Neapdomīgi izsaukts pats tumsas pavēlnieks

Reālajā dzīvē leģendārā kuģa “Lidojošais holandietis” (dēvēts arī par “Klīstošo holandieti”) kapteinis van Stratens, protams, bija drosmīgs, brašs un, kā vēstīts avotos, arī ļoti veiksmīgs jūrnieks, bet vienlaikus arī bramanīgs dzērājs un uzdzīvotājs, kurš nebijās ne no kristiešu Dieva, ne arī velna un kādā savdabīgā naktī tad arī bija apzvērējis: par spīti bargajai vētrai, viņš tomēr spēs ar savu kuģi apbraukt apkārt “nolādētajam” Horna ragam. Un vēl ar sev raksturīgo mēreno dižmanību piebildis, sak, kaut vai lai viņam to nāktos darīt līdz pat pašai pastardienai.

Pārbiedētie kuģa pasažieri un tostarp arī jūrnieku komanda mēģināja iebilst, taču kapteinis viņus visus vienkārši ieslēdza telpās zem klāja un praktiski viens pats vadīja savu kuģi uz priekšu – pretim vētrai un visiem iespējamajiem nezināmajiem pārbaudījumiem, pilnā mērā cerot, ka viņam atkal kārtējo reizi paveiksies. Palīgos kapteinis esot atstājis tikai divus tikpat lielus plītētājus un kristiešu Dieva izsmējējus, kāds bija viņš pats, - stūrmani Bernardu Foku un vienu no pasažieriem grāfu fon Falkenbergu.

Bet van Stratens neesot vēl pat lāgā paspējis izrunāt paša piesaukto tumsas valdnieka vārdu, kā kuģa priekšgalā pēkšņi uzradusies tumša figūra. Virkne autoru pauž pārliecību, ka tas neesot varējis būt neviens cits, kā pats Adamastors, kurš, kā mēļoja, esot tumšais Horna raga īstenais saimnieks un kura nolūks ir galvenokārt medīt cilvēku dvēseles. Neskaitāmi aculiecinieku stāsti šo tēlu apraksta kā milzīgi lielu, bārdainu un neglābjami drūmu un draudīgu tipu. Tieši Adamastors esot tas, kurš līdz ragam nogādā vētras, un tieši viņš mēdot arī piekrastei uzsūtīt ļaunu vēstošus mākoņus, kurus mēdz dēvēt par “sātana pārvalku”. Un tad balsī, kas pārliecinoši pārmāca trakojošās vētras troksni un jūras viļņu neganto dārdoņu, tumšā, spokainā figūra teikusi tieši van Stratenam, ka viņa vēlme tagad ir izpildīta, proti, tagad viņš varēs apbraukšanu Horna ragam veikt neskaitāmas reizes līdz pat pašai pastardienai.

Pēc tā Adamastors pazudis, bet ar kuģi un visiem, kuri uz tā tajā brīdī atradās, notikusi acumirklīga metamorfoze: galions faktiski acumirklī novecojis uzreiz par vairākām simtgadēm, buras pārvērtušās lupatās, koks satrupējis tā, it kā to būtu caurēduši tārpi un moluski, savukārt visi uz kuģa esošie vispirms mēmi skatījušies cits uz citu un tad sākuši izbailēs kliegt – viņi visi faktiski jau bija dzīvi skeleti, uz kuriem tikai dažviet vēl karājās pa kādam gabaliņam miesas vai ādas, savukārt viss apģērbs bija sairis smalkos putekļos. Tādējādi “Lidojošais holandietis” bija uzsācis savu faktiski mūžīgo ceļojumu.

Un tiktāl viss it kā būtu skaidrs un varbūt pat saprotams, jo daudzi būs dzirdējuši šo aizraujošo leģendu par jūrās spokaini klīstošo kuģi, uzskatot, ka pasaka kā tāda itin nemaz nav slikta un tamlīdzīgi. Taču diezin vai daudz būs tādu, kuri zinātu, ka šai leģendai pamatā tomēr it pavisam reāls ar visu savu tikpat reālo priekšvēsturi un tajā visā iesaistītajiem pavisam īstiem vēsturiskajiem personāžiem. Un par to spokošanos arī vēl neko nevar pilnībā skaidri zināt, katrā ziņā izsmējējiem, iespējams, tomēr vajadzētu dažkārt pievaldīt savu mēli.

