Arī no latviešu teikām nāk šāda tipa varoņi: Kurbads un Lāčplēsis. Sīkāk par to var lasīt šeit:
http://jaunagaita.net/jg144/JG144_Valija_Runge.htm
http://jaunagaita.net/jg145/JG145_Valija_Runge.htm
http://jaunagaita.net/jg146/JG146_Valija_Runge.htm
Supervaroņu kontinuuma un supervaronisko elementu paplašināšana rada arī supervaroņu skaita pieaugumu. Supervaroņu skaits kļūst plašāks un vēsturiskāks. Lai atceramies kaut vai senos skandināvu un ģermāņu dievus (Toru uc.), kā arī Brīnumsievieti, kas dzimusi antīkos laikos. Mēs varam atgriezties Senajā Romā, nesākot uzskaiti no Robina Huda un, izmantot arī leģendas par Molliju Katpersu, kas finālā deva ierosmi Betmena tēla radīšanai.
Mērija Frita, vairāk pazīstama kā Molla Katpersa (ap 1584 – 1659. gada 26. jūlijā, Londonā), ir pa pusei leģendāra angļu noziedzniece, kabatzagle un zagto mantu uzpircēja. Par viņas dzīvi nav saglabājušies daudzi fakti, bez tā, daudzi ir pārspīlēti un atklāti sakot – neticami. Ir zināms, ka viņa dzimusi kaut kur starp 1580. un 1584. gadu kurpnieka un mājsaimnieces ģimenē, jau bērnībā viņai bija mežonīgs raksturs un netipiska uzvedība: viņa valkāja vīriešu drēbes (dubletu un maisveidīgas bikses), daudz pīpēja pīpi un rupji lamājās. Savu „karjeru” viņa iesāka kā kabatzagle, četras reizes tika pieķerta nozieguma vietā, taču tika vaļā ar soda naudu; zināmu pazīstamību viņa ieguva ar savu izturēšanos 1600. gadā, kad viņa tika apsūdzēta par zādzību Midleseksā. Pēc tam par viņu tika sarakstītas divas lugas: pirmā bija 1610. gada Džona Deja drāma „The Madde Pranckes of Mery Mall of the Bankside”, tās teksts nav saglabājies, un pēc gada Tomasa Midltona un Tomasa Dekera „The Roaring Girl”. Abās lugās tika apspēlēta viņas skandalozā uzvedība, īpaši ģērbjoties kā vīrietim. [0]
Citu supervaroņu vidū var atzīmēt Zorro (1919), Zaļo sirseni (the Green Hornet), Romnija Mārša Biedēkli (the Scarecrow) un Džeku-Atsperes uz papēžiem (Spring Heeled Jack, 1878), pēdējais no viņiem pirmo reizi parādās kā pilsētas leģenda. Analoģiski, ka arī zinātniskā fantastika neiztiek bez supervaroņiem: Džons Kārters no Marsa ar futūristiskiem ieročiem un aksesuāriem; superatlētiskais Tarzāns, apveltīts ar lielu spēku un spēju sarunāties ar dzīvniekiem; Roberta E. Hovarda Barbaru Konanu (1932); bioloģiski izmainītais Hugo Denners (autors Philip Wylie, 1930) no romāna „Gladiators” – tie bija varoņi ar neparastām spējām, kuri reizēm cīnījās ar ienaidniekiem ne no šīs pasaules.
Supervaroņu tiešie priekšteči – cīnītāji ar noziedzību no pulp-žurnāliem, kā „visaugstākais cilvēks” Doks Sevidžs (Doc Savage, 1933), neparasti hipnotiskā Ēna (The Shadow, 1930) un Zirneklis (The Spider, 1933) – personāži no stāstiem bildītēs līdzīgi Hugo Herkulesam (1902), Papajam un Fantomam (Phantom, 1936). Nevar nepieminēt arī Baku Rodžeru (1929), kurš supervaroņu rindās pārstāv kosmiskās operas žanru. Pirmais cīnītājs ar noziedzību maskā bija mākslinieka-autora Džordža Brennera radītais Pulkstenis (The Clock), kurš debitēja Funny Pages, sējums 1 #6 (1936., nov.) Centaur Publications. Par pirmo personāžu, kurš apveltīts ar superspējām, daudzi vēsturnieki sauc Supermenu, kurš pirmo reizi parādās Action Comics #1 (1938., jūn.) – moments, ar ko sākas komiksu arhetips. Tā autori ir Džeroms „Džerijs” Sīgels un mākslinieks Džozefs „Džo” Šusters (Jerome "Jerry" Siegel un Joseph "Joe" Shuster). Ikdienas dzīvē Supermens ir pazīstams kā Klārks Kents, bet pēc dzimšanas Kal-El.
