Ar patiesu pārsteigumu viņš aptvēra, ka neatrodas autobusā un ka,lai gan zummoņa joprojām turpinājās, tā bija nedaudz savādāka un nenāca vairs no busa dzinēja vai riepām, bet...no sasodīta verķa viņam virs galvas. Viņš piepeši sajuta elastīgas saites ap rokām un to, ka nesēž krēslā, bet gan guļ uz kaut kā elastīga, taču diezgan stingra. Visapkārt bija gaišs, pat balts, ja tā to var saukt un pēkšņi parādījās arī citi trokšņi, ne tikai zummoņa, citas, pavisam savādas skaņas. Truvs, vieglā šokā, grieza galvu kā varēdams un ieraudzīja, ka atrodas lielā, augst-griestu telpā ar spoži, nedabiski baltām sienām, kas likās izstarojam gaismu. No tā skatu punkta, kādā bija viņš, nebija iespējams noteikt, vai telpai ir logi, taču telpa bija izgaismota kā gaišā vasaras dienā un gaiss bija silts un svaigs. Griesti veidojās telkpas sienām saejot olveida velvēs gandrīz nemanāmā slīpumā..Truvs piepeši pamanīja kādu cilvēku. Pagriezis Truvam muguru, viņš savādā baltā halātā kaut ko darīja pie priekšmeta, kas atgādināja tādu kā pārvietojamo galdiņu, tikai..tikai tam nebija ritentiņu,nebija nekā, tikai plika virsma ar atvilknēm un tas viss pats turējās gaisā. Truvs papurināja galvu un samirkšķināja acis, bet dīvainais priekšmets nepazuda.
Prātā pazibēja domas par sapni, par sajukšanu prātā, par citplanētiešiem, nākotni...vienmēr būdams racionāls darīšanu cilvēks, Truvs nebija lūkojies aiz pasaules malas, viņš vienmēr bija palicis savā šaurā ikdienas lokā – mājas, ģimene, darbs, panākumi, neveiksmes, mājas,ģimene, vecāki, draugi, mērenas izklaides, ģimene un nekad nebija jutis vajadzību no tā izrauties. Ikvakara izklaide bija noskatīties ziņu pārraidi, kādu izklaidējošu un nenogurdinošu filmu, tad tīksmi izstiepties gultā un jau no rīta pamosties kā uzlādētam ierocim. Par to, no kurienes viņa pasaule, no kurienes nāk viņa gulta, no kā tā sastāv, kāpēc tā ir mīksta, kā strādā televizors, kas slēpjas aiz ikvakara politisko ziņu butaforijām un kas patiešām notiek pasaulē – tas viņu nekad nebija uztraucis un Truvs apzināti ignorēja jel kādu vēlmi pēc šīs izziņas, kas sniecās ārpus pierastā, vieglā, skaidrā un loģiskā. Viss, kas neiekļāvās dievišķajā ikdienas rutīnas lokā bija muļķības, bērnu spēlītes vai narkomānu izklaides. Viennozīmīgi, tas nebija normāli. Vai tās būtu datorspēles, kas neko labu nedeva un tamdēļ ignorējamas, vai tā bija līmes ostīšana, narkotikas, kas bija neveselīgi un viennozīmīgi sociāli nepareizi, vai arī tās bija karstasinīgas auto-sacīkstes ar ielu vāģiem – tas nebija normāli un tamdēļ nebija kultivējams.
