Minētajā materiālā Zviedrijas Ziemeļu teorētiskās fizikas institūta doktore Beatrise Viljaroela un Stefans Brils no ASV Vanderbilta universitātes kopīgiem spēkiem centās apliecināt, ka visbiežāk šie NLO/UAP mēdz debesīs parādīties neilgu laiku pēc tā, kad uz Zemes veikti kodolizmēģinājumi vai tieši to laikā. Katrā ziņā to nevar uzskatīt tikai par pārsteidzošu sagadīšanos, un viņi pauda pārliecību, ka kāds jeb kaut kas regulāri novērojis ASV, Britānijas un PSRS veikto virszemes kodolsprādzienu izraisītās sekas tā dēvētā aukstā kara laikā.

Protams, joprojām atliek tikai minēt, kas bija šis interesents, taču, visticamāk, tie bijuši citplanētieši – vai nu pašas noslēpumainās būtnes, vai arī to nosūtītas automātiskās zondes. Kurš gan cits? Jo šeit īpašais ir tas, ka tie NLO/UAP, par kuriem attiecīgajā rakstā sprieduši zinātnieki, atklāti jau ļoti senos fotoattēlos, kas uzņemti laikā no 1949. līdz 1957.gadiem, kad vēl neviens no Zemes palaists objekts nebija nonācis. Zināms, ka cilvēces kosmiskā ēra iesākās 1957.gada 4.oktobrī, kad Zemei pietuvinātajā orbītā pirmo reizi izvadīja PSRS izgatavoto pavadoni PS-1. Savukārt pieminētie attēli skaidri apliecina: kāds tur tomēr bija jau tajā laikā…

Ufoloģijas speciālisti jau sen konstarējuši, ka NLO/UAP ļoti bieži mēdz parādīties tieši militāro daļu apkaimē, galvenokārt tur, kur izvietotas tālas darbības ballistiskās raķetes, kas spēj nest arī kodollādiņus. Tas tā allaž bijis dažādās pasaules vietās un valstīs.

Nepārejošā citplanētiešu uzraudzībā

Var piebilst, ka Beatrise Viljaroela vada prāvu astronomu un tehnisko darbinieku grupu, kas apvienojušies VASACO (“Izzūdoši un uzrodošies avoti nevērošanas simtgadē”),  kura ietvaros pētnieki digitalizē un vienlaikus salīdzina aizvadītajos gados iegūtos attēlus, pastiprināti meklējot tajos spožus objektus – gaismas avotus, kas vai nu izzūd, vai negaidot uzrodas.

Pirms izdevuma Nature publikācijas rakstā žurnālā Publications of the Astronomical Society of the Pacific pētnieki jau bija pastāstījuši, ko tieši atklājuši izpētot pašu digitalizētās tā dēvētā Palomaras pārlūka (Palomar Observatory Sky Survey) fotoplates. Tās glabājas speciālā arhīvā, un tajās fiksētas zvaigznes un viss spīdošais, kas vien nonācis 1,22 metru lielajā ASV Kalifornijas Palomaras observatorijā izvietotajā Šmita sistēmas teleskopa redzesleņķī. Dienu pēc dienas astronomi fotografēja Ziemeļu puslodes debesis laikā no 1949.gada 19.novembra līdz 1957.gada 28.aprīlim.

Iespējami labāk pārlūka interesēs atsevišķus iecirkņus fotografēja vairākas reizes dažādos laika intervālos, dažkārt tie bija salīdzinošo ļoti nelieli. Galvenais pārsteigums ir tas, ka šie attlei savstarpēji atšķīrās ar tajos redzamo objektu kopējo skaitu. Proti, daži nezin kāpēc bija pazuduši, savukārt citi tikpat neizskaidrojamā kārtā no kaut kurienes uzradušies. Tik neilgā laikā! Nepārprotami radies iespaids, ka tie vienkārši atlidojuši un aizlidojuši. Viljaroela pauda, ka speciālisti atklājuši gadījumus, kad zvaigznes nelielā debess iecirknī uzradās un pazuda stundas laikā. Sevišķi dīvaini šķita tas, ka divi visiespaidīgākie gadījumi fiksēti 1952.gada jūlijā, kas precīzi sakrīt ar tieši tajā laikā piedzīvoto noslēpumaini NLO/UAP uzbrukumu Vašingtonai.

