Ideja sūtīt sievieti kosmosā radās PSRS gaisa kara spēku virspavēlniecības aprindās. Tās autors bija ģenerālleitnants Nikolajs Kamaņins, kurš kūrēja kosmisko programmu. Viņš bija pārliecināts, ka sieviešu līdzdalība šajā programmā demonstrētu padomju sistēmas priekšrocības ne vien zinātnes, bet arī dzimumu vienlīdzības un sieviešu tiesību jomā. 1961.gada 23.decembrī PSRS komunistiskās partijas vadība oficiāli apstiprināja Kamaņina iniciatīvu un pirmoreiz vēsturē tika veidota kosmonaušu vienība. Process norisinājās stingras slepenības apstākļos: informācija nebija paredzēta izpaušanai, dalībnieču atlase notika burtiski aiz slēgtam durvīm.

Prioritāte potenciālo kosmonaušu atlasē tika dota ne vien teicamai fiziskai sagatavotībai un attiecīgai izglītībai, bet arī pieredzei lēkšanā ar izpletni. Tas izskaidrojams ar kosmosa kuģa Vostok konstrukcijas specifiku – pēc atgriešanās no orbītas un ieiešanas atmosfēras blīvajos slāņos kosmonautam vajadzēja septiņu kilometru augstumā katapultēties un veikt nosēšanos ar izpletņa palīdzību.

Pēc rūpīgas simtiem personisko lietu izsijāšanas līdzdalībai kosmiskajā projektā tika izvēlētas aptuveni 800 pretendentes, no kurām pēc daudzpakāpju atlases palika 30, 1962.gada aprīlī kosmonaušu nodaļā ieskaitīja piecas sievietes, kuras tika atzītas par vislabākajām kandidātēm. Visas bija jaunas, fiziski spēcīgas un ar pieredzi izpletņlēkšanā, izgājušas visaugstāko medicīnisko, psiholoģisko un profesionālo pārbaudi.

Labākās no labākajām

Šīs sievietes astoņu mēnešu laikā apguva sagatavošanās posmus, kas bija analoģiski vīriešu kursiem. Tie ietvēra griešanos centrifūgā, lidojumus stratosfērā, uzturēšanos barokamerā, ūdenslīdēju praksi, astoņas dienas surdokamerā, lēcienus ar izpletni un kosmosa kuģa vadīšanas apmācības. Visas piecas tika galā, tāpēc ikviena kādā brīdī tika vērtēta kā reāla kandidāte vēsturiskajam lidojumam. Četrām potenciālajām kosmonautēm bija bagātīga pieredze izpletņlēkšanā. Visas bija regulāri trenējušās, piedalījušās sacensībās, dažas bija PSRS izpletņlēcēju izlases komandas dalībnieces. Vienīgi 28 gadus vecā inženiere no PSRS Zinātņu akadēmijas Lietišķās matemātikas institūta Valentīna Ponamarjova laikā, kad tika iekļauta vienībā, bija veiksmīgi veikusi vien astoņus lēcienus, pārējās – desmitiem un simtiem. Tomēr atpalicību šajā rādītājā pārliecinoši kompensēja citas Ponamarjovas prasmes: viņa lieliski vadīja mācību lidmašīnu Jak-18 un pat bija piedalījusies lidošanas sacensībās pārliecinoši demonstrējot izcilu lidošanas tehniku. Tieši Valentīna Ponamarjova lidojuma sagatavošanas programmā iekļuvušo vidū fizisko rādītāju un sagatavotības līmeņa ziņā sākotnēji kļuva par favorīti. Tomēr pirmās sievietes kosmosā izvēle ievērojami atšķīrās no procedūras, ar kādas palīdzību noteica pirmo pilotu programmā Vostok. Jurija Gagarina gadījumā gaisa kara spēku pavēlniecība tikai nojauta, kāda nozīme ir būt pirmajam kosmosā, bet pēc viņa lidojuma kļuva skaidrs, ka runa nav tikai par ēras simbolu, par cilvēku, kuru sagaida globāla slava un mūžīga vieta vēsturē. Tāpēc atbildīgās personas pirmās kosmonautes izvēlei pievērsās daudz rūpīgāk, parādījās virkne papildu faktoru. Izraugoties vienīgo no piecām sagatavotajām kandidātēm, tika ņemti vērā gandrīz visi iespējamie aspekti – no fiziskās sagatavotības līmeņa un psiholoģiskās noturības līdz intīmām un izteikti sievišķām detaļām. Līdztekus absolūti objektīviem faktoriem – veselības stāvoklim, zināšanu dziļumam, rakstura iezīmēm, sagatavotībai – milzu nozīme izrādījās arī augstu amatpersonu, kas pieņēma galīgo lēmumu, subjektīvam vērtējumam. Kosmiskās programmas galvenais konstruktors Sergejs Koroļova, ģenerālleitnants Nikolajs Kamaņins, kā arī Jurijs Gagarins, kurš acumirklī bija kļuvis par kosmosa iekarošanas simbolu, izsacījās par labu Valentīnas Tereškovas kandidatūrai. 25 gadus vecā audēja, vēlāk komjaunatnes līdere Jaroslavļas tehnisko audumu kombinātā atstāja pieticīgas, nosvērtas, ideoloģiski uzticamas sievietes iespaidu; viņas tēvs bija gājis bojā frontē. Tereškovu raksturoja fotogēnisms, maigas manieres, harisma un prasme sevi pasniegt publikas priekšā. Tas, ka viņa augusi strādnieku ģimenē un nav ieguvusi augstāko izglītību, ne vien netraucēja, bet, tieši otrādi, atbilda “no tautas nākušas meitas” tēlam, ko tik ļoti slavināja padomju propaganda. Tereškovai bija potenciāls kļūt par reālu nācijas varoni.

