No visiem fantāzijas monstriem vispopulārākie ir vampīri. Par viņiem uzņemtas 254 filmas (no datiem uz 2003.gada vasaru) un uzrakstīti vairāk par tūkstoti rakstisko darbu. Reta datorspēle vai galda spēle Viduslaiku anturāžā vai mūsdienu “horors” apiet šo monstru.
    Tomēr vampīra klasiskais tēls, tik blīvi iesēdies mūsu apziņā un tik populārs spēlēs, kino un fantāzijas literatūrā, parādījās salīdzinoši nesen.
    No leģendām – uz grāmatu lappusēm
    Mūsdienu vampīra sencis bija folkloras asinssūcējs, kuram bija daudz veidu dažādās tautās. Asinssūcējs vai, krievu tradīcijās, ieķīlātais mironis pieceļas no kapa, lai ēstu gaļu vai dzeru dzīvu cilvēku asinis. Asinsūcējs nebija skaists, nepavedinošs, un bija zemnieka līķis, absolūti bez pieklājības un tā spīduma, kurš atšķīra vampīru.
    Vampīrs pāriet no tautas teiksmām uz “lielo literatūru” no 18. gadsimta beigām līdz 18.gadsimta sakumam. Asinssūcošu briesmoņu parādīšanās dzejā un romānos ir vairāki iemesli.
    Pirmkārt, šajā laikā rodas jauna zinātne – folkloristika. Pateicoties mērķriecīgai tautas teiku izpētei rakstnieki iegūst iespēju uzzunāt par asinssūcējiem. Un uzreiz pievēršas jaunam sižetam.
    Otrkārt, tajā pat periodā literatūra līdz galam atbrīvojas mo baznīcas ietekmes. Kristietiskā mācība izslēdz pašu vampīra eksistences iespēju, un vispār miroņa atdzīvināšanu. Izņēmumu pieļāva tikai priekš svētajiem: daži no viņiem palika vienkārši cilvēki, nevis pārvērtās briesmoņos. Pēc kristietisma priekšstatiem, cilvēka dvēsele pēc nāves uzreiz dodas uz dieva tiesu bet pēc tam uz Paradīzi vai Elli. Tāpēc atdzīvināšana iespējama tikai kā dvēseles atgriešana ķermenī.
    Vienīgais, un arī tad nosacitais, vampīra analogs kristietisma mītā – sukkubs. Vairums leģendu par dzīvajiem miroņiem cēlušās nevis Rietumu vai Centrāleiropā, kur katoliskā reliģija bija stabila, bet Austrumeiropā un Balkānu reģionā, kur pareizticīgie (salīdzinājumā ar katolicismu) daudz iecietīgāk attiecās pret vietējo.
    Treškārt, vampīra tēls izplatījās kopā ar jaunu žanru – romantismu. Šis žanrs radīja jaunu ienaidnieka tipu, negatīvo personāžu. Viņš ir pievilcīgs, ne kroplīgs, ne pretīgs. Šis ļaundaris ar cilvēka seju, zināmā mērā traģiska figūra.
    Romantiskais asinssūcējs
    Pirmie stāsti un dzeja ar asinssūcēju piedalīšanos uzrakstīti Vācijā. Pati agrākā poēma, kurā figurē vampīrveidīgs radījums, - “Korinta līgava” (J. V. Gēte, 1797 g.). Šis ir rimeiks sengrieķu stāstam par jaunu līgavu, kura atgriežas pie vīra kā asinssūcēja un dzīvo ar viņu tik ilgi, kamēr neatklājas viņas mirusī daba.
    1813. gadā lorda Bairona poēmā “Gjaurs” parādās pirmais vampīrisma kā lāsta apraksts. Tomēr tas joprojām ir pieminējums par vampīru kā piecēlušamies nelaiķi, paņemtu tieši no folkloras.