Kas bija šis uzbrukums? Tas ir notikums, kad 1952.gadā, no 19. līdz 27.jūlijam, virs ASV galvaspilsētas vairākus NLO/UAP fiksēja radari un neskaitāmi aculiecinieki, kuri šo dienu laikā nosūtīja varas iestādēm kopumā vismaz 700 paziņojumu.

Attiecīgie objekti galvenokārt līdzinājās spožām bumbām, lidoja salīdzinoši lielās grupās, periodiski uzliesmojot un izpildot zemiešu tehnikai pilnībā neiespējamos manevrus, piemēram, gluži no vietas uztraucās vertikāli vēl augstāk gaisā, sasniedzot fantastisku ātrumu vismaz 11 tūkstošu kilometru stundā. Kādā brīdī visi šie objekti pazuda un vairs nav redzēti.

Tagad pētnieki secinājuši, ka senajos fotoattēlos iekļuvušie objekti atradušies tiešā Zemes tuvumā un tie vai nu ar savu virsmu atstarojuši gaismu vai arī izdalījuši paši savu starojumu. Var vēlreiz atkārtot: tajā laikā kosmosā nekā no Zemes nosūtīta vēl nebija. Kā gan lai nerastos vilinājums secināt, ka orbītā atradies kaut kas, kam ir ārpuszemes izcelsme? Turklāt šādam joprojām šķietami fantastiskam pieņēmumam pamatā tomēr it visnotaļ objektīvi pierādījumi – jau vairākkārt pieminētie senie fotoattēli.

Kopumā pētnieki saskaitīja vairākus tūkstošus šādu noslēpumainu objektu uzrašanās un pazušanas gadījumu, un, ja nu tie patiešām bija ārpuszemes izcelsmes aparāti, veidojas aina, ka pagājušā gadsimta 50.gados kustība kosmosā tieši Zemes tuvumā bijusi pat ļoti aktīva. Pētnieki arī rūpīgi atsijāja visus potenciāli iespējamos fotoplašu defektus, atstājot tikai tos gadījumus, kas praktiski nav apšaubāmi saistībā ar to, ka attēlos patiešām iemūžināti pilnībā reāli objekti.

Mēs esam tie, kas rūpīgi jāuzrauga

VASCO speciālisti nevēlējās apstāties pie jau sasniegtā un veica vēl arī rūpīgu statistisko analīzi, kas tad arī apliecināja pārsteidzošo faktu par to, ka kadrā iekļuvušie objekti un uz Zemes īstenotie kodolizmēģinājumu sprādzieni kaut kādā veidā ir savstarpēji saistīti. Izrādās, tieši kodolsprādzienu dienās “liekās zvaigznes” parādījušās lielākā daudzumā un biežāk – aptuveni par 9% vairāk nekā jebkurā citā laikā, un tā tomēr ir vērā ņemama atšķirība. Tostarp šķiet arī zīmīgi, ka astronomiskajos attēlos fiksēto spīdošo objektu  parādīšanos bieži pavadīja ierindas cilvēku un speciālistu vēstījumu krass palielinājums par redzētajiem NLO/UAP, proti, gan viens, gan otrs notikums apbrīnojamā kārtā sakrita laika ziņā. Novērojumu datus fiksējušas arī neskaitāmas ufoloģiskās organizācijas, kas tos apkopoja balstoties no aculieciniekiem ievāktajā informācijā.

Jāpiebilst, ka konkrētajā jautājumā pētnieki galvenokārt balstījās rietumvalstīs savāktajā informācijā – gan saistībā ar kodolizmēģinājumiem, gan NLO novērojumu statistikā. Nav izslēgts, ka, pievienojot tam klāt vēl arī informāciju par novērojumiem PSRS, Āzijā un kodolizmēģinājumiem Klusajā okeānā, visticamāk, kopīgā aina kļūtu vēl pārliecinošāka.