Ļoti pieredzējis un vairāk nekā sekmīgs jūrasvilks

Reālais stāsts ir šāds. Galionu “Lidojošais holandietis” 17.gadsimta 20.gados savā kuģu būvētavā – kā to jau var labi noprast no paša nosaukuma – Nīderlandē uzbūvēja tās īpašnieks Vanderdekers. Par “lidojošo” to iedēvēja saistībā ar tam piemītošo lielisko gaitu un ātrumu, ko tas pateicoties nevainojami veiktajiem uzbūvēšanas darbiem, spēja uzņemt pasaules jūrās. Šeit jāatgādina, ka pastāv kāds sens jūrnieku ticējums: kā nodēvēsi kuģi, tāds arī būs tā ceļš. Šoreiz laikam nevienam neko lieki nevar pārmest. Tiesa, ja vien cienījamais kuģu būvētājs no Amsterdamas būtu zinājis, cik necerēti pravietisks vēlāk kļūs šis ar lidošanu jūrās saistītais vārds…

Var arī piebilst, ka vēsturiskajai patiesībai lāgā neatbilst daudzos avotos paustais, ka pats kuģu būvētājs arī kļuva par sava jaunā galiona kapteini. Vanderdekers tomēr bija jau kļuvis par pietiekami svarīgu personu turpat uz sauszemes, viņš bija vairāk nekā sekmīgs tirgonis un uzņēmējs, tāpēc kopš laika tas būtu kliedzoši zem viņa goda pašam personīgi vadīt kuģus pasaules skarbajās jūrās. Turklāt arī tāpēc, ka bez “Lidojošā holandieša” viņam tobrīd piederēja vēl pieci galeoni.

Par jaunā kuģa kapteini kļuva viscaur miesās un garā pamatīgā sālsūdenī izmirkušais un pieredzējušais jūrasvilks kapteinis van Stratens, kurš jau ilgus gadus bija vadījis citus Vanderdekera kuģus iemantojot uzticama un droša, un, galvenais, veiksmīga kapteiņa reputāciju, jo katru reizi atgriezās dzimtajā ostā pilnībā sveiks un neskarts.

Zināms, ka savu pirmo nopietno un sekmīgo reisu “Lidojošais holandietis” veicis 1628.gadā, un arhīvos esot saglabājies kuģa žurnāls, kurā var izlasīt par to, ka galions sekmīgi sasniedzis tā dēvētās Jaunās pasaules krastus, apmeklējis tur holandiešu kolonijas un tad tikpat sekmīgi atgriezies atpakaļ Amsterdamā ar bagātīgu tabakas un kafijas kravu. Atpakaļceļā uz kuģa bijuši arī vairāki augsti kungi, kuri sagribējuši paviesoties metropolē.

Pēc tā “Lidojošais holandietis” daudz kuģojis Indijas okeānā, tad atkal vairākas reizes piestājis Amerikas krastos, kā arī apmeklējis holandiešu piekrastes kolonijas Āfrikā. Tas vienmēr laimīgi un pilnībā bez jebkādām problēmām atgriezās dzimtajā ostā, kas liecina par to, ka kapteinis van Stratens bija ne tikai pieredzējis, bet arī neparasti veiksmīgs kuģotājs, jo tajā laikā lielākā daļa kuģu tomēr regulāri cieta vētrās un, uzskrienot zemūdens klintīm, bieži vien aizgāja bojā.