Tas, ko viņš juta, redzēja un dzirdēja šobrīd bija kas pilnīgi nepareizs. Viņa ieciklotais prāts draudēja salūzt, atteikties pieņemt redzamo, smadzenēm draudēja pārslodze. Jo tas nelīmējās nekur. Nekur kur to varēja ielīmēt. Tas bija pārāk reāls, lai būtu sapnis, tas bija pārāk ticami...un taustāmi...elastīgās saites griezās rokās, ja tās mēģināja sasprindzināt, bet acis uztvēra aizvien jaunas un jaunas neparastas telpas detaļas.. Viņš beidzot ierunājās, nesaprazdams, kāpēc to nav izdarījis ātrāk: “Hei, hei, jūs tur..” Baltais halāts sastinga..brīdi tāpalika, tad pagriezās. Pretī raudzījās briļļaina ārsta seja, kas ar nesapratni blenza uz Truvu. “Vengela kungs, jums viss kārtībā?” briļļainis jautāja. “Vengela?” caur prātam izšāvās domu lādiņš. Kā tas dīvainis zināja viņa vārdu..varbūt viņš ir ārsts un tā ir slimnīca? Jā, jā,noteikti, droši vien autobuss cieta avārijā un Truvs tika smagi savainots, zaudēja samaņu..pēcnarkozes sekas..jā..tas visu izskaidroja..”Dakter,” viņš iejautājās. “No sākuma es sabijos, bet tad sapratu, ka esmu slimnīcā..kas tad īsti notika? Autobuss cieta avārijā? Un kāpēc esmu piesiets?” Briļļainis brīdi blenza uz Truvu kā uz kaut ko dīvainu, brīdi samulsa, tad izgrūda: “..slimnīca? Vengela kungs, jums viss kārtībā? Jūs neko neatce..ak Dievs..” pēdējos vārdus briļļainis izgrūda ar šausmām, viņš ar patiesām drausmām lūkojās uz Truvu kā uz kaut kādu monstru un šokā kāpās atpakaļ pie “lidojošā galdiņa” murminādams kaut ko nesaprotamu un nesakarīgu. Truvs pats nobijās no dīvaiņa uzvedības..drausmīgi apdegumi, miris un augšāmcēlies?.. tikām briļļainis, liekas, atguvās, apmetās riņķī un pieskrēja pie sava galdiņa. Truvs sajuta ko nelāgu. “Hei, doktor!” Briļļainis drudžaini kārpījās pa ampulām, tūbām un pudelītēm, viena pēc otras tā krita zemē plīsdamas, Truvs sajuta nāvīgu drudzi, stresu augam un nedaudz vārgāk un nemaz necerot uz atbildi vēlreiz uzsauca: “Hei, doktor...kas..kas notiek?” Bailes auga tikpat strauji, cik pēkšņi un neapturami no tuneļa izbrāžas ātrvilciens. Truvs parāva labo roku, kas bija saitēs, sajuzdams, ka tā ir cieša un nepadodas, nedaudz histēriskāk parāva vēlreiz, viņš juta, ka ceļas asinspiediens, pulss, galvā sāk sisties kā ar āmuri, viņš sāka drudžaini raustīties, cenšoties atbrīvoties no saitēm, bet acīm kā piekaltām doktoram, kas joprojām kā aptracis plosījās pa galdiņu..likās,ka viņš kaut ko meklē..un liekas, ka...atrada..
“Nē, lūdzu, nē,” sāka raudulīgi kunkstēt Truvs juzdams nelaimi, jo briļļainis, pagriezās strauji ar mirdzošu metāla šaujamo rokā, kuram abos sānos liegi blāvoja elektriski luminiscenti segmenti. “Nē..nē...” Truvs pie sevis čukstēja un piepeši viņu sagrāba visbaismīgākās bailes, kādas jel kad bija piedzīvojis, sirds nevis apstājās, bet savilkās sīkā čokuriņā, acu priekšā viss izbāla kā sliktā kinolentē un rokas gandrīz nemaņus sāka mētāties, pūloties atbrīvoties no valgiem. Briļļainis, kā palēninātā gaitā tuvojās izstiepis šaujamo sev tālu priekšā un degot ārprāta ugunīm aiz briļļu stikliem...
Ar klusu švirkstu notika neticamais – atplīsa labās rokas saite. Doktors jau bija klāt un nākamājā sekundē notiktu tas nezin kas briesmīgais, bet Truvs adrenalīna uzbudināts izrāva brīvo roku un iekrāva ārstam pa seju. Dūre, smaga kā āmura galva ietriecās briļļainim kreisajā sejas pusē, nedaudz zem deniņiem, blakus ausij, brilles salocījās nedabiski atkārās, bet pats upuris sagrīļojās, kamēr Truvs izdarīja nākamo sitienu kā šāvienu. Tas izlidoja ātrāk par domu un gandrīz saplosīja doktora kreiso vaigu kaulu, nolaužot degunu pilnīgi pa labi...Truvs, kļuvis histērisks nebeidza sist un trešais sitiens trāpīja atmuguriski slīpi krītošajam ārstam tieši sejā, ietriecot jau tā salauzto degunu apaļīgajā fizionomijā...