Tostarp digitalizētie un saistībā ar iespējamo NLO/UAP klātbūtni rūpīgi izanalizētie senie attēli nav vienīgie, kas uzņemti vēl pirms tā, kad cilvēce spēja ieiet kosmosa ērā. Arhīvos saglabājušies attēli, kuriem ir pat vairāk par 100 gadiem! Kaut kad VASCOO speciālisti vai kāds cits pieķersies arī to izpētei, kā rezultātā, iespējams, uzradīsies vēl citi pārliecinoši pierādījumi. Uzreiz var arī pieminēt, ka pēc vērīgas seno avotu izpētes pētnieki jau tagad noskaidrojuši: tādas debesu parādības fiksētas jau sirmā senatnē, tostarp arī viduslaikos. Līdz ar to tas, ka izsecinātais Palomaras pārlūkā, laikam jau pietiekami skaidri apliecina daudziem joprojām šķietami neiespējamo un fantastisko: mēs tomēr nekādā gadījumā Visumā neesam vienīgās saprātīgās būtnes.

Protams, pagaidām nav zināms, kur šie iespējamie saprāta brāļi atrodas patlaban. Un neviens nav skaļi apgalvojis vai noliedzis to, ka viņu darbības pēdas fiksētas arī mūsdienu modernajos attēlos. Lai gan viss liecina par to, ka tās ir fiksētas, turklāt šī fiksēšana turpinās burtiski katru dienu, tikai pētniekiem vienlaikus esot kļuvis grūtāk, jo Zemei pietuvinātā kosmiskā telpa pēdējā laikā ar “visu iespējamo”, tāpēc tur tagad daudz kas attēlos izskatās kā spožas zvaigznes, lai gan patiesībā tādas tās nav. Tostarp joprojām saglabājusies šī ārēja interese par Zemes kodolprojektiem. Piemēram, zināms par to, ka 1964.gadā iespējamie citplanētieši vienkārši notriekuši kādu amerikāņu kodolgalviņu. Bet pie tā vēl atgriezīsimies mazliet vēlāk…

Var arī uzsvērt to, ka citplanētiešus aizdomās par klātbūtni Zemei pietuvinātajā kosmosa telpā tur ne tikai Beatrise Viljaroela un viņas kolēģi no VASCO projekta. Līdzīgus secinājumus paudis arī Hārvardas astrofiziķis Avi Lēbs, kurš jau sen pazīstams ar savām hipotēzēm par citplanētiešiem, ieskaitot visjaunākās atziņas par to, ka Zemei komētas 3IIAT-LAS izskatā tuvojas “citplanētiešu kuģis”, kā arī bijušais Pentagona “galvenais ufologs” Šons Kirkpatriks. Pēdējais nesen kļuvis par organizācijas AARO (Anomāliju visaptverošas pētniecības pārvalde) vadītāju, kas izveidota amerikāņu baisās karamašīnas galvenās institūcijas paspārnē. Vairāki pētnieki, vēl pat neko nezinot par VASCO speciālistu pētījumiem un secinājumiem, jau sen bija iztikuši domu, ka kāds noslēpumains citplanētiešu kuģis Saules sistēmā atrodas vismaz kopš akurāt 1950.gada…

Citplanētieši notriekuši amerikāņu kodollādiņu

Saistībā ar vairākiem pēdējā laikā piedzīvotiem amerikāņu slepeno arhīvu it kā negaidītaatvēršanas gadījumiem krietna daļa sabiedrības turpina pārmest militāristiem, ka Pentagons joprojām mēģina noslēpt videoierakstus, kurā uzfilmēts “lidojošā šķīvīša” tiešs un iznīcinošs uzbrukums amerikāņu kodollādiņam. Vairāki neatkarīgie speciālisti veikuši savus pētījumus un viens no viņiem, ufologs un rakstnieks Roberts Hastingss savus secinājumus publicējis tīmekļa izdevumā The UFO Chronicles.