    Bet pirmo nopietno mēģinājumu mūsdieniskot tēlu veica nevis Bairons, bet viņa ārsts Džons Polidori. Pēc lorda nāves viņš apstrādāja viņa melnrakstus, un 1819.gadā izdeva stāstu “Vampīra stāsts”.
    Zemāk šī “notikuma” pārstāsts īsumā.
    Londonā parādās divains cilvēks vārdā lords Ratevens. Tas ir Bairona izdomāts demoniska pavedinātāja tipāžs. Он и притягивает, и отталкивает одновременно. Ratvens pievērš sev jauna aristokrāta, kurš pēc vecāku nāves dzīvo kopā ar māsu, uzmanību. Neskatoties uz draugu brīdinājumiem, viņš kopā ar Ratvenu ceļo pa Itāliju un Grieķiju. Cīņā ar kalnu laupītājiem Ratvens iegūst nāvīgu brūvi un lūdz viņu neapglabāt, bet atstāt viņu uz klints. Pie kam lūdz viņu nolikt tā, lai pirmais saules stars kristu uz viņa ķermeni. Pāņemot no varoņa zvērestu nevienam par šo notikumu nestāstīt viena gada un vienas dienas laikā, lords “nomirst”. Bet kad no rīta viņa ķermeni taisās apglabāt, ir atrodamas tikai drēbes – un nekādu nelaiķa pēdu.
    Atgriežoties Anglijā jaunais cilvēks ceļā saķer karsoni. Dzimtenē viņš atklāj, ka Ratvens (ar citu vārdu) flirtē ar viņa māsu, cenšot salaulāties ar viņu. Dabiski, kāzas nozīmēja tajā pat diena, kurā beidzās “neizpaušanas’ zvērests. Drīzumā jauneklis nomirst, taču paspēj atklāt noslēpumu par Ratvenu draugiem. Pēc kāzām viņi ielaužas līgavaiņa mājā – un noslaidro, ka Ratvens ir pazudis, bet varoņa māsa ir “noslīcinājusi vampīra slāpes.

    Kā var pamanīt, lords Ratvens ir tālu no vampīra mūsdienu izpratnē. Viņš absolūti normāli jūtas gaismā un viņa naksnīgais dzīvesveids izsaukts no izteikti sliktiem paradumiem. Viņš ne pastāvigi dzer asinis. Katrā gadījumā, ēšanas procesā nav veikts akcents. Taču tieši ar šo darbu tika novilkta robeža starp vampīru un asinssūcēju.
    Polidori apvienoja asissūcēja, kurš piecēlies no kapa, tēlu ar dēmoniska pavedinātāja, kurš sadedzina dzīvi un skaistumu uz apmānīto un pamesto upuru rēķina, tēlu. Vampīrs izspieda sukkubu, kurš agrāk aizņēma šo nišu.
    Sižets izrādījās populārs. 18. gadsimta otrās puses laikā pēc grāmatas motīviem tika uzvestas dažas izrādes. Ratvens atgriezās dažādos veidolos, figurējot pat vodeviļās un komēdijās. Viņš kļuva par ne mazāk izdomātu slavenību, kā pēc viņa – Vlads Drakula. Mode uz Ratvenu bija izplatīta ne tikai Anglijā, bet arī Francijā, kur par šo tēmu rakstīja pat Aleksandrs Dimā un Šarls Nodjē. Vampīriskajā atslēgā tika uzrakstīti daudzi bulvāru romāni. Šai tematikai pieskārās Bodlers, Kiplings un Konan-Doils. Krieviskajā augsnē iar interesi pret asinssūcējiem miroņiem izcēlās Aleksejs Konstantinovičs Tolstojs, kura stāsti “Vurdalaka ģimene” un “Asinssūcējs” parādījās 1842. gadā.
