Tēls izplatīts skandināvu un ķeltu folklorā (ar vārdu Genius cucullatus, mazs radījums, aizstāvis ar kapuci galvā). Spriežot pēc latīņu nosaukuma, radījums bijis pazīstams jau senajiem romiešiem. Arī senajiem grieķiem bija sapņu dievs Oneiross, arī Morfejs, Hipnoss. No folkloras tēls pārceļo E. T. Hofmaņa (novele "Smilšu cilvēks") un Kristiana Andersena pasakās (dāņu - "Ole Lukøje"). Smilšu vīra kungs to laiku attēlos, konkrēti Andersena pasakās, tiek tēlots ar lietussargu.

Ole ir dāņu zēnu vārds, bet Lukoje - saliktenis "aizver acis". Pasakā Ole Lukoje vakaros apmeklē kādu zēnu, lai stāstītu viņam pasakas. Tieši kā vecajā padomju multfilmā "Sniega karaliene" (1957).  Jāsaka, ka tā laika padomju izdevumos, no minētās Andersena pasakas cenzūra izņēma visus reliģiskos motīvus. Piemēram, Gerda lūdz Dievu pie Sniega karalienes pils, tā nomierinot vējus, lai iekļūtu pilī.

Folklorā Smilšu cilvēkam ir divas dabas: viņš ir gan dēmons, gan vienkāršs "acu aizvērējs".

Kā dēmons viņš var būt milzu krauklis, kas var aiznest bērnu tik tālu, ka viņš vairs neatrod atpakaļceļu mājup. Protams, ir arī citi bubuļi. Dabiski, viņš tā dara ar bērniem, kuri negrib iet gulēt paredzētā laikā.

Cits iemiesojums nepaklausīgu bērnu baidīšanai ir Vīrs ar maisu.  Bērnu laupītāja lomā tātad varēja būt arī Smilšu vīrs. Dabiski, ka jau manā laikā Smilšu cilvēciņš savas ļaunās īpašības bija pilnīgi zaudējis, kļūstot par mīļu rūķīti, kas nes bērniem pasakas. Mani toreiz baidīja ar Vīru vai Milici ar maisu.

Citās valstīs Oles Lukojes lomu tēlo līdzīgi tēli, tikai ar citiem vārdiem: Jon Blund Skandināvijā, Klaas Vaak Nīderlandē, Pechmandl Austrijā un Tirolē.

Laika periodā no 1959. līdz 1990. gada abu vācu valstu televīzijā tika radīti veseli trīs Smilšu cilvēciņi (mūsu kādreizējā ekvivalenta Miedziņa līdzinieki). Visvairāk pazīstams manas paaudzes cilvēkiem var būt leļļu multfilmas varonis no VDR televīzijas, kas katru vakaru devās midzināt bērnus Austrumvācijā - Sandmännchen. Cik atceros, šī varoņa piedzīvojumus rādīja arī tā laika PSRS TV.

Ideja iekļaut Smilšu cilvēciņu televīzijas apritē pieder rietumvācu teleraidījumu vadītājai un autorei Ilzei Obrigai (Ilse Obrig) 1959. gada sākumā. Taču viņas pārraidi «Sandmännchens Gruß für Kinder» ("Sveiciens bērniem no Smilšu cilvēciņa"), kas ierauga dienas gaismu 1959. gada 1. decembrī kanālā SFB, apsteidz austrumvācu telekanāls DFF, kas jau 1959. gada 22. novembrī palaiž ēterā pārraidi «Unser Sandmännchen» ("Mūsu Smilšu cilvēciņš"). No 1962. gada Smilšu cilvēciņš parādās vēl divos VFR kanālos; NDR un HR. Veselus 30 gadus vienlaikus eksistē vairāki cilvēciņi: viens VDR un divi vai pat trīs - VFR).

