Patiešām, šeit ir daudz jūrasbraucējiem bīstamu vietu. Salas, kuras apaugušas ar priedēm un kadiķiem un ar lielu daudzumu smilšanu liedagu un dīvainu klinšu, ir ļoti skaistas. Tās bija pavisam tuksnesīgas līdz XVII gadsimtam, kad tās sāka apdzīvot angļi. Tajos laikos tās kalpoja kā patvērums pirātiem, kontrabandistiem un zvejniekiem, par cik tajās bija daudz ērtu dabisku ostu.
Līdz pat šim laikam klīst stabilas runas par neticamiem dārgumiem, kuri paslēpti kaut kur uz salām. Runas saista tās ar pirāta Edvarda Tiča ar iesauku Melnā Bārda vārdu, kurš 1716. – 1718.gados laupīja franču tirdzniecības kuģus.
Šodien salas ir kūrortu vieta, šeit ir nacionālais parks, uzceltas greznas viesnīcas. Staras salu ar kontinentu saista tvaika pārcēlājs. Uz šejieni tiek organizētas grupas, kurās ietverta vēsturisko vietu apskate. Viena no vietām, kura pievelk tūristus, ir Bettijas Midijas ala. Šī vieta saistīta ar kara notikumiem un karali Filipu.
XVII gadsimta otrajā pusē vampanogu cilts indiāņi izrādīja stipru pretošanos tam, ka viņu vēsturiskajās zemēs apmetas angļu pārceļotāji. Karalis Filips, tā baltie nosauca vampanogu virsaiti, kura īstais vārds bija Matakoss, uzsāka karu pret eiropiešu pārceļotājiem.
Pēc tam, kad 1675.gada jūnijā baltie sodīja trīs indiāņus, sarkanādainie sāka atriebties uzbrūkot angļu apmetnēm, tās izlaupot, nodedzinot mājas un izvarojot sievietes. Tamlīdzīgus sarkanādaino reidus vampanogi izveica teritorijā no Konektikutas upes līdz Masačūsetai un piekrastei pieguļošajās salās, tajā skaitā Sēkļu arhipelāgā. Sešsimt angļu tika nogalināti. 1676.gadā indiāņi uzzināja, ka Staras salā palikušas vien sievietes un bērni, vīrieši devušies jūrā zvejot dažas dienas. Vampanogi, apbruņoti lokiem, tomohaukiem un šaujamieročiem, kurus bija atņēmuši baltajiem, piepeldēja salai. Indiāņi ielauzās katrā mājā nogalinot sievietes. Izdzirdot kliedzienus, raudas un inidiāņu kaujas saucienus jauna sieviete vārdā Betija Mudi paņēma divus savus mazos bērnus un sāka skriet uz nelielu mitru alu, kura atradās pašā ūdens malā. Viņa cerēja tur nosēdēt indiāņu uzbrukuma laiku.
Jaunākais bērns, kuram tikko bija palikuši divi gadi, nepārtraukti raudāja tumsas un neierastās apkārtējās situācijas izbiedēts. Nabaga Betija centās viņu nomierināt kā nu varēja. Viņa zināja, ka gadījumā, ja viņus atklās, indiāņi viņus cietsirdīgi spīdzinās un, beigu beigās, nogalinās. Betija aizžņaudza jaunulim muti un tas, beidzot, apklusa. Drīzumā māte šausmās saprata, ka zēns neelpo, Betija bija netīšām viņu nogalinājusi.
Taču nelaimīgajai sievietei nebija laika apraudāt bērna nāvi. Indiāņi sadzirdēja viņa raudāšanu un drīzumā atrada alu. Viņi izvilka Betiju un viņas vecāko dēlu ārā un aizveda uz ciemu. Tomēr Betija iemanījās izrauties un viņa metās uz piekrasti. Puisēnu viņa nesa rokās. Viņa skrēja tieši uz stāvu krauju, kura bija pārkārusies virs jūras. Indiāņi bija gandrīz panākuši viņu. Izmisumā Mudi kopā ar dēlu metās viļņos. Vairāk neviens viņu nav redzējis.
Drīzumā zvejnieki atgriezās no jūras un šausmās ieraudzīja, ko izdarījuši indiāņi ar viņu mājām un tuviniekiem. Dažām sievietēm, večiem un bērniem izdevās izdzīvot. Viņi pastāstīja par Betijas izmisīgo rīcību. Visus bojāgājušos apglabāja jūras krastā, tajā skaitā arī Betijas netīšām nožņaugto bērnu.
Viņas vīrs Džons no bēdām sajuka prātā. Katru dienu viņš gāja uz klinti, no kuras dzelmē ieleca viņa sieva, un stundām sēdēja tur. Džons stāstīja, ka naktīs Betija kopā ar dēlu iznāk no viļņiem un runā ar viņu, bet no rīta atkal iet jūrā. Drīzumā pašu Džonu Mudi viļņi izmeta krastā, viņš bija noslīcis.
Kopš tā laika līcis, kurā nāvi atrada Mudi ģimene, tiek saukta par Betijas Mudi līci, tāpat kā arī ala, kurā slēpās Betija. Par Betijas un viņas spoku sāka runāt vēl XVIII gadsimtā. Aculiecinieki redzēja, kā viņa klīst gar krastu turot aiz rokas dēlēnu. No alas, bija dzirdams, skanēja bērna raudas. Zvejnieku ciema iedzīvotāji atrada alā bērna lietas: cepurīti, mazas tupelītes, autiņus. 1711.gadā vietējais pusaudzis atrada tur paštaisītu bērna rotaļlietu, no koka izgrieztu pīli-svilpi. Tika uzskatīts, ka šīs lietas vajag iemest jūrā no tās pašas klints, no kuras Betija metās jūrā. Tā ciema iedzīvotāji arī rīkojās katru reizi, tomēr rotaļlietas un bērna lietas no jauna un no jauna parādījās alā krastā.
Leģenda nodzīvojusi līdz XX gadsimtam. Zvejnieku ciemata sen vairs nav. Tomēr Staras salā ir atvērts jūras kūrorts. Ārsti noteikuši, ka šeit ir maigs jūras klimats un gaiss, piepildīts ar priežu smaržu, ir noderīgs astmatiķiem. Salā uzcelti daži hoteļi un sanatorijas. Šīs salas iedzīvotāji un viesi zina par Betijas spoka eksistenci. Tas parādās vai nu saulrietā vai saullēktā. Gara bāla sieviete senatnīgā garā kleitā un mežģīņotā cepurītē, kādu var redzēt tikai vēsturiskās filmas, lēni staigā gar jūras pašu krastu. Viņa klusi dzied šūpuļdziesmu. Reizēm Betija staigā viena, bet reizēm tur aiz roka bālu slimīgu puisēnu.
Uz salas ir taverna, kura tā arī tiek saukta “Pie Betijas Mudi”. Saimnieks ieturēja interjeru senatnīgā stilā. Uz rupji sanaglotiem apdūmtiem dēļiem uz sienām karājas Amerikas iekarošanas laiku ieroči, indiāņu tomahauki un loki, kā arī gleznas, kurās atainotas kara ar karali Filipu peripetijas. Ēdienkartē ir džins “Betijas asaras” un faršēts tuncis “Noslīkusī zvejnieka sieva”. Pie sienas karājas eļļā gleznota glezna “Betija ar bērniem alā”. Tavernas saimnieks apgalvo, ka reizēm agri no rīta vai vēlu vakarā atainojums gleznā pēkšņi izzūd, bet tā vietā parādās bāls izplūdis pleķis. Tieši tajā laikā Betijas spoks pastaigājas gar krastu.