"Vostok" galvenais noslēpums.
Galīgs lēmums tika pieņemts 1961. gada 8. aprīlī Valsts komisijas slēgtajā sēdē. Sēdes dalībnieku viedokļi dalījās, taču galu galā viņi nolēma ievērot slepenību, ierobežojot informācijas izplatību par projekta "Vostok" tehniskajām detaļām. Var likties dīvaini, kāpēc zem cenzūras nokļuva ar visi dati par pirmo kosmonautu vienību. Taču pēc 12. aprīļa viss noskaidrojās - tajā taču bija vienīgi kara lidotāji.
Pēc tam, kad Jurijs Gagarins atgriezās uz Zemi un viņa vārds beidzot kļuva pazīstams pasaulei, praktiski uzreiz sāka parādīties raksti un grāmatas, kas bija veltītas vēsturiskajam lidojumam. Taču, lai kā arī gribētu, lai cik aktīvi arī nemeklētu, to autori nevarēja atrast pašu galveno - kāds tad izskatās kuģis "Vostok". Padomju prese drukāja miglainus foto, kur bija redzams raķete, kas ceļas augšup un tās priekšgala konuss, kas slēpa īsto kuģi. Tādi materiāli neko nevarēja dot ne profesionāliem ekspertiem, ne urķīgajiem entuziastu-amatieru prātiem, kuri interesējās par kosmonautiku. Balstoties uz publicētajiem amerikāņu pilotējamo kuģi „Mercury” un „Gemini” datiem, eksperti mēģināja aprakstīt visdažādākos Gagarina kuģa konstrukcijas variantus. Visi šie varianti beigās izrādījās visai tāli no oriģināla.
Vispirms mulsināja „Vostok” forma. Eksperti zināja, ka kosmiskā kuģa ārējai formai bija jābūt visai neparastai, jo tur bija jāizvieto bremzēšanas dzinēji un degvielas tvertnes. Vienkāršs konuss, ko tiražēja prese, vedināja domāt, ka par kosmisko kuģi cenšas uzdot nesējraķetes priekšgala karstuma vairogu. Dažus datus par kuģi ieguva, izpētot „Vostok” modeli, ko 1961. gada jūlijā demonstrēja gaisa parādē Tušino. Vairoga konuss joprojām slēpa konfigurācijas detaļas, taču ekspertiem izdevās ieraudzīt ieejas lūku. Tomēr makets palielināja jautājumu daudzumu. Tā konusa aizmugures daļā bija piestiprināts aerodinamiskais stabilizators, kas izsauca visdažādākos minējumus par tā patieso izmantošanu „Vostok” komponējumā.
Spārnotais kuģis.
Papildus jucekli nesa arī kuģa „Vostok-2” lidojums ar Hermani Titovu, kas notika 1961. gada 6-7. augustā. Starp fotomateriāliem, kas bija dažās, notikumam veltītās publikācijās, eksperti atkal ieraudzīja pazīstamo konusu ar „astes stabilizatoru”. Taču tagad uz kuģa bija parādījušies divi nelieli spārni, kas tika identificēti kā stūres iekārtas detaļas, kas palīdz kuģa lidojumā atmosfērā. Uz žurnālistu jautājumiem par spārniem padomju amatpersonas atbildēja, ka kuģis „Vostok-2” atšķiras no pirmā kuģa „Vostok”. Redz, ilgā, 17 apgriezienu lidojuma laikā Titova kuģis nolaidās atmosfērā un tur manevrēja, pēc tam atgriezās orbītā. Avīzes rakstīja: Veselu stundu majors Titovs veica kuģa-pavadoņa rokas vadības sistēmas pārbaudes. Pēc pārbaužu pabeigšanas viņš ziņoja par kuģa-pavadoņa labu manevrēšanas vadāmību”.
Titovs patiešām pirmais no kosmonautiem izmēģināja kuģa orientācijas rokas sistēmu, taču nekādus manevrus, ieejot atmosfērā un atkal atgriežoties orbītā neveica – tāda ekvilibristika „Vostok” bija neiespējama. Tomēr, klusēšanas politikas dēļ daudzi noticēja tādai puspatiesībai, bet daži Rietumu izdevumi pat ievietoja rakstus, kur tika teikts, ka padomju konstruktori izstrādā spārnotu kosmisko kuģi militārām vajadzībām.
Tikai 1965. gada 30. aprīlī „Vostok” pirmais makets tā īstajā izskatā tika izstādīts TSSI (Tautas saimniecības sasniegumu izstādē, krieviski - VDNH). Vislielāko izbrīnu ekspertu rindās izsauca fakts, ka Jurijs Gagarins, izrādās, ceļoja pa kosmosu lodveida nolaižamajā aparātā.
Meli un rekordi.
Visasākais konflikts starp lidojuma rezultātu falsificēšanu radās 1961. gada 18. jūlijā, kad Parīzē sākās Starptautiskās Aeronautikas federācijas sēde. Te vajadzēja apstiprināt Jurija Gagarina pasaules rekordus: lidojuma ilguma rekordu – 108 minūtes; lidojuma augstuma rekordu – 327,7 kilometri; maksimālās kravas rekordu, kas pacelts kosmosā – 4725 kilogrami; divus radiosakaru rekordus („pirmo reizi pasaulē veikti divpusēji radiosakari Zeme-kosmoss, kosmoss-Zeme diapazonos IV un UIV”).
Pēc stingri noteiktiem likumiem rekords oficiāli tiek reģistrēts tikai tādā gadījumā, ja pilots atgriežas uz zemes sava lidaparāta kabīnē un šo procesu novēro sporta komisārs. Īstenībā „Vostok” nolaižamais aparāts piezemējās ievērojami nenolidojis vajadzīgo attālumu līdz paredzētajam nosēšanās rajonam, kur to varēja sagaidīt komisārs. Tā vietā, lai piezemētos 110 kilometrus no Staļingradas, aparāts nosēdās Saratovas apgabalā. [Staļingradu par Volgogradu pārdēvēja 1961. gada 10. novembrī – t.p.]
Vēl vairāk, kuģa nosēšanās shēma paredzēja, ka pilots katapultējas 7 kilometru augstumā. Tā kā Gagarins nepiezemējās kabīnē. Tas izskaidrojams ar to, ka mīkstās piezemēšanās sistēma toreiz vēl nebija izstrādāta, konstruktori baidījās, ka kosmonauti gūs nopietnas traumas, ja paliks aparātā. Komisārs Igors Borisenko uzņēmās grēku uz sevis un paziņoja, ka ir redzējis piezemēšanās momentu. Taču katapultēšanās faktu noslēpt bija daudz grūtāk: notika informācijas „noplūde”. [Gagarina nosēšanos pamanīja vietējie – t.p.] Arī atklātās publikācijās tika atzīts, ka „Vostok” atrodas katapultēšanās krēsls.
Federācijas vadītājiem radās saprotams jautājums: kur tad atradās Gagarins piezemēšanās momentā – iekšā vai ārā? Padomju delegācija liecināja: iekšā. Federācijas vadība prasīja iesniegt attiecīgus dokumentus. Padomju delegāti dokumentus uzrādīt nevarēja, taču turpināja uzstāt uz savu versiju. Spriešana ilga apmēram piecas stundas. Kad pienāca pusdienu laiks, piekusušie federācijas vadītāji nolēma piekrist viedoklim, ka Jurijs Gagarins piezemējās kuģa kabīnē un rekordu reģistrēja.