Šī pēc skata miniaturā un trauslā, taču fenomenāli drosmīgā sieviete 1943.gada vidū piedāvāja savu kandidatūru tam, lai izmēģinātu “Fau-1” lidojumā! Dēļ tā lidmašīnā-lādiņa “iespieda” mazītiņu (pēc pilotes komplekcijas) kabīni ar rokas vadību un nepieciešamajām ierīcēm. Pa visu spārnu platumu uzstādīja eleronus, bet zem fizelāžas – nelielu nosēšanās slēpi.
Startējot gaisā no piekares zem lidmašīnas-nesēja, Reiča veica veselu rindu riskantus lidojumus ar “Fau-1”, pierādot ar personisko pieredzi, ja ir iespējama efektīva raķešu pilotēšana. Viņas vīrišķību novērtēja ar visiem augstākajiem reiha apbalvojumiem. Pats Hitlers pasniedza Reihai Bruņinieku Zižļa. Audiences laikā Reiha arī padalījās ar Hitleru ar savām iecerēm attiecībā uz kosmisko programmu uz ballistiskās raķetes “Fau-2” bāzes, kuras izmēģinājumi veiksmīgi pagāja 1942.gada 3.oktobrī.
Hitlers deva “zaļo gaismu” “jautājuma iepriekšējās izpētes veikšanai”. Un 1943. gada novembrī Aviācijas izpētes akadēmijas slepenā konferencē tika pieņemts lēmums par pilotu vervēšanu “Kara kosmonautu vienībai”. Pēc dažiem datiem, kursantu skaits sasniedza 500 cilvēku, taču pēc rūpīgas atlases samazinājās līdz 100. Ir versija, ka trīs no viņiem arī kļuva par pirmajiem vācu kosmonautiem, kuri 1943.gada beigās veica suborbitālo lidojumu ar “Fau-2”.
Par nolūku nopietnību liecina arī tas, ka Hitlers 1944.gada februārī nozīmēja par trešā reiha kosmiskās programmas kuratoru SS oberšturmanfīreru Oto Skorceni, kuram uzticēja pašus atbildīgākos uzdevumus, tajā skaitā attiecināmus “speciālam ierocim”.
Darbības cilvēks, Skorceni piedeva raķešu pilotēšanas programmai “specnazisku zemtekstu”. Kosmonauti tika apmācīti mērķēšanas prasmēm uz modernizētiem “fau-1” kā starpkontinetālā raķēšu kompleksa “Reihenbergs” prototipiem. Pēc kompleksa galvenā konstruktora Rigarda Fogta ieceres, bumbvedējam “Do-217E” vajadzēja pacelt sakabi no ballistiskās raketes “Fau-2” un mikrolidmašīnas-šāviņa. Pēc atdalīšanās no nesēja 10 km augstumā ieslēdzās gaisa reaktivai taisnpūtes augstuma virziena uz mērķi kāpiens. Jau stratosfērā lidotājam bija nepieciešams ar radiokatara palīdzību atrast mērķi, ievest tā datus raķetes nomērķēšanas sistēmā un pēc tam atdalīt no tās savu mikrolidmašīnu.
Dabiski, tādas operācijas risks bija liels. Tāpēc Skorceni skolas kursanti (uz 1944.gada vasaru viņi palika 70) parakstīja šāda satura dokumentu:
"Ar šo apstiprinu, ka brīvprātīgi piekritu kļūt par pilotu cilvēka vadītai planējošai bumbai dalībai pašziedošanās akcijās. Es apzinos, ka akcija var beigties ar manu bojāeju".
1944. gada rudenī Hitlers apstiprināja demonstratīva raķešu-bumbu trieciena veikšanu pa Ņujorku ar kodētu nosaukumu “Elsters” (“Žagata”). Naktī uz 1944.gada 30. novembri no zemūdenes amerikāņu krasta tuvumā tika izsēdinata speckomanda ar mērķi uzstādīt radiobāku ar virzienu uz vienu no Ņujorkas debesskrāpjiem. Taču vācu agentus noķēra FIB, atlikaizteikti rēķināties tikai ar Skorceni brīvprātīgajiem.
Verners fon Brauns piedāvāja izmantot Ņujorkas apšaudīšanai sacu raķeti "А9/А10". tās izmēģinājumi notika 1945.gada 8. un 24. janvārī. Taču kosmiskā pārlidojuma Vācija-Ņujorka realizācijai nacistiem laika vairs nepietika.
http://www.kapyar.ru/index.php?pg=409
Komentārs: pilotējamo lidojumu V-1 pieminējumi šajā rakstā acīmredzot ir visai pamatoti. Virknē avotu tāpat tika minēts par to, ka eksistēja noteiktas problēmas ar vadību un navigāciju un lai noteiktu iemeslus, kuri noveda pie kļūdām, tika veikti pilotējamie lidojumi, kuru gaitā šīs kļūdas izdevās noteikt.