I
ASV specdienestu apvienotā nacionālā padome pusslepenā ziņojumā vēstījusi, ka jau nākamās desmitgades laikā cilvēki spēs pilnā mērā kompensēt savus fiziskos trūkumus un neiedomājami lielā apmērā palielināt spējas. Faktiski runa ir par spēju sevi rekonstruēt it kā pilnībā no jauna – iemontēt ķermenī ierīces un iekārtas, kas patlaban šķiet prātam absolūti neiedomājamas. Tiesa, jau uzreiz jāsaprot, ka šāda perspektīva pavērsies ne gluži visiem un ikvienam. Proti, ja būsi spējīgs maksāt, varēsi kļūt par supercilvēku, ja ne – dzīvosi un mirsi pats savā dabiskajā veidolā.
Vairs nav noslēpums, ka ar kibernētisko tehnoloģiju palīdzību var uzlabot bez izņēmuma jebkura cilvēka orgānu un maņu – redzi, dzirdi, garšu, ožu un tausti, kā arī ievērojami efektīvāku padarīt intuīciju. Mūsdienās ar to plaši un vērienīgi nodarbojas robottehnikas un neiroprotezēšanas speciālisti daudzās pasaules valstīs, no kurām par vadošajām pieņemts uzskatīt Japānu, ASV un Krieviju. Vēstīts, ka viens no virzieniem, kurā aizrautīgi strādā šīs jomas speciālisti, ir cilvēka mākslīgā ķermeņa jeb avatara radīšana.
Katrā ziņā tas, kas tagadējās Latvijas neatkarības atjaunošanas paaudzei savulaik likās tikai kā “iekārojamo amerikāņu” kinotaisītāju fantāzijas lidojums, tagad daudzos gadījumos kļuvis par nenovēršamu realitāti. Piemēram, kardiostimulētājs, ausu implants vai pat acu protēze – to jau sāk uztvert kā gluži normālu risinājumu. Mediķi aizvien biežāk izmanto čipus, mākslīgos audus un ieaudzē pacientu organismā tādas ierīces, kas spēj ietekmēt praktiski visus galvenos dzīvības procesus. Jau tagad izgudroti un efektīvi darbojas mikroskopiski aparāti, kas ir vairākkārt jūtīgāki par cilvēka dabiskajiem dzirdes orgāniem. Tāpat rokas protēzes, ar kuru palīdzību var ne tikai eleganti dzert kafiju no tasītes, ievietot slēdzenē atslēgu vai atvērt rāvējslēdzēju, bet veikt pat nesalīdzināmi sarežģītākas darbības.
Jau tagad izstrādātie eksoskeleti piešķir iespēju neskaitāmas reizes cilāt 100 kilogramus lielu svaru no tā pat ne nieka nenogurstot. Tiesa, tieši eksoskeletu masveida izgatavošana gan vēl joprojām saglabājas fantastu iztēles līmenī. Tostarp it tādas jomas, kurās eksoskeletus jau tagad izmanto dažādos sarežģītos iegremdēšanas un izcelšanas darbos, lai gan vispār runa tomēr ir pat atsevišķiem eksperimentālajiem eksemplāriem. Tas esot saistīts ar virkni vēl nenovērtētu objektīvu problēmu. Piemēram: aparatūras precīzi fiksē visas ķermeņa kustības, no kā visi saprot, ka kādā gadījumā cilvēks vēlas lēkt, taču lēcienu nodrošināt var tikai īpaša pavadsistēma, kas vēl nespēj pietiekami neilgā laikā nodrošinās tam nepieciešamo enerģiju. Šā iemesla dēļ pagaidām vēl nav izdevies radīt pilnībā efektīvu dzīva organisma un nedzīvas konstrukcijas simbiozi.
II
Tostarp zaudētus maņu orgānus kompensēt iespējams jau tagad. Piemēram, zaudētas acs vietā var iemontēt videokameru ar akumulatoru, sākot ar šādas ierīces palīdzību ierakstīt visu notiekošo, bet pēc tā saglabāt atmiņā iecienītākās epizodes. Apritē aizvien stabilāk ieviešas dažādas acs tīklenes protēzes, kas piešķir spēju redzēt pat iepriekš pilnībā akliem cilvēkiem.
Šajā virzienā lielas cerības saistītas ar bioniskajām kontaktlēcām. Tās ir acu kiberprotēzes, kas spēj redzi bagātināt ar savdabīgu datornavigāciju, proti, piešķirot iespēju pieslēgties tīmeklim, kā arī iesaistīties daudzdimensionālajās spēlēs. Vēstīts, ka šādas lēcas varēs uzstādīt, izmantojot jau labi zināmo kataraktālo ķirurgiju. Tā rezultātā redze uzlabosies vairākkārtīgi: desmitiem metru attālumā būs iespējams redzēt vissīkākās detaļas, savukārt tuvumā varēs saskatīt vairāk nekā mikroskopā, tostarp patērējot šim nolūkam simtiem reižu mazāk enerģijas, nekā darbinot parastos redzes mehānismus. Nav izslēgts, ka jau pārskatāmā nākotnē tieši acs tīklenē būs ievietota viedierīces saskarsme, tāpēc vairs nebūs vajadzības skatīties ierīcē, kas glabājas vai nu kabatā, vai pat kaut kur dziļi somiņā.