Par šo incidentu Hatingsam pastāstīja atvaļinātie ASV armijas virsnieki leitnants Bobs Džeikobss un majors Florentss Mensmans, kuri abi paši personīgi savulaik ne tikai noskatījušies attiecīgo videomateriālu, bet kopā ar vēl vairākiem speciālistiem to arī ierakstījuši un vēlāk apstrādājuši. Tas viss noticis ierindas darba kārtībā, jo savulaik pilnībā visus raķešu izmēģinājumus pienācās fiksēt foto un video materiālos.

Tas noticis pašā aukstā kara speltē – 1964,gada 15.septembrī. Džeikobs tajā laikā vadījis Kalifornijas pavalsts Bigsūtā izvietotā militārā teleskopa karavīru apakšvienību, veicot regulārus raķešu lidojumu novērojumus virs Klusā okeāna. Savukārt Menesmans dienējis ASV armijas karabāzē tās pašas Kalifornijas pavalsts Santabarbaras apgabala Vanderbergā, kur mūsdienās ierīkota ASV armijas kosmiskā bāze. Tāda videomateriāla esamību apstiprinājis arī Luiss Elizondo, bijušais Pentagona Aerokosmiskā apdraudējuma paplašinātās identifikācijas (angļu – AATIP) programmas direktors. Savulaik viņš nodarbojies ar NLO/UAP pētīšanu un daudzu citu slepeno kadru klāstā noskatījies arī tod, par kuriem vēstījuši virsnieki Džeikobss un Mensmans. 

Aculiecinieki vēstījuši, ka attiecīgais objekts bijis ar klasisku “lidojošā šķīvīša” formu tam rotējusi mirguļojoša apakšējā daļa un tas vispirms vairākas reizes neticamā ātrumā un manevrēšanas spējā aplidojis apkārt kodollādiņam, kas atdalījies no raķetes “Atlas”, kamēr beidzot devis tai triecienu ar četriem spožiem nezināmas izcelsmes stariem. Tā bijusi pilnībā reāla raķete, savukārt pats bīstamais kodollādiņš – tikai mulāža, proti, bez īstas kodolgalviņas. Pilnībā iespējams, ka arī citplanētiešu triecieni bijuši tikai ar brīdinošu, demonstratīvu raksturu.

Protams, skeptiski noskaņotās aprindas turpina apšaubīt ne tikai šo gadījumu, bet vispār citplanētiešu eksistēšanu. Tostarp mūsdienu pētnieki uzdevuši arī citus mulsinošus jautājumus, piemēram, kāpēc gan jau drīz pēc šī incidenta pati karaspēka daļa burtiski sagruva un faktiski likvidēta? Neviens ar atbildi kaut kā nesteidzas. Turklāt ir virkne liecību par to, ka gan pats nezināmais objekts, gan sadragātās raķetes atlūzas arī iekļuvušas radaru ekrānos, un tas nofiksēts attiecīgos attēlos…

Iespējams, realitātē varbūt bijuši kādi citi objektīvi katastrofas iemesli, kas neparedz citplanētiešu iejaukšanos, taču Džeikobsu un Mensmanu turpina mulsināt tas, ka jau divas dienas pēc tā, kad viņi bija noskatījušies attiecīgo videomateriālu kopā ar vēl vairākiem citiem kolēģiem, viņus nezin kāpēc apciemojuši skarba un nepielūdzama paskata vīri no baisā amerikāņu specdienesta CIP, bez liekām ceremonijām konfiscējot gan pašu materiālu, gan visus ar to saistītos izejmateriālus, tostarp arī neizmantotos. Elizondo vēl esot kādu laiku mēģinājis kaut ko uzmeklēt, taču nav guvis sekmes, tāpēc viņš uzskata, ka ieraksts ar visiem papildmateriāliem vai nu fiziski likvidēts, vai arī paslēpts kādā īpašā slepenā arhīvā, kuru atvērt nav praktiski nekādu cerību. Lai kā arī būtu, Pentagona pārstāvji uzskata, ka tas viss vēl joprojām ir slēpjams no sabiedrības…

Iespējams, amerikāņu raķeti sadragājušais “lidojošais šķīvītis” patiešām izskatījies tieši tā, kā tas redzams 1964.gadā uzņemtajos parastajos attēlos, proti, tajos, kas nesen nelielā daudzumā atklāti Nacionālās arhīvu un dokumentācijas pārvaldes Godarda kosmisko lidojumu centra grafisko un izdevējdarbības pakalpojumu nodaļā. Katrs no šiem arhīvā uzglabātajiem fotoattēliem atzīmēts ar pilnā mērā nepārprotamu savā laikā veiktu parakstu: “Lidojošais šķīvītis, 1964.gada 4.jūnijs”.