Tas viss notika mazāk kā trīs sekunžu laikā, sitieni noripoja viens pēc otra un ārsts nozvēlās gar zemi kā maiss. Truvs, smagi elsodams, ar brīvo roku piepalīdzot noplosīja kreisās rokas saiti, izrāva pārējās un izlēca uz grīdas. Sajuties atkal brīvs un ne vairs krātiņā iedzīts zvērs, viņš piepeši sabruka....nervu stress pēkšņi pārņēma viņa vārgo, bālo ķermeni un viņš, puskails, sabruka blakus ārstam asiņu peļķē. Viss Truva ķermenis raustījās izbailēs, šausmās un pārdzīvojumā par izdarītu, viņš rīstīdamies raudāja un elsa..neapzināti četrrāpus kārpīdamies pa asinīm...
Pēc brīža viņam tomēr atgriezās loģiskā domāšana un viņš metās klāt savam upurim, piegrūžot ausi pie krūts...dzīvs...ārsts nebija nosists, no kā viņš bija bijies visvairāk. Tagad Truvs piepeši nomierinājās un sajutās pat labi, uz ātru roku sarīkojis improvizētu pirmo palīdzību ārstam. “Viņš pats bija vainīgs, nedrīkst siet pacientus..es nobijos..” Truvs visu laiku pie sevis šļupstēja, kārtodams pusdzīvo cilvēku. “Va dien, ku es stiprs,” viņš reizēm neapzināti novilka. Tad viņš saprata, ka jābēg.
Tā nebija slimnīca. Kārtodams ārstu, Truvs par visu pasaulē bija aizmirsis, taču viņš nejauši pagriezās un..ieraudzījā logu...sirds atkal pamira un vairāk pusnemaņā, kā apziņā viņš piestreipuļoja pie tā...smagi atbalstījies pret palodzi viņš vērās ainā, kura viņu pārsteidza un šausmināja reizē.
Aiz loga bija superpilsēta. Tālumā debesīs sniecās novatoriska stila stikla torņi ar prātam neaptverama dizaina gaisa tiltiem milzu augstumā, visa pasaule bija tāda kā .. kā tikko nopirkts putekļu sūcējs – moderna, lokanām līnijām. Koki nekur nebija pazuduši, taču nu tos iejoza savdabīgas, sudrabainas sētas, ietves bija kā no blāvi mirdzoša metāla, ideāls ielu segums un...un uz tām bija novietoti visneparastāki automobīļi kādus Truvs jebkad bija redzējis..labojums...viņš tādus nekad nebija redzējis. Kā tikko izkāpuši no Truva pasaules dizaina žurnāla vākiem, uz ielām gorējās simti putekļu sūcēj-dizaina braucamrīku, kas...kas prata arī lidot. Lai arī gaisā nemaz neveidojās sastrēgumi, tomēr ik pa brīdim kāda augstumā aizsvilpa tāds daikts. Jo sevišķi iespaidīgi tas izskatījās tālumā, kad pie debesskrāpjiem kā mazas mušiņas, melni punktiņi spindzēja šie aparāti...viss, gandrīz pilnīgi viss šķita kā izkāpis no moderno sadzīves preču veikala, lakoniskas līnijas, elegance un modernisms dvesa no ikpēdējā šīs pasaules sīkuma..
“Ak Dievs..tā ir nākotne..” noelsa Truvs. Acis šķita nekad neatrausies no šiem brīnumiem, bet prāts dzina secinājumus un rīcības plānu – Truvs zināja, ka tā tā lieta nepaliks. Tā nebija slimnīca, vismaz parasta ne...un nebija notikusi autobusa avārija..vismaz ne tikai autobusa avārija..te kaut kas slēpās apakšā un tam bija visciešākais sakars ar ceļošanu laikā. Viņam bija skaidrs, ka ir jābēg..kāpēc?..viņš nezināja, bija vienkārši tā sajūta,ka viņš ir brīvs tieši tagad un ka viņš negrib atpakaļ pie saitēm..nē..nē..visu ko, tikai ne par eksperimentu trusīti par ko, Truvs nešaubījās, viņš jau bija padarīts.
