Arī galda spēle bija lielā cieņā bērnu vidū. Neskaitot vienkāršās "desas", bija visdažādākās citādas "krustiņu-nullīšu" spēles, kur īpaši noderēja rūtiņu papīrs. Tika veidots brīvi izvēlēts laukums, pēc kārtas abi spēlētāji tajā vilka svītriņas, ja izdevās noslēgt kvadrātu, tajā varēja ievilkt savu krustiņu vai nullīti. Kad visi laukumi bija aizpildīti, saskaitīja, kuram zīmju vairāk, tas arī uzvarējis. Vēl bija spēle, kariņš, kur spēlētāji ar zīmuli īpašā veidā "izšāva" svītriņas, lai censtos iekarot pretinieka māju. Ja trāpīji ar līniju pretinieka zīmei, to varēka "izsvītrot", ja aizšāvi garām, varēji svītras galā savu zīmi uzlikt. Protams, nevar neminēt "jūras kauju" jeb "Kartupeli". Noteikti video spēļu idejas virmoja gaisā, atlika tikai radīt attiecīgo tehniku. Atceros, ka man rotaļlietu vidū bija arī dažādas lodītes no lodīšu gultņiem. es ar tām rīkoju ātrumsacīkstes pa izveidotu līkumotu trasi - reni, skatoties, kura lodīte būs pirmā. Vēl es krāju izlietotu žilešu papīrīšus, ar kuriem rīkoju "olimpiskās spēles", ar metamo kauliņu palīdzību. Teiksim, skriešanās sacīkstes starp papīrīšiem, cik punktu uzkrīt, tik lauciņus vai papīrīšu garumu uz priekšu tiek. Ar papīrīšiem (bet vislabāk ar tā laika dzelzceļa biļetēm) varēja sarīkot spēli, kur pēc kārtas, uzliekot tos uz delnas, piesita ar to pret galda malu, lai papīrs aizlidotu uz galda. Ja uzkrita uz kādu citu, tad to varēja paņemt sev. Vēl man bija vesela, dažādu papīra lidmašīnu flote. Tās es lidināju pa slēgtu trasi dzīvoklī, piloti bija knaģi. Ja lidmašīna nokrita "kājām gaisā", tā vienu lidojumu izlaida. Uzvarēja labākā konstrukcija.
Vēl viens knaģu izmantošanas veids bija spēle dabā. Tāds primitīvs šuteris. Knaģi tēloja uzbrūkošu karavīru vienību, bet es tos apmētāju ar akmentiņiem. Pēc katras šāvienu sērijas "izdzīvojušie" knaģi tika pārvietoti tuvāk man. Klāt man netika neviens. Parasti visus "nošāvu".
Bērnība un pusaudža gadi pagāja. No šō spēlīšu vecuma izzaugu un tikai tad parādījās pirmās video spēles, pirmajos datoros. Man dators mājās parādījās tikai šajā gadsimtā un arī tad - ne sākumā - diezin vai daudz vairāk kā pirms desmit gadiem. Tāpēc par video spēļu fanu nekļuvu. Nebija arī tik daudz brīva laika.
Tāpēc būtu pateicīgs, ka kāds mājaslapā uzrakstītu kaut ko par tām. nevaru teikt, ka arī man īpaši patiktu šaudīties pa tām, agrākās spēles nebija tik reālas. Piemēram, tanku kaujas bija divdimensiju tanki, kas brauca un šāva prertiniekus pa divdimensiju lauku. Arī citas spēlītes, kas nāca komplektā ar datoru, nebija tik asiņainas. Šķēršļu joslas, pa kuriem skrēja varonis, krājot punktus, nelikās tik šausmīgas, kad viņš gāja bojā, jo nebija reāls.
Protams, tagadējās spēles ir arī daudz izmalcinātākas, ne tikai primitīvi šuteri. Tomēr jāsaka, ka mans laiks ir pagājis. Nevaru iedomāties sevi stundām sēžot kādā videospēlē. kaut gan arī šuteri ir dažādi, piemēram, japāņu (jāsaka, ka tā gan ir interesanta tauta!) Gal*Gun: Double Peace ir "šuters", kur tev jāatkaujas no mīlas pārpilnām meitenēm-skolniecēm.
https://kotaku.com/gal-gun-double-peace-is-exactly-what-it-looks-like-1784273914