Tomasa Maina Rīda vārdu neatrodam akadēmiskajās grāmatās par literatūru; enciklopēdijās viņam veltītas tikai nedaudzas rindkopas. Taču viņa vārds ir vienmēr bijis populārs, it īpaši jaunatnes vidū, jo T.M.Rīda darbi iedveš jaunajā cilvēkā jūtu dziļumu, drosmi, labsirdību, uzņēmību, kā arī mīlestību uz dabu, dzīvnieku un augu valsti.
Viņš dzīvoja vētrainā, dižu notikumu pilnā laikā – no 1818.gada līdz 1883.gadam – lielo revolūciju laikā, Marksa un Engelsa “Komunistiskās partijas manifesta” iznākšanas laikā, tad, kad risinājās karš starp Amerikas kapitālistiskajiem ziemeļiem un vergturu dienvidiem.
Tomass Mains Rīds piedzima Īrijā, diezgan trūcīgā garīdznieka ģimenē. Tēvs gribēja dēlu ievirzīt savā profesijā, taču Tomasam tā nebija pa prātam. Viņš nolēma pats sev izlauzt ceļu dzīvē.
Bija 1840.gads. Bēgdami no bada un angļu jūga, īri tai laikā masveidīgi ceļoja projām no savas dzimtenes. Tie emigrēja galvenokārt uz Amerikas Savienotajām Valstīm, kur cerēja atrast zeltu. Jaunais Tomass Mains Rīds drīz vien pievienojās viņiem, dodoties prom pa nezināmu piedzīvojumu ceļu.
Amerika tai laikā attīstījās milzu tempos. Gan kapitālisti, gan arī plantatori kāroja pēc jaunām teritorijām, jauniem tirgiem, tika atņemtas Spānijai un Francijai piederošās zemes. Dienvidos Amerikas robežas tuvojās Meksikai, toreiz divtik lielai kā mūsdienās, ziemeļos tā virzījās uz Aļaskas pusi. Dzīdamies pēc zelta un vērtīgām zvērādām, amerikāņu kolonisti iznīcināja veselas indiāņu ciltis. Indiāņi mira masveidīgi no slimībām, smaga darba, kā arī no alkohola.
Divdesmit divu gadu vecumā T.M.Rīds iebrauca Jaunorleānā (Ņūorleānā) – tolaik lielā, trokšņainā, krāšņā pilsētā, ko dēvēja par Amerikas Parīzi. Tur sabrauca visas pasaules piedzīvojumu meklētāji, tur plauka vergu tirdzniecība, azarta spēles, zelts strauji gāja no rokas rokā.
Jaunais Tomass Mains Rīds neļāvās tādas dzīves ietekmei. Amerika būtu varējusi viņu pataisīt par alkoholiķi vai azarta spēļu cienītāju, taču to nepieļāva ne paša personība, ne arī audzināšana. Viņa stājā varēja sajust romantiskās literatūras svētīgo ietekmi: viņš bija līdzīgs sava iemīļotā dzejnieka Bairona varoņiem. Bairona romantiskie tēli kļuva par Rīda paša dzīves etalonu. To apliecināja pat jaunekļa izskats: taisnā stāja, acis, kas pauda gan drosmi, gan labestību, maigās lūpas, biezie, cirtainie mati.
Jaunekli nodarbināja sevis pilnveidošanas iespējas, turpretī zelts viņu nemaz neinteresēja. Vispār Mains Rīds nebija piemērots tālaika Amerikas praktiskajai dzīvei. Taču, lai dzīvotu, vajadzēja strādāt. Ar ko gan tik Rīds nenodarbojās laikā no 1840.gada līdz 1843.gadam! viņš bija gan tirgotājs, skolotājs, gan aktieris, strādāja arī plantācijās un dienēja ASV armijā, taču nevienā profesijā jaunajam cilvēkam nebija panākumu.
Jaunekli vilināja Amerikas dienvidu romantiskās tāles, cilvēka roku neskartie meži un upes. Šajos gados Rīds devās tālos ceļojumos pa dienvidu štatiem un Meksiku.