Savukārt specialisti no Aviācijas un kosmosa medicīnas zinātniski pētnieciskā institūta deva priekšroku Valentīnai Ponamarjovai, akcentējot iespaidīgo pilotēšanas pieredzi un augstāko inženiertehnisko izglītību raķešdzinēju jomā. Tomēr Jurijs Gagarins izvirzīja būtisku pretargumentu Ponamarjovas kandidatūrai – viņai bija ģimene un mazs bērniņš. Ar kosmiskajiem lidojumiem saistīta augsta riska apstākļos neviens no vadības nevēlējās uzņemties morālo atbildību par iespējamu mātes bojāeju. Bez tam Ponamarjovai bija sarežģīts raksturs, asa mēle un principialitāte, kas slēgtajā militārajā sistēmā kopumā tika uztverti drīzāk kā trūkumi, nevis pozitīvi vērtējamas īpašības.

Galīgo lēmumu pieņēma tā brīža PSRS vadītājs Ņikita Hruščovs. Tereškova pārstāvēja strādnieku šķiru un bija audēja, bet vieglā rūpniecība, jo īpaši tekstila nozare, tobrīd bija valsts prioritāšu saraksta augšgalā. Tādējādi Ponamarjova tika aizvirzīta fonā – viņa kļuva par Terškovas otro dublieri. Par pirmo dublieri iecēla 21 gadus veco Maskavas radioelektroniskās rūpniecības institūta vecāko laboranti Tatjanu Kuzņecovu, bet vēlāk – 25 gadus veco Uralenergomontaž inženieri projektētāju Irinu Solovjovu. Tas Ponamarjovai faktiski atņēma jebkādu iespēju lidot projekta Vostok ietvaros, taču cerība nezuda.

Vairāki scenāriji

Vadība ilgu laiku nespēja konkretizēt precīzu lidojuma programmu. 1963.gada janvārī tika aplūkoti vairāki scenāriji. Pirmais variants paredzēja individuālu sievietes lidojumu ar vienu kuģi vienas līdz trīs diennakšu ilgumā. Otrais joprojām saglabāja iespēju īstenot grupveida misiju – divi lidaparāti ar kosmonautēm, kuru startiem vajadzēja notikt ar diennakts intervālu. Visbeidzot trešais variants paredzēja vienlaicīgu vīrieša un sievietes lidojumu: kuģis ar sievieti atrastos kosmosā trīs diennaktis, savukārt vīrieša pilotētais lidaparāts paliktu orbītā piecas līdz septiņas diennaktis.

