Šodien Staburaga galva, pati augša, ir septiņu metru dziļumā Daugavā. Pie kāpnēm uz dziļo ūdens bezdibeni uzstādīta norāde: "Uz Staburagu". Krastā virs Staburaga klints vietas ir Staburagu mājas, kurās dzīvo rakstnieki Māra Svīre un Vladimirs Kaijaks. Tās celtas 1926. gadā uz kādreizējās muižas zemes. Viszemāk ūdens līmenis Pļaviņu ūdenskrātuvē tika nolaists 1986. gadā, kad avarēja Černobiļas atomspēkstacija. Toreiz rakstnieks Vladimirs Kaijaks ar draugu staigājuši pa Staburaga augšu. Ūdens viņiem bijis līdz krūtīm, bet Staburaga galvu klājusi dūņu kārta ar asiem gliemežiem.

Kā veidojās Staburags

Staburags ir 18,5 m augsta šūnakmens klints, kas savukārt veidojusies uz vēl augstākas Daugavas dolomītu krastu kraujas. Gadu simteņiem un gadu tūkstošiem Staburagu jeb Staburadzi veidoja avoti, kas, nākdami no pazemes, izlija miljons lāsēs pār augsto klints sienu, rasinot sūnu uz burvīgās klints. Avoti bija un vēl joprojām ir karbonātiski – satur daudz izšķīdināta kaļķa. Pilieniem ritot caur sūnu, tie saskārās ar gaisu un kaļķis izgulsnējās uz sūnas, tā pārvēršoties akmenī. Sākumā sūna bija trausla, nenoturīga, bet ar gadiem tā kļuva aizvien cietāka, akmeņaināka. Staburaga pārakmeņotās sūnas vietā auga jauna, un process turpinājās gadu tūkstošiem. Staburags izauga tik liels un smags, ka vairs neizturēja pats savu svaru, un 1861. gadā liela daļa no viņa kā milzīgs klintsbluķis nogāzās Daugavas malā, bet avotiņš atkal audzēja jaunu ragu. 1915. gadā atlūza un nogāzās otrs Staburaga klints gabals, tik milzīgs kā pirtiņa. Mūžīgā dabas mainībā Staburags pārvērtās, bet savu teiksmainību un svētumu nezaudēja. Staburaga vārds devis nosaukumu arī citiem šāda veida avotkaļķu izgulsnējumiem Latvijā, kā, piemēram, Raunas, Amatas, Kurzemes un citiem staburagiem. Šāds šūnakmens izmantots Brīvības piemineklī, no tāda darināts Brāļu kapu ansamblis un citi pieminekļi. Latvijas šūnakmens ir brīnišķīgs tēlniecības materiāls. Sākumā mīksts, viegli apstrādājams, bet ar gadiem kļūst aizvien cietāks. Diemžēl visi Latvijā iegūstamie šūnakmens krājumi jau ir izlauzti. Staburaga vecumu ģeologi vērtē tikpat sirmu, cik vecākās Ēģiptes piramīdas, – 5000 gadu.

Šodien ir izteikts pieņēmums, ka Staburags varētu būt arī 10 000 gadu vecs. Staburags ir dzimis laikā, kad sāka plūst Staburaga avoti. Staburags bija vienīgā vieta Latvijā, uz kura auga rets aizsargājamais augs Alpu taucene (Pinguiculda alpina), saukta arī par Alpu zvaigzni. Tagad Latvijā vairs nav šī reliktā, īpaši aizsargājamā auga, jo arī uz Raunas Staburaga tas ir izbradāts. Ziemā Staburadze ietērpās milzīgās ledus lāstekās un kļuva par mirgojošu kristāla pili.

Staburadze bija augstākais ledus kritums Latvijā, to varētu uzskatīt arī par augstāko Latvijas ūdenskritumu. Ir izteikts vērtējums, ka straume, kas veidojās no pieciem avotiem, radīja ūdens plūsmu apmēram piecus litrus sekundē.

Staburags atrodas visskaistākajā mūsu zemes vietā. Unikālā Daugavas ieleja no Aiviekstes ietekas līdz Salaspilij ir visvairāk pārveidotais dabas apvidus Latvijā, jo lielāko daļu no tā aizņem triju elektrospēkstaciju applūdinājums. Staburags nogrima Pļaviņu ūdenskrātuvē, kur Daugavai bija kanjonveida krāčainas upes klinšu krasti.

Liepavots, Vīgantes parks, Staburaga dēls...