Viņš brauca pa lielākajām Amerikas upēm, redzēja bizonu barus, mežonīgos zirgus – mustangus, apbrīnoja cēlu kalnu grēdas, apskatīja senās spāņu pilsētas, kas tagad bija iznīcinātas un pamestas, redzēja vēl senākas drupas – indiāņu pilsētas, ko jau pirms trīssimt gadiem bija sagrāvuši spāņu konkistadoti, neatrazdami zeltu. Tādējādi T.M.Rīdam veidojās īpatnēja vēstures uztvere, kas vēlāk atspoguļojās viņa romānos. Jāpiebilst, ka visu vēroto un redzēto Rīds aprakstīja savās dienasgrāmatās, un tās vēlāk kļuva par viņa daiļrades pamatu. Viņa grāmatās it kā ieplūdusi viņa lielā dzīves pieredze.
Tā, piemēram, romāna “Baltais virsaitis” darbība risinās Jaunmeksikā un saistās ar autora dzirdēto leģendu par Sanildefonsu – pilsētu, kas kādreiz gājusi bojā. Romāna apakšvirsraksts ir “Ziemeļmeksikas leģenda”. Stāsts ir patiešām leģendai līdzīgs. Tam piemīt liels piedzīvojumu aprakstu pārliecības spēks, taču te viss ir pārdabiski saasināts, hiperbolisks. Gan dabā, uz kuras fona risinās notikumi, gan arī cilvēku jūtās un kaislībās.
T.M.Rīds stāsta pirmajā personā, subjektīvi. Stāstītājs bieži pāriet no pagātnes uz tagadni, tādējādi piešķirot stāstījumam dramatismu, personiski izjusta pārdzīvojuma nokrāsu. Aizraujoši romantiskais sižets risinās uz tikpat romantiski kontrastējoša fona. Arī pati ainava ir kontrastaina. Drūmie, kailie kalni ar ziedošām ielejām rietumos un plašie prēriju apgabali austrumos it kā atspoguļo pretrunas un kontrastus cilvēkā. Vēl spēcīgāk parādīts kontrasts starp cilvēka pārejošajām kaislībām un dabas vienaldzīgi cēlo mūžīgumu. Mūžība un mirklis – šīs divas vienlaikus pastāvošās laika kategorijas nosaka T.M.Rīda varoņu paradoksu un traģiku. Romantiski cēlās ainavas ir pretstatā cilvēku ikdienai.
Diži kalni ieskauj Sanidelfonsas ieleju, kur šodien tiek svinēta svētā Huana diena. Šajā dienā vīrieši izrāda savu drosmi un veiklību jāšanas mākslā, taču uzliesmo ar naids un skaudība, saduras nabadzība un bagātība. Uz svētku fona mēs ieraugām romāna varoni Karlosu. Viņš ir pretstats pārējiem tēliem, un tas nozīmē, ka sagaidāma traģiska kolīzija. Karloss un viņa māsa ir ar gaišu sejaskrāsu, viņiem ir gaiši zeltaini mati. Viņu izcelsme nav zināma (tāpat kā nav zināma Bairona Korsāra vai Džiaura izcelsme). Viņš nav ne spānis, ne indiānis, viņš nāk no Amerikas, un mēs ar viņa parādīšanos tūlīt izjūtam, ka šis cilvēks stāv nomaļus savā vidē.
Dzīves patiesību Tomass Mains Rīds redz sociāli kritiska, humāna vērotāja acīm. Viņš apraksta gan bagātnieku sadzīvi, piemēram, dona Ambrosio namu, gan arī nabadzību – tādu, kāda valda Karlosa mājā. Detalizēti apraksta ielejā dzīvojošo mednieku apģērbu, viņu necilo būdu. Tikpat detalizēti un ieinteresēti Rīds stāsta par cilvēku ticējumiem un paražām, par māņticību, kas liek vienkāršiem, lētticīgiem cilvēkiem novērsties no Karlosa un mierīgi noraudzīties viņa vecās mātes spīdzināšanā. Tādējādi rakstnieks parāda, ka daudz ļaunuma izraisa sociālie apstākļi.