Papildu versija

Un tā jau vismaz 13 gadus “Lidojošais holandietis” kuģoja okeānos, kamēr 1641.gadā pienāca kārta kādam ļoti īpašam reisam. Vēl bez apkalpes uz kuģa bijuši arī 20 pasažieri, un sākotnēji šis kuģojums ritējis pilnībā sekmīgi. Taču pie Horna raga “Lidojošais holandietis” iekļuvis pēkšņā vētrā, kas gan tajā apkaimē nebija nekas neparasts, jo laikam ne gluži bez iemesla jau tajā laikā šo ragu bija iedēvējuši par “nolādēto”. Vētra ieilgusi, “Lidojošais holandietis” vairākas diennaktis pēc kārtas izmisīgi centies apbraukt nolādēto ragu, taču kaprīzie viļņi to katru reizi atsvieduši atpakaļ faktiski sākuma punktā. Un tad kādā no nākamajām baisajām naktīm kapteinis van Stratens neprātīgās dusmās arī izkliedza to savu baiso zvērestu…

Tiesa, patiesības labad jāpiebilst, ka šai leģendai ir arī cita versija. Tā pauž, ka kapteinis tomēr neesot atdevis dvēseli velnam, jo viņam tādas nemaz neesot bijis! Nokļuvis vētrā, lieliski uzbūvētais un vēl joprojām ļoti izturīgais kuģis kārtējo reizi sekmīgi cīnījies ar stihiju, taču kādā brīdī uz kuģa esošie ļaudis teju vai tieši līdzās jūrā pamanījuši kādu citu kuģi, kuram masti un stūre bija salauzta un vējš to pārliecinoši nesis tieši krasta – neglābjamā posta un bojāejas – virzienā. Ieraudzījuši “Lidojošo holandieti”, uz cietušā kuģa esošie izmisušie ļaudis sākuši māt un lūgties, lai viņus glābj, taču van Stratens apsvēris situāciju un novērtējis, ka pietuvošanās otram kuģim tomēr būtu pārlieku bīstama – cietušā kuģa aplūzušie masti un asais priekšgals varētu ietriekties “Lidojošā holandieša” korpusā, un tad jau vairs neizdzīvotu neviens.

Tādā veidā bija sanācis tā, ka van Stratens pārkāpa vienu no jūrniecības pamata likumiem, kas noteic: ikvienam kapteinim jāsniedz palīdzība citam kuģim, ja tas cietis nelaimē, turklāt pat tad, ja tas varētu apdraudēt pašu glābēju. Tas nu sanāca tā, ka visu uz “Lidojošā holandieša” klāja esošo cilvēku acu priekšā tas otrs kuģis ar tur esošajiem cilvēkiem aizgāja bojā, un esot pat varējis visnotaļ skaidri un saprotami dzirdēt, kā slīkstošie ļaudis van Stratena kuģim un personīgi viņam pašam kā kapteinim izkliedz baisus lāstus. Par šo nodarījumu tad arī van Stratens saņēmis bargu paša Dieva sodu, kas vienādā mērā skāris arī visus citus tobrīd uz galiona esošos jūrniekus un pasažierus: kopš tā momenta “Lidojošais holandietis” bija nolemts mūžīgi un nesekmīgi censties apbraukt Horna ragam.

Protams, nekur un nekad nav atradušies dzīvi un uzticami liecinieki, kuri varētu pārliecinoši apstiprināt, ka tieši tā tas viss arī bijis. Starp citu – tieši tāpat, kā tas ir arī pirmajā variantā. Iespējams, kaut kādus paskaidrojumus varētu sniegt kāds no “Lidojošā holandieša” apkalpes vai pasažieriem, kuri kopā ar spoku kuģi vēl joprojām klīst okeānā, kaut kur joprojām tā paša Horna raga apkaimē, taču tā nu sanācis – kuģi kā tādu gan esot redzējuši daudzi, taču vēl nevienam nav izdevies aprunāties ar kādu no tā komandas.