Ikvienam, kas bijis Staburagā, jāredz arī Liepavots un dievišķā klusuma apdvestais parks, par kuru Valdis grāmatā "Staburaga bērni" raksta: "Kurš gan no mirstīgajiem spēj ieiet bez svētas bijāšanas lielā un bagātā Vīgantes piekrastē, kad viņa stāv savā pilnībā mierīgi un cēli vakara staru spožumā? Tās ir tās pašas maigās staltās liepas, tie paši dižie, stiprie ozoli, par kuriem mums tik daudz stāsta sirmās dziesmas... Rīgas krustmātei no Liepavota acis tika veselas, un pat lielskungs sūta katru rītu Lodi ar pudeli pēc šitā ūdeņa un dzer ik rītus pa glāzei..."

Netālu no Liepavota bija Avotaines upīte, pie kuras ietekas slējās varena klints – Staburaga Dēls, jo arī uz tās avots bija sācis veidot šūnakmeni. Latvijas laikā no radžu akmeņiem (dolomītiem) tika gaumīgi aprīkots gan Liepavots, gan Staburaga augša, kur blakus akmens solam īpašā tvertnē satecēja pieci avotiņi. No turienes kaļķainais ūdens izplūda virs Staburaga un rasināja kā ar svētīto ūdeni visu milzīgo klinti. Gan uz Staburagu, gan uz Liepavotu bija iekārtotas radžu kāpnes. Te, augstajā Daugavas krastu ielokā, bija lieliska akustika, tāpēc tika izbūvēta brīvdabas estrāde. Ik gadus Jāņos tur notika plaši novadu Dziesmu svētki, kuros tradicionāli ilgus gadus diriģēja Teodors Reiters un Pēteris Barisons. Pie kāpnēm uz Liepavotu kā dziesmas simbolu 1939. gadā uzstādīja tēlnieces Aleksandras Briedes radīto skulptūru "Daina" – meiteni ar kokli.

Pēc 1966. gada Daugavas applūdināšanas noslīka Staburags, Liepavots, noslīka Staburaga Dēls, Daugavas dzīvā straume un krāces, noslīka klinšainie radžu krasti un lieliskā dziesmu estrāde. Bet Dainas skulptūra ūdenī stāvēja līdz ceļiem un brīžam līdz kaklam. Ledi varēja Dainu sadragāt. Tad 1973. gadā vīri nocēla skulptūru no pamatnes un uzstādīja augstāk krastā. Bet nepagāja ne gads, kad piedzēries traktorists ar buldozeru aizķēra Dainu, apgāza un pārlauza vidū pušu. Vēlāk autores vadībā skulptūru salīmēja un novietoja drošākā vietā Siguldā. Bet otra Daina kā pirmās kopija tagad izgatavota no jauna un uzstādīta pie kāpnēm, kas kādreiz veda uz Liepavotu un dziesmu estrādi.

Dzelmes varā

Jau vairākus gadus pirms skaistuma un svētvietas noslīcināšanas Daugavas krastus sāka izcirst plikus. Izcirta arī Staburaga un Liepavota krastu un gandrīz pusi Vīgantes parka. 1960. gadā applūdināšanai paredzētajās teritorijās senkapos un pilskalnos sākās arheoloģiskie izrakumi un turpinājās līdz 1965. gadam. 1965. gadā aizsprostoja Daugavu un sāk celt ūdens līmeni. Ūdens sniedzās Staburagam līdz pusei un tādā stāvoklī palika līdz 1966. gadam. Bet 1966. gada decembrī Staburags jau viss bija zem ūdens. Zemūdens arheologa Voldemāra Raina vadībā ūdenslīdēji 1998. gadā ienira 27 m dziļumā līdz Staburaga pakā-jei, un, kaut gan bija slikta redzamība, daļu no Staburaga klints viņiem izdevās nofilmēt. Staburagu klāja dūņas un gliemežvāki. Ūdens pamazām šķīdina kaļķakmeni un Staburags lēnām drūp, par to liecina nobiru konuss tā pakājē. Kad Staburags raudāja Daugavas krastā, tas bija gaišs, bet tagad dzelmē esot tumši drūms. Pie Staburaga kājām gulošos milzu šūnakmens bluķus, kas bija atlūzuši jau senākos laikos, sazāģēja 116 klučos, sanumurēja un cēla augšā. Vēlāk tos aizveda uz Rīgu, un 1967. gada 1. oktobrī Liepas kapsētā atklāja Intas Kamaras šūnakmenī veidoto pieminekli Eduardam Veidenbaumam. Citu Staburaga bluķa gabalu piešķīra tēlniekam V. Albergam 1905. gada cīnītāju pieminekļa veidošanai Grīziņkalnā Rīgā.