T.M.Rīds savus komentārus un pārdomas izsaka tieši. Tā LXVI nodaļā viņš raksta: “Mūsu praktisko ļaužu zemē (t.i. Anglijā), kur pat mīlestības jūtas pakļautas vēsam aprēķinam un savtīgām interesēm, grūti saprast un mēs pat neticam, ka citās zemēs mīlestības dēļ varētu veikt neprātīgi drosmīgus varoņdarbus”. Šie vārdi attiecināti uz Karlosa iemīļoto, ideālo sievieti, bagātnieka meitu Katalīnu, kura “atdotu visu savu bagāto mantojumu”, lai tikai būtu kopā ar savu iemīļoto.
Varoņu ciešanas attēlotas dzejiskā pacēlumā. Viņš cieš un zaudē, taču autors atstāj vienu kompensāciju – mīlestību. Karloss ir spiests bēgt, jo, izņemot peonus un nabadzīgos kreolus, visi viņu nīst, visi grib viņu iznīcināt. Karloss aizbēg ar daiļo Katalīnu. Taču ir jūtas, kas augstākas pat par mīlestību – tā ir taisnības izjūta, vēlēšanās atriebties par netaisnību. Kādu dienu Karloss atjāj ar piecsimt vīru lielu indiāņu karotāju pulku un iznīcina Sanildefonsu, - no tās paliek pāri tikai drupas.
Romāna noslēgumā atkal ir autora liriskās pārdomas: varbūt citā laikā Sanildefonsas liktenis būtu vairāk ievēros, taču tas risinājās ļoti īpatnējā Spānijas un Amerikas vēstures periodā. Amerikas kontinentā spāņu koloniālā kundzība tuvojās beigām un Sanildefonsa bija tikai viens mazs notikums daudzu līdzīgu notikumu virknē – tajā pašā laikā krita simtiem citu pilsētu. “Un katrai no tām sava vēsture, savs asiņains likteņstāsts”, raksta T.M.Rīds. “Gadījums atveda mūs Sanildefonsas ielejā, gadījums lika mums sastapties ar cilvēku, kurš atcerējās Sanildefonsas leģendu – leģendu par Balto virsaiti”.
1843.gadā T.M.Rīds apmetas uz dzīvi Filadelfijā – tolaik ļoti lielā pilsētā – un sāk nodarboties ar žurnālistiku. Viņš saprot, ka viņa īstais aicinājums ir rakstniecība. Te sākas viņa draudzība ar Edgaru Po, arī romantiķi, kura daiļradei raksturīgs cilvēka iekšējās pasaules izpausmju attēlojums. Lai gan T.M.Rīds un Edgars Po bija ļoti atšķirīgi, viņus arī daudz kas saistīja. Pirmkārt, tā bija spēja saskatīt neparasto, noslēpumaino ikdienā un, otrkārt, ticība cilvēka cēlajām jūtām. Abi nīda mietpilsonību, konformismu. Edgaram Po bija daudz ienaidnieku, un T.M.Rīds uzstājās presē, aizstāvēdams viņu. Abi bija sapņotāji, taču T.M.Rīds tiecās arī pēc konkrētas darbības, savukārt Po bija sevī iedziļinājies sapņotājs.
No 1846.gada līdz 1848.gadam notiek karš starp ASV un Meksiku. Tomass Mains Rīds dienē ASV armijā, jo tic šīs valsts propagandai, kas Ameriku pasludināja par Meksikas aizstāvi. Šis gadījums bija viens no daudzajiem Rīda dzīvē, kad jūtam likteņa ironiju, - viņš rīkojās, cēlu principu vadīts, bet izrādījās pievilts. Indiāņi un kreoli sacēlās pret uzvarētājiem. Situācija bija sarežģīta. T.M.Rīds sāka saprast, ka atrodas nepareizā pusē, ASV atņēma Meksikai četrdesmit procentu teritorijas.
Leitnantu Tomasu Mainu Rīdu paaugstināja amatā, viņš kļuva par kapteini un kā tāds arī iegāja vēsturē – kapteinis Mains Rīds.
Morālās sāpes nebija viss, ko Rīds ieguva šajās kaujās. Viņš tika smagi ievainots cīņā par Mehiko pilsētu. Domāja, ka Rīds neizdzīvos, tomēr viņš izveseļojās. Taču brūce lika sevi just līdz mūža beigām.