13.aprīlī Koroļovs un Kamaņins pilnībā saskaņoja programmu; vienam vīrieša pilotētam kuģim b-vajadzēja pavadīt kosmosā astoņas diennaktis, otram, sievietes vadītam, - divas vai trīs diennaktis. Startam vajadzēja notikt 1963.gada augustā, un uz to laiku vajadzēja sagatavot četras kosmonautes: Valentīnu Tereškovu, Irinu Solovjovu, Valentīnu Ponamarjovu un 25 gadus veco Rjazaņas lauku astoņgadīgās skolas skolotāju Žannu Jorkinu. Tiesa, drīz termiņš tika koriģēts. 10.maijā sašaurinātā valsts lidojumu sagatavošanas komisijas sēdē pieņēma galīgo lēmumu: abu lidaparātu startam jānotiek jūnija sākumā. Par Vostok 5 komandieri bija jākļūst Valērijam Bikovskim, par dublieri – Borisam Volinovam. Vostok 6 vajadzēja pilotēt Valentīnai Tereškovai, par viņas dublierēm apstiprināja Irinu Solovjovu un Valentīnu Ponamarjovu.

Kosmiskais kuģis Vostok 5, uz kura borta atradās Bikovskis, tartēja 14.jūnijā. jau pēc Vostok 5 nonākšanas orbītā, ņemot vērā lidojuma parametrus, tika pieņemts lēmums par nākamā lidaparāta Vostok 6 startu. Tas notika 16.jūnijā, kļūstot par globālu interesi raisošu notikumu. Uz kuģa borta atradās pirmā kosmonaute Valentīna Tereškova. Kuģis izgāja aprēķinātajā orbītā, un sākotnēji viss noritēja veiksmīgi. Uz zemes esošie dienesti fiksēja, ka Tereškova ir pilnībā koncentrējusies, precīzi ziņo par situāciju, kontrolē lidojuma parametrus, komunikācijā ir pārliecinoša. Tomēr drīz viss pilnībā mainījās. Otrajā diennaktī lidojumu vadības centrs pamanīja uztraucošas pazīmes: Tereškovas frāzes kļuva izplūdušas, brīžiem – izvairīgas, tonis – mazāk mundrs. Lidojuma vadība sāka apšaubīt kosmonautes noraidītās informācijas par veselības stāvokli un pašsajūtu ticamību.

Noslēpumainā misijas pārtraukšana

Vēlāk savā ziņojumā valsts komisijai Tereškova atzinās, ka kopš paša lidojuma sākuma viņas fiziskais stāvoklis pasliktinājies. Pirmās diennakts laikā kosmonaute faktiski neesot sajutusi skafandru, bet pēc tam, parādījušās smeldzošas sāpes labajā apakšstilbā, kas nepārgāja līdz pat piezemēšanās brīdim. Līdztekus viņu mocījusi nelabuma sajūta, kuras dēļ nav spējusi ēst. Steigšus sasauktā sapulcē valsts komisija nolēma koriģēt lidaparātu nosēšanās grafiku. Tika pieņemts lēmums pārtraukt Bikovska lidojumu jau 80.riņķojumā ap zemeslodi, bet Tereškovas kuģa nosēšanās sākt 59.riņķojumā 18.jūnijā. šajā dienā Tereškovai bija ieplānots praktizēties lidaparāta vadīšanā rokas režīmā. Tā rīkoties nepieciešams gadījumā, ja atsakās darboties kuģa automātiskā orientācijas sistēma, kurai ir kritiska loma nosēšanās uzsākšanā. Tomēr gan pirmais, gan otrais Tereškovas mēģinājums mainīt lidaparāta leņķi attiecībā pret inerces asi izrādījās neveiksmīgs. Speciālisti uz Zemes sāka nopietni uztraukties: ja izveidotos situācija, kurā jāpāriet uz rokas režīmu, bet pilots nekorekti orientētu kuģi, viņš vienkārši nespētu ieiet atmosfēras blīvajos slāņos un paliktu orbītā.

“Pēdējā sakaru seansā viņa neatbildēja uz mērīšanas punkta izsaukumiem”, 18.jūnijā savā dienasgrāmatā ierakstīja Kamarins. “Mēs pieslēdzām televīzijas kameru un ieraudzījām, ka viņa aizmigusi”. Pamodināt Tereškovu izdevās vienīgi blakus kuģī esošajam Bikovskim, izmantojot iekšējos sakarus. “Nācās ar viņu aprunāties – gan par gaidāmo nolaišanos, gan par orientāciju rokas režīmā. Viņa divreiz bija centusies noorientēt kuģi un godīgi atzinās, ka nekas nesanāk. Uz visiem ziņojumiem no Zemes viņa ar pārliecību atbildēja, ka visu izdarīs no rīta,” dienasgrāmatā ierakstīja ģenerālleitnants. Cerībā mierināt vismaz sevi viņš piebilda: “Ja Tereškova pa nakti atpūtīsies, automātiskā režīma nosēšanās noritēs normāli”.

