Filmā ir vairāki momenti, kad skatītāju zāle ietrīsas un kāds pat aplaudē. Tie ir momenti: Hermiones un Rons skūpsts, Nevila Lēniņa cirtiens ar zobenu, filmas beigās aplaudē īsi, bet, tomēr, gandrīz visi. Te gan jāmin negatīvs akcents, tas nu ir tā, kā skatītājam paveicas ar sēdvietām. Bija kāds pāris vai varbūt trīs cilvēku - krievu jauniešu grupa, kas acīmredzot bija atnākusi, lai paņirgtu par Poteru un apņirdza arī katru daudzmaz asāko un emocionalāko momentu. Bija laime, nesēdēt viņiem tuvumā, tomēr tas traucēja un man tiešām bija žēl cilvēku, kas sēdēja viņiem blakus. Laikam jau iebilst nekauņām tagad ir bīstami, kā rāda vēsture, tad neviens arī neprotestēja. Nu, vismaz viņi neuzvedās tā, kā tie divi jampampiņi no kino reklāmas, ko parasti rāda sākumā.
Neskatoties uz pirmo dienu un skatīto, lielo ažiotāžu ārzemēs, biļetes bija brīvi nopērkamas un arī zālē bija brīvas vietas un pirmās rindas bija pustukšas. Tomēr, filma droši vien skatītāko filmu topā pirmā būs. Kopumā, tas bija cienīgs nobeigums garajai kino sāgai. Un filma, kas neliek aizmirst, atgādina vispārcilvēciskās vērtības, lai gan - tieši tas, var izrādīties pārsteigums trulo "bojeviku" un grāvēju, smadzeņu rievu nofrēzētajam skatītājam, kas pieradis lūkoties spriedzes skatos, vispār nepiepūlot smadzenes ar domāšanu. Varbūt, ka arī tas izsauc atgrūšanas reakciju. Daudz neko par filmas ainām nerunāšu, lai nemazinātu skatīšanās prieku tiem, kas jūsmu par šo seriālu. Jā, ir bijušas visādas filmas, dažādi režisori, var kritizēt atsevišķas filmas, tomēr ir jāsaprot, ka nevar pārcelt visus garos romānus uz ekrāna, no kaut kā ir jāatsakās. Un jāpiekrīt recenzentam Ingum Jostam, ka Harija Potera grāmatu un filmu panākumu atslēga ir bijusi sekmīga dažādu žanru sakausēšana. Ja tās ir filmas, kuras gribas regulāri skatīties atkal, tad tās noteikti ir vērtība.

ils