Klīda baumas, ka viss Staburags ir sazāģēts un ticis aizvests uz Maskavu. Vienu brīdi atmodas laikā it kā grasījušies Staburagu samontēt un uzstādīt citā vietā. Pasākumam bijis plānots atvēlēt vienu miljonu rubļu. Tomēr šis joks drīz apklusa.

1988. gada Latvijas Kultūras fonda Daugavas komisijas sanāksmē sprieda par Vīgantes parka atjaunošanu un piemiņas zīmi Staburagam. Bet tikai 2000. gada 12. decembrī Latvijas Kultūras fonds izsludināja tēlniecības konkursu par Staburaga piemiņas zīmes izstrādi. Tika iesniegti 12 skaisti un interesanti projekti. Par uzvarētāju pasludināja darbu "Dieva auss" – tā autore tēlniece Solveiga Vasiļjeva. Lai izveidotu piemiņas zīmi, no Siguldas atveda 23 tonnas smagu dižakmeni. Tajā iekala lielu, rupji tēstu konisku iedobi un apbēra ar 500 tonnu zemes kalnu tā, lai nebūtu redzams, ka tas ir dižakmens. No izveidotā zemes kalna ārā palika tikai izkaltais caurums. Uzskatu, ka dižakmens kā dabas piemineklis ir gan sapostīts, gan aprakts un apslēpts. Diez vai vērotājiem tas atgādina Dieva ausi, jo tai būtu jārada asociācijas ar debesīm, nevis ar pazemi, kur patiesībā mīt toniska dievība – velns. Turklāt nevienā teikā, nevienā tautas dziesmā vai ticējumā par Staburagu nav minēta Dieva auss, pat ne asociatīvā saistībā. Nelaimīgā kārtā sakrīt arī tā, ka ar rupjiem pneimatiskā kalta cirtieniem lielajā akmenī izdobtais milzu caurums sabiedrībā tiek uztverts ar rupju joku. Bet Staburadzes garīgais un mitoloģiskais tēls latviešu tautas apziņā dvēseliski ir vissmalkākais un jutekliskākais, jo, mūžīgi raudādama, Staburadze auž ar smalkiem zīda diegiem līgavām šķidrautus, nabaga ļaudīm paladziņus, nēzdodziņus, apģērbu; avotiņš šķeterē. Domāju, ka Staburaga (Staburadzes) piemiņas zīmei vajadzēja būt jo īpaši smalki apdarinātai un augšup vērstai gara saiknei ar debesīm un Dievu. Staburags joprojām ir arī Latvijas un mūsu tautas ciešanu simbols. Darbā izmantota Rutas Avotiņas grāmata "Staburaga pagasts" (Rīga, 2007. g.), Jāzepa Rudzīša komentāri par Staburagu literatūrā un folklorā ("Zinātne", 1988. g.).

Rakstītās vēstures liecības

• Jau aizvēsturē Staburags ir apjūsmots 150 teikās, 16 senās tautas dziesmās un daudzos ticējumos.

• Rakstītajā literatūrā raudošās klints skaistums iemūžināts jau 1850. gadā Jelgavā izdotajā brošūrā "Der Staburags", kuras autors Staburagu raksturo kā vienu no skaistākajām vietām Eiropā. Kā ievērojama vieta ceļotājiem plaši pazīstams tas kļuvis jau 19. gs. otrajā pusē.

• 1846. gadā Tērbatas universitātes profesora E. Krūzes grāmatā vācu un latviešu valodā parādās 11 tautas dziesmas par Staburagu, kuras mācītājam J. K. Stenderam ap 1820. gadu teikusi 103 gadus veca sieviete. Tautas dziesmās Staburadze parādās kā sieviešu kārtas būtne un arī kā Staburaga māmuliņa. Dziesmiņās klints kļuvusi par cilvēku ar siltu, jūtīgu sirdi. Staburadze gauži raud miglainā rītiņā, bet saulītē priecīgi pasmaida. Tautas dziesmās Staburadze vērpj zīdu, šķeterē zīda diegus. Viņas audumi – kleitas, paladziņi, nēzdodziņi ir no zīda; viņa darina raibas rotas. Kā izcilu audēju viņu nāk apbrīnot lieli kungi.

• Ļaudīm ir dažādas teikas un dziesmas par Staburadzi. Galvenajā alā, no kuras izplūst straume, viņi dienā redz kādu jaunavu, kas vērpj nabaga zemnieku ļaudīm, jo tie no kungiem pārāk apspiesti, nespēj paveikt savus darbus.

• Fridrihs Mālberģis 1869. gadā saraksta poēmu "Staburags un Liesma". 19. gs. otrajā pusē tautā bija populāra F. Mālberģa sacerētā dziesma "Staburaga meitiņa".