Noskaidrots, ka fotogrāfijas uzņēmis kāds Pauls Vilja, kurs apgalvojis, ka viņam esot nodibināts telepātiskais kontakts ar citplanētiešiem un tādējādi viņš uzzinājis par ieplānoto ierašanos Ņūmeksiksas pilsētas Perlatas nomalē. Vilja noteiktajā laikā ieradies noteiktajā vietā un nofotografējis “lidojošo šķīvīti”, ar kuru atlidojuši citplanētieši. Viņš arī stāstījis par to, kā citplanētieši, it kā apliecinot savu varēšanu, vairākkārt pacēluši gaisā un tad atkal saudzīgi nolikuši atpakaļ uz zemes viņa automašīnu. Tiesa, levitējošas automašīnas šajos fotoattēlos nav, savukārt tādas ar “šķīvīšiem” – vairāk nekā gana. Tādas skaistas, krāsainas. Atliek tikai kaut kādā veidā pārliecināties: vai tās patiešām ir īstas, patiesas? Daudzi turpina tikai vīpsnāt, savukārt ne mazāk ir tādu, kuri ar to saista ļoti lielas cerības.

Par to varēja nogādāt trakonamā

2025.gada 26.maijā pilnībā oficiāli par sastapšanos ar NLO/UAP 10 kilometru augstumā un 114 kilometru attālumā no Krievijas galvaspilsētas Maskavas paziņoja kādas Krievijas aviokompānijas lidmašīnas piloti veicot reisu no Sanktpēterburgas uz Maskavu. Neatpazīstamais objekts aprakstīts kā salīdzinoši neliels balts daudzstūris, kas pēkšņi sācis aptuveni viena kilometra augstumā virs lidmašīnas vienkārši lidot tai līdzi, pamatīgi samulsinot pilotus gan  ar savu uzrašanos, gan patiešām savādo uzvedību. Tostarp avotos atrodamas atsauces uz pieredzējušo pilotēšanas veterānu Juriju Sitņiku, kurš savos komentāros uzsvēris, ka viņa kolēģu apgalvotais varētu būt vistīrākā patiesība, jo viņam pašam savulaik arī nācies piedzīvot kaut ko tamlīdzīgu.

Sitņiks paudis, ka gan jūrnieki, gan lidotāji arī agrākos laikos regulāri sastapušies ar parādībām, kuras nekā citādi kā tikai par NLO/UAP nevar nodēvēt. Atšķirība vien esot tāda, ka par to nebija vēlams – faktiski pat nedrīkstēja! – runāt, savukārt mūsdienās piloti jau bez liekas šaubīšanās godīgi un atklāti vēstī dispečeriem par visu redzēto, jo sevišķi par neizprotamo un dīvaino.

Sitņiks arī pastāstījis par savu pieredzi. 1967.-1968.gadā viņam un visiem viņa kolēģiem nācies krietni vien turēt mēli aiz zobiem, jo tamlīdzīgas “izpļāpāšanās” gadījumā viņus acumirklī norakstīja un atbrīvoja no pilota pienākumu pildīšanas, jo uzskatīja, ka kaut ko tādu vēstīt var tikai cilvēki ar psihiskas iedabas traucējumiem. Tāpēc visi, kuriem gluži reāli bija nācies novērot NLO/UAP, vienkārši klusēja, dažkārt pat viens otram neko nestāstīja. Taču pēc tā, kad arī padomju militāristi sāka aizvien vairāk sastapties ar šādām neizskaidrojamām parādībām, pienākusī speciāla vēstule jeb tā dēvētais apkārtraksts, kas burtiski pieprasīja, lai visi lidmašīnu piloti izstāsta par savu pieredzi. Nācies pat mēģināt uzzīmēt redzētos objektus, kā arī detalizēti aprakstīt visu redzēto objektu lidojuma augstumu, ātrumu, izmērus un visu tamlīdzīgo.