Pats vārds „supervaronis” tiek datēts vismaz ar 1917. gadu. Arhetips ietver tādus folklorizētus varoņus kā Robins Huds, kurš piedzīvojumos dodas īpatnējā apģērbā. 1903. gada izrādē Sārtā Prīmula (The Scarlet Pimpernel) un tās spinofi popularize ideju par maskā tērptu atriebēju un supervaroni, kurš slēpj savu identitāti. Drīz pēc tam jau parādījās iepriekš minētie, maskās un īpašos kostīmos tērptie pulp fiction tēli, tādi kā Zorro (autors Johnston M. McCulley, 1919., ar The Curse of Capistrano) vai The Shadow (1930) un komiksu varonis Phantom (1936) sāka darboties līdzās tādiem nekostimētiem raksturiem, kuri arī bija apveltīti ar superspēku, ieskaitot Patoruzú (1928), komiksu slejas varoni Popeye (1929) un Hugo Denneru.
Nav supervaroņi, bet iespaido tos, tādi personāži, kā Diks Treisijs (1931) un Flešs Gordons (1934).
1930. gados abi trendi apvienojas tādos agrīnos, ar superspēku apveltītos, kostimētos varoņos, tādos kā japāņu Ōgon Bat (1931) [1] un Princis Gamma (vizualizēts uz krāsotiem paneļiem, ko izmantoja kamishibai – japāņu stāstnieki kopš 1931. gada) [2], Mandrake the Magician (1935), Superman (1938) un Captain Marvel (1939), kad sākās komiksu grāmatu zelta laikmets.
Vairāku izdomātu supervaroņu vārds bija Zilā Vabole (Blue Beetle). Pirmo reizi personāžs parādās 1939. gada augustā, komiksā Mystery Men Comics № 1, ko izdod Fox Comics. Viņa īstais vārds ir Dens Garets. No tā laika personāžs ir nomainījis vairākas izdevniecības, beigu beigās 1980. gada vidū kļūstot par DC Comics īpašumu. Vairākas reizes ir mainījušies cilvēku vārdi, spējas un spēki, kas lieto šo iesauku.
Sākotnējā Zilā Vabole bija jauns policists, kurš izmanto īpašu, ložu necaurlaidīgu kostīmu un lieto superspēku dodošu 2-X vitamīnu, viņam palīdz kaimiņš-farmakologs. Varonis darbojas, ne tika komiksu sērijās, arī preses slejās un radiošovos, taču līdzīgi daudziem Zelta laikmeta supervaroņiem 1950. gados viņš noiet no skatuves.
Supervaroņu rašanos veicināja ne tikai sengrieķu mitoloģija, bet arī Frīdriha Nīčes koncepcija par pārcilvēku (Übermensch), kas tika aprakstīta viņa grāmatā „Tā runājas Zaratustra”.
Supervaroņu iezīmes mēs atrodam arī 19. gadsimta beigu, 20. sākuma literārajos tēlos ar īpašām, kaut arī nepārcilvēciskām spējām. Tādi ir Šerloks Holms un Alans Kvotermeins. Arī lēto romānu varonis Bufalo Bils. Neapšaubāmi, ka viņi atstāja iespaidu uz nākamo supervaroņu radītājiem. No grieķu-romiešu mitoloģiskajiem tēliem, ģermāņu mitoloģijas līdz bruņinieku romānu tēliem (Ludoviko Ariosto „Orlando furioso”). Umberto Eko redz arī grāfu Montekristo viņa dubultās identitātes dēļ kā supervaroņu priekšteci. Viņam blakus stāv tāds savā laikā milzīgi populārs „cēlais laupītājs” Rokambols (Rocambole), ko radīja franču rakstnieks Ponsons di Terails, sarakstot daudzus krimināl-avantūru romānus par šo varoni (Les Exploits de Rocambole ou les drames de Paris; 1859—1884). [3] Rokambolu uzskata par pirmo supervaroni starp literārajiem tēliem, viņš radās 50 gadus agrāk par „džentlmeni-laupītāju” Arsēnu Lupēnu, kas pirmo reizi parādās 1905. gadā, viņa autors ir franču rakstnieks Moriss Leblāns, kur kopā ir sarakstījis 28 grāmatas par šo varoni.
