Šī Tevenekas bāka savu baiso reputāciju ir ieguvusi ne jau bez pamatota iemesla. Ļoti drīz pēc nodošanas ekspluatācijā 1875.gadā Tevenekas bāka ieguva ļoti sliktu reputāciju. Vai šī bija nolādēta bāka, vieta, kur klīst kuģu avārijās cietušo cilvēku spoki, vai īsta elle zemes virsū bākas sargiem, kuri, kā teikts, tā rezultātā esot kļuvuši traki un miruši? Baumas par visvairāk nolādēto bāku Francijā joprojām ir daļa no bretoņu folkloras.
Tevenekas bāka, kas atrodas 8 kilometru garajā, nemierīgajā Raz de Seine šaurumā Bretaņas reģiona rietumu galā Francijā, kopš tās uzcelšanas ir bijusi daudzu spekulāciju objekts.
Runā, ka pēc bākas nodošanas ekspluatācijā viss gāja tikai uz leju… Ponts et Chaussees administrācija sākotnēji iecēla tikai vienu bakas uzraugu, jo viņiem bija grūti klasificēt bāku salīdzinājumā ar citām līdzīgām bākām. Saskaņā ar franču jūrnieku klasifikāciju tā nav ne “Elle” (bāka atklātā jūrā), ne “Šķīstītava” (bāka uz salas) un noteikti ne “Paradīze” (bāka piekrastē).
Ņemot vērā, ka tā neatbilst šo trīs bāku tipu standartiem, tika nolemts tai piešķirt vienu uzraugu, tāpat kā “Paradīzei”, tikai tāpēc, ka bākas laterna bija… maza. Tas notiek, neskatoties uz to, ka Teveneka atrodas grūti pieejamas teritorijas pašā centrā, un ka tai neapšaubāmi būtu nepieciešams, lai visu gadu dežurētu vismaz divi uzraugi.
Kad tā bija uzcelta, sāka izplatīties dīvaini stāsti. Celtnieki dzirdēja draudīgu saucienus, kas galu galā tika iztulkoti šādi: “Kers kuit! Kers kuit! Ama ma ma flag!” – bretoņu frāze, kas nozīmē “Ej prom! Ej prom! Šī ir mana vieta!”.
Pirmais uzraugs Henri Porsmogers nostrādāja tikai piecus mēnešus, tad atkāpās no amata. Runāja, ka viņš bija zaudējis prātu no mežonīgās gaudošanas, kas vētrainās dienās uz bākas bija dzirdama. Tiek uzskatīts, ka tieši bretoņu folklorists Anatols de Brazs savā darbā “Uguns sargātājs” pierakstīja viņa liecību un savija to ar traģisko stāstu par kuģa avārijā cietušu vīrieti, kurš vairākus gadus pirms bākas uzcelšanas atrada patvērumu uz klints. Spēcīgās straumes neļāva nevienam nākt viņam palīgā, un viņš cirta četras dienas un trīs naktis, tad vienatnē uz klints nomira.
Kopš tā laika viņš uz salas vētrainās dienās aktivizējās kā spoks un kliedza, kad viļņi kļuva pārāk spēcīgi.
Pēc tam Čārlzs Le Gofs savā sērijā “Les Phares” (Bākas) publicēja nolādētās Tevebekas bākas tumšo leģendu. Tā stāsta par neveiksmīgu eksorcisma operāciju, par bākas uzraugu, kurš zaudē prātu, kad viņam šķiet, ka redz savu tēvu, kuru sadur ar nazi. Sērijā bija iekļauti arī stāsti par bāku uzraugiem, kuri noslēpumaini nomira vai izdarīja pašnāvību, un par tiem, kuri neprāta lēkmē uzbruka savām ģimenēm.
Šīs baumas atbalstīja nopietns rakstnieks, vadošs Francijas akadēmijas loceklis, un neviens nešaubījās par šausmu stāstu patiesumu, pateicoties kuriem Teveneka tagad tiek uzskatīta par visvairāk nolādēto bāku Francijā, no kuras sargi bēg kā no uguns.
Bākai bija tik slikta reputācija, ka 1910.gadā tā kļuva par pirmo Francijā, kas tika automatizēta, jo neviens vairs negribēja tur uzturēties.
Kopš tā laika bakai vairs nebija vajadzīgs uzraugs, taču tā nav zaudējusi savu draudīgo reputāciju, par kuru joprojām runā vecie jūrnieki, kuri ir pārliecināti, ka salā notiek kaut kas dīvains.
Tikai XX gadsimta 90.gadu beigās vēsturnieks Žans Kristofs Fišū izgaismoja realitāti, kas slēpjas aiz Tevenekai raksturīgajiem stāstiem. Saskaņā ar Kvimperas pilsētas arhīviem neviens no uzraugiem nekļuva traks un neviens no viņiem noslēpumaini nenomira. Vienīgais bākas sargātājs, kurš nomira, bija alkoholiķis un, saprotams, ar sliktu veselību.
Turklāt Tevenekai raksturīgo gaudošanu var izskaidrot ar zemūdens grotas klātbūtni, kas stiepjas cauri saliņai. Kad viļņi pret to atsitas un ārā iznāk gaiss, grota rada draudīgas dūcošas skaņas, ļoti līdzīgas kliedzieniem.
Šķiet, ka Tevenekas stāsts nemaz nav tik biedējošs. Bet tiem, kas mīl citpasaules dīvainības, vienmēr pastāv iespējamība, ka šajā stāstā tiks atklātas jaunas mistiskas sastāvdaļas.