    Drakulas dzimšana
    Nākošais ievērojamais datums vampīra tēla evolūcijā – 1897.gads, kad Brēms Stokers radīja grāfu Drakulu. Romāna darbībai pēc autora pirmās ieceres vajadzēja risināties nevis Transilvānijā, bet Štīrijā.par dekorāciju nomaiņu  mums jābūt pateicīgiem ceļotājam un austrumu speciālistam Armīnijam Vamberijam. Tieši viņš pastāstīja īram stāstu par Transilvānijas kņazu. Rezultātā nomirušā pavedinātāja tēls apvienojās ar tādu kolorītu personību, kā Vlads Cepešs. Tiesa, pārskatot leģendas, Stokers sajauca vienā kaudzē dažādas detaļas. Sarkanmelnais apmetnis tika nozagts Mefistofelim, bet triju grāfa palīdžu kordebalets atgādina trīs raganas no “Makbeta”.
    Stokers kanonizēja vampīra tēlu. Viņš deva tam superspēju kopumu (mirušo vadīšana, miglas un vētras izsaukšana, pārvēršana dzīvniekos, caursūkšanās un pārvēršanās miglā) un vājību komplektu, sevī iekļaujot aizliegumu iziešanai bez atļaujas, bailes no tekoša ūdens, bailes no ķiplokiem, natspoguļošanās spogulī un krutstā sišanas vai dievgalda noraidīšana. Gaismā, tomēr, Drakula vēl nesadeg – zem saules viņš vienkārši neatšķiras no vienkārša cilvēka, un tāpēc var tikt nogalināts.
    Dažus vampīriskos stereotipus Stokers izdomāja patstāvīgi. Asinssūcējs no romāniem pirms Stokera – vienmērs atdzimušais vai atdzīvošanās procesā esošais mironis. Bet Stokera Drakula, atšķirībā no savām konkubīnēm, nemira un necēlās no zārka. Un kaut arī viņu nogalina, līdzīgi kā klasikā, ar sitieniem kaklā vai sirdī, salīdzinājumā ar Ratvenu grāfs ir daudz neaizsargātāks.
    Ir arī vēl viens moments,kurš svarīgs vampīra tēla veidolam. Stokers pārkvalificēja vampīru no folkloras briesmoņiem mūsdienu mitoloģijas monstrā. Iesakumā grāfs dzīvo, kā jau pienākas folkloras ļaundarim, civilizētās pasaules nomalē. Toties pēc tam pārbrauc uz Londonu, kur aktīvi iekļaujas mūsdienu kultūrā. No tā laika vampīrs pārvēršas par Lielās Pilsētas briesmoni.

   Triumfs uz skatuves un kino
    Pēc profesijas Stokers bija teātra menedžeris, un tāpēc viņš viegli nodrošinaja savam romānam dzivi uz skatuves. Pirmais aktieris, kurš nospēlēja Drakulu, bija Hamiltons Dīns, Stokenu ģimenes sens draugs. Traģiķis un Mefistofeļa tipa personāžu specialists, viņš, dabiski, pārnesa daudz ko no sava ampluā arī uz vampīra tēlu. 20-jos gados lugas pēc romāna motīviem bija uz urrā apmeklētas abās puslodēs, bet Londonas 1927.gada izrāde izturēja 250 priešnesumus.
    Tāpat kā Ratvens, Vlads Cepešs izrāvās no viena daiļdarba rāmjiem un kļuva par vairāku rakstnieku vairaku romānu varoni. Saprotams, ka dažādās lugās vai ekranizējumos Drakulam sāka piemist dažādu spēju komplekti it kā kļūstot par vampīra tēla vispārīgu iemiesojumu.
    Jaunā asinsūcēja versija izrādījās ļoti kinematogrāfiska. Un jau kinoindustrijas rītausmā, 20. gadsimta sākumā, šī tēma aizņēma nozīmīgu vietu. Mūsdienu filmogrāfijā viena Drakulas filmas uzskaita 161 filmu par viņu vai viņa pēcnākamajiem. Vampīrs ir ideals šausmu filmām. Viņš ir veiksmīgs apvienojums no pārcilvēciskām spējam un neaizsargātības. Pēdējais rada iespēju viņa iznīcināšanai ne tikai supervaroņu grupā, bet ari parastajiem iedzīvotājiem. Vajag tikai zināt vājības vai veiksmīgi izvēlēties laiku.
