Mandalada

Ņencu protesti Urālu piepolārajās piekalnēs pret padomju varas darbībām ieguva mandaladas nosaukumu. Viņu valodā šis vārds nozīmē “kareivīga savākšanās”, “aplī savākušies apbruņoti cilvēki”.

Ņencu sacelšanās Jamalā un Pieurālos uzliesmoja vairākas reizes. Ziemeļu pētnieks A.V.Golovņevs raksta, ka tautas vecajie īsti nevarēja atcerēties precīzu pretstāvēšanu skaitu pret padomju varu. Dažādi cilvēki nosauca divas, trīs un pat četras sacelšanās. Pēc dažu vecajo vārdiem, protesti tikai pieklusa uz kādu laiku, taču nekad neizbeidzās pilnībā.

Sacelšanos iemesli

Vispārpieņemtais mandaladas apzīmējums – ņencu sacelšanās pret padomju nākšanas pie varas tundrā. Faktiski Aizpolārijas iedzīvotāji reaģēja uz varas iestāžu patvaļu, kuras bada laikā rekvizēja pēdējos uzkrājumus. Ņenci, kā varēja, mēģināja saglābt iestrādājušos dzīvesveidu un savu saimniecību.

1929.gada martā Jamalā tika nodibināts pirmais briežkopības kolhozs, kurā tika organizēta VKB(b) šūniņa. Drīzumā upju ielejās sāka attīstīties zemkopība un piena lopkopība, kā arī zivjkopība – sigas, nelmas, semgas ieguve. Padomju vara sāka analfabētisma likvidāciju tundras vietējo iedzīvotāju vidū – līdz revolūcijai lasīt un rakstīt mācēja ne vairāk kā 2% ņencu. Taču nomadu dzīvesvaida specifika noveda pie tā, ka ņencu bērnus apmācīšanas nolūkos vardarbīgi atņēma vecākiem nometinot tos skolās-internātos.

Aizpolārajā tundrā nav iespējams izdzīvot bez briežiem, apģērba un apaviem no ādas. Tas viss tika rekvizēts kolhozu veidošanas laikā. Ņencs Esiko Laptanders atcerējās: “Kad sākās padomju vara, sarkanarmieši sāka staigāt pa tundru, pa čumiem. Pa 10-15 cilvēku staigāja ar ieročiem. Visiem vajadzēja dot viņiem briežu pajūgus. Kaut nabags, kaut bagāts -vienalga vajadzēja dot briežus un nartas, ja kāds nedod, tas nozīmē, ka viņš ir par baltajiem, viņu uzreiz nošauj”. Ņenci bija neapmierināti ar kolektivizāciju, cietiem padomju varas lēmumiem, dzīvesveida sagraušanu.

Pirmie protesti

1931.gadā tika izveidots Jamalas (Ņencu) nacionālais apgabals. Daudzas desmitgades tundrā eksistējušo dzimtu padomju varas iestādes sāka organizēt nacionālās. Pakāpeniski tautā uzkrājās protesta noskaņojums. 1932.-1933.gados nelielas šamaņu un kulaku (turīgu briežkopju) grupas mēģināja ietekmēt ņencu noskaņojumus, uzstājoties pret kažokādu un briežu sagatavēm.

1932.gada 11.martā Jamalas kulaks-briežkopis Mais Solinters, kuram bija 3500 briežu, pateica Hanas kooperatīva pilnvarotajam, ka neatzīst nabago sapulces lēmumu par briežu kontraktāciju. Viņš paskaidroja, ka nabagajiem nav nekādu tiesību lemt viņa briežu likteni: “Dažādi pilnvarotie daudz bijuši, viņi neko nepanāca, jūs arī pēc tam nepanāksiet. Es varu dzīvot bez krieviem – man ir brieži, paēdis būšu”. 24.aprīlī Mais Solinters atteicās saņemt pavēsti uz tiesu sakarā ar viņa veikto nolīgto strādnieku-batraku ekspluatāciju. Viņš kurjeram atbildēja: ”Tiesnešus jūsu un padomju varu neatzīstu, man ir savi likumi”. Uz atkārtotu prasību saņemt pavēsti Soltiners metās ar nazi virsū kurjeram, taču tika ātri atbruņots.