19.jūnija agrā rītā, 45.riņķojuma laikā, Gagarins personiski komunicēja ar Tereškovu, lai nolasītu viņai kuģa noorientēšanas instrukcijas. Viņš pieprasīja katras darbības precīzu apstiprinājumu. Runa bija par misijas svarīgākā posma, kur katra kļūda varēja pārvērsties traģēdijā, sagatavošanu. “No 7.40 līdz 8.04 veicu kuģa orientāciju. Viss kārtībā,” kosmonaute ziņoja no Vostok 6 borta. “47.riņķojumā 20 minūtēs pilnībā izpildīju orientāciju nosēšanās programmā attiecībā pret visām trim asīm”. Tomēr spriedza lidojumu vadības centrā nemazinājās. Sarežģītākais – kuģa iziešana no orbītas – vēl bija priekšā. Kosmonaute raportēja, ka bremzēšanas dzinējs sācis strādāt veiksmīgi un nosēšanās sākusies. Tomēr viņas radioziņojums nezināmu iemeslu dēļ Zemes dienestus nesasniedza. Iestājās neskaidrības piepildītas minūtes, nevienam nebija sapratnes, kas notiek ar Vostok 6. Par laimi, automātika nostrādāja nevainojami, kuģis iegāja blīvajos atmosfēras slāņos. Pēc katapultēšanās Tereškova piezemējās tuvu paredzētajai zonai – 40 metru no nolaišanās aparāta. Tomēr arī viņu tur sagaidīja pārbaudījumi – kosmonaute nespēja savaldīt izpletni un piezemēšanās notika ar muguru pa priekšu. Rezultātā stipri cieta Tereškovas seja – tika salauzts deguns un zem acs parādījās liels zilums, ko vēlāk nācās slēpt zem bieza grima slāņa. Oficiālā fotosesija  un filmēšanās notika diennakti vēlāk, un arī tad Tereškova izskatījās nogurusi, nomocīta un salauzta.

Salauztie zīmuļi

Jau uz zemes kosmonaute centās aizpildīt borta žurnālu, kurā lidojuma laikā nebija spējusi neko ierakstīt. Viņa orbītā bija nolauzusi visus zīmuļus – citu pēc cita. Vēlāk leģendārais konstruktors Koroļovs aiz slēgtam durvīm Tereškovai esot sarīkojis īstu brāzienu, daži aculiecinieki stāstīja, ka pirmā kosmonaute pat sākusi raudāt. Koroļovs neesot taupījis cenzējamus vārdus un kliedzis: “Kamēr es esmu dzīvs, nevienu sievieti kosmosā vairs nelaidīšu!”. Visdrīzāk, publiskajos avotos šī frāze mīkstināta, un arī vairāki žurnālisti jau pēc daudziem gadiem, aprakstot situāciju, vārda “sieviete” vietā lietoja apzīmējumu “bābietis”. Daudzi uzskata, ka žurnālisti arī šo vārdu lietojuši tikai tālab, lai atainotu intonāciju, vienlaikus nepārkāpjot cenzūras ierobežojumus.

Pirmā kosmonaute pēc galvenā konstruktora prasības ilgstoši par šo sarunu neteica neko, līdz visbeidzot to atstāstīja pilnīgi citādi. Runa esot bijusi par kosmosā radušos ārkārtas situāciju. Proti, piezemēšanās programmā bijuši ievadīti dati, kas paredzēja nevis kuģa nolaišanos, bet gan pacelšanos. “Saņēmu jaunus datus un ievadīju datorā”, tā orbītā notikušo aprakstīja kosmonaute un piebilda, ka Koraļova pirmie vārdi pēc piezemēšanās esot bijuši: “Kaijiņ (pamazināmais vārds no Čaika, kas bija Tereškovas radioaicinājuma signāls kosmosā – aut.piez.), es tevi palūgšu, nevajag par to runāt”. Kosmonaute par to klusēja 30 gadu.