Dažas supervaroņu iezīmes pamanāmas arī Žila Verna tēlos. Tāds ir gan kapteinis Nemo, gan Robūrs Iekarotājs. Viņiem ir dubulta identitāte un futūristiskas iekārtas, kas ļauj sasniegt to, ko parasti cilvēki nespēj.
XX gadsimta sākumā, bez jau minētā angļu radītā Sārtās Prīmulas (The Scarlet Pimpernel) tēla aktīvi superspēju nesējus veido arī Francijā. 1909. gadā iznāk Renée Gouraud d'Ablancourt (pseidonīms de René d'Anjou) romans par sievieti ar mehāniskiem spārniem L’Oiselle. 1911. gadā iznāk Jean de La Hire romans par Nictalopu (Nyctalope), īstajā vārdā - Léo Saint-Clair – pirmo kiborgu literatūrā, kurš ir apveltīts arī ar spēju redzēt naktī. Romānu sērija iesākas 1908. gadā ar romānu L'Homme Qui Peut Vivre dans l'Eau („Cilvēks, kurš spēja dzīvot zem ūdens”), taču - tajā stāstīts par Niktalopa tēvu. 1911. gadā sāk iznākt arī Marsela Alēna un Pjēra Suvestra romānu sērija par Fantomasu, kurš gan nav supervaronis, bet vairāk ir superļaundaris, abi rakstnieki ir sarakstījuši – 32 romānus par šo tēlu, bet pēc Pjēra nāves Alēns viens pats – vēl 11. Pēdējais iznāca 1963. gadā! Gan pēc visai ilgas pauzes.
Fantomasa tēla iespaidā francūži Louis Feuillade un Arthur Bernède rada tādu kā pozitīvo Fantomasu – varoni vārdā Judex (1916), kas tērpies melnā apmetnī, dodas cīņā pret ļaunajiem. Šoreiz – kino. Saka, ka šis tēls ir iespaidojis amerikāņu Ēnu, no kura atkal iespaidojušies Betmena radītāji.
Lai nejustos apvainotas sievietes (un vīriešiem būtu lielāks prieks) supervaroņu vidū nereti uzrodas arī supervarones. Tā 1937. gadā britu žurnālā Wags #1 ierodas džungļu karaliene Šīna. [4] 1939. gadā pasaulē ierodas Betmens, ko uzskata par otro populārāko supervaroni pasaulē. Boba Keina un mākslinieka Bila Fingera radītais tēls, īstajā vārdā ir Brūss Veins, viņš slepus cīnās ar ļaundariem, lai atriebtu savu vecāku nāvi.
1939. gadā rodas androīds Cilvēks-Lāpa un Nemors (Zemūdens cilvēks), otrais ir antivaronis, ar ko bieži vien cīnās pirmais. Tomēr, kad Amerikai draud nacisti, viņš apvienojas ar Kapteini Ameriku, lai cīnītos ar nacistiem Antarktīdā. 1940. gadā rodas Kapteinis Mārvels, bet 1941. gada patriotisma uzplūdos Kapteinis Amerika, kā arī Akvamens. Tajā pašā gadā – Fantoma Lēdija (Phantom Lady) un Brīnumsieviete.
Supervaroņu skaits 1950. gados iet mazumā, ne velti to sauc par Supervaroņu Sudraba laiku. Ne velti pienāk laiks varoņiem apvienoties un 1960. gadā rodas Amerikas Justīcijas līga, kur kopā sāk cīņu pret ļaunumu apvienotā supervaroņu komanda. Sākotnējais septiņnieks ir Betmens, Akvamens, Flešs (Zibsnis, 1956.), Zaļā laterna, Marsietis-Mednieks (restartētajā Justīcijas līgā viņa vietā ir Kiborgs), Supermens un Brīnumsieviete. Vēlāk viņiem pievienojas: Ātoms, Melnais Kanārijputniņš (meitene), Zaļā Bulta (Olivers Kvīns, starp citu, radīts 1941. gadā), Vanagmeitene (Hawkgirl), Vanagvīrs (Hawkman), Plastikmens, Zvaigžņu meitene, Kapteinis Mārvels jeb Šazams, Zatanna Zatara un citi. Ja jūs prasīsiet: „Kur tad ir Zirnekļcilvēks?” Pīters Pārkers par Zirnekļcilvēku (Spaidermenu) kļūst 1962. gadā un darbojas pats par sevi. Taču kļūst tik populārs, ka viņam nākošā gadā jau ir pašam savs komiksu izdevums.
Izmantoti materiāli no: https://en.wikipedia.org/wiki/Superhero un Vikipēdijas franču un krievu valodas attiecīgajiem failiem.