Vispirms Truvs metās uz durvīm..to nebija..tās bija iestrādātas <st1:city><st1:place>sienā</st1:place></st1:city> un viņš vai nu neprata tās atvērt, vai tur bija kāda drošības sistēma..Truvs veltīgi iztaustījās gar visu sienu, bet neko nespēja izdomāt..tad viņš atmeta durvīm ar roku un metās uz logu. Tur, augstākais, bija otrais stāvs un, šķiet, bija iespējams nokāpt..tiesa tur gāja cilvēki, bet izejas nebija. Viņš jau uzsēdās jāteniski uz palodzes, bet tad pārdomāja un metās atpakļ istabā. Viņš paķēra ārsta bikses un kreklu, nomezdams blakus savus paltrakus, kas ļoti atgādiāja zilu palagu ar apaļu caurumu galvai. Izģērbjot nemanīgo ārstu Truvs pamanīja ieroci, kuru bija turējis rokā ārsts..pēc īsa apdomu brīža, viņš to arī paķēra, bet tas bija tik liels, ka nebija kur iegrūst...aiz jostas bija bail to likt, jo..nu, vienkārši viņš justos neomulīgi. Turēdams pagaidām to rokā, Truvs izrāpās pa logu. Nedaudz sasizdamies viņš nozvēlās zaļā skvēriņā, pameta skatu apkārt un pusskriešus, ar šaujamo rokā metās prom kaut kur..pa labi. “Hei!” viņam aiz muguras kāds iesaucās stingrā un nopietnā balsī. I nepagriezdamies Truvs zināja, ka tas ir policists un tikai pielika soli. “Hei, stāvi!” nobrēcās kārtības sargs, bet Truvs, acis aizžmiedzis joza prom pa ietvi atsprāgstot garāmgājējiem malā.
Kā par nelaimi, policistam bija tehniskas priekšrocības – mūsdienu skrejriteņus nedaudz atgādinošas pašgaitas ierīces. Tās nekarājās gaisā, kā Truvs bija domājis, bet bija vienkārši uz riteņiem..tik un tā policists strauji panāca Truvu un tas tikai pēdējā mirklī paguva izsprukt starp diviem stāvošiem automobīļiem, lai viņu nesagrābtu.
Viņš skrēja kā apmāts, viss bija pārsteidzošs, jauns, brīnumains, neko viņš neatpazina, apkārt švieca lidmobīļi, visapkārt čaloja cilvēki un viņam pakaļ nenoguris traucās policists. Taisnos gabalos Truvam nebija izredžu, viņš tamdēļ juka cilvēku pūlī, strauji mainīja virzienu, bet sasodītais pogainis nelikās mierā. Viņš pat izziņoja trauksmi un Truvs varēja saderēt, ka šī pakaļdzīšanās viņam sagādā baudu...varas apziņu...atcerējies par varas apziņu, Truvs brīdi sastinga, apstājās un piepeši apmetās riņķī izstiepdams no ārsta paņemto šaujamo sev priekšā. Truvs nepaguva neko nokliegt, jo policists tā pārbijās, ka zaudēja kontroli pār savu skrejriteni un apmezdams kūleni ietriecās ar galvu ielas malā stāvošā automobīlī. Viņš tūdaļ pielēca kājās un atsprāga vēl dažus soļus atpakaļ, panikā taustoties pa jostu.. “Rokas nost no jostas, mērgli!” uzkliedza Truvs tēmēdams šaujamo tieši sargam sejā. Policists, kā tagad izrādījās jauns, bija pārbijies un ar drudžainu kustību atrāva rokas no jostas un pacēla tās gaisā bez aicinājuma. “Neseko man!” nokliedza Truvs un joprojām tēmēdams, pusapgriezās un lēnām atkāpās. Sargs atkal drudžaini pakratīja galvu..Truvs sajutās kā īstens noziedznieks un nedaudz nosarka. Viņš samulsa..paskatījās uz sargu, apmetās riņķī uz aizmetās prom cik spēja.