• Tautas teikas par Staburagu ir pierakstītas un publicētas no 19. gs. vidus. Lūk, viena no ļoti daudzajām teikām. Meita kurzemniece un puisis vidzemnieks ļoti mīlējuši viens otru, bet kungi nav ļāvuši precēties. Meita stāvējusi uz klints. Puisis jājis no Vidzemes un peldējis uz zirga pāri Daugavai, lai mīļoto vestu uz savu Vidzemi, bet noslīcis Daugavā. Meita tik ilgi rūgti raudājusi, ka pārvērtusies par mūžīgi raudošu akmens klinti.

• 1871. gadā "Baltijas Vēstnesī" (41. – 45. nr.) iespiests plašs Zariņu Kārļa apcerējums "Staburadze Kurzemē". 1875. gadā Auseklis saraksta dzejoli "Staburadze". Staburadzes tēls ir arī viņa dzejolī "Latvju tautas pavasaris".

• Andrejs Pumpurs 1888. gadā sacer eposu "Lāčplēsis", kas ir nozīmīgs latviešu tautiskā romantisma darbs. 1895. gadā parādās Valda lieliskā grāmata "Staburaga bērni". Lāčplēša varoņtēlu un Staburadzes teiku motīvus turpina izmantot arī Rainis savā darbā "Uguns un nakts". Staburadzes (Staburaga) teiku un dziesmu tēma ir Pirmās latviešu atmodas zīmīgākais nacionālais simbols un arī latviešu nacionālās atmodas dzinējspēks.

• Arī citās valstīs jau 19. gs. ir publikācijas par mūsu Staburagu. 1885. gadā Pēterpils Mākslas akadēmija izdeva Staburaga attēlu spalvas tehnikā. Bet Krakovā iznāca pat kāda Staburagam veltīta grāmatiņa.

Atmiņas par Staburagu un Liepavotu stāsta Tautas daiļamata meistare, pensionētā skolotāja Spīdola Lejniece: "Patiesi, kaut ko skaistāku grūti iedomāties. Daugava tad vijās kā tautiska josta starp baltām un staltām klintīm. Tas bija viens vesels un nedalīts dabas ansamblis – Liepavots un Staburags. Ekskursanti pie Liepavota un Staburaga smēla avota ūdeni līdzpaņemtās "Zeltera" pudelēs. Katrs, kurš apmeklēja šīs vietas, bija laimīgs, ja atrada kādu nelielu šūnakmens gabaliņu, ko paņemt līdzi kā dārgu suvenīru. Vislielākais ļaužu pieplūdums nāca no Kokneses. Tajos laikos vienīgā lielākā satiksme bija ar vilcienu līdz Koknesei un tad 11 km kājām līdz Staburagam. Lai atvieglotu gājējiem garo ceļu, mans tēvs ar paša gatavotu lielu laivu tos atpakaļceļā aizveda līdz Koknesei. Laivā ietilpa līdz desmit cilvēku. To vajadzēja prasmīgi vadīt pa Daugavas dziļāko vietu. Īpaši riskanta bija Daugava pret Rīteriem. Mamma zirdziņam mugurā sekoja laivai pa ceļu līdz pārceltuvei. Atpakaļceļā zirdziņš vilka tukšo laivu pret straumi. Ceļš bija akmeņains un grūts. Vēlāk netālu no Staburaga, virzienā uz Liepavotu, Daugavā iedzina pāļus un uz tiem salika laipas līdz dziļākai vietai, kur varēja piestāt balts kuģītis. Tad tas vadāja ekskursantus gan turp, gan atpakaļ. Bieži vien kuģīša kapteiņa pienākumus uzņēmās mans tēvs, jo viņš labi pārzināja Daugavu. Virs Staburaga klints bija izveidots skatu laukumiņš ar nelielu radžu barjeru. Man kopš bērnības bijušas bailes no augstuma, tādēļ nekad netuvojos barjerai, bet skatījos tai pāri uz Daugavas krāšņo senleju. Lai nokāptu Staburaga pakājē, nācās doties atpakaļ pa radžu taciņu un tad pa klints otru pusi lejā. Taciņa bija ar izliekumu uz Liepavota pusi. Tagad pēc applūdināšanas no otrās taciņas, tāpat kā no pirmās, redzama tikai augšējā daļa. Nonākot lejā, vajadzēja doties tieši zem Staburaga asarām, jo taciņa veda starp Staburaga klinti un milzīgajām atlūzām jeb Staburaga akmeņiem. Katram, kurš pirmo reizi bija pie Staburaga, vajadzēja iedomāties kādu vēlmi, tad, Staburaga svētīta, tā piepildoties."

http://www.la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=320571:staburags-dzelm-zudis-svtums&catid=181:aktuli&Itemid=331