Dažkārt tās bijušas mirdzošas bumbas, citkārt izskatījusies kā parasti zemes objekti, kas nezin kāpēc pacēlušies augstu gaisā, un, protams, bijuši arī tādi, kurus vēlāk izdevies identificēt kā kaut ko ļoti konkrētu un labi zināmu. Taču aptuveni 60-70%  šo objektu tomēr bijuši neizskaidrojami, tie bijuši aparāti, kas lidojuši pilnībā bez jebkāda trokšņa vai dzinēja izmešiem, kādā mirklī neticamā ātrumā pārvēršoties praktiski nesaskatāmā punktā kaut kur tālumā. Taču vienmēr, kad piloti tiem pietuvojās ar savām lidmašīnām, šie objekti izgaismojās ar daudzkrāsainām uguntiņām: sarkanām, zaļām vai violetam. Radies iespaids, ka tādējādi šie objekti it kā cenšas pastiprināti pievērst sev uzmanību.

Tostarp Sitņiks nav apgalvojis, ka tie bijuši acīmredzami pilotējami aparāti – tie varēja arī būs automātiskie kuģi vai sistēmas. Katru reizi pēc tādas sastapšanās gaisā ar NLO/UAP lidotājiem nācies rakstīt detalizētu atskaiti par redzēto, norādot notikuma laiku, sava lidojuma augstumu un ātrumu, kā arī to, no kuras puses un kādā leņķī pietuvojies dīvainais objekts. Turklāt ļoti savdabīgi vienmēr šķitis tas, ka bieži vien katrs apkalpes loceklis redzētos objektus aprakstījis pat ļoti atšķirīgi, lai gan it kā visi vienlaikus redzējuši vienu un to pašu.

Lai arī ka būtu, pats Sitņiks uzsvēris, ka ir viennozīmīgi pārliecināts: patiešām pastāv šie par NLO/UAP dēvētie objekti, un laikam nemaz nevarētu būt citādi, ja sanācis tik daudz reižu ar tiem sastapties. Tāpēc, viņprāt, tas, ko 2025.gadā ieraudzīja lidmašīnas apkalpe 114 kilometru attālumā no Maskavas, gluži noteikti varēja būt reāls NLO, un pārsteigums varbūt ir vienīgi tas, ka to savus radaru ekrānos neredzēja virszemes dispečeri, pievēršot uzmanību tikai pēc tā, kad par to bija ziņojuši piloti. Parasti esot tā: ka tāds objekts parādās radara ekrānā, dispečeri ir pirmie, kuri jautā lidotājiem, vai viņi redz tuvojošos dīvainu objektu. Sitņiks pauda: “Esmu pārliecināts, ka tas ir kaut kas tāds, kas izpētī mūsu Zemi. Vai nu tā ir kāda cita civilizācija, vai varbūt cilvēki no nākotnes, vai arī tās ir savdabīgas laika nobīdes izpausmes. Vārdu sakot, ir tā – ja jau piloti uzdrīkstējušies tos aprakstīt kā pilnībā dīvainus un neatpazīstamus objektus, tas nozīmē, ka kaut ko viņi patiešām ir redzējuši…”

Jauna filma par NLO/UAP noslēpumiem un to atklāšanu

Amerikāņu producents un režisors Dens Farahs sarunā ar Fox News pastāstīja, ka viņa jaunajā filmā “Atklāšanas ēra” 34 pietiekami augsta ranga ASV valsts ierēdņi, ieskaitot patlabanējo valsts sekretāru Marku Rubio, atklājuši virkni ar NLO/UAP saistītu noslēpumu. Viņš uzsvēra: “Ikviens no šiem cilvēkiem, ar kuriem es sarunājos, lika ļoti skaidri apjaust, ka vairs nav jautājuma par to, vai NLO eksistēšana ir vai nav reāla. Tā patiešām ir ļoti reāla!”.