Par to ziņo arī visnotaļ laicīga militārā fregate

Vārdu sakot, nolādētais holandiešu galeons jau gandrīz četrus gadsimtus joprojām klīst kaut kur pasaules jūrās, un to ieraudzīt varot tikai visbaigāko vētru laikā. Lai gan, protams, vislabāk tomēr esot ar to vispār nesastapties, jo parasti jau tie, kuri to saskatījuši kaut vai tikai ar pašu acs kaktiņu, drīz aizgājuši bojā trakajā vētrā vai arī kādu laiku pēc tās. Kopš laika “Lidojošais holandietis” parādās gluži kā baisais nāves eņģelis, un ikviens, kurš to ieraudzījis sava kuģa ceļā, acumirklī saprot, ka glābiņa nebūs un bojāeja kļuvusi neizbēgama. Pat tie kuģi, kuriem kaut kādā veidā tomēr izdevies pēc sastapšanās ar spoku kuģi noturēties uz ūdens, vienalga nevar palielīties ar īpaši sekmīgu likteni.

Piemēram, 1836.gadā kliperis “Teksada”, mēģinot vētrā apbraukt Horna ragu, arī pēkšņu savā ceļā sastapa “Lidojošo holandieti”, un nav grūti iedomāties, ka visus uz klipera klāja esošos acumirklī pārņēmušas neviltotas šausmas. Šajā reizē gan nesekoja uzreiz acumirklīga bojāeja, bet, lai arī kādā brīdī šķitis, ka viņus būs pavadījusi veiksme, tomēr piektajā dienā pēc šīs sastapšanās pēkšņi uzradies liels vilnis ieskalojis jūrā uzreiz piecus jūrniekus, kuri tur arī palikuši uz mūžiem, savukārt vēl viens tikai no tāda skata vien pārbīlī nokritis no masta un uz līdzenas vietas nosities, savukārt pēc dienas kuģa kapteinis izdarījis pašnāvību. Lai posts jau būtu pilnībā atbilstošs leģendām, tad, kad šis kuģis brīnumainā kārtā tomēr sasniedzis Hobārtas ostu Tasmānijā, vēl vismaz trīs ceturtdaļas no palikušajiem jūrniekiem turpat piebeidzis dzeltenais drudzis.

Bet 1881.gada 11.jūlijā Britānijas kara flotes fregates “Bacchante” žurnālā saistībā ar Labās Cerības raga apbraukšanu ierakstīts: “Nakts dežūras laikā mūsu kursu šķērsoja “Lidojošais holandietis”. Vispirms parādījās dīvaina sarkanīga gaisma, kas plūda no šā spoku kuģa, un tad gaismas atblāzmā skaidri izzīmējās masti, virves un buras”. Bet nākamajā rītā dežurants, kurš naktī pirmais bija ieraudzījis nolādēto galeonu, nezin kāpēc arī pēkšņi nokrita no masta un nositās. Tad pēkšņu saslima un ļoti strauji turpat arī nomira eskadras komandieris. Tiesa, šeit esot ļoti paveicies tajā reizē par vissvarīgāko pasažieri uzskatītajai personai, kura gan redzējusi spoku kuģi, gan vēlāk palikusi dzīva, - un tas bija britu kroņprincis, kurš vēlāk kļuva par Anglijas karali Džordžu V.

Savukārt 1939.gada martā spoku kuģi “Lidojošais holandietis” pēkšņi ieraudzījuši Dienvidāfrikas pludmales apmeklētāji, un par šo gadījumu (starp citu – tāpat arī par notikušo ar britu fregati) ļoti plaši vēstījuši visi pasaules lielākie plašsaziņas līdzekļi. Protams, sastapšanos ar “Lidojošo holandieti” bijis ievērojami vairāk, taču joprojām bija ļoti maz tādu, kuri pēc tā spējuši izdzīvot, atgriezties mājās un pastāstīt pārējiem.