Viņš skrēja ilgi..vismaz tik ilgi, līdz elpa sāka trūkt un kad viņš konstatēja, ka neviens pakaļ nedzenas. Rādījās, ka bija iekļuvis pilsētas centrā, jo ļaužu te bija masas un virs galvas zummēja jau krietni vien lielāks skaits lidaparātu. Viss pirmais līmenis – ielas – bija atdotas gājēju rīcībā tāpēc pilsēta likās tāda ļoti,ļoti savāda.
Galva reiba no brīnumiem un Truvs atslīga uz ielas..ti nevajadzēja darīt, jo tūdaļ klāt piesteidzās divi policisti, kas uzreiz jautāja, vai viss kārtībā. Satrūcies Truvs metās prom un iejuka pūlī pārsteigdams abus kārtības sargus.
***
“Sasodīts,” dīvaini šņācot caur degunu rūca Lekslijs. “Tas mērglis man salauza degunu...šķiet, ka man ir arī sasodīta kontūzija...sasodīts..”
Valhs tikām apskatīja uzmanīgi telpu, izsmērētu asiņu pleķi un saplosītās roku saites. Tās aplūkojot viņš neviļus nogrozīja galvu...
Ovālgriestu telpā iesteidzās kāds policijas darbinieks un pieklupa pie Valha: “Viņš piedraudēja kārtības sargam ar ieroci un aizbēga pie Tērbatas un Valdemāra krustojuma..” “Kā? Viņam ir ierocis?” “Ar ierocim līdzīgu priekšmetu,” policists pārlaboja. “Izskatījies tāds futūristisks un moderns, kā lāzers no filmām.” “??”
“Pagaidiet..es liekas zinu, kas tas ir...” atskanēja šņācošā Lekslija balss inspektoram aiz muguras. Valhs pagriezās. “Tā noteikti bija mana šļirce..izskatās pēc bliežamā, ja ieskatās..man viens tīnis reiz teica.” “Ir kāda bilde?” “O jā, pilns ar tām..atveriet internetu un paguuglējiet zem Nokia ShootInj..CCD..CCT..nu kaut kas tāds. Man arī kaut kur jābūt rokasgrāmatai ar bildēm..” “Sameklējiet.” “Nu ne jau tagad!..man sejā trīs vietās kauls ieplaisājis un deguns sašķaidīts..” Lekslijs protestēja. “Jūs esat izmeklētāji vai ne?” Valhs pagrieza muguru ārstam.
“Kāpēc Truvam Vengelam vajadzēja tā rīkoties?” viņš nepagriezdamies jautāja. “Jūsuprāt.”
“Viņš nobijās...”
“Tik ļoti? Vai tad tā ir pirmā reize?”
“Nē, nudien nav pirmā. Patiesībā Vengela kungs ir viens no mūsu patstāvīgākajiem klientiem..nezinu kas uznāca, man vienkārši viņa uzvedība nobiedēja un es..es...es pat nezinu..”
***
Truvs jau stundu klīda pa dīvaino pilsētu, kas neatsauca atmiņā nekādas asociācijas..viņs klimta, puspievēris acis un vairs neuztverdams notiekošo sev apkārt, tik ļotin prāts bija piegrūzts jaunu brīnumu.
“Labdien,” kāda daiļa, sievišķīga balss sveicināja.
Truvs sastinga, pagriezās un ieraudzīja patiešām apburošu meiteni solīdā,tumšā kostīmā, kupliem, ugunīgi vizošiem sarkanmatiem un gleznu, kā porcelānā veidotu vai akvarelī maigi trieptu seju.
“Es jau sen jums dzenu pēdas, Vengela kungs,” meitene nedaudz zemā, vibrējošā tembrā sacīja nākdama Truvam tuvāk un tuvāk. Viņa smaidīja apburošu smaidu un Truvs bija pagalam samulsis.
“Jūs..jūs mani arī pazīstat?” viņš nesapratnē izgrūda.
Viņa pasmaidīja.