    1922.gadā vācu firma Prana Films uzņēma “Nosferatu”. Šī filma, kuru uzņēma Frics Muranu, palika atmiņā ar lielisku (tālaika kino) videovariantu un režisēšanu. Sižets bija kopēts no stokeriskā, bet vampīrs (Maksa Šreka izpildījumā) bija atgiešanās pie daudz vecāka radījuma tēla, kurs nesa māvi un slimību. Aktiera radītais plikpaurainā kropļa tipāžs ar atkārtam un asām ausīm bija tik stipri šausminošs un iespaidīgs, ka pat izsauca savdabīgu rimeiku. Filmā “Vampīra ēna” īstā asinssūvēja tika apspēlēts stāsts, kurš bija uzaicināts kinolomai realitātei.
    Starp citu, tieši “Nosferatu” vampīrs pirmo reizi skaisti sadega zem saules stariem. Līdz tam pasāžas līdzīgi “... nevar izturēt saules gaismu” tika uztvera kā norādījums, ka gaisma biedē vai pavājina vampīru, padarot viņu par nakts un krēslas radījumu. Kaut arī šeit nosferatu sadega ne jau no tā, ka nokļuva zem saules stariem, bet no tā, ka piepildījās nosacījums: meitene, tīra dvēselē, pati piedāvāja briesmonim savas asinis un noturēja viņu pie guļvietas līdz gaiļa dziesmai. Tomēr pieaugot specefektu kvalitātei vampīri sāka uzliesmot kā sērkociņi.

    Cits pazīstams vampīra lomas izpildītājs – Bela Lugoši. Viņš uznēmās četrās filmās par vampīru tēmu, un daudzējādā ziņā atbild par to aristokrāta tēlu ar dīvainu akcentu, kurš iesēdās masu apziņā. Viņa frāzes tipa “La-bu va-karu” vai “Es nekad nedzeru (pauze) vīnu” kļuva par klasiku.

    Mūsdienu vampīri
    Līdz Otrā pasaules kara beigām vampīta tēls eiropiešu kultūrā maz mainījās. Viņš izrāvās no no daiļdarba līdz daiļdarbam uz personāža rakstura izmaiņu rēķina.
    Pēc cietsirdīgā kara radās romantiskās tendences kritums. Vampīriskā tēma kļuva pasakaini-plakana un eksistēja pārsvarā komiksos un lētā kino- un teleprodukcijā. Pamatā tika aprakstīti grāfa un viņa radinieku mīlas-gastronomiskie gājieni. Tēma kļuva tik pārpilna, ka 1954.gada “Komiksu kodekss” pat pieņēma specialu lēmumu par to, lai vampīri izzustu no komiksu lappusēm.
    taču, kā vienmēr, tika radīta ne tiekai “popsa”. 1942.gadā radās A.Van Vota “Asulum” (“Patvērums”) – pirmais stāsts par ārpuszemes izcelsmes vampīru. Bet 954.gadā Ričards Matesons (“Es – Leģenda”) atteicās no vampīra traktējuma kā nedzivā un piedāvāja vampīrismu kā slimību, kura maina ķermeni. Tāda vampīra vaersija varēja piederēt ne tikai pasakām, bet arī zinātniskai fantāzijai, kur izplatīta briesmoņa-mutanta tēma.
    Nopietnu kino par vampīriem radīja 60-70jos gados britu kompānija Hammer Films. Viņa radīja sešas filmas par Drakulu plus pietiekamu filmu skaitu ar vampīriskiem sižetiem, kuru zvaigzne bija Kristofers Lī (viņš kļuva plaši pazīstams ilgi pirms tam, kā nospēlēja ļaundarus “Gredzenu pavēlniekā” un “Klunu uzbrukumā”). Tajā pat laikā seriāli ar vampīru piedalīšanos parādās televīzijā.