Savā pirmajā romānā “Brīvie strēlnieki” T.M.Rīds jūt simpātijas pret meksikāņiem, it īpaši pret Meksikas indiāņiem. Vispār viņam raksturīgs īsts internacionālisms, liela cieņa pret visiem, arī ASV ierindas cilvēkiem. Simpātiski amerikāņi viņa darbos parādās diezgan bieži, piemēram, jau minētajā romānā “Baltais virsaitis”.
Izveseļojies no smagā ievainojuma, T.M.Rīds gribēja atgriezties Eiropā, kuru jau bija aptvērusi 1848.gada revolūcija. T.M.Rīds dziļi ticēja 1848.gadam. Sevišķi viņu sajūsmināja fakts, ka pat Lielbritānija “sakustējusies”: tur bija sākusies čartistu kustība. Kā daudziem citiem, arī Rīdam likās, ka tagad nāks brīvība. Viņš gribēja steigties palīgā revolūcijai. Taču naudas trūkuma dēļ nevarēja aizbraukt no Amerikas. Kad 1848.gadā viņš ieradās Eiropā, revolūcija jau bija apspiesta gandrīz visās zemēs. T.M.Rīds piedzīvoja milzīgu vilšanos, Amerikā viņš bija kļūdījies, bet tagad – nokavējies…
No 1850.gada Rīds dzīvoja Londonā. Tur viņš iepazinās ar ungāru revolucionāru Lajošu Košutu un aizstāvēja viņu Anglijas presē; kapteinim Mainam Rīdam bija daudz draugu revolucionārajās aprindās, un viņš presē atmaskoja Lielbritānijas politiku. T.M.Rīdu visur sāka dēvēt par “sarkano”. “Sarkans” viņš nebija, taču līdz pat nāvei palika ļoti godīgs, šķīsts cilvēks.
Šajos gados sākās T.M.Rīda profesionālā darbība. Rakstniekam ir grūti iedzīvoties Londonā pēc Amerikas plašumiem, tās krāšņās dabas. Netālu no Londonas viņš uzceļ sev māju spāņu stilā un sāk nodoties rakstniecībai. Viss romantisms, visas ilgas pēc aktīvas dzīves, pēc ideālu īstenošanas tagad ieplūst viņa darbos. Dienasgrāmatas palīdz Rīdam atsaukt atmiņā iespaidus, ko viņš guvis ceļojumu laikā pa Amerikas dienvidiem, un radīt pārliecinoši reālus dabas skatus un cilvēku tēlus. Turpretī cilvēku darbību viņš apraksta, balstoties uz saviem sapņiem un romantisma literatūras paraugiem.
Piecdesmitajos gados Rīds rada savus labākos darbus. Panākumus lielā mērā nosaka rakstnieka plašā izglītība (kaut gan tā nebija akadēmiska) un lielā dzīves pieredze. Nāk klajā jau pieminētie darbi “Brīvie strēlnieki” (The Rille Rangers, 1850) un “Baltais virsaitis” (The White Chief, 1855). šim romānam seko “Kvartenone” (The Quadroon, 1856), tad “Augu mednieki” (The Plant Hunters, 1857), “Oceola, seminolu virsaitis” (Oceola the Seminole, 1858).
“Kvartenone” pieder pie Maina Rīda populārākajiem darbiem. Tā pamatā ir pretmeti: “jaunās pasaules” svaigums un spēks nostādīts pretī vecajai Eiropai, proti, Anglijas gurdenumam, tās “klasiskajai izglītībai”. Dienvidu štatu vergu viņš salīdzina ar Lielbritānijas plebeju, kas ir vēl dziļāk pazemots nekā vergs. Pretstatā gaišajai kreolietei ir tumšā kvartenone. Pretstatā jaukajam ārstam ir ļaunais Gajars. Pretstatā goda tituliem, oficiāliem atzinumiem ir šķīsta, nesavtīga mīlestība. Ja ir “mīlestības gaisma” acīs, tad visa pasaule liekas apburoša, bet cilvēkam ar ļaunumu sirdī arī viss apkārtējais liekas ļauns, aizdomīgs. Tais štatos, kur valda puritāņu morāles likumi, tikumības līmenis ir viszemākais: “Zemēs, kur valda puritāņu principi, ir vislielākais skaits krāpnieku, viltus ārstu, negodīgu tirgotāju”.