1934.gada sacelšanās

Uz 1934.gada pavasari Jamalā spēkos pieņēmās protesta kustība. No sākuma sacelšanās aprobežojās ar padomju faktoriju blokādi Priuraļskas un Jamalas rajonos vai arī to sabotāžu. Kravas (kažokādas un ādas), kuras tika vestas uz faktorijām, tika mestas laukā no nartām tundrā.

Pretstāvēšanas grāds auga. Mandaladas dalībnieki ziemeļu Jamalā sarīkoja tautas tiesu, vienkārši izrēķināšanos, pār Tambejas nacpadomes biedru Numi Tusidu un Padomes priekšsēdētāju Piviči Okatetto. Atkritējus izģērba kailus, piekāva, izgāza sniegā, pēc tam pieprasīja pievienoties sacelšanās dalībniekiem.

Mandalada turpinājās līdz 1934.gada ziemai. Nacpadomju locekļi bailēs no piekaušanas un nāves nodeva savas apliecības, bet protestētāji pieprasīja izdot priekš izrēķināšanās vadītājus, kuri bija palikuši padomju varas pusē. Mandalada bloķēja faktorijas Jamalas ziemeļos apraujot to sakarus ar apgabala varas iestādēm, izgaiņāja dažas nacpadomes. Izlaupīja izbraukuma faktoriju Nadimas upes rajonā, nogalināja tās vadītāju un milici. Kolhoza ganāmpulki tika sajaukti ar kulaku ganāmpulkiem.

Sacēlušos prasības faktiski novedās pret padomju varas pilnīgu aiziešanu no tundras: “Pārlieciniet krievus, nevajag faktorijas, atgrieziet balss tiesības kulakiem un šamaņiem, bērnus skolā dot nesāksim, neatzīstam padomes un padomju likumus, nepakļausimies”.

1934.gada decembra beigās protesta apspiešanai nosūtītā OGPU (100 cilvēki) vienība bez asinsizliešanas izdzenāja sacelšanās dalībniekus.

1943.gada mandalada

1943.gada pavasarī kooperācijas punkti Jamalā pārstāja dot ņenciem maizi. Tauta taisnīgi sašuta, tādēļ, ka godīgi maksāja nodokļus zivīs, medījumā, briežos. Vēlās protestu vilnis – ņenci masveidīgi pameta briežkopju sovhozus aizdzenot briežu ganāmpulkus tundrā.

Pa visās stāvvietām tika palaists sauklis par mandaladu. To iniciēja ņenci Topka, Nele un Serotetta. Piepolāro Urālu piekalnēs parādījās protestētāju stāvvietas, kuras bija izvietotas simt kilometrus no Jara faktorijas un sardzes čumu aplenktas. Sacēlušies bija apbruņoti ar medību ieročiem un amerikāņu šautenēm “Remingtons”. Uz nometni sāka plūst neapmierinātie ņenci no apkārtējiem rajoniem. Apbruņotie dumpinieki aizdzina briežu barus no kolhoziem, sagrāba vezumus ar miltiem.

1943.gada 21.jūnijā no Vorkutas un Arhangeļskas sacelšanās apspiešanai nosūtīja NKVD operatīvās vienības. 23.jūnijā Arhangeļskas vienība aplenca protestētāju stāvvietu. Ņenci atklāja uguni un ievainoja NKVD vienības komandieri. Masveida apšaudīšanās ilga dažas stundas, abās pusēs bija nogalinātie un ievainotie. Pēc neauglīgās kaujas NKVD vienības komandieris Zemzjutins nosūtīja pie sacelšanās dalībniekiem ņencu sievietes – nodot prasību par uguns pārtraukšanu piedraudot ar pilnīgu iznīcināšanu. Pēc pārdomām ņenci nometa zemē ieročus un padevās paši. 36 cilvēki tika arestēti, vēl trijus satvēra vēlāk.