    Taču īsts izrāviens notika 1970-to gadu vidū, kad autori pamēģināja aiziet mo “mīļākā ar zobiem” štampa”. Daudzējādi tas notika pateicoties Ennas Raisas romāniem. Viņas pirmā grāmata iznāca 1976.gadā, pie kam šajā periodā bija uzrakstītas arī citas, Rietumos ne mazāk pazīstamāki darbi – Kvina Jarbro “Viesnīca Transilvānija” (1978), Freda Sabergāgena “Drakula *Drakulas pieraksts)” un Stīvena Kinga “Salimona Lieta” (krievu izdevumā “Jeruzalemes liktenis”).

    Enna Raisa ne mazumu pievienoja vampīra tēlam. Galvenais – viņa iedeva vampīram stāstu, kura aiziet Vlada Cepeša laikā. Vampīrs pārstāja būt par monstru-vienpati. Radās vampīru sabiedrības ideja, sabiedrības, kura sen kā eksistēja paralēli cilvēcei. Šajā sabiedribā ir personiskie noteikumi, par kuru neievērošanu vampīru gaida šausmīga nāve uz saules. Rakstniece pamēģināja uzrakstīt Stokeram alternatīvu mitoloģiju, kā arī paskatīties uz pasauli ar cita radījuma acīm. Drakula ir nosaults par “traka īra murgiem”, bet vairums “patentēto” tautas līdzekļu patiesībā ir bezspēcīgi.
    Kas attiecas uz psiholoģiju, tad Lestats un citi Raisas varoņi tomēr ir cilvēciskoti, un šajā ziņā sekojošo soli veica cits autors – Barbara Hemblija “Tajos, kuri medī naktīs”. Tieši tur parādīta radījuma psiholoģija, radījuma, kurš vairs nav cilvēks, kā arī pasvītrotas ilgdzīvojošā radījuma problēmas.
    Ennas Raisas un viņas kolēģu daiļradi stimulēja ne tikai jaunu grāmatu un filmu par vampītrisku tēmu vilni, bet arī jauna neformāļu veida parādīšanos. Viņi ir pazīstami kā “goti”, un viņu popularitātes pīķis attiecās uz 90-to gadu vidu. Par tā sekām kļuva jauns grāmatu un filmu vilnis, kurā vampīrs tika pakļauts kārtējai pārtapšanai. Tagad viņš kļuva līdzīgs aristokrātam, nevis kontrkultīras pārstāvim. Tāds “vampīra melnā ādā” tēls sastopams ganR.Elfmana ar Kasperu van Dīnu “Pazaudētajos zēnos”, gan “Revenant’ā”. Un pat “Bleidā”. Kur uz šo grupu attiecas Dikons Frosts.

    Turpināt runāt par mūsdienu daiļdarbiem var ilgi, pārdskatot filmu nosaukumus. “Brema Stokera Drakula” (1992), kuru režisēja Frensiss Frods Kopola, “Intervija ar vampīru” (1994), “Drakula. Miris, bet apmierināts” (1996), “Džona Karpentera vampīri”... Romana Polanski “Vampīru ballē” tika veikts pirmais mēģinājums sasaistīt visus slavenos vampīrus vienā scenārijā. Nu bet “Bleids”, “Drakula-2000” un “Vampīrs Bruklinā” ieguva sižetus, kuri balstās politkorektā afroamerikāņu materiālā.
    Secinājumi
    Izdalīsim vampīra evolūcijas pamattendences “no lorda Ratvena līdz Digonam Frostam”. Pirmā tendence — 20.gadsimta racionalisma sekas. Mūsdienu cilvēki tiecas rast jebkuram fenomenam loģisku izskaidrojumu. Un tāpēc arī vampīra eksistenci izskaidro ar ne tikai mistiskiem, bet arī fizioloģiskiem iemesliem. Asinssūcēju monstru izvelk no mistidskās fantastikas uz zinātnisko fantastiku, kurā mutants ir daudz dabiskāks nekā dzīvais mironis.