Padomju līderis Hruščova tika pie cerētā – no ideoloģiskās propagandas skatupunkta Tereškovas lidojums izrādījās spožs panākums. Parādījās kārtējais iemesls iziet mauzoleja tribīnē kopā ar kosmonautiem, nodemonstrējot pasaulei padomju zinātnes un tehnikas statusu. Drīz, 3.novembrī, pēc paša valsts vadītāja iniciatīvas tika sarīkota vēl viena vērienīga publicitātes akcija – divu kosmosa apguvēju Valentīnas Tereškovas un Andrijana Nikolajeva laulības. Viņu kāzas pārvērta par valsts svinībām, kurās piedalījās partijas vadība, militārās virspavēlniecības pārstāvji un ārzemju viesi.

No zinātniskā un profesionālā skatupunkta Tereškovas īstenotā misija izpelnījās daudz pārmetumu. Neraugoties uz visu šī lidojuma simbolisko aspektu, speciālisti to atzina par tehniskajā ziņā neveiksmīgu. Kosmonautei radās grūtības ar kuģa vadīšanu, viņas fiziskā un psiholoģiskā gatavība misijas laikā varēja būt ievērojami labāka. Šie secinājumi netika izpausti plašsaziņas līdzekļos, bet gan apspriesti šaurās speciālistu un militārpersonu aprindās, izraisot nopietnas šaubas par sieviešu turpmāku līdzdalību pilotējamās kosmiskās programmas.

Ardievas propagandai

Pēc Tereškovas misijas kosmosa sagatavošanas centrā apsprieda iespēju sievietēm piedalīties programmā Voshod. Viens no variantiem – simtprocentīga sieviešu ekipāža, kurā vajadzēja tikt iekļautam Tereškovas dublierēm Valentīnai Ponamarjovai komandieres statusā un Irinai Solovjovai, kura kļūtu par pirmo sievieti, kas pabijusi atklātā kosmosā. Šī misija, kurai sākotnēji bija paredzēts kuģis Voshod 5, tā arī nekad netika īstenota. Nokļūšanai atklātā kosmosā bija paredzēts izmantot īpašu skafandru Berkut – to pašu, ko 1965.gadā uzvilka Aleksejs Ļeonovs, īstenojot vēsturē pirmo iziešanu ārpus kosmosa kuģa. Bez tam drošības labad plānoja skafandru apgādāt ar papildu manevrēšanas ierīcēm – kompaktiem dzinējiem, kas palīdzētu pārvietoties bezsvara telpā, saglabājot kontroli pār ķermeņa stāvokli.

1965.gada 2.aprīlī Kamiņins ideju par simtprocentīgu sieviešu ekipāžu oficiāli piedāvāja Koroļovam. Ģenerālleitnants, aizrautīgs sieviešu līdzdarbības kosmosa iekarošanā atbalstītājs, uzskatīja, ka šāds lidojums būtu jauna pakāpe cīņā par dzimumu līdztiesību zinātnes un tehnikas jomā. Koroļovs, kurš bija aizņemts ar nopietnu inženiertehnisku uzdevumu risināšanu un pārslogots darbā pie projekta Sojuz, neizrādīja entuziasmu. Kamiņins klusēšanu uztvēra kā piekrišanas zīmi un turpināja virzīt savu ideju, lai arī saprata, ka ceļš nebūs viegls. Katram gadījumam dublieru statusā apstiprināja vīriešus: Jevgeņiju Hrunovu, Viktoru Gorbatko un Dmitriku Zaikinu. Šādu risinājumu izprovocēja šaubas par sieviešu ekipāžas gatavību, kā arī tā bija zināma piekāpšanās skeptiski noskaņotam iekšējam cilvēku lokam. Opozīcijā nostājās gandrīz visi vīrieši kosmonauti, ieskaitot Juriju Gagarinu. Viņi uzskatīja, ka šāds lidojums ir izteikti politisks žests, kas atņem iespējas lidot tiem, kuri kosmosa misijai gatavojušies ilgstošā, smagā procesā.

Galu galā 1965.gada 24.novembrī Koroļovs pielika punktu vienai no plāna sastāvdaļām, paziņojot, ka došanās atklātā kosmosā nenotiks – tas esot pārāk bīstami. Zināmā mērā lēmumu diktēja satraukums par šim nolūkam paredzētajā skafandrā atklātajiem defektiem testa laikā. Lidojuma koncepcija mainījās. 