Viens no mandaladas vadoņiem – Sergejs Nogo – nomira cietumā pirms tiesas. Otrs – Vasīlijs Laptanders – notiesāts uz nošaušanu, kuru nomainīja uz 20 gadiem katorgas darbos. Viņš nomira 1944.gada februārī. Divdesmit vienu cilvēku notiesāja uz 10 gadiem nometnēs ar īpašuma konfiskāciju, pārējos – uz termiņiem no 5 līdz 8 gadiem.

Provokācija amatu un apbalvojumu dēļ

1943.gada oktobrī uzliesmoja vēl viena ņencu sacelšanās – tagad Tambejas tundrā. Protesti bija ciniski saprovocēja Medvedevs, Jamalas rajona NKGB priekšnieks, kurš rāvās pēc jaunām dienesta pakāpēm un amatiem. Viņš uzdeva briežkopju kolhoza “Sarkanais Oktobris” priekšsēdētājam atrast neapmierinātos ar padomju varu un sākt jaunu mandaladu.

16.novembrī NKVD vienība atklāja uguni pa ņencu stāvvietu Venga, bet Medvedevs no Tambejas ciema nosūtīja radiogrammu uz Salehadu: “Stāvoklis smags. Bija 10 minūšu apšaudīšanās. Lūdzam izsūtīt ar lidmašīnu rokas ložmetējus. Mandaladā 200 cilvēku”. Gagarina komandētā UNKGB operatīvā grupa izlidoja no Omskas caur Salehadu un tundrā bez pretošanās sagūstūja divus briežu ganāmpulkus līdz nāvei sabiedējot ņencus.

Čekisti pavēlēja mandaladas dalībniekiem ierasties Satoku-Jantikas apmetnē. Atnāca vairāk nekā 150 cilvēku, no kuriem aretēja 50. Septiņi ņenci mēģināja bēgt, bet gāja bojā čekistu apšaudē. Pārējos aizveda uz Tambeju, tiesāja un nosūtīja uz nometnēm. Paralēli Gagarins “atklāja mandaladas izlūku” arestējot Glavseverjūrceļu hidrogrāfiskās brigādes priekšnieku Pljusinu apvainojumā par spiegošanu.

Pēdējā ņencu manalada

Mandaladas notikumus ņenci apsprieda slepeni, atceroties radus un tuviniekus, kuri pazuda pēc tam, kā viņus aizveda miliči.

Smagi, bet reizēm arī traģiski, izveidojās mandaladas dalībnieku ģimenes locekļu dzīves. Padomju vara konfiscēja īpašumu – silto ādas apģērbu un briežus, ieslēdza aiz restēm barotājus. Bezpalīdzīgie bērni un neaizsargātās sievietes palika tundrā drošai nāvei. Ciltsbrāļi-ņenci pieveda bāreņos palikušos cilvēkus tuvāk ciematiem, taču tālu ne visus tas paglāba no nāves, kuru izraisīja bads vai sali.

Ņencietes Seko Lamdo tēvs tika arestēts par piedalīšanos 1943.gada mandaladā. Viņas māti priekšsēdētājs izdzina no ciemata kā tautas ienaidnieka sievu. Sieviete uzprasījās zvejot kopā ar citiem ņenciem Mazās Obi grīvā, taču priekšniecība tikai atļāva barot pajūga suņus. Dzīvnieki viņai uzbruka un stipri sakoda. Mazā Seko un viņas māte mēnešiem ilgi badojās klejojot neveiksmīgos mēģinājumos atrast darbu. Sieviete nomira badā, un 1946.gada beigās meitenīti nosūtīja uz internātu.

Tautas atmiņa ir dzīva

Daudzus gadus liecības par mandaladu padomju vara noklusēja. Informācija atklātai pieejai nokļuva tikai pēc perestroikas notikumiem un PSRS sabrukuma. Periodā no 1991.gada līdz 2010.gadam publicēti vairāki zinātniski un etnogrāfiski darbi, kuri izgaismo mandaladu kā nezināmu ņencu tautas traģēdiju. Mutiskajā ņencu tautas folklorā līdz pat šim laikam var dzirdēt stāstus par mandaladas notikumiem, kuri pārvērtušies par mītiem un leģendām.