Kā visi T.M.Rīda romantiskie stāstījumi, arī “Kvartenone” ir zināmā mērā dēku romāns. Taču šīs dēkas ir saistītas ar morāles problēmām. Visu stāstījumu apgaismo drosme, šķīsta, nesavtīga mīlestība, draudzība. Jaunie lasītāji aizraujas ar dēkām, bet nemanot viņos paliek arī šī labestības un augstsirdības noskaņa.
Kad runa ir par Tomasu Mainu Rīdu, pirmais darbs, ko parasti nosauc, ir “Jātnieks bez galvas” (The Headless Horseman, 1866). Tas ir saprotams, jo tā sižets ir ārkārtīgi spraigs un dramatisks. Jau pati pirmā aina intriģē: uz Teksasas romantiskās ainavas fona mēness gaismā parādās jātnieks, no kura pat dzīvnieki sabīstas – jātniekam nav galvas.
Pēc šāda īsa ievada sākas stāstījums, bet tikai pašās beigās uzzinām, kas šis jātnieks tāds ir un kāpēc viņš ir bez galvas. Kā vienmēr, stāstījums uzbūvēts uz pretmetiem (tas ir romantisma pamatprincips); šķīstums – un pretīgums, viltība; kreoliete ar zeltainiem matiem un baltu ādu – un viņas tumši melnā kalpone; drošsirdība, bezbailība – un gļēvulība. Visam romānam cauri vijas ainavas, kas it kā simbolizē notikumus. Tā, piemēram, XLII nodaļa sākas ar ainu, kurā simtiem liju ceļas virs meža – bet šajā mežā atrodas smagi ievainots jauneklis, varones brālis… Bīstamas situācijas, brīnumainas izglābšanās, pārcilvēciska drosme – visu to atrodam pārpilnam. Mīlestība, kā vienmēr T.M.Rīda romānos, beidzas laimīgi. Noslēgumā mēs satiekam mīlētājus jau pusmūža gados – jau pārveidotajā, civilizētajā Teksasā. Taču cauri gadiem viņi saglabājuši savu romantisko mīlestību.
Šajā posmā T.M.Rīds saraksta grāmatas arī bērniem. Trauksmainā dzīve Rīdam nebija devusi daudz laika izglītībai, tāpēc viņš jo skaidrāk apzinājās tās nozīmi un rakstīja, lai palīdzētu jaunajiem lasītājiem iegūt zināšanas. Ar lielu mīlestību un rūpību top darbi “Zooloģija bērniem” (1860) un “Dažādu cilvēku rasu populārs apraksts” (1860).
Tomēr Londonas dzīve rakstnieku nomāc. Viņš ilgojas pēc lauku klusuma, zemes. Tāpēc nolemj pievērsties lauksaimniecībai. Taču cieš neveiksmi un pazaudē arī ieguldīto naudu. Neveiksmīgs ir arī mēģinājums nodibināt savu avīzi. Tāpēc 1867.gadā T.M.Rīds nolemj doties atkal uz Ameriku, lai nodrošinātu sev stabilu vietu dzīvē. Tomēr arī šeit viņu pavada neveiksmes, un 1870.gadā, jau pusmūžā un slims, viņš atgriežas Anglijā un nodzīvo tur līdz mūža beigām.
Rakstnieka pēdējie mūža gadi bija visumā labi gadi, lai gan veselība pasliktinājās. Viņš turpināja rakstīt, kaut gan ne tik spīdoši kā 50.gados.
Tomasa Maina Rīda lielie laikabiedri bija Dikenss un Tekerijs, Po, Kupers, Bīčere-Stova, jaunais Marks Tvens, Setons-Tompsons. Taču arī Tomass Mains Rīds ir “uzvarējis laiku”, guvis nemirstību. Viņa romantiskie, cēlie jūtu caurstrāvotie darbi vēl arvien ir mīļi un tuvi jaunatnei.
Raksts par autora vienu grāmatu atrodams šeit:
