Izžuvusī Venēcija.
Tad lūk, Zorgels uzskatīja, ka šo aizvēsturiskā laikmeta ģeoloģisko krīzi varētu daļēji atkārtot uz bis. Viņš lika priekšā ar dambjiem atkal "aizvērt" Gibraltāru, pie reizes arī Dardaneļus, lai pilnībā izslēgtu jūras ūdens pieplūdi. Tā kā Vidusjūra gada laikā zaudē ap 4000 km3 ūdens, tad ļoti ātri izveidotos liela augstumu starpība starp Pasaules okeāna līmeni un izžūstošās jūras līmeni. Tad uz Gibraltāra dambja varētu izveidot hidromezglu ar elektrostaciju. Un daļu no ūdens tomēr ielaist no Atlantijas, lai tā, krītot lejā, grieztu hidroturbīnas. Hermanis Zorgels ticēja, ka tādā veidā Eiropa iegūtu milzīgu enerģijas daudzumu un jaunas zemes, kas iepriekš bija jūras dibens. Atcerēsimies, ka vāciešiem tajā laikā bija īpaši sapņi par jaunām dzīves telpām [kā nekā, pēc 1. pasaules kara Vācija bija zaudējusi visas savas aizjūras kolonijas - t.p.], un Zorgels pēc būtības piedāvāja tās atkarot, tikai, nevis no eksistējošām valstīm, bet no jūras. Vidusjūras valstu iedzīvotājus vācu idejas absolūti neiepriecināja. Ja projekts "Atlantropa" (apvienotā Eiropas-Āfrikas kontinenta nosaukums) būtu realizēts, Egejas jūra izzustu praktiski pilnībā, izveidojot sauszemes tiltu starp Balkānu pussalu un Mazāziju, bet Venēcija izrādītos dziļi sauszemē izžuvušās Adrijas jūras ziemeļdaļas dēļ. Klimatisko izmaiņu mērogs, kas skartu Eiropu, Āfriku un Tuvējos Austrumus, būtu tāds, ko grūti iedomāties. Zorgela idejas neviens nopietni neņēma, kaut arī autors tās cītīgi reklamēja līdz pašai nāvei 1952. gadā.
Kuģi tuksnesī.
Taču bija arī citi plāni par Vidusjūras ūdeņiem, turklāt daudz tuvāki realizācijai nekā Zorgela sapņi. Ēģipte pārsvarā ir tuksnešu zeme. Ziedošu dabu var novērot tikai šaurās zemes strēmelēs, kas stiepjas gar Nīlas krastiem un retās oāzēs. Vai tad nevar tuksnesi pārvērst jūrā?
Ēģiptes ziemeļos eksistē erozijas izveidota Kataras ieplaka. Tajā atrodas otrais dziļākais Āfrikas sauszemes rajons – 133 m zem jūras līmeņa. Katara pēc formas atgādina pilienu, kas vērsts uz dienvidrietumiem. Ieplakas platība – 19 605 km2. 1926. gadā Ēģiptes Tuksneša pētījumu departamenta direktors, doktors Džons Bolls lika priekšā appludināt Kataru ar Vidusjūras ūdeņiem. Saskaņā ar viņa idejām, ūdeni ieplakai varētu pievadīt pa slīpiem tuneļiem. Bolla centrālā ideja bija spēcīga elektroenerģijas avota radīšana. Lielas augstuma starpības dēļ parādītos iespēja izmantot krītoša ūdens enerģiju, lai iegrieztu hidroturbīnas. Acīmredzami, ka karstā tuksneša klimata dēļ iekšējā Kataras jūra no virsmas iztvaikotu lielu mitruma daudzumu, taču ūdens pieplūde no Vidusjūras uzturētu vairāk vai mazāk stabilu ūdens līmeni ūdenskrātuvē. 1957. gadā negaidot par lielu piekritēju jaunas jūras radīšanā Ēģiptē kļuva ASV Centrālā izlūkošanas pārvalde. Iestādes eksperti piedāvāja ASV prezidentam Eizenhaueram un Ēģiptes prezidentam Naseram nopietni nodarboties ar „Kataras projektu”. CIP atzīmējas tādas priekšrocības šai idejai, kā maigāku klimatu, darbu vietu radīšanu Palestīnas bēgļiem un pat stimulu Ēģiptes izkļūšanai no padomju iespaida zonas. Starp citu, tieši amerikāņiem izdevās realizēt līdzīgu „projektu” Kalifornijā. Kolorado upes delta, kas veidojās no uzpludinātām daļiņām, bija atrāvusi no okeāna tā daļiņu un pārvērtusi to sālsezerā. Bez sakariem ar okeānu-radītāju ezers ātri izžuva, atstājot pēc sevis dziļu ieplaku. XX gadsimta sākumā amerikāņu hidroinženieri kaut ko pārcentās ar irigācijas kanāliem, rezultātā Kolorado ūdeņi iegāzās ielejā un atkal pārvērta to par ūdenskrātuvi, ko tagad sauc par Solton-sī.
Kataras problēma tika apspriesta arī daudz vēlāk par CIP priekšlikumu, kas palika bez atbildes. 1970.- 1980. gados doktora Fridriha Baslera grupa ieguva VFR finansējumu, lai pētītu iespējas realizēt hidroprojektu, kas saistīts ar Ēģiptes ieplaku. Baslers deva priekšroku atklāta un pietiekami dziļa kanāla būvei. Lai izbēgtu no lielas darbietilpības, to plānoja rakt nevis ar parastas celtniecības tehnikas palīdzību, vienlaikus uzspridzinot izraktos urbumos 213 kodollādiņus, katra jauda būtu 1-1,5 Mt. Ar miera laiku atomu cilvēces labā aizrāvās 1950. gados, taču 1970.-1980. gados šāda ideja izklausījās ārkārtīgi eksotiska. Nav brīnums, ka Baslera plāni palika uz papīra. Taču mēģinājums izmantot atoma lādiņus hidrobūvju radīšanā tomēr tika realizēts, un notika tas nevis Ēģiptē, bet Padomju Savienībā.
Kodolezers.
Doma savienot ar kanālu Kamu ar Pečoru parādījās jau XVII gadsimtā, bet pirmskara PSRS projektu uzskatīja kā elementu Eiropas Krievijas Vienotajā dziļūdens sistēmā. Jau Hruščova valdīšanas laikā padomju vadība saslima ar ideju pārnest daļu ūdeņiem bagāto ziemeļu upju straumju uz dienvidu ūdeņiem nabagiem rajoniem. Pečora kļuva par vienu no „atkulakošanas” kandidātēm. Iespējams tāpēc, lai nepārceltu celtniecības darbiem daudz personāla un tehnikas šajos mazapdzīvotajos rajonos, padomju inženieri, līdzīgi Basleram, lika likmi uz miera laiku atomu. 1971. gada 23. martā pie gandrīz neapdzīvotā ciema Vasjukovo, Čerdinskas rajonā, Permas apgabalā, projekta „Taiga” ietvaros tika uzspridzināti trīs 15-kilotonnu lādiņi. No sprādziena izveidojās 600 m krāteris. Taču, iespējams, ka izmēģinājuma sprādzienu rezultāti neapmierināja, jo ar to „kodolkanāla” vēsture arī beidzās. Krāteri vēlāk piepildīja ūdens, un tas pārvērtās par ezeru. Pēc cilvēku liecībām, kuri ir bijuši mākslīgās ūdenskrātuves krastos, ezera rajonā ir paaugstināts radiācijas fons, kaut arī šajos rajonos jau sen staigā tūristi, tiek lasītas sēnes un ķer zivis. Pečoras-Kamas kanāls tā arī netika uzbūvēts.
Persiešu fantāzijas.
Iespējams, ka pie neizpildāmām un arī nedaudz trakām idejām hidrotehnikas jomā var pieskaitīt kuģojama kanāla būves projektu, kas savienotu Kaspijas jūru ar Persijas līci (Indijas okeānu). Šai idejai ir apmēram 100 gadi, taču pagājušā gada sākumā Irānas parlamenta Nacionālās drošības un ārpolitikas komitejas priekšsēdētājs Aladins Borudžerdi paziņoja, ka kompānija, ko vada Islāma revolūcijas sargu korpuss, izskata tehnisku iespēju būvēt kanālu Kaspija – Persijas līcis. Vispār jau vajadzību būvēt šo ūdens artēriju Irānas vadītāji ir aicinājuši arī agrāk. Projekta realizācijas grūtības sākas jau ar faktu, ka Kaspijas līmenis ir par 29 m zemāks par Indijas okeāna līmeni. Tomēr Irāna ir kalnu zeme. Tika ziņots, ka kanāls varētu iet pa lielu upju ielejām, taču arī, pieļaujot to, ka lielākā ūdens ceļa daļa ies pa ielejām un aizām, tas neatmaina faktu, ka būs jāpārvar Kaspijas un Indijas okeāna baseinu ūdens šķirtnes. Tikt pāri kalniem teorētiski ir iespējams, taču tādēļ vajadzēs būvēt garas slūžu kaskādes. Taču pat, ja tās uzbūvēs, vajadzēs risināt jautājumu par slūžu piepildīšanu ar ūdeni, ko būtu jāceļ uz augšu. Panamas kanālā to atrisina vienkārši. Ūdensšķirtnes bjefa līmenī atrodas Gatunas ezers, kas ar savu ūdeni baro sistēmu. Ūdens no augšējā bjefa notek lejā, Zemes gravitācijas iespaidā. Irānas kalnos tādu ezeru nav un vispār ir maz ūdens (starp citu, kanāls tiek apskatīts arī kā ūdens piegādātājs Irānas iekšējiem, sausajiem rajoniem). Vienīgais variants – sūknēt ūdeni augšā ar sūkņiem kā to dara Maskavas kanālā vai Volgas-Donas kanālā. Taču Krievijas Eiropas daļā ir pavisam citi augstumu kritumi. Irānā, lai „barotu” sūkņus vajadzēs ievērojamas energojaudas, to vajadzīgajās vietās nav. Enerģija būs vajadzīga arī priekš atsāļošanas stacijām – Kaspijas ūdens nav derīgs ne dzeršanai, ne irigācijai. Saskaņā ar irāņu plāniem, kanāls paņems no Kaspijas ūdens daudzumu, kas līdzināsies 0,1 daļai no Volgas pieplūdes, taču, lai to izdarītu, būs nepieciešamas visu Kaspijas valstu atļaujas. Citiem vārdiem, irāņu politiķu nosauktie plāni drīzāk uzskatāmi par PR paveidu, ne par reāliem projektiem.
Stambulas sala.
Reti gadās, ka kanāla projektu nosauc par mežonīgu (wild) vai traku (crazy), pats galvenais tā atbalstītājs. Katrā gadījumā tieši ar tādiem vārdiem angļu valodā tiek tulkots raksturojums, ko devis Turcijas prezidents Erdogans „Bosfora dublim” – kanālam, ko būs jāizrok starp Melno un Marmora jūru. Jaunais, kuģojamais ceļš pārvērtīs Stambulas Eiropas daļu par salu. Turku varas iestādes uzskata, ka Bosfors, pārāk aktīvās kuģu satiksmes un mazā šauruma dēļ, ir kļuvis bīstams kuģošanai. „Trakais kanāls” būs 48 km garš, 400 m plats un 25 m dziļš. Gar mākslīgo upi izbūvēs mūsdienu rajonus. Diezin vai var šaubīties par šāda projekta realizēšanas tehniskajām iespējām, taču kritiķi arī mīl vārdu „traks”, viņiem ir aizdomas, ka politiķu reklamētais projekts valstij izmaksās daudz vairāk nekā tiek ziņots oficiāli.