Vēstules no nekurienes – bez skaidrojuma

Tiesa, esot fiksēti arī tādi gadījumi, kad sastapšanās ar “Lidojošo holandieti” tomēr nav bijušas tik neglābjami baisas. Kaut kas tāds gan notiekot divas, varbūt trīs reizes gadsimtā. Tad visbiežāk esot tā, ka naktī paralēli kuģa kursam pēkšņi un pilnībā ne no kurienes uzrodas savā ziņā elegantais burinieka siluets ar visām svētā Elma uguntiņām mastu galos, turklāt tas uzreiz atrodas tik tuvu, ka šķiet – tūlīt abi kuģi saskarsies ar sāniem un potenciālā sadursme ir gluži neizbēgama. Pat varot ļoti skaidri sajust to ledaino kapu aukstumu, kas dveš no galiona, un tad vēl kādā brīdī pēkšņi no tumsas atskan piesmakusi balss, kas holandiešu valodā izkliedz: “Ei, jūs tur, uz kuģa! Uz kuru ostu dodaties?” Un tad kāds, balsij šausmās drebot, kaut ko mēģina arī bijīgi atbildēt neredzamajam vaicātājam, lai gan iekšēji jau gatavojas savai bojāejai. Taču nekas ar viņu nenotiek. Tad nāk lūgums nodot tālāk kādu noslēpumainu korespondenci: jau nākamajā acumirklī uz kuģa klāja ar smagu un dobju troksni gluži kā no gaisa uzkrīt smags brezenta maiss, bet nolādētais burinieks pārsteidzoši plūdeni it kā izkūst gaisā.

Un – smejies vai raudi – tas maiss ir gluži reāls, un tās vēstules tajā arī ir reālas. Ieradušies tuvākajā ostā, ļaudis cenšas iespējami ātrāk atbrīvoties no apgrūtinājuma. Krastā kāds vēstules drebošu sirdi izšķiro, bažīgi domājot – nedod dies’ kaut kur nokļūdīties un piekrāpt spoka pausto vēlmi. Adreses uz šīm vēstulēm esot rakstītas holandiešu valodā, turklāt pilnībā acīmredzamā seno laiku ortogrāfijā! Tad šīs vēstules patiešām nosūta uz dažādām Nīderlandes pilsētām, papildus joprojām sirsnīgi lūdzoties, lai tikai tagad pastam kaut kas nesajūk, taču pasts agri vai vēlu kļūst bezspēcīgs, jo vairs nespēj atrast šādus adresātus. To jūrnieku, kuri nolemti mūžīgi mētāties pasaules jūru plašumos, sievas, līgavas un mātes jau sen nomirušas un par sevi nav atstājušas nekādas atmiņas.

Bet tās vēstules tomēr turpina periodiski pienākt. Dažas reizes gadsimtā kāds tās joprojām uzraksta. no kurienes tas viss nāk?

Pretrunā visiem zināmajiem likumiem

20.gadsimtā šādu jautājumu uzdeva arī Albertam Einšteinam, kurš nāca klajā ar mēreni pārsteidzošu pieņēmumu, ka “Lidojošais holandietis” varētu būt iekļuvis tā dēvētās laika cilpas lamatās, nespējot izkļūt vēl līdz pat šai dienai. Un tieši šā iemesla dēļ it kā nemaz nenoveco ne apkalpe, ne pats kuģis, jo viņiem visiem vēl joprojām turpinās tā viena konkrētā diena pirms gandrīz 400 gadiem. Šo spoku kuģi iespējams ieraudzīt tikai tad, ja novērotājs pats kaut kādu iemeslu dēļ nonācis tieši līdzās laika lūzuma vietai, un tas visvairāk iespējams spēcīgu vētru un negaisu laikā… Saistībā ar to, ka laika piltuvju darbības principi un eksistēšana pat vēl ne tuvu nav izpētīta, iespējams “Lidojošajam holandietim” vēl ilgi nāksies tik nepatīkami ceļot, gaidot, kamēr mainīsies visa mūsu pasaule vai, pavisam metafiziski izsakoties, kamēr jūra un sauszeme apmainīsies vietām.

Vēl var piebilst to, ka leģenda pauž: pilnībā pretēji visiem zināmajiem fizikas likumiem kapteini van Stratenu un līdz ar to arī visus uz viņa kuģa esošos varot glābt tādas sievietes kvēlā mīlestība, kura pati no visas sirds ticot dievam. Tiesa, tā arī nekur nav paskaidrots, pirmkārt, kuram no neskaitāmajiem dieviem, un vai ar to varbūt domāta pati visa esošā radītāja Dabas Māte, un, otrkārt, kur gan okeānā varētu kapteiņa van Stratena ļaudīm apliecināt savu mīlestību…