Filmēšana ilgusi trīs gadus, un intervējamo lokā iekļauti cilvēki, kuriem “gluži droši ir vērā ņemama un izcili uzticama informācija par šo jautājumu”. Piemēram, Rubio savā stāstījumā devis mājienus par noslēpumainām būtnēm, kas “joprojām uzturas gaisa telpā virs ierobežotajiem kodolobjektiem”. Līdztekus tam Farahs apgalvojis, ka pēdējo reizi vismaz 80 gadu laikā vairākas pasaules valstis aktīvi piedalās tādā kā neoficiālā sacensībā nolūkā atdarināt virkni no citplanētiešiem noskatītu tehnoloģiju. Savukārt ASV Aizsardzības izlūkošanas aģentūras izpilddirektors Džejs Seratons jau pavisam atklāti paziņojis: pirmā valsts, kura iespēs uzlauzt šo tehnoloģiju kodu, kļūs par vadošo līderi uz ilgiem gadiem (vai neveidojas aina, ka par šo “pirmo valsti” jau tagad kļuvusi Ķīna?).

Vēl Farahs atklājis, ka bijušais ASV prezidents Džordžs Bušs vecākais bijis pietiekami labi informēts par kontaktu ar citplanētiešiem, kas it kā noticis jau labi zināmajā 1964.gadā Ņūmeksikā. Režisors arī atsaucies uz bijušā ASV Kongresa 2007.gadā iedarbinātās Aerokosmisko apdraudējumu atklāšanas progemmas zinātniskā konsultanta astrofiziķa Erika Deivisa teikto, ka senators Gerijs Rīds savulaik paziņojis: prezidents Bušs vecākais privātā sarunā tieši viņam apstiprinājis dažādas detaļas saistībā ar amerikāņu militāristu un citplanētiešu tikšanos ASV militārajā bāzē Holonanā. Tajā reizē bāzei pietuvojušies trīs kosmosa kuģi, un vēlāk no viena izkāpusi pilnībā svešāda būtne, kuru sagaidījuši amerikāņu militāristi un CIP pārstāvji. Bušs vecākais Rīdam par šo notikumu pastāstījis 2003.gadā, proti, jau labu laiku pēc savu prezidenta pilnvaru nolikšanas. Galvenais šķita tas, ka kādā brīdī Bušs vecākais esot mudinājis svešādo viesi pastāstīt kaut ko vairāk par sevi, taču saņēmis atbildi, ka viņš neesot pilnvarots to zināt…

Farahs apgalvoja, ka viņa filma esot augsnes sagatavošana tam, lai ASV prezidents (jebkurš) varētu droši nostāties pie mikrofona un pilnā pārliecībā pavēstīt visai cilvēcei, ka mēs Visumā neesam vientuļi. Līdztekus visam viņš no ietekmīgākajiem valsts ierēdņiem uzzinājis arī to, ka agrākos laikos amerikāņu militāristi slepus notriekuši dažādus NLO/UAP. Viņaprāt, dažkārt militāristi pat speciāli rīkojuši it kā kodolizmēģinājumus, jo tikai šādos sprādzienos radītie viļņi spējuši izsist no ierindas citplanētiešu kuģus.

Farahs pauda: “Viena no atklāsmēm ir tāda, ka kodolieroču izmēģinājumi spēj radīt tādus viļņus, kas var vismaz apturēt un nomākt šos noslēpumainos objektus… Tas ir neprāts vairākos līmeņos! Pirmkārt, tā var nejauši izprovocēt globālu kodolkonfliktu ar kādu citu pusi, kas nav īsti informēta par to, ka amerikāņi veic arī šādas provokatīvas darbības. Otrkārt, apmātie militāristi visnotaļ pārgalvīgi iesaistās cīņā ar, visticamāk, ievērojami gudrāku, tehnoloģiski daudzkārt attīstītāku kosmisko rasi…”.