Vectēva liktenis

Kara laikā viņš pazaudēja vienu kāju. Tomēr ļaunais liktenis ar to nenomierinājās: 2002.gada sākumā ārsti uzstādīja viņam briesmīgu diagnozi – otrās kājas gangrēna. Slimība sarežģījās vēl ar to, ka vectēvam bija cukura diabēts. Kopumā, viņu izoperēja. Un kaut arī amputācija noritēja veiksmīgi, vectēvam tas izrādījās liels trieciens. Acīmredzot, neizturējis to visu viņš drīzumā nomira.

Neskatoties uz to, ka vectēvs dzīvoja pilsētā, ģimenes padomē mēs nolēmām viņu apglabāt ciematā. Jo tur dzīvo praktiski visi radi, viņi kops kapavietu. Uz pilsētu no turienes nokļūt – vesela problēma. Tā arī izdarījām.

Svešā kapsēta

Pagāja trīs dienas pēc bērēm. Mēs vēl bijām ciematā. Un pēkšņi atskanēja klauvējiens pa durvīm. Atveram – uz sliekšņa stāv sirma vecmāmiņa Nataša, mūsu kaimiņiene, kas dzīvoja pretī.

• Pie manis sapnī nāk padzīvojis vīrietis, - viņa mūs satrieca. – Stādījās priekšā kā Nikolajs. Pateica, ka viņš esot jūsu tētis un lūdza nodot, ka viņam ir ļoti neērti kapsētā svešā ciematā, kurā viņš nav dzīvojis. Apkārt taču esot svešas dvēseles. Viņš gribētu tikt apglabāts pilsētā, tur ar daudziem nomirušiem viņš dzīves laikā bijis pazīstams/

Visa mūsu ģimene bija vienkārši šokēta! Protams, pārapglabāšanu veikt mēs nesākām. Tomēr, kad trīs gadus pēc šī notikuma nomira mūsu vecmāmiņa, vectēva sieva, mēs viņu aizvedām uz ciematu, lai viņam nebūtu vientulīgi. Un arī paši visu laiku apkopjam viņu kapus.

Sanāk, mirušo dvēseles var ar mums sazināties! Protams, ir cilvēki, kuri netic tamlīdzīgām lietam, mēģina izskaidrot visu no loģikas un zinātnes viedokļa. Gribētos uzzināt, ko domā šajā sakarībā žurnāla “Nevidumannie istorii” lasītāji.