Kad Smilšu cilvēciņš parādās VDR televīzijā, tas izsauc vecāku protestus, taču daudzās bērnu vēstules piespiež TV atgriezt to ekrānā. 1960. gada vasarā Smilšu cilvēciņš iegūst to izskatu, ar kādu viņš uzstāsies visus pārējos gadus.  1978. gadā pirmais vācu kosmonauts Zigmunds Jēns (Sigmund Jähn) paņem līdzi kosmosā Smilšu cilvēciņa lelli, viņa padomju kolēģis - krievu lelli Mašu un uz kuģa borta notiek simboliskas "leļļu kāzas".

Kad Vācija 1990. gadā apvienojas, austrumvācu Smilšu cilvēciņš pazūd no ekrāniem, taču atkal - šoreiz apvienotie - bērnu un vecāku protesti spiež atjaunot televīzijas raidījumu. Pēc 1991. gada nepārtaukti turpina iznākt tikai Smilšu cilvēciņa austrumvācu versija - kanālos MDR, RBB un KI.KA, pārraidē parādās arī citi personāži, arī no programmas rietumvācu versijas. 2009./2010. gada ziemā, par godu pārraides 50 gadu jubilejai iznāk filma «Der Sandmann und der verlorene Traumsand» ("Smilšu cilvēks un pazaudētās miega smiltis").

Interesanti, ka vairums vāciešu uzskata par īsto tikai tradicionālo VDR Smilšu cilvēciņa variantu. Smilšu cilvēciņa tēls jau kļuvis par zīmolu dažādām precēm, taču zināmai daļai austrumvāciešu - arī par nostalģisku atgādinājumu par zaudēto valsti.

Smilšu cilvēciņš gandrīz kļuva par padomju laiku bērnu varoni, jo to gribēja iesaistīt arī Centrālās televīzijas raidījumā «Спокойной ночи, малыши» ("Ar labu nakti, mazuļi"). Bija plānots, ka viņš kļūs par raidījuma vadītāju - cilvēku, kas dzīvo sienas pulkstenī. Taču, lai uzbūvētu šādu pulksteni, bija vajadzīga telpa, kas lielāka par to, kurā atradās studija, bet tolaik videomontāža vēl nebija tik attīstīta. No idejas atteicās.

Smilšu cilvēka tēls ir bijis populārs arī mūzikā: «Mr. Sandman» — bija populāras grupas "The Chordettes" dziesma 1954. gadā; «In Dreams» — ir Roja Orbisona pazīstama dziesma, kur apspēlēts viens no tēla folkloras variantiem; vienu no slavenākajām grupas "Metallica" dziesmām (albūms «Metallica», 1991) sauc "Enter Sandman" («Ienāk Smilšu cilvēks»), tā tēls figurē arī klipā. Smilšu cilvēks figurē dziesmā «Blood Red Sandman» no grupas"Lordi" albuma"The Monsterican Dream" (2004).

Smilšu cilvēks figurē arī videospēlēs, te tas vairs nav nekāds bērnu iemidzinātājs. Piemēram, spēlēs «Fallout 3» un «Fallout: New Vegas» var iegūt perku "Smilšu cilvēks", kas ļauj nogalināt cilvēkus miegā.

Rejam Bredberijam ir stāsts "Kaut kas nenoteikts", ko dažreiz sauc arī par "Smilšu cilvēku", stāstā atnācējs pieņem tādu izskatu, kādu to iedomājas cilvēki.

Nilam Geimanam ir komiksu sērija «The Sandman», kur darbojas arī Smilšu cilvēks. Kā jau saprotat, pavisam ne Smilšu cilvēciņš. [7] Smilšu cilvēks ir arī "Marvel" komiksu personāžs - Zirnekļcilvēka un Fantastiskā četrinieka ienaidnieks.

Kā redzam, arī Smilšu cilvēka dēmoniskā puse nekur nav pazudusi un te viņš, gluži kā Fredijs Krīgers, uzstājas biedēkļa Bogimena (angļu - Bogeyman, kr. - Бу́ка) lomā, kā personāžs, ar ko baida bērnus.

[Izmantoti Vikipēdijas materiāli.]