    Dabiski, katrs autors mēģina uzrakstīt savu “vampīru zinātnisko pamatojumu”. No visām hipotēzēm visstilīgākā man liekas “vīrusu teorija”, kuru aprakstīja B.Hemblijs jau pieminētajā grāmatā “Tie, kuri medī naktī”. Ne mazāk cienījama ir Braiana Staibloforda “Šausmu impērija”, kurā viduslaiku fons sasaucas ar fizioloģisko versiju, bet pats darbs pamatots uzticamā socioloģijas un bioģīmijas speciālista izteikumos.
    Otra tendence slēpjas monstra “cilvēciskošanā”. 20.gadsimta racionālisms pieprasīja no autora ticamus vampīrus, kas folkloras asinssūcējam pilnīgi nebija. Jo taču liela mitoloģisku radījumu daļa ir ne tik noformētas personības, cik māņticību turpinājums. Viņiem nav loģikas, psiholoģijas un uzvedības motivācijas. Rezultātā vampīriem radās psiholoģiskas problēmas – vini kļuva par radījumiem, kuriem bija daudz sarežģītākas motivācijas, nekā kaisle vai bads.
    Ir divi vampīriskās psiholoģijas atainošanas veidi. Vieniem autoriem vampīri plēšas starp jaunu Badu un paša cilvēcisko pagātni (kā kulta filmā “Bads”). Citi autori atgrūžas no tādām vampiru dzīves īpatnībām kā ar paranoju sasaitā nemirstība un nakts plēsoņas dzīvesveids (kā Barbarai Hemblijai).

    Beidzot, trešā evolūcijas tendence slēpjas vampīra pakāpeniskajā integrācijā mūsdienu sabiedrībā. Vampīrs iekļavās mūsdienu civilizāvijas kultūrā un visi aizmirsa, ka viņš kaut kad attiecās uz vienu, visumā konkrētu mitologisku tradīciju. Tādēļ vampīri pārstāj reaģēt uz elementoem, kuri saistīti ar atsevišķiem folkloras vai reliģiskiem uzskatiem: viņi nemirst no ķiplokiem, neatainojas spoguļus un necieš no alerģijas pret svētajiem simboliem.
    20.gadsimta autori atteicās no vampīra-briesmoņa tēla, kurš eksistēja vienā eksemplārā. No sākuma radās priekšstati par to, ka vampīri var eksistēt grupās, kuras sastāv no saimnieka un viņam pakļautajiem otrās kārtas vampīriem. Tādi sekotāji pēc saimnieka nāves zaudē organizētību vai par atkal pārvēršas par cilvēkiem. Pēc tam vampīrus daudzskaitlīgi radināja pa vidsu pasauli, viņu vēsturi aizveda sirmā sematnē jeb izdomāja vecākos, ierarhiju un pat saziņas sistēmu.
    Asinssūcēju daudzskaitlīgums atainojās uz otrās kārtas vampīru radīšanas procesu. Ja katrs vampīru upuris kļuva par vampīru, tad rastos viņu populācijas viesuļvētrai līdzīgs pieaugums, kā arī iestātos visas asinsūcošās cilts, kura aprija visu cilvēci līdz pēdējam indivīdam bada nāve. Tādēļ prosesu sarežģīja tā, lai par vampīru kļūtu ne jau katrs sakostais.
    Kas tad ir par iemeslu tādai vampīra tēla popularitātei? Interese pret vampīrisko tēmu parādās konkrētos vēsturiskos periodos, kuri saistīti ar pasaules galu, ar neskaidras nākotnes sajūtu un prāta uzburbšanu. Interese uzplaiksnī kultūru maiņas brīdī, kad populārs ir vīstošais skaistums un spēle ar nāvi. Bet, tas nozīme, vampīru evolūcija vēl nav beigusies.