Iziešanas atklātā kosmosā vietā tika nolemts veikt 15 līdz 20 diennakšu garu orbitālu lidojumu, kas tajā laikā bija rekorda ilgums. Ekipāžas sastāvs saglabājās iepriekšējais – Valentīna Ponamarjova un Irina Solovjova. Tika apstiprinātas jaunas dublieres – Žanna Jorkina un Tatjana Kuzņecova. Taču parādījās tehniskas grūtības. Zinātniskās ražošanas apvienības Zvezda konstruktori, kas bija atbildīgi par skafandru radīšanu, faktiski sabotēja sieviešu modeļus, kas domāti iziešanai atklātā kosmosā. Biroja kuluāros runāja, ka šāda pasūtījuma izpilde ir tukša laika tērēšana, jo sieviešu lidojumu vienalga atcelšot. Padomju Savienībā, kas deklarēja dzimumu vienlīdzību, tāda iekšējā sabotāža izskatījās vairāk nekā dīvaina un demonstratīva. Visdrīzāk tā liecināja, ka augstākajā līmenī lēmums jau bija pieņemts.

Punktu programmai pielika traģēdija. 1966.gada 14.janvārī negaidīti no dzīves šķīrās visas padomju kosmiskās programmas galvenais arhitekts Sergejs Koroļovs, līdz ar to mainījās visa PSRS kosmosa nozare. Pēc dažiem mēnešiem programmu Voshod pilnībā likvidēja, visus resursus koncentrējot jaunas paaudzes kuģa Sojuz izstrādei. 1969.gadā kosmiskās nodaļas sastāvā esošā sieviešu grupa tika oficiāli likvidēta. Ikvienai no bijušajām kandidātēm nācās meklēt jaunu mērķi. Solovjova, Ponamatjova un Jorikina palika strādāt Zvaigžņu pilsētiņā, lai pievērstos nākamo ekipāžu sagatavošanai un zinātniskajai darbībai. Savukārt Kuzņecova atrada darbu gaisa spēku militārās pārstāvniecības struktūrās.

Amerikāņu atbilde

Amerikāņu Nacionālā aeronautikas un kosmosa administrācija (NASA) gadu desmitiem nesteidzās sūtīt sievietes kosmosā, fokusējoties uz vairākkārt izmantojamiem kuģiem un vīriešu ekipāžām. Šķita, ka pēc neveiksmēm jautājumu par dzimumu līdztiesību kosmosā gan ASV, gan PSRS atlika uz tālāku nākotni. Situācija mainījās 20.gadsimta 70.gadu beigās, kad 8000 amerikāņu atsaucās uz sludinājumu, kas aicināja ikvienu iesaistīties kosmiskajā programmā. Fināla kārtai 35 atlasīto kandidātu vidū bija sešas sievietes, ieskaitot Salliju Raidu, kurai bija lemts kļūt par pirmo Amerikas Savienoto Valstu astronauti.

Amerikāņu iniciatīva izraisīja acumirklīgu reakciju Padomju Savienībā, jo valsts vadība to novērtēja kā ideoloģisku un politisku izaicinājumu. Zinātniskās ražošanas apvienības Enerģija vadītājs Valentīns Gluško operatīvi piedāvāja atjaunot sieviešu līdzdalību pilotējamos kosmiskajos lidojumos, turklāt nevis kā atsevišķus startus, bet gan plaša mēroga programmas veidā. Jaunā kosmonaušu nodaļa parādījās 1980.gadā. Gluško paredzēja vispirms kosmosā nosūtīt vienu sievieti, bet pēc tam izveidot un palaist Sojuz ekipāžu, kas pilnībā sastāvētu no kosmonautēm. Viņš uzskatīja, ka tādai akcijai vajadzētu ne vien nostiprināt padomju zinātnes un tehnikas statusu, bet arī apliecināt PSRS vadošo lomu pasaulē. Lai arī viss izskatījās kā tieša reakcija uz amerikāņu iniciatīvu, patiesībā motīvu bija vairāk. Padomju sievietes, kas strādāja zinātnes, aviācijas un inženierijas jomās, arvien biežāk un skaļāk pauda neapmierinātību, ka 17 gadus pēc Tereškovas lidojuma neviena sieviete tā arī nav guvusi iespēju atkārtot viņas sasniegumu. Tā 1980.gadā Padomju Savienībā sākās jauna kosmonaušu komandas atlase un tika izvēlētas desmit kandidātes. Atbildi uz amerikāņu izrāvienu bija lemts veikt Svetlanai Savickai. Viņa bija ne vien talantīga testa pilote un pasaules čempione izpletņlēkšanā, 18 pasaules rekordu īpašniece lidojumos ar reaktīvajām lidmašīnām, bet arī paaudžu pēctecības simbols aviācijā – Svetlanas tēva bija pretgaisa spēku virspavēlnieka vietnieks Jevgēņijs Savickis.