Tiesa, pagaidām gan ar bionisko acu palīdzību iespējams atšķirt tikai cilvēku sejas un izlasīt lieliem burtiem rakstītus uzrakstus, un tiešā veidā saistīt kiberierīci ar smadzenēm diemžēl vēl neizdodas. Pētnieki skaidro, ka šā savienojuma līnijā katrā ziņā vajadzētu atrasties dekoderim, kam jāatšifrē smadzeņu aktivitāte un šie atšifrējumi jāpārveido skaitļojamās mašīnas valodā. Un arī tad tādas ierīces spēšot fiksēt tikai visprimitīvākos smadzeņu signālus, piemēram, rīkojumus muskuļiem. Katrā ziņā saistībā ar smadzeņu iekšējo aktivitāti jeb starp neironiem esošo nervu impulsu plūsmu atpazīšanu pagaidām vēl itin nemaz nav tik vienkārši.
Iespējams, jau nākamo aptuveni piecu gadu laikā varētu sagaidīt parādamies pilnvērtīgas bioniskās protēzes, kas pārvalda smadzeņu impulsus ar superjaudīgiem sensoriem. Bet pēc aptuveni 10 gadiem “brīnumrokas” un “brīnumkājas” varētu kļūtu pieejamas praktiski ikvienam, ja vien, protams, šim ikvienam kontā būs pietiekams daudzums naudiņas. Bet tad jau vairs nemaz nebūs tik tālu arī līdz efektīviem bioniskajiem iekšējiem orgāniem – faktiski bez izņēmuma jebkuru cilvēka iekšējo orgānu arī varēs nomainīt ar mākslīgo analogu. Turklāt specialisti pauduši, ka salīdzinoši visvieglāk esot protezēt nieres, sirdi un plaušas, savukārt grūtāk klajas ar aknu. Pavisam neiespējami jau šķiet kaut vai tikai iedomāties par smadzenēm, vai ne?
III
Vēstīts, ka vēl lielākas cerības pētnieki saista ar čipiem, kas ievietoti rokā vai jebkurā citā ķermeņa daļā. Ar to palīdzību var atvērt durvis, ieslēgt vai izslēgt gaismu, signalizāciju, sadzīves elektroniku. Jaunākā parauga kibertetovējumi un dažādas zemādas ierīces spēj pastāvīgi mērīt asinsspiedienu un ķermeņa temperatūru, attiecīgo informāciju noraidot uz viedierīci. Analoģiskas ierīces varēs arī implantēt rīkle izmantojot kā mikrofonu. Zināms arī par ideju implantēt galvā antenu, kas krāsu pārveido skaņas viļņos, līdz ar to paverot iespēju to ne tikai skatīties, bet arī “klausīties”. Šāda sistēma spēj izmantot visas modernās datu pārraides sistēmas, tās uzlādējas caur galvā iebūvētām USB iekārtām un galvenokārt domātas daltoniķiem.
Savukārt mazliet jau attālākā nākotnē cilvēci sagaida krietni vien fantastiskāki risinājumi. Piemēram, dators, kas spēj tiešā veidā mijiedarboties ar nervu galiņiem un smadzeņu neironiem, kā rezultātā jebkuru iekārtu mājās varēs gluži reāli vadīt ar domas spēku, savukārt robotizētās ķermeņa daļas varēs sajust gluži “kā īstas”. Dažos avotos minēts, ka faktiski jau tagad radīts neiročips, kas piešķīris sievietei, kura pēc insulta palikusi paralizēta, ar mākslīgo roku pašai pasniegt sev ūdensglāzi, to darot tikai un vienīgi ar domas spēku…
Tiesa, jau laikus jāapzinās, ka visi šie brīnumi diemžēl saistīti arī ar dažādām blaknēm. Un problēmu pat varot būt ļoti daudz. Piemēram, ja viens zem ādas esošs magnētiskais čips kaut kādu iemeslu dēļ tur saskarsies ar kādu citu, tas vispirms jau būs ļoti nepatīkami vai, vēl ļaunāk – kaut kas vienas vai otras ierīces darbībā var aiziet greizi. Tāpat var sagaidīt, ka kaut kādos momentos ķermeņa un ierīces mijiedarbības rezultātā sāks nekontrolējami vibrēt tā ķermeņa daļa, kurā iemontēta attiecīgā ierīce, - pirksts, plauksta, delms vai kāda cita vieta.
Tikpat lielā mērā jārēķinās arī ar iespējamām alerģiskām reakcijām, ieskaitot to, ka organisms kategoriski atgrūdīs implantu. Un, iespējams, pat lieki būtu atgādināt par problēmām, kas ikvienu tādu kiborgu sagaidīs lidostās un citās vietās, kurās paredzēts pilnībā caurskenēt organismu. Bet tas taču cilvēku neapturēs, vai ne?