“Protams, kas tad nepazīst vareno Vengelu..Rīga bez jums būtu pavisam savādāka..”
Rīga..Rīga..Rīga..pie joda.
“Ko jūs teicāt?”
Tagad samulsa meitene. Viņa nebija gaidījusi tādu frāzi.
“Ko jūs tikko teicāt?”
“Vengela kungs?..”
Viņam nebija jādzird vēlreiz..pie joda..tā bija Rīga! Viņš iesmējās..tad vēlreiz un tad sāka gardi smieties un apsēdās uz trotuāra.
Meitene bija sastingusi kā bronzas statuja..viltīgais vīrieša savaldzināšanas gājiens bija nesis savādus rezultātus, un viņa samulsa ar brīdi jo vairāk. “Vengela kungs?..” bija viss, ko viņa varēja izteikt.
Truvs tikām smējās pie sevis..sasodīts..Rīga..galva griezās..tādi debesskrāpji, ielas, cilvēki,policisti, mašīnas...sasodīts, es pieņemtu Ņujorku tādu bez vilcināšanās, bet Rīga...tas bija lieliski!
Tā pagāja krietns brīdis, līdz Truvs apķērās, ka viņam blakus stāv visai samulsusi meitene.
“Es atvainojos par savu izgājienu, bet..” viņš iesmējās. “..bet es atcerējos piepeši ko jautru,” un paņēmis daiļo būtni zem rokas, jautri piemiedza.
Meitene atplauka un atgriezās savā elementā. Viņa ieķiķinājās pēc visiem priekšrakstiem un ļāvās tapt vesta. “Tātad, Vengela kungs, es labprāt gribētu Jums jautāt..” viņi gāja pa parku, Truvs veda meiteni tālāk no liekām ausīm, uz ūdenskritumu, kur blakus auga ražens krūms, uztupināts uz mākslīgo klinšu pikuča. “..par jūs ieguldījumiem..cik daudz jums ir Sonera akciju?..” “Pietiekami,” izvairīgi attrauca Truvs un turpināja ceļu. “..lābi..saprotu,ka tas ir zināms noslēpums..un tomēr,ko jūs varat atbildēt uz premjera izteiktajiem apvainojumiem, ka jūs savā personā īstenojat oligarhu vēlmes politikā...” “Es teiktu, ka tāda apsūdzība man nav jaunums,” attrauca Truvs. Viņi bija jau gandrīz klāt. “..un ko jūs pats varētu teikt par mūsu valdību? “ “Tā nekad nemainās,”izgrūda Truvs un sagrābis meitenes elkoni kā skrūvspīlēs ierāva viņu krūmos, nogrūda pie zemes un aizžmiedza elpu.
“Tā, dāgumiņ,” Truvs sēca viņai tieši pārbiedētajā un šausmu pārņemtajā sejā. “Es nezinu kā tu zini manu vārdu, es nezinu kā šeit nokļuvu un nezinu par ko tu runā, bet ar prieku uzklausīšu visu ko tu man pastāstīsi. Un nekliedz!” “Tātad Jūs mani neizvarosiet?” “A vajadzētu?” “Tas bija žurnālistu jociņs,” meitene attrauca. Truvu pārsteidza tas, cik ļoti mierīgi viņa uztver notiekošo. “Jūs nemaz nemulsina tas, ka es jūs ievilku krūmos un aizspiedu muti?” “Ja jau to dara Truvs Vengels, tam ir pamatģs iemesls, jo viens no Eiropas varenajiem taču nesgandēs visu savu dzīvi ar kādas puspazīstamas reportieres izvarošanu?” “Jums gan ir aukstas asinis..” noteica Turvs. “Nu labi, es gan netaisos jūs izvarot, bet...” viņs samulsa. “Nē nu man tas neliekas kopā, ka es jūs ierāvu krūmos, bet jūs neko.” “Sāciet pierast, mans vārds ir Linda Bulkova,” viņa sniedza savu roku. “Šķiet manu vārdu jau zināt..” “Tā gan. Un tagad, ja neiebildīsiet, stāstiet visu laukā nepiemirstot sīkumus vai arī es jūs nodošu tiesai par izvarošanu...” “Es jau vēl neko neesmu izdarījis.” “..vēl ne..ok..tad par izvarošanas mēģinājumu.” “Nē, dārgumiņ, sarunāsim tā – es tev pastāstīšu visu, bet vēlāk, tagad tev jāpastāsta viss man..” “Kā – viss? Kas?” “Viss.” “Par ko?” “Par mani.”
***
Bija tumšs, gailēja tikai luminiscentās ielas laternas skvēra pašā galā. Lepnā māja bija gluži neapgaismota.
“Tā ir mana māja?”
Linda pamāja.
“Va vellos...ta nu gan es esmu varens...”
“Šķiet, to jau es minēju.”
“Tā gan..”
“Ko tagad?”
“Iesim iekšā.” Truvs sacināja pamājot uz māju, viņš nespēja atteikties no kārdinājuma ieiet šajā mājā,kas..ja var ticēt Lindai..nākotnē piederēja viņam. Bija 2087 gads, Truvs nespēja to aptvert, bet tā tiešām bija. Linda ne nieka nesaprata, kas notiek, bet cītīgi stenogrāfēja un necēla iebildumus – viņa juta, ka briest gadsimta lieta. Truvs nesaprata, kāpēc viņš vēl ir dzīvs šajā gadā,pat ja pieņem, ka gads ir patiess, taču Linda liekot roku uz silikona krūtīm zvērēja, ka viņš ir dzīvs un izskatās uz mata kā .. nu viņš pats, ja tā var teikt.
Viņi devās mājas virzienā. Vārti izrādījās noslēgti un Truvs smagi sapīka. Viņš kvēloja nepacietībā iekļūt savā mājā un tāds triviāls sīkums kā vārti..tas bija..nepieņemami. Pēkšņā neprāta eifoprijas lēkmē viņš metās uz vārtiem un kāpa tajos. Nekas nenotika un viņš nopriecājās, brīdi vēlāk viņa ķermenis piezemējās otrpus sētas. “Es esmu iekšā!” iesaucās viņš un..tūdaļ iedegās spožas gaismas, atskanēja sirēnas, izskrēja kaut kādi cilvēki, Truvs samulsa, aizmiedza acis un kāpās atpakaļ pacēlis rokas...
***
Viņš sēdēja telpā ar cieši noslēgtām durvīm uz elastīga, bet cieta krēsla. Durvis ar šņācienu atsprāga vaļā, pa tām ienāca kāds vīrs tumšā uzvalkā.
“Labdien, vengela kungs.”
“..l..labdien..” nedaudz sabijies viņš attrauca.
“Ķersimies uzreiz pie lietas, ne tā?”
“..l..labi..” pamāja Truvs.
“Jūs laikam domājat, ka esat nokļuvis no sava laika – XXI gadsimta – nākotnē, ne tā?”
Truvs pamāja.
“Tā gluži nav,” vīrs sacīja. “Patiesībā šī ir tagadne. Šī ir īstenība, šajā pasaulē jūs esat ļoti bagāts un ietekmīgs vīrs..pasaule, kuru jūs domājat par īstu ir..”
Truvs saspicēja ausis.
“..tā ir fikcija. Ir pieejams tāds pakalpojums kā mentālā modelēšana..negribu izplūst detaļās, bet āķis ir tur,ka mēs ar īpašām metodēm radām cilvēkam reālus sapņus par l;ietām, kas nav iespējamas, bet kuras viņš gribētu piedzīvot..”
“Jūsu gadījumā Jūs negribējāt dzīvot mūsdienas, jums šķita daudz tuvāks XXI gadsmta sākums...tākā naudas jums gana, jūs sev pasūtījāt tādu pakalpojumu..”
Truvs bija sastindzis.
“..diemžēl kaut kas nogāja greizi un jums sajuka realitātes..” vīrs nobeidza. “Tas arī viss.”
Truvs brīdi klusēja, norija siekalas un tad iejautājās: “Tad..tad..tad ko tagad?”
“Tas ir kā?”
”es nekad neredzēšu savu ģiemeni? Draugus? Savu pasauli?”
Vīrs pasmaidīja: “Viss atkarīgs no jūsu vēlmēm, Vengela kungs..”