Līdz startam kosmonautei nācās pieredzēt ne vienu vien psiholoģisku kauju. Kolēģi un pat daži vadītāji ideju par sievietes došanos kosmosā joprojām uztvēra ar izsmieklu un skepsi. Arī oficiālās aprindās Savickas izvirzīšana tika novērtēta drīzāk kā propagandas aktivitāte, nevis nopietni pamatota izvēle lidojumiem. Kosmonautes pirmais lidojums ilga no 1982.gada 19. līdz 27.augustam. kopā ar viņu ekipāžā bija pieredzējušie kosmonauti Leonīds Popovs un Aleksandrs Serebrovs. Kosmosa stacijā Salut 7 viņus sagaidīja iepriekšējās ekspedīcijas locekļi Aleksandrs Berezovojs un Valentīns Ļebedevs. Kosmonautes rīcībā nodeva orbitālo moduli Sojuz 77, tomēr Savicka izvēlējās nakšņot turpat, kur vīrieši – uz Salut 7.

Savicku, neraugoties uz demonstratīva galantuma izrādīšanu, sagaidīja nevis kā līdzvērtīgu ekspedīcijas dalībnieci, bet gan kā viešņu. Kosmonautei pasniedza ziedus, dodot mājienu, ka viņa ir nevis kolēģe, bet gan sieviete. Tomēr īsts šoks Savicku pārņēma vēlāk – pirmo kopīgo pusdienu laikā viņai uzdāvināja virtuves priekšautu. Šī pazemojošā atsauce uz stereotipu, kas tika pasniegta kā joks, viņai šķita ļoti aizvainojoša. Sevišķi sarežģītas attiecības Savickai izveidojās ar Serebrovu – starp abiem parādījās personiska un profesionāla rakstura spriedze. Neizveidojās sapratne pat ar Berezovoju, kurš šķita vairāk līdzsvarots. Tomēr, neraugoties uz to visu, Savicka apliecināja savu patstāvību gan kā speciāliste, gan kā cilvēks ekstremālos apstākļos. Pateicoties profesionalitātei un neatlaidībai, viņa bezsvara apstākļos pilnībā tika galā ar saviem uzdevumiem, iemantojot vispārēju cieņu.

1984.gadā Savicka bortinženieres statusā īstenoja daudz nozīmīgu lidojumu ar Sojuz T12. Tieši šīs misijas 25.jūlijā piepildījās gadiem atliktais sapnis – pirmā sievietes iziešana atklātā kosmosā. Ārpus orbitālās stacijas Salut 7 Savicka aizvadīja trīs stundas un 35 minūtes, izpildot tehniskus darbus un demonstrējot augstu fiziskās un psiholoģiskās sagatavotības līmeni.

Neieraudzīt zemeslodi

Irinas Proņinas pieredze ir viens no tiem dramatiskajiem kosmosa iekarošanas stāstiem, kuru nebija pieņemts paust atklāti. Līdzīgi Poanamarjovai un Solovjovai, kuras tāpat gatavojās startam, taču tā arī neieraudzīja Zemi caur orbitālā kuģa iluminatoru, Proņina kļuva ne vien par apstākļu, bet arī tālu no trenažieriem un starta laukuma pieņemtu aizkulišu upuri. 80.gadu sākumā starptautiskā spriedze sāka mazināties. Aukstais karš vājināja tvērienu, un sieviešu līdzdalība kosmiskajās programmās vairs neradīja tādu rezonansi kā pēc Tereškovas lidojuma. Šajā kontekstā Proņinas liktenis palika pilnībā nepamanīts – par to nevēstīja prese, to nepieminēja pat kuluāru sarunās.

Jaunā inženiere no zinātniski pētnieciskās apvienības Enerģija pārvarēja nežēlīgo atlases sistēmu un tika norīkota lidojumam Sojuz T8 ekipāžas sastāvā. Tomēr pēdējā brīdī notika negaidītais – dažus mēnešus pirms starta viņu izslēdza no ekipāžas. Saskaņā ar laikabiedru informāciju izšķirošo lomu nospēlēja tā laika aizsardzības ministrs Dmitrijs Ustinovs. Gados vecais maršals absolūti bija pret to, ka orbitālās stacijas Salut 7 vadība nonāktu sievietes rokās kritiskajā brīdī, kad vīriešiem būs jāveic darbi atklātā kosmosā.

Galu galā 1983.gada 20.aprīlī startējušais Sojuz T8 tā arī neizpildīja savu misiju tehniska rakstura nepilnību dēļ – kuģis nespēja savienoties ar staciju un jau pēc divām diennaktīm atgriezās uz Zemes. Pēc pāris mēnešiem, 18.jūnijā, kosmosā devās pirmā amerikāņu astronaute Sallija Raida.

Irinai Proņinai tā izrādījās ne tikai misijas atteikšana, bet arī trieciens, pēc kura viņai neizdevās atgriezties uz lidojumiem kandidējošo sieviešu sarakstā, lai arī nākamā iespēja šķita ļoti reāla. 1984.gadā padomju vadība, tiecoties apsteigt Savienotās Valstis sieviešu kosmosa iekarošanas sacensībā, steidzamā kārtā gatavoja ekipāžu lidojumam ar Sojuz T12, un par dalībnieci tika apstiprināta arī Proņina. Tomēr viņa uz borta nenokļuva, neraugoties uz kompetenci, sagatavošanās gadiem un perspektīvas kandidātes reputāciju, un kārtējo reizi priekšroka tika dota kādam citam. Iespējams, atkal visu izšķīra politiskā konjunktūra vai arī Aizsardzības ministrijas un valsts komisijas ietekmīgu personu neoficiāli viedokļi. Toreiz tika izlemts sūtīt kosmosā jau pārbaudīto un pieredzējušo Svetlanu Savicku, kura tādējādi kļuva par pirmo sievieti, kas divreiz pabijusi kosmosā, apsteidzot Salliju Raidu, kura arī pretendēja uz šādu sasniegumu.

1984.gada decembrī PSRS tika pieņemts politiski simbolisks lēmums sūtīt kosmosā pirmo tikai no sievietēm komplektētu ekipāžu, kas būtu atbilde uz starptautiskajām misijām un varēja kļūt par sensāciju. 1986.gada martā ar kuģi Sojuz T15 uz staciju Salut 7 vajadzēja startēt trim kosmonautēm: Svetlanai Savickai, Jekaterinai Ivanovai un Jeļenai Dobrokvašinai. Irina Proņina tobrīd gaidīja bērnu, un tas kļuva par kārtējo, šoreiz gan visnotaļ pamatoto iemeslu viņu izslēgt no līdzdalības lidojumos. Tautā jokoja, ka PSRS tādējādi palaida garām iespēju iekļūt Ginesa rekordu grāmatā, aizsūtot kosmosā sievieti stāvoklī, turklāt, ja orbītā notiktu dzemdības, tad amerikāņi izrādītos zaudētāji arī kosmisko māšu sacensībā.

Paralēli norisinājās nepatīkami notikumi. Vispirms 1985.gada februārī radās ārkārtas situācija orbitālajā stacijā Salut 7 – pēkšņi tika zaudēti sakari ar to, tāpēc stacijas enerģētiskā sistēma un konstrukcija sāka dreifēt autonomā režīmā. Tā paša gada jūnijā uz katastrofas robežas nonāca Sojuz T13 ar Vladimiru Džanibekovu un Viktoru Savinihu uz borta. Viņi bija spiesti īstenot bezprecedenta lidaparāta glābšanas operāciju, kas tiek dēvēta par visvaronīgāko un visbīstamāko kosmosa apgūšanas vēsturē. Pēdējais trieciens izrādījās ekstremāla kuģa Sojuz T14 komandas evakuācija. Komandieris Valērijs Vasjutins saslima ar prostatītu, un ekipāža bija spiesta nekavējoties atgriezties uz Zemes. Līdz ar to Aizsardzības ministrija pieņēma lēmumu atteikties no turpmākas Salut 7 ekspluatācijas, fokusējoties uz daudz perspektīvāko orbitālās stacijas Mir projektu. Uz šī fona ideja par pilnībā no sievietēm komplektētas ekipāžas lidojumu zaudēja gan politisko nozīmību, gan